Kamēr zemi klāja nakts: 6

6

Saulrietā Džesai bija apnicis gaidīt. Protams, visiem tas bija apnicis, bet Lias māsa to norādīja pilnīgi manāmi, jo viņa pielēca kājās un skaļi iesaucās:

- Mums laiks doties prom. Man pietiek.

Malace, Džesa! Zelta medaļa par drosmi ierunāties!

- Ko tad tu taisies darīt? – Lia bailīgi ierunājās, ieritinājusies vecākās māsas rokas ielokā, un ik pa brīdim pametot skatu Simonas virzienā, kas joprojām gulēja.

Viņa gulēja.

Gulēja.

Un gulēja.

Vienalga, ko darījām, meitene joprojām gulšņāja uz zemes, un es nespēju saprast, ko darīt. Vienbrīd mēģinājām klauvēt, citreiz sameklējām kādu pannu, kas atradās virtuves telpā, un sākām dauzīt. Tad radās doma paliet zem durvīm ūdenī, jo tad vajadzētu pamosties diskomforta dēļ, bet es atrunāju Džesu, jo, ja nu Simona neatjēgtos, viņa aukstumā gulētu ūdens peļķē.

- Mēs varētu izrāpties pa logu.

Un oficiāli mēs varējām tik dēvētas par visstulbākajām meitenēm pasaules vāsturē. Vēl viena zelta zvaigznīte.

Kamēr zemi klāja nakts: 5

5

Iebērt Lakijam pusdienas bija labākais, kas tajā dienā notika, jo suns bija vienīgā patīkamā kompānija, kas atradās dzīvoklī, un redzēt Lakiju laimīgu nozīmēja padarīt laimīgu arī sevi pašu. Džeimijs pēc desmit minūšu ziņu skatīšanās, ieslēdza kādu filmu un turpināja ēst picu, un, lai cik ļoti es nebeidzu runāt par to, ka nepieciešams visu uztvert nopietni, puisis lika nomierināties un iekodās ēdienā.

Idiots.

Kamēr zemi klāja nakts: 4

4

Kas notiek, ja pusstundu atstāj piedzērušos jauniešus vienā istabā, it kā ziņojot, ka kaut kas briesmīgs bija noticis pilsētā?

Jā, pēc laika visi sāka izklīst un braukt mājās.

Idioti.

Es gan nezināju, kas notika vai arī ko tas nozīmēja, vai arī kādas sekas būs tam, kas notika, bet divas lietas sapratu pavisam skaidri. Pirmkārt – Simonas nebija šajā telpā (tas mani manāmi uztrauca). Otrkārt – ja bija noticis sprādziens jebkur, nedrīkstēja doties tajā virzienā, jo nevarēja zināt, ko sastapsim ceļā. Tāpēc, kad Džesas draugs piedāvāja aizvest mājās un Džesa gandrīz piekrita, es iespraucos pa vidu, sakot:

- Nē, mēs paliksim te, jo Simonas vēl nav.

Perfekti. Divi fakti savienoti vienā, iespējams, izglāba dienu.

Visi izklīda, arī bariņš, kas sākotnēji vēlējās doties prom kopā ar mums, bet galu galā izlēma pievienoties citai grupai un atstāja mašīnu ar atslēgām mūsu uzraudzībā.

- Lai tikai nebūtu nekādas skrambiņas, saprati? – vadītājs sacīja un atstāja telpu.

Mājā bijām palikušas trīs, un tagad tumsa likās nospiedoša, kaut pie griestiem karājās spilgtā saules gaismas lampa, kas radīja vēl reibinošāku sajūtu nekā izdzertais alkohols.

- Mums vajadzētu sameklēt Simonu, - sacīju un tikai tagad iedomājos, ka nemaz nezināju, kur bija meitene. Varbūt viņa jau aizbrauca ar citu grupu? Varbūt viņa sēdēja ārā?

Kas mēs bijām par draudzenēm, ja nespējām pat izsekot līdzi un vispār apjēgt, ka meitenes te nemaz nebija?

- Vajadzētu gan, - Lia piekrita, bet neko nedarīja, ieliekot galvu māsai klēpī. No viņas pavisam noteiki šodien nebūs nekādas jēgas.

