Kamēr zemi klāja nakts: 1

1

Brīdī, kad atskanēja pirmais sprādziens, es sēdēju pie televizora un skatījos kādu šausmu filmu. Skaņa ar spēku iztraucās cauri pilsētai, uz mirkli visa dzīve apstājās, bet tad atkal turpināja savu gaitu. Terēza – mana mamma – pārtrauca griezt sīpolus, Toms ietrausās tantes Džuditas klēpī un vaicāja, kas noticis, turot savā mazajā rociņā trīs krāsainus LEGO gabaliņus, bet es tikai paspēju izslēgt televizoru un piegāju pie loga, redzot, kā piecus stāvus zemāk esošie cilvēki palūkojas apkārt. Ierējās suns, pāri galvai aiztraucās vārna; pat pēc ķērcieniem radās nojausma, ka putns ir satraukts.

Sprādziena troksnis izplēnēja pasaulē, bet ne uz ilgu laiku, jo drīz vien netālu esošā eksperimentālā laboratorija sprāga vēlreiz.

No tās izbēgušajam vīrusam nevajadzēja ne diennakti, lai atņemtu dzīvību gandrīz visai manai ģimenei.

Vispirms aizgāja mamma. Tad tante Džūdita un viņas sešgadīgais dēlēns Toms. Tā bija viņa dzimšanas diena, un es nevarēju par to vien beigt domāt, jo tā bija tieši tā reize, kad nepaguvu puisēnam uzdāvināt ilgi kāroto robotu. Pēc tam vairākus mēnešus tas nosēdēja manā skapī, ietīts papīrā, un es nezināju, kāds bija tā tālākais liktenis, un nedomāju, ka kādreiz uzzināšu.

Pirms tam jau mūsu pilsētas iedzīvotājiem bija aizdomas, ka kaut kas tamlīdzīgs varētu notikt, tāpēc daudzas kaimiņu ģimenes pēc pirmajiem valdības mierinājumiem pameta dzīvesvietu kā plēstas.

- Nav pamata panikai, - ziņoja prezidents. – Vīrusa izplatība ir apturēta laboratorijas telpās. Inficētie ir izolēti.

Neuztraucieties, viņi teica. Viss tiek kontrolēts, viņi teica. Un es ticēju, un ģimene ticēja, un mūsu labradoru kucēns arī ticēja, es pat smējos, kad otrs Džūditas dēls – Toma vecākais brālis – Džeimijs jokoja par tuvojošos apokalipsi. Cik gan tas būtu jautri! Tad gan mēs spētu cīnīties par civilizācijas dzīvību! Vicināt zobenus, dunčus, šaut ar loku. Izdzīvot.

Kā gan deviņpadsmitgadnieki spēja visu uztvert tik bērnišķīgi? Bet mēs arī nebijām vienīgie. Mamma smējās – tie, šķiet, bija viņas pēdējie patiesie smiekli, ko dzirdēju, -, tētis, pirms devās atpakaļ uz darbu slimnīcā, sabužināja manas gaišās cirtas un pateica, ka mums nudien ir plaša fantāzija, Toms palūdza tantei Džūditai iemācīt šaut ar ieroci, un viņa tikai smējās, smaidot norājot mazo puisēnu par tik neparastu prasību.

Prezidents turpināja runāt muļķības. Un es turpināju jokot, vērojot, kā Toms vicinās ar iedomu zobenu, pāris reizes iebakstot Džeimijam vēderā. Viņš, joka pēc, sakņupa uz ceļiem un tēloja, ka ir sadurts. Smējāmies, mēs visi smējāmies.

Līdz brīdim, kad atklājās – pat valdības solījumi ir vieni vienīgi labi apslēpti meli.

- Lūdzu, neatstāj mani vienu! – izmisīgi lūdzās šausmu filmas galvenā varone, kad viņas mīļotais, kā saprotams, grasījās doties pagrabā. Muļķības. Dzīvē tā neviens nerīkotos.

