Rāda ziņas ar etiķeti Pagātnes simfonija. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Pagātnes simfonija. Rādīt visas ziņas

piektdiena, 2015. gada 19. jūnijs

Pagātnes simfonija: astoņpadsmit

astoņpadsmit
~ Toreiz~

- Kas tev liek domāt, ka es esmu rebels? – Šķita, ka tēvs patiesi dusmojās – seja bija saviebta dīvainā grimasē, vaigi sarkani, piere savilkta grumbās. Es patiešām sapratu viņa niknuma iemeslu – galu galā apvainoju miesīgo tēvu šādās nekrietnībās un negodā, vismaz attiecībā pret mūsu ģimeni.
- Nu… - murmināju, pievilkusi ceļus cieši sev klāt. Joprojām jutos šokēta un izbijusies par dzirdēto rebelu miteklī. Viņi noteikti pieminēja Beilīnus. Es nebūtu varējusi pārklausīties. Bet varbūt tomēr? Beilīni. Belīni. Belīti. Nē, tāda idiote nu gan neesmu. Viņi pavisam noteikti teica „Piezvanīšu Beilīnam un pērles būs rokā.”.

ceturtdiena, 2014. gada 30. oktobris

Pagātnes simfonija: septiņpadsmit

septiņpadsmit
~ Tagad ~
                                                                                                                                          
- Tātad Beilijas vairs nav? – vaicā dziļi istabā sēdoša sieviete, uzmezdama man žēlu skatienu. Vismaz domāju, ka tas ir žēls. Izliekos, ka esmu iegrimusi savā domu pasaulē un turpinu ritmiski sist pa porcelāna tējas krūzi rokās, ik pa brīdim pametot skatu uz pārdesmit cilvēkiem otrā istabas galā.
- Beilija ir Laura, viņai vienkārši nav pēdējo gadu atmiņu, - Džeina attrauc. Var saprast, ka meitene mani aizstāv, jo tieši viņas dēļ esmu šeit, bet tas ir grūti. Džeina zina, ka neesmu tā pati jauniete, kas agrāk, un arī nebūšu, lai arī kā viņi to nepūlētos panākt. Esmu Laura Beilīna no tā laika, kad Beilija bija septiņpadsmit gadus veca, un tā tas arī paliks.
Pievelku ceļus vēl tuvāk ķermenim, vēloties sarauties vēl mazāka nekā patiesībā esmu, te, telpas pašā stūrī, uz grīdas, bet tas neizdodas, jo pie kustības manī paveras vismaz trīs acu pāri. Vai viņi nosoda? Skumst?
Jauneklis, kas, man ierodoties, apskāva, sēž vistālāk un ne reizi vien pamet skatienu šajā virzienā, vēloties ieraudzīt Beiliju, bet tur esmu tikai es. Viņš izskatās manā vecumā – divdesmit? divdesmit viens? – un pēc izskata var redzēt, ka skolas vai koledžas gados bijis sportists. Un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, jauneklis savā ziņā atgādina Markusu, kaut nespēju saprast, kāpēc. Varbūt pagaro matu dēļ, varbūt tā skatiena vai aso vaigu kaulu dēļ, bet līdzība ir.
Novēršos un pasūcu tēju, apdedzinot rīkli, it kā būtu norijusi uguni. Tas netraucē, tieši otrādi – uzmundrina.