Kamēr zemi klāja nakts: 3

3

Otrais sprādziens mani tik ļoti nepārsteidza kā pirmais, tāpēc tajā reizē nemaz nepiecēlos no dīvāna un turpināju vērties datorspēlē, ko ar Džeimiju jau pusstundu spēlējām, cenšoties iziet līmeni.

- Ej pa labi. Pa labi, es teicu! – Džeimijs uzstājīgi grūda manu varoni minētajā virzienā, bet es uzreiz iedūru elkoni viņam ribās un izrāvos priekšgalā. Puisis neatlaidīgi centās mani nobīdīt uz zemes un tad pamazām sāka izdoties ar savu vairāk nekā divdesmit kilogramu pārsvaru un viņa trīs gadu ilgajiem treniņiem tuvcīņā. Uz sekundi pielēcu kājās un ļāvu Džeimijam apvelties uz sāna, tad bez jebkādas apdomāšanas paslīdēju puisim garām un ar papēžiem nogrūdu jaunekli uz paklāja. Viņš joprojām spēja spēlēt, un es arī neatpaliku.

- Tu neesi normāls, labajā pusē viss aizes pa pieskari! – Kā tas arī notika īstajā pasaulē, protams.

Džeimija milzim līdzīgais tēls speciāli aizstampāja labajā pusē un pēc divām sekundēm uz ekrāna parādījās milzīgs uzraksts „zaudējums”. Nespēju saprast, vai ar to biju laimīga, vai ne, jo mēs tikko bijām zaudējuši, tomēr man arī – kā parasti – bija taisnība.

Kamēr zemi klāja nakts: 2

2

Es iepriekš nebiju nekāds ballīšu tips, bet, kad mana labākā draudzene Lia paziņoja, ka pati dosies uz pasākumu, es nespēju atteikties. Meitene nemūžam nekur negāja, ja vien vecāki tam burtiski nedeva savu svētību. Tas nozīmēja, ka meitene nedzēra, nesmēķēja, negāja ciemos pie klasesbiedriem, bija mājās pirms astoņiem un katru vakaru skaitīja lūgšanas, salikusi rokas uz gultas malas, un, ja ciemos biju arī es, arī man plaukstās tika iespiests neliels krustiņš, un es zem deguna murmināju lūgsnu.

Labi, tā ir zaimošana, bet es nebiju kristiete un, ja kāds mēģināja to uzspiest, vajadzēja sakost zobus un gaidīt, kad viss būs galā.

Tāpēc tagad, kad pienāca īsziņa no Lias, kas skanēja šādi -

„Es, tu, Simona, Džesa un viņas paziņas – 21.00, pie pasta, ok?”

- es nespēju pretoties un, pat esot pusdeviņiem, ķēros klāt skapja izrevidēšanai un, par lielu laimi un savā ziņā arī brīnumu, uzgāju pāris labas un velkamas mantas.

Ar cieņu, Džeina Kraukle: SEŠI vakarā

SEŠI vakarā

Džeina,

Esmu pārliecināta, ka Tu zini visu, tapēc rakstu savu interesējošo jautājumu tieši Tev: kādēļ Kiliāns no 12. klases pēkšņi, pusgada vidū, izlēma pamest skolu? Cik esmu dzirdējusi (un tādu versiju ir neiedomājami daudz), viņš esot aizbēdzis ar savu draudzeni uz Kaliforniju pie Kiliāna mammas. Vēl tika teikts, ka viņš esot nogalinājis cilvēku un tagad bēg no policijas, bet šādu variantu ir daudz, tomēr Tu, Kraukle, esi vistīrākais ziņu avots, ko vien zinu.

Tad kas patiesībā ir noticis?

D.

D.

Ir vēl kādi fakti, par kuriem es vēl nezinu? Jo šie varianti ir gaužām interesanti – ja vari atsūti vēl uz manu e-pastu.

Cik es zinu – un, par lielu brīnumu, tādas informācijas ir visai maz – viņš ir aizbraucis uz Floridu pie savas māsas Stīvijas, kas pirms pāris mēnešiem apprecējās. Un,ņemot vērā, ka Kiliānam nav spožas attiecības ar tēvu (tas ir visiem zināms fakts, tāpēc man neviens nevar pārmest par baumām) un arī vidusskolas Floridā ir labākas nekā te, domāju, ka viņš to aptvēra laikus un devās laimes meklējumos citviet.