- Paskat, viņam pat nav naža, ar ko aizstāvēties! – Džeimijs, piestūķējis pilnu muti ar siera popkornu, sacīja un bakstīja gaisu. – Idiots, nopietni. Tu jau būtu ar saviem zobu bakstāmajiem sacaurumojusi to sērijveida slepkavu tā, ka viņš iztecētu sauss!

Iedunkāju gandrīz par pusgadu vecāko puisi sānā, ļaujot popkornam nedaudz izbirt uz sārtā samta dīvāna, un viņš nolamājās.

- Uuu, Džeimijs pateica sliktu vārdu! Džeimijs pateica sliktu vārdu! – aiz muguras atskanēja Toma balss un radās sajūta, it kā viņš kliegtu skaļrunī, jo mēs iepriekš nepamanījām viņa klātbūtni. Toma brālis iestūma pustukšo stikla trauku manās rokās un metās pakaļ puikam, nogrūžot viņu zemē. Abi atkal smējās. Varbūt tādēļ, ka viņi bija tik labi brāļi, vai arī tādēļ, ka šodien Tomam palika seši, bet es neko neteicu, ļaujot abiem pagrūstīt viens otru un paripināties pa zemi kā maziem bērniem.

- Nākam virtuvē! – dzirdēju Džūditas balsi, un automātiski brāļi pieslējās kājās un aizsteidzās. Es jau paķēru pulti, kas kā parasti atradās iestumta šķirbā starp divām dīvāna daļām, un, meklējot to, sajutu, kā aiz ataugušajiem nagiem aizķeras putekļi un ēdiena drupačas.

Meitenei tika pārcirsta rīkle, un es jau grasījos celties kājās, kad jutu grīdu nodrebam tik spēcīgi kā kāršu namiņam (nē, šoreiz namiņš nesabruka), un vajadzēja pieķerties pie dīvāna, lai nenokristu. Vāze aiz muguras noslīdēja uz zemes un tēta dāvinātās dzeltenās rozes mammas dzimšanas dienā izpletās pa visu paklāju kā vēdeklis.

- Kas tas bija? – dzirdēju Džūditu sasušumā iesaucāmies, un Toms ierāpoja viņai klēpī, paslēpjot seju sievietes rudajās cirtās. Pirmā doma, kas ienāca manā prātā pēc tam, kad atkal zeme pārstāja šūpoties, bija, ka sācies karš. Protams, es nezināju, kāds ir karš, nezināju, kā tam vajadzēja justies, bet maņas teica vienu.

Turklāt tad es vēl nezināju, cik ļoti tuvs bija mans minējums.

Iela šķita kā sastingusi. Visi apstājās un lūkojās debesīs, kā cerot ieraudzīt lidojošo šķīvīti virpuļojam virs galvām. Lakijs – mūsu kucēns – no vecāku guļamistabas sāka skaļi riet un skrāpēt durvis, bet ne es, ne mamma, ne Džūdita nereaģēja.

Iestājās pilnīgs klusums.

- Mēs varētu pievērsties pusdienām, - neilgi pēc tam ierunājās Džūdita un nolaida Tomu uz zemes, kaut puisēns joprojām izmisīgi ķērās mammas svārku apakšā ar brīvo roku, jo viņs bija nometis dzeltenu un sarkanu klucīti pie kājām. Varbūt viņš arī nojauta, kas notiks. – Gan jau tiešām prezidentam ir taisnība.

Viņam nebija taisnība, bet Džūdita to nevarēja zināt, jo bija pirmā šajā dzīvoklī, kas inficējās.

- Nav iemesla panikai, - valdības pārstāvji turpināja melot. – Viss tiek kontrolēts. Saglabājiet mieru un bez iemesla nedodieties ārpus savām dzīvesvietām. – Vienīgais vērtīgais padoms no viņa puses, kas ļāva uzvarēt cīņu daudziem pilsētas iedzīvotājiem.

Bet mums neveicās.

Vispirms aizgāja mamma. Tad tante Džūdita un Toms. Un pēc tam pa pēdām sekoju arī es. Neviens neizdzīvoja.