Pagātnes simfonija: sešpadsmit

sešpadsmit
~ Toreiz ~

Vienīgā vieta, kas likās piemērota biezās grāmatas un svarīgās emarīnu kaklarotas noslēpšanai, bija veca zeķu kaste skapja pašā tālākajā nostūrī. Cerēju, ka pat tāds idiots kā Tomass nebūs tik perverss un nerakņāsies pa manu veco apakšveļu.
No šādas domas vien nācās pasmieties. Kārtīgāk izķemmēju matus un taisījos iziet no istabas, kad pēkšņi iezvanījās mobilais. Lēcu un, smagi piezemēdamās uz gultas, paķēru no naktsgaldiņa telefonu, kas žēli pīkstēja kā tāda pelīte. Atkal iesmējos par savām domām un nospiedu zaļo kvadrātiņu uz skārienjūtīgā ekrāna.
- Sveiks, mans dārgais saulesstariņ, - atskanēja Markusa balss. Pasmaidīju un iekārtojos ērtāk, jo apjēdzu, ka puisis runās diezgan ilgi, novēlot man dzimšanas dienā visu, ko vien prāts spēja iedomāties.
- Ak, nu izbeidz, - nomurmināju, tomēr uz lūpām vīdēja plats smaids.
- Mēs neapšaubāmi nosvinēsim tavu dzimšanas dienu ar kārtīgu pudeli viskija.
- Lūdzu, tikai ne kā pagājušo reizi, - skaļi, nevaldāmi iesmējos, atceroties dienu, kas jau sen bija kļuvusi par vēsturi, dienu, kad mēs ar Markusu piedzērāmies un no rīta kopīgi aizmigām vannā. Īsti pat vairs neatceros, kā Nikola mūs izvilka ārā. Taču viens bija skaidrs – to vairs nekad negribēju atkārtot.
- Nekā tamlīdzīga nebūs. Šoreiz mēs aiziesim uz restorānu un pasūtīsim kārtīgas vakariņas. Kā būtu ar ceptiem gliemežiem ķiploku mērcē? – viņš smējās.
- Fuj, Markus! Dažreiz tu man tik ļoti atgādini Nikolu!
- Varu saderēt, ka to pašu saki viņai. - Puisis iesmējās. – Labi, mamma sauc pusdienās. Piezvanīšu vēlāk. Es tevi mīlu, - to teikdams, puisis nometa klausuli, pat neļaudams man pateikt, ka arī viņu mīlu.

Pagātnes simfonija: piecpadsmit

piecpadsmit
~ Tagad ~
                                                                                                                                                       
Soma jau atkal kūļājas plecā, taču šoreiz tā ir faktiski tukša. Litrs ūdens, tie paši priekšmeti, kas bija iepriekš, izņemot Tomasa jaku, jo to esmu uzstīvējusi uz auguma. Tā izrādījās šaurāka nekā atceros, tāpēc visu laiku slīd uz augšu, bet tas ir labāk par neko.
Joprojām neesmu pārliecināta, vai uzticos Džeinai, pēdējā laikā ar cilvēkiem tā notiek visai bieži, tāpēc sekoju sīkajai meitenei pa pēdām, visu laiku turot acīs viņas kustības. Nespēju saprast, kā iepriekš nemanīju veidu, kā tumšmate pārvietojas. Nedaudz smagnēji, tomēr arī zaglīgi, pēdu pēc pēdas novietojot pēc iespējas tuvāk vienu otrai. Varbūt neievēroju tādēļ, ka iepriekš viņa likās nobijusies, jauna un bijīga kā lapa koka zarā – it kā tā varētu kuru katru brīdi nokrist. Tagad Džeina parādīja savu īsto personību.
- Kur mēs ejam? – bažīgi vaicāju, metot acis visapkārt, kā  cerēdama kuru katru brīdi ieraudzīt Evanu, uzlecam uz muguras un notriecam uz zemes. Varbūt Džeina mani ved uz rebelu galveno centru? Varbūt tas, ko viņa teica par Markusu, nav patiesība?
Tik ticami un patiesi, bet kā lai zinu, ka tā ir?