Ar cieņu,

Džeina L. Kraukle

***

Delreju cīņa: ASTOTĀ nodaļa

ASTOTĀ nodaļa.

***

Notikuma diena.

Rudens.

Es zināju, ka viņa bija mirusi. Un zināju arī to, ka biju pieļāvis lielāko kļūdu, ko vien varētu atļauties pieļaut – izlēmu atstāt viņu ilgāk nekā cerēju. Man bija izvēle. Man bija iespēja doties atpakaļ, man tāda bija, pavisam godīgi. Bet vai es šo iespēju uztvēru nopietni? Vai es aizdzinu no prāta domas, ka viena diena neko nemainīs?

Nē.

Un viena diena visu mainīja. Un viena diena man viņu atņēma, jo tagad viņas te vairs nebija.

Katrīna bija mani pametusi.

Slinkum, slinkum, kur tu rodies? | manas pārdomas

Kad gan bija pēdējā reize, kad es rakstīju dienasgrāmatu? Un, nē, es nerunāju par "dienasgrāmatu", ko ikkatra vienpadsmitgadniece slēpa somā aiz atslēgas un kur zīmēja uz maliņām sirsniņas ar puišu vārdiem blakus. (Holivudas klišejas much?) Kad vēl nebija šī bloga un kad es vēl dzīvoju vecajā, labajā "jimdo" man bija paradums rakstīt par to, kas noticis pēdējā laikā, tomēr tad... viss apsīka. Kāpēc? Neatceros, bet varētu noskaidrot.

*aiziet sameklēt vecos ierakstus*

Labi, nav jau nozīmes. Ir klāt jauna dzīve, jauns laiks, un es gribu arī tiem, kas te ieklīst reizēm, pastāstīt par saviem tuviem un tāliem nākotnes plāniem un atbildēt uz jautājumu: "KUR, pie velna, tu radies, dārgais slinkum?"

Kā jau var redzēt, es jau pavisam nopietni neesmu rakstījusi kopš laika, kad pabeidzu "Delreju paslēpes". Akjel, tas bija pirms vairāk nekā diviem gadiem, kas nozīmē, ka divus gadus neesmu sēdējusi nedēļas nogales un drukājusi pa 5 tūkstošiem vārdu, cīnoties ar Kati vai Māru, vai Elzu, Aneti, Lieni. DIVUS FRIKKIN' GADUS!

Šī doma liek man saķert galvu un ielīst dziļi stūrī, kamēr prātoju par to, kā šajā laikā es pavisam nopietni varēju pabeigt vismaz divus romānus. VISMAZ.

Oh jee, kā tas notika? Kā lai ar to cīnās?

Es centos, jā, es centos. Sākumā domāju, ka pabeigšu labot pabeigto stāstu un ķeršos turpinājumam. That was a fail. Tad sāku pamazām pārdesmit citus darbus. That was a fail. Tad centos motivēt sevi un citus. Fail. Tad pavisam nesen sarunāju ar pārējām, ka varētu atgriezt rakstīšanas izaicinājumu tradīciju, kas pirms diviem gadiem tik sekmīgi palīdzēja gada laikā uzrakstīt 100k vārdu, bet jau pēc otrās nedēļas mēs katra aizdreifējām sava okeāna malā un viss.

(Šādi es gaidu iedvesmu tajā pamestajā salā)

Kā lai citādāk to paveic? Es katru rītu pamostos ar domu: "JĀ, šodien, Š O D I E N es rakstīšu!" Un tad es piesēžos pie datora un... Uzminiet nu!

Jā, internets.

Labi, vienreiz mēģināju izslēgt internetu. Labi, izdevās uzrakstīt divas rindkopas, bet tad es sapratu, ka nav labi un gāju skatīties tālāk iesākto seriālu. Cilvēki mīļie, ko man darīt?!

Es gribu pabeigt "Delreju cīņu", gribu pabeigt "Kraukli" un pārējos iesāktos stāstus, bet šādā tempā es paspēšu nosvinēt sešdemit piekto dzimšanas dienu un joprojām nebūšu sasniegusi divdesmito nodaļu.

Labi, eju mēģināt rakstīt. Ja ir idejas un ja kāds te vispār ienāk, rakstiet komentāros, jo man jau asaras nāk, domājot par šo problēmu.

Līdz nākamajai reizei,

Sintija

(Un es tikko sapratu, ka tā arī nepastāstīju par saviem plāniem. Well, neko, citreiz!)

Pagātnes simfonija: astoņpadsmit

astoņpadsmit

~ Toreiz~

- Kas tev liek domāt, ka es esmu rebels? – Šķita, ka tēvs patiesi dusmojās – seja bija saviebta dīvainā grimasē, vaigi sarkani, piere savilkta grumbās. Es patiešām sapratu viņa niknuma iemeslu – galu galā apvainoju miesīgo tēvu šādās nekrietnībās un negodā, vismaz attiecībā pret mūsu ģimeni.

- Nu… - murmināju, pievilkusi ceļus cieši sev klāt. Joprojām jutos šokēta un izbijusies par dzirdēto rebelu miteklī. Viņi noteikti pieminēja Beilīnus. Es nebūtu varējusi pārklausīties. Bet varbūt tomēr? Beilīni. Belīni. Belīti. Nē, tāda idiote nu gan neesmu. Viņi pavisam noteikti teica „Piezvanīšu Beilīnam un pērles būs rokā.”.

Sešas maņas: II

II: Lavandas violets

Mēs esam pieci. Piecas ēnas, kas gadiem palīdz viens otram un citiem, lai tikai atbrīvotu pasauli no cilvēku maņu stīgu raustītājiem. Mēs Rietumu grupā esam pieci, kas redz, dzird, jūt, ko parasti mirstīgie nespēj, un, ja vien viņi zinātu, kas realitātē vīd apkārt, viņi ņemtu kājas pār pleciem un mestos no kraujas dziļā jo dziļā ūdenī, lai tikai nevajadzētu uzpeldēt augšup. Lai gan arī tur bija dēmoni – ūdens dēmoni, kas ierautu viņus dzīlēs, un tajā brīdī ikkatra prātā mītos simtiem domu, lai tikai varētu nokļūt atpakaļ uz sauszemes.

Piecas dēmonu gaismas, kas apslāpē nešķīsteņus, pirms katrs saprot, kur atrodas un ko spēj paveikt. Esmu pārliecināta, ka mirstīgie dēmonus uzskata par kroplām būtnēm, kuru acis atgādina pūķus vai arī kaķus, vai arī klasiskos vampīrus, kuru skatienus var redzēt vien melnu tukšumu. Bez zīlītēm, bez acu baltumiem vai varavīksnenēm - vien piķa melnums, ko nešķērso ne gaismas stars. Vēl viens dēmonu variants ir «seksīgais kaimiņu puisis, kas pagrabā centās izsaukt ļaunos spēkus, kas pēc kāda laika viņā iemiesojās». Katra šī aina, protams, viņu acīs ir tikai mīts vai fantāzijas auglis, ko var izmantot pusaudžu romānos bez gala, tomēr patiesībā tie tā saucamie «dēmoni» ne tikai mīt uz zemes, citu nemanīti, bet arī izskatās kā parasti ļaudis. Vai zināji, ka piecdesmitgadīgā kaimiņiene Ģertrūde ir uguns dēmons? Nu, tagad zināsi! Neizskatās? Tā tam arī vajadzētu būt, citādi jau pirms tūkstoš gadiem cilvēce zinātu, ka uz Zemes nav vienīgie.

Ar cieņu, Džeina Kraukle: PIECAS vēstules

PIECAS vēstules

Džeina,

Vakar ar māsīcu veicām tavas identitātes analīzi, nonākot pie šādiem secinājumiem:

1. Tu pavisam noteikti strādā skolas avīzē, citādi šīs slejas te nemaz nebūtu;

2. Tu pavisam noteikti neesi Džeina, jo skolā ir tikai viena meitene ar šādu vārdu (Valentīndienas izdevumā mīnētā Džeina Balode), un viņa, pirmkārt, nestrādā avīzē, otrkārt, noliedz to, ka ir slavenā Džeina Kraukle;

3. Tu esi no 11. vai 12. klases;

4. «L.» apzīmē tavu īsto vārdu, jo kādēļ gan tu liktu pilnīgi neizsakošu burtu, ja vien tam nebūtu zemteksta?