Pagātnes simfonija: četrpadsmit

četrpadsmit
~ Toreiz ~

Likās, ka pagāja vesela mūžība, kamēr mamma klusi pieklauvēja un ienāca guļamistabā. Šī karstā un sutīgā maija diena man bija sākusies jau pirms vairākām stundām, kad, vēl sēžot zem segas, uzmanīgi nopētīju atvērtās balkona durvis un plānos aizkarus, kas ik pa brīdim liegi plivinājās vēja ritmā, kad tas pagodināja ar savu ierašanos.
Biju paspējusi ne pa jokam uztraukties, kāda būs šī diena, kā kļūšana par pilntiesīgu emarīni uz visiem laikiem izmainīs manu dzīvi un kādas tagad būs attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, kad centīšos uzvesties pēc iespējas piesardzīgāk. Prātoju pat par gaiši violetajām Vēlēšanās pērlītēm – kādas tās izskatīsies reālajā dzīvē nevis attēlos un kā tās ieguls manā plaukstā.
Pat paspēju aiziet brokastīs un nogaršot mammas gardo siera omleti un salātus, kas stikla bļodā krāsojās visdažādākajās varavīksnes krāsās, un aromāts, nonācis līdz degunam, lika mutē saskriet siekalām kā tādam kucēnam, kas tikko ieraudzījis suņu kārumus.
Tomēr mamma kā nenāca uz istabu, tā nenāca. Vai viņa aizmirsa par manu dzimšanas dienu un savu pienākumu? Bet varbūt atgadījās kaut kas slikts? Nē, negribēju tam ticēt.
Kad mamma beidzot parādījās pie durvīm, uzreiz pamanīju viņai rokās nelielu tumša koka lādīti, kuru uzreiz atpazinu. Šo lādīti biju redzējusi desmitiem reižu uz tualetes galdiņa vecāku guļamistabā, tomēr nekad nebija izdevies atrast atslēdziņu un redzēt, kas tad slēpjas aiz greznā koka vāka.

trešdiena, 2014. gada 29. oktobris

Pagātnes simfonija: trīspadsmit

trīspadsmit
~ Tagad ~

Visu nakti nespēju pagulēt, jo domas par to, ko teica pašas rakstītā vēstule, neizzuda no prāta ne sekundi. Par to, ka ārā ir karš starp mūsu dzimtu, citiem emarīniem, atbalstītājiem un tiem, kuri vēlējās pāršķērst katra rīkli tikai tādēļ, lai emarīni nespētu iznīcināt pasauli ar Vēlēšanām. Viņi nezina, ka tā tas nestrādā, arī mums ir savi likumi, ieviesti pirms vairākiem gadsimtiem, lai nevarētu pieļaut visatļautību. Mirušo atgriešana, jaunu Vēlēšanu iegūšana, globālu problēmu atrisināšana nudien nav mūsu spēkos. Bet ko gan viņi var zināt? Rebeli pat neticētu, ja es nostātos un visu emarīnu vārdā paziņotu patiesību. Aleinai Lī viņi nenoticēja, kāpēc gan man?
Ap trim četriem naktī – vēl pirms uzausa saule – izmeklēju visus iespējamos istabas stūrus, ar vēlmi atrast kādu rakstāmpiederumu un, labākajā gadījumā, arī papīru, bet tāds luksusa priekšmets nebija atrodams, un vajadzēja iztikt vien ar zīmuļa kodoliņu aptuveni divu centimetru garumā, ko pat pirkstos īsti nespēju noturēt, un noplēstu tapešu gabalu. Uzskricelēju visus uzticamo personu vārdus uz baltās puses un iebāzu papīru bikšu kabatā, joprojām nespējot saprast, kādēļ tur nav minēts Markuss un Nikola un kādēļ teksta vidū atrodas piebilde:

„Tava dzimšanas diena ir 17. augustā (kā Markusam, atceries?).”

Kādēļ gan lai neatcerētos? Vai man ir iemesls?
Karš, Markuss, ziemeļi, bēgšana. Markuss. Ziemeļi. Es nespēju atpazīt Beiliju, jauno meiteni ar gaišajiem matiem un mūždien savainotu miesu, viņa ir pavisam svešs cilvēks. Turklāt vēl bēgle. Bēgle, kas pameta draugus un ģimeni nopakaļ un metās prom no nāves epicentra. Beilija Spensere ir gļēvule, kas paņēmusi Markusa uzvārdu un pametusi viņu vienu.
Gļēvule, gļēvule, gļēvule.
Izmetu lapiņas paliekas pa plaukstas lieluma caurumu, ļaujot tām virpuļot vējā, un redzu, kā ārpusē palēnām uzaust saule.