Tātad, Džeina Linda/Liva/Līvija/Lorija Kraukle, joprojām jūties spēcīga aiz savas anonīmās maskas?

Gabriella un Paula

Gabriaula,

Paldies par jūsu izsmeļošu ziņu, ļoti ceru, ka izbaudījāt analīzes veikšanu tikpat ļoti, cik es secinājumu lasīšanu, jo jūs to darījāt pavisam veltīgi. Apdomā visu teikto un pasaki – kur loģika? Kāpēc gan es nevarētu nestrādāt redakcijā? Un kāpēc lai, būdama Džeina Balode, es nevarētu par to melot, tā saglabājot identitāti? Un kāpēc lai kāds, kas vēlas palikt anonīms, rakstītu sava vārda iniciāli pseidonīmā? Tad jau es būtu īpaši stulba. Bet varbūt arī ne? Varbūt tomēr es atkal jūs, lasītāji, mānu, sakot dažādas muļķības? Varbūt esmu Linna Kolinsa no 10. klases? Varbūt vispār neesmu meitene?

Uzmini nu! Jūs to nezināsiet, ja vien neatkodīsiet Džeinas Kraukles cietu riekstu.

Veiksmi!

Starp citu, apsveicu, Oskaru Jūlu un Džeinu Balodi ar mēneša jubileju! Es taču zināju, ka esmu perfekts Amors.

Ar cieņu,

Džeina L. Kraukle

***

Delreju cīņa: SEPTĪTĀ nodaļa

SEPTĪTĀ nodaļa.

***

Notikuma diena.

Rudens.

Divdesmit.

Nebiju iedomājusies, ka man tik ātri paliks divdesmit gadu, tāpēc, kad pamodos tajā rīta un uz blakus esošā galdiņa ieraudzīju dāvanu sainīti, mana sirds nedaudz nogrima šoka un baiļu rezultātā.

Divdesmit. Katrīna Deivisa tikko bija palikusi divdesmit gadus veca.

Atminējos, kad pirms desmitgades pirmo reizi svinēju savu jubileju ar divciparu skaitli. Radās sajūta, it kā pasaule būtu mainījusies par simt astoņdesmit grādiem, kaut realitātē tā nebija noticis. Vienīgais, kas reāli bija mainījies, bija skaitlis, bet vecums tiešām, kā jau var saprast, bija tikai un vienīgi skaitlis, reizes, cik daudz Zeme apriņķojusi apkārt Saulei, tāpēc katru nākamo dzimšanas dienu domāju vienu un to pašu – tas nebija nekas nozīmīgs, jo realitātē vienas minūtes laikā nekas nemainījās.

Bet tagad, kad biju sasniegusi otro desmitgadi, likās, it kā pamats būtu izrauts zem kājām un dzīve lūkojās no augšas, vērojot, kā es slīdēju arvien zemāk un zemāk, un zemāk.

Delreju cīņa: SESTĀ nodaļa

SESTĀ nodaļa.

***

8 dienas pirms notikuma.

Rudens.

- Ko tu gribēji ar to pateikt, ka nebrauksi? – Kārters mina man uz papēžiem, kad paziņoju, ka netaisījos braukt līdzi uz Sevjeru un palikšu tepat Fērā, kamēr atgriezīsies Leo. Tā bija mana izvēle un biju ar to pilnīgi samierinājusies, biju pavisam noteikti lēmusi par labu šim, tomēr ne mirkli nebiju iedomājusies, ka Kārters reaģēs tik asi.

- Taisies palikt te viena? Kad tik tikko jums uzbruka?

Un:

- Slēpsies? Vai dzīvosi tepat? Nedomā, ka neviens tevi nepamanīs!

Un tad nepārtraukti jautājot, vai es nevēlējos labāk doties prom un viņš paliktu te, meklēdams Leo un Ellenu. Uzreiz atteicos, uzskatot par vajadzību turēties pie savām mājām un nelaisties vaļā. Man vajadzēja sameklēt abus, turklāt tieši man bija dotas spējas ierakties citu cilvēku galvaskausos, lai uzzinātu visdziļākos noslēpumus. Varbūt cilvēki šeit zināja, kas noticis ar brāli un māsu, varbūt vajadzēja vien pacensties un es spētu viņus atrast. Ne Kārters, ne Eiverija vai kāds cits, tikai un vienīgi es.

Ar cieņu, Džeina Kraukle: ČETRI pavedieni

ČETRI pavedieni

Džeina,

Jau kopš pirmās dienas, kad atvērās šī sleja, Tava personībā piesaistīja manu uzmanību. Kas ir šī Džeina Kraukle? Kas Tu esi un kas slēpjas aiz šīs maskas? Man ir pāris idejas, viena no tām pavisam noteikti ir patiesa – gaidi manu e-pastu privātajā pastkastītē.

.

Oskars J.

Oskar J.,

Jau kopš pirmās rindiņas, ko sniedza Tava no matemātikas klades izplēstā lapa, es sapratu, ka Tu tiešām nezini, kas es esmu. Mana sleja ir atvērta jau gadu, bet nevienu reizi šajās trīssimt deviņdesmit sešās dienās neesmu saņēmusi zīmīti savā skapītī, e-pastā vai telefonā.

Tomēr, Oskar, Tu mani ieintriģēji. Varbūt, ja pacentīsies, varēsi pretendēt uz manu īsto vārdu. Lai gan kā gan vari zināt, ka neesmu Džeina? Varbūt es vienkārši cenšos lasītājus apmānīt, uzdodoties par mistisko Džeinu, bet realitātē es arī tāda esmu? Skolā ir Džeina Balode. 10. klase, skapītis ar numuriņu 257.

Ak, es jūtos kā Amors. Un tieši laikus! Varbūt vajadzēs nomainīt savu vārdu – būšu Džeina Dūja.

Priecīgu Valentīndienu, mīlnieciņi!

Ar cieņu,

Džeina L. Kraukle Dūja

* * *

Sešas maņas: I

I: Asinssarkans

Es mūždien redzēju krāsas. Tādās dzīvoju, tās izjūtu un laidu cauri slaikajiem pirkstiem, izbaudot maigo, kutinošo pieskārienu. Toņi mani nekad nepameta, ietverot savā tvērienā un ieķeroties drēbju savītajos pavedienos. Sajūta palika ar mani visu mūžu.

Atcerējos, kad viss sākās. Man bija desmit. Nezinu, vai tas bija zīmīgs skaitlis, vai arī tā vienkārši gadījās gan ar mani, gan māsu, bet vienu dienu es ieraudzīju koši sarkanas pēdas caurvijam mājas gaiteni. Es padomāju, ka kāds bija izgāzis krāsu, ko pirms kāda laika biju redzējusi tēva darbistabā, bet tad sapratu – šie nospiedumi nedaudz mirdzēja, it kā kāds būtu izbēris vizuļus sarkanuma vidū. Neaizmirsīšu to, ka bija vakars, neaizmirsīšu to, ka nevarēja būt iespējama tāda mirdzēšana pilnīgā tumsā, bet es arī zināju - man nerēgojās.

Ar cieņu, Džeina Kraukle: TRĪS musketieri

TRĪS muskatieri

Džeina,

Es jau kādu laiku, kopš nomira Pebls, gribu sev kucēnu, bet, kad jautāju vecākiem, viņi neatbalsta šo ideju.

Kā gan pierunāt viņus tomēr iegādāties mājdzīvnieku? Es tiešām ļoti, ļoti vēlos.

Liza

Liza,

Pebls bija tavs kāmītis? Ja man būtu grauzējs, es to noteikti sauktu par Peblu. Lai atdusas viņa mazā, plaukstā ietilpstošā dvēsele.

Ja vēlies pierunāt vecākus iegādāties suni, ieteiktu izmantot manu metodi, kas ļāva pirms pāris gadiem iegūt Salliju (ģimenes trusis). Viens variants – ilgi jo ilgi lūdzies, galu galā viņi piekritīs. Ja nu tomēr neizdodas, otrs variants – pasaki, ka nopirksi divas pretējā dzimuma žurkas un slēpsi zem savas gultas, līdz visa istaba būs pilna ar maziem žurkulēniem, no kuriem vaļā nevarēs tikt ne ar slotu, ne kādu līdzekļu palīdzību. Tas viņus pārbiedēs, tāpēc uz tuvākajiem svētkiem iegūsi dāvanā jauku kucēnu. Trešais – slepus nopērc suņuku un katru reizi, kad uz vecāku izlikto sludinājumu ar to, ka pārdod mazo labradoru Lakiju, zvanīs potenciālie pircēji, pacel telefonu un pasaki, ka Lakijam ir blusas. Daudz blusu.