Pagātnes simfonija: divpadsmit

divpadsmit
~ Toreiz ~

- Markus, vai tiešām jau pagājis mēnesis? – vaicāju, stāvēdama puiša mājas dzīvojamā istabā tās pašas satraukuma un stresa pilnās dienas vakarā. Pēc noslēpumainās zīmītes atrašanas, uzreiz steidzos mājās, jo biju pagalam izbijusies un izmisusi par labākās draudzenes meliem. Nezināju, kur lappusi ar dīvaino kodu, kas man bija gaužām neizprotams, noslēpt, un vienīgā vieta, kur pat Tomass nebāztu savu ziņkārīgo degunteli, bija nelielas palmas puķupods, kas jau vairākus gadus atradās uz rakstāmgalda. Ar pirkstiem izrakņāju nelielu caurumu sausajā zemē un ievietoju lappusi tieši tur. Tur vismaz būtu kaut cik laba slēptuve, lai varētu atvilkt elpu uz piecām minūtēm.
Ieliku tikko Markusa uzdāvinātos ziedus vāzē un novietoju to uz grīdas, kamēr Markuss apsēdās pie klavierēm.
- Es gribētu tev pasniegt šo dāvanu. - Viņš plati pasmaidīja, kā džentelmenis noskūpstīdams man plaukstas virspusi. Tiešam nespēju aptvert, ka pēc tik raižu pilnas dienas spēšu mierīgi sēdēt ar Markusu istabā un just maigu kņudoņu vēderā iepriekš esošo nažu vietā. Bet tā notika. Atbildēju smaidam un atbalstījos pret klavierēm. Puisis sāka spēlēt, pirkstiem ātri kustoties pāri baltajiem un melnajiem taustiņiem. Ar apbrīnas pilnu skatienu lūkojos uz Markusu, domādama, ka pati nekad nespētu tā spēlēt un kādu iepriecināt.
Kad Markuss spēlēja kādu skaņdarbu, likās, ka aizplūstu no šīs pasaules, nonākot citā, fantāzijas zemē, kur mīt tikai šīs burvīgās skaņas un dažādi iztēles radīti tēli. Šķita, ka šo skaņdarbu vēl nebiju dzirdējusi – tā bija pavisam jauna un pārsteidzoša.

Pagātnes simfonija: vienpadsmit

vienpadsmit
~ Tagad ~

Tikai vakarpusē – kad saule no cauruma spīd arvien vājāk un vājāk – izlemju doties ārā no istabas. Tam ir vairāki iemesli, tomēr vislielākais ir nepārtrauktā vajadzība pēc labierīcībām. Sākumā domāju pagaidīt, kamēr kāds ieradīsies, lai paņemtu tukšo paplāti (tajā brīdī arī iedomājos par salocīto lapiņu iepriekšējās brokastīs), bet neviens nenāk. Pēc tam rodas ideja kādu pasaukt. Tas arī tiek atmests. Nekas cits neatliek, kā meklēt visu pašai.
Izslīdu no gultas un kailām pēdām aiztipinu līdz pavērtajām durvīm, cerēdama nevienu aiz tām nesatikt, taču durvis netiek uzmanītas.
- Hallo? – pabāzusi galvu, saku. Valda klusums, kas tik ļoti atgādina visas lavīšanās reizes no Beilīnu mājām, lai dotos pie Markusa. Nekas neliekas atšķirīgs, tā pati satraukuma pilnā sajūta, nodevīgi čīkstošie grīdas dēļi un bailes tikt pieķertai. Nav ne skaņas. Varbūt te neviena nav?
Muļķības. Viņi nebūtu tik stulbi, lai atstātu svešu meiteni pilnīgi vienu, cerot, ka viņa nevienu neapzags vai neaizlaidīsies lapās. Varbūt visi jau guļ? Protams, kurš gan pirms saulrieta dodas gulēt?