Ar cieņu,

Džeina L. Kraukle

* * *

Pagātnes simfonija: septiņpadsmit

septiņpadsmit

~ Tagad ~

                                                                                                                                          

- Tātad Beilijas vairs nav? – vaicā dziļi istabā sēdoša sieviete, uzmezdama man žēlu skatienu. Vismaz domāju, ka tas ir žēls. Izliekos, ka esmu iegrimusi savā domu pasaulē un turpinu ritmiski sist pa porcelāna tējas krūzi rokās, ik pa brīdim pametot skatu uz pārdesmit cilvēkiem otrā istabas galā.

- Beilija ir Laura, viņai vienkārši nav pēdējo gadu atmiņu, - Džeina attrauc. Var saprast, ka meitene mani aizstāv, jo tieši viņas dēļ esmu šeit, bet tas ir grūti. Džeina zina, ka neesmu tā pati jauniete, kas agrāk, un arī nebūšu, lai arī kā viņi to nepūlētos panākt. Esmu Laura Beilīna no tā laika, kad Beilija bija septiņpadsmit gadus veca, un tā tas arī paliks.

Pievelku ceļus vēl tuvāk ķermenim, vēloties sarauties vēl mazāka nekā patiesībā esmu, te, telpas pašā stūrī, uz grīdas, bet tas neizdodas, jo pie kustības manī paveras vismaz trīs acu pāri. Vai viņi nosoda? Skumst?

Jauneklis, kas, man ierodoties, apskāva, sēž vistālāk un ne reizi vien pamet skatienu šajā virzienā, vēloties ieraudzīt Beiliju, bet tur esmu tikai es. Viņš izskatās manā vecumā – divdesmit? divdesmit viens? – un pēc izskata var redzēt, ka skolas vai koledžas gados bijis sportists. Un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, jauneklis savā ziņā atgādina Markusu, kaut nespēju saprast, kāpēc. Varbūt pagaro matu dēļ, varbūt tā skatiena vai aso vaigu kaulu dēļ, bet līdzība ir.

Novēršos un pasūcu tēju, apdedzinot rīkli, it kā būtu norijusi uguni. Tas netraucē, tieši otrādi – uzmundrina.

Pagātnes simfonija: sešpadsmit

sešpadsmit

~ Toreiz ~

Vienīgā vieta, kas likās piemērota biezās grāmatas un svarīgās emarīnu kaklarotas noslēpšanai, bija veca zeķu kaste skapja pašā tālākajā nostūrī. Cerēju, ka pat tāds idiots kā Tomass nebūs tik perverss un nerakņāsies pa manu veco apakšveļu.

No šādas domas vien nācās pasmieties. Kārtīgāk izķemmēju matus un taisījos iziet no istabas, kad pēkšņi iezvanījās mobilais. Lēcu un, smagi piezemēdamās uz gultas, paķēru no naktsgaldiņa telefonu, kas žēli pīkstēja kā tāda pelīte. Atkal iesmējos par savām domām un nospiedu zaļo kvadrātiņu uz skārienjūtīgā ekrāna.

- Sveiks, mans dārgais saulesstariņ, - atskanēja Markusa balss. Pasmaidīju un iekārtojos ērtāk, jo apjēdzu, ka puisis runās diezgan ilgi, novēlot man dzimšanas dienā visu, ko vien prāts spēja iedomāties.

- Ak, nu izbeidz, - nomurmināju, tomēr uz lūpām vīdēja plats smaids.

- Mēs neapšaubāmi nosvinēsim tavu dzimšanas dienu ar kārtīgu pudeli viskija.

- Lūdzu, tikai ne kā pagājušo reizi, - skaļi, nevaldāmi iesmējos, atceroties dienu, kas jau sen bija kļuvusi par vēsturi, dienu, kad mēs ar Markusu piedzērāmies un no rīta kopīgi aizmigām vannā. Īsti pat vairs neatceros, kā Nikola mūs izvilka ārā. Taču viens bija skaidrs – to vairs nekad negribēju atkārtot.

- Nekā tamlīdzīga nebūs. Šoreiz mēs aiziesim uz restorānu un pasūtīsim kārtīgas vakariņas. Kā būtu ar ceptiem gliemežiem ķiploku mērcē? – viņš smējās.

- Fuj, Markus! Dažreiz tu man tik ļoti atgādini Nikolu!

- Varu saderēt, ka to pašu saki viņai. - Puisis iesmējās. – Labi, mamma sauc pusdienās. Piezvanīšu vēlāk. Es tevi mīlu, - to teikdams, puisis nometa klausuli, pat neļaudams man pateikt, ka arī viņu mīlu.

Pagātnes simfonija: piecpadsmit

piecpadsmit

~ Tagad ~

                                                                                                                                                       

Soma jau atkal kūļājas plecā, taču šoreiz tā ir faktiski tukša. Litrs ūdens, tie paši priekšmeti, kas bija iepriekš, izņemot Tomasa jaku, jo to esmu uzstīvējusi uz auguma. Tā izrādījās šaurāka nekā atceros, tāpēc visu laiku slīd uz augšu, bet tas ir labāk par neko.

Joprojām neesmu pārliecināta, vai uzticos Džeinai, pēdējā laikā ar cilvēkiem tā notiek visai bieži, tāpēc sekoju sīkajai meitenei pa pēdām, visu laiku turot acīs viņas kustības. Nespēju saprast, kā iepriekš nemanīju veidu, kā tumšmate pārvietojas. Nedaudz smagnēji, tomēr arī zaglīgi, pēdu pēc pēdas novietojot pēc iespējas tuvāk vienu otrai. Varbūt neievēroju tādēļ, ka iepriekš viņa likās nobijusies, jauna un bijīga kā lapa koka zarā – it kā tā varētu kuru katru brīdi nokrist. Tagad Džeina parādīja savu īsto personību.

- Kur mēs ejam? – bažīgi vaicāju, metot acis visapkārt, kā  cerēdama kuru katru brīdi ieraudzīt Evanu, uzlecam uz muguras un notriecam uz zemes. Varbūt Džeina mani ved uz rebelu galveno centru? Varbūt tas, ko viņa teica par Markusu, nav patiesība?

Tik ticami un patiesi, bet kā lai zinu, ka tā ir?

Pagātnes simfonija: četrpadsmit

četrpadsmit

~ Toreiz ~

Likās, ka pagāja vesela mūžība, kamēr mamma klusi pieklauvēja un ienāca guļamistabā. Šī karstā un sutīgā maija diena man bija sākusies jau pirms vairākām stundām, kad, vēl sēžot zem segas, uzmanīgi nopētīju atvērtās balkona durvis un plānos aizkarus, kas ik pa brīdim liegi plivinājās vēja ritmā, kad tas pagodināja ar savu ierašanos.

Biju paspējusi ne pa jokam uztraukties, kāda būs šī diena, kā kļūšana par pilntiesīgu emarīni uz visiem laikiem izmainīs manu dzīvi un kādas tagad būs attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, kad centīšos uzvesties pēc iespējas piesardzīgāk. Prātoju pat par gaiši violetajām Vēlēšanās pērlītēm – kādas tās izskatīsies reālajā dzīvē nevis attēlos un kā tās ieguls manā plaukstā.

Pat paspēju aiziet brokastīs un nogaršot mammas gardo siera omleti un salātus, kas stikla bļodā krāsojās visdažādākajās varavīksnes krāsās, un aromāts, nonācis līdz degunam, lika mutē saskriet siekalām kā tādam kucēnam, kas tikko ieraudzījis suņu kārumus.

Tomēr mamma kā nenāca uz istabu, tā nenāca. Vai viņa aizmirsa par manu dzimšanas dienu un savu pienākumu? Bet varbūt atgadījās kaut kas slikts? Nē, negribēju tam ticēt.

Kad mamma beidzot parādījās pie durvīm, uzreiz pamanīju viņai rokās nelielu tumša koka lādīti, kuru uzreiz atpazinu. Šo lādīti biju redzējusi desmitiem reižu uz tualetes galdiņa vecāku guļamistabā, tomēr nekad nebija izdevies atrast atslēdziņu un redzēt, kas tad slēpjas aiz greznā koka vāka.