Pagātnes simfonija: desmit

desmit
~ Toreiz ~

Kad nākamajā rītā devos uz skolu kājām, vēloties izvēdināt domas, visu ceļu prātoju par vakar notikušo. Par grāmatu, par Aleinu Lī, par sevi un emarīniem kopumā, par to, kā gan viss ietekmēs šībrīža dzīvi un nākotnes pasauli. Negribēju ticēt, ka dzīvoju tik nežēlīgā vidē, kur varēja atņemt dzīvību tik strauji kā pārgriezt adatā ievērtu diegu, bet faktus jau neapstrīdēsi. Arī man bija jāuzmanās, lai pat nejauši neiekļūtu rebelu nagos. Tikai pievērsi plakstiņus uz sekundi un viss – tavu muti aizklās ledaina plauksta un dzīve būs galā straujāk nekā paspēsi noliegt piederību emarīniem.
Kaut vēl nebiju pilntiesīga emarīna un par tādu kļūšu tikai piecpadsmitajā dzimšanas dienā, man varēja uzglūnēt briesmas no katra stūra, tāpēc vajadzēja piesargāties gan skolā, gan uz ielas. Domāt, ko saku, ko daru, kā uzvedos, pat ko jutu un domāju. Kā teica vecmamma, nekad nezini, vai tavs tuvākais draugs nav arī tavs ļaunākais ienaidnieks. Nē, protams, neattiecināju šo secinājumu ne uz Markusu, ne Nikolu, ne mammu; viņiem uzticējos kā pati sev, tomēr… Ja vēl kāds tuvinieks ir saistīts ar rebeliem?
Aleina Lī taču arī negaidīja, ka notiks kaut kas slikts. Pavisam parasts puisis pienāca no aizmugures, un jau nākamajā mirklī dzīvība bija zudusi. Viņa bija tik jauna, tik zaļa, tik… Apzinājos tikai to, ka šī meitene bijusi mana radiniece. Un viss. Kā lai atrodu par viņu vairāk informācijas? Ja arī vecmāmiņa kaut ko zināja, viņa neko neatklāja.

pirmdiena, 2014. gada 27. oktobris

Pagātnes simfonija: deviņi


deviņi
~ Tagad ~

Nākamajā rītā pamodos, un tas vien ir labi. Neesmu pārliecināta, pa kuru laiku izlēmu padoties miegam, kurā momentā atradu īpaši kuplu un zemu koku, zem kura zariem atlaisties, taču tur arī atjēdzos.
Kad atveru acis, rodas sajūta, it kā es būtu vairākas diennaktis nomodā (kas ir patiesība), un ķermenis no skriešanas un krišanas, un savainojumiem sāp kā pats nelabais, kad tieku bakstīta ar elles trijžuburi. Ļauju sev aptaustīt seju un acumirklī uzduros kartupeļveidīgam izaugumam uz žokļa. Pie katra pieskāriena tas sāp, un nevaru vien beigt domāt par pilnu ledus maisiņu, ko pieturēt pie savainojuma. Par spīti tam, diena ir neparasti karsta, it kā māte daba skatītos nopakaļ un smietos par to, cik ļoti lielas problēmas sagādā „pastaiga” mežā. Ledus, ledus, ledus. Pat tas, kā Tomass reizēm mani iegāza kupenā un neļāva piecelties, iekams nebiju mutiski parakstījusi kādu vergu cienīgu līgumu, šķita daudz skaistāk nekā just lipīgus un verdošus sviedrus, līstam pāri skaustam. Ļautu viņam mani pagrūst vairākkārtīgi, lai tikai spētu atvēsināties.
Kad pieceļos kājās, vajag vairākas minūtes, pirms spēju doties tālāk, kaut no tā nav nekādas jēgas, jo nezinu, kur atrodos un kur ir tuvākā pilsēta vai vismaz ciemats. Sameklēju matu gumiju bikšu kabatā un sasienu šķipsnas kopā, tādējādi neļaujot kaklam tik traki svīst, un tas kādu laiku palīdz.
Kur lai eju?

Pagātnes simfonija: astoņi

astoņi
~ Toreiz ~

Kādu brīdi ieplestām acīm un pavērtu muti sēdēju pie emarīnu grāmatas. Nezināju, ko domāt. Vai Aleina Lī, rakstot šos vārdus, bija domājusi par rebeliem? Vai arī par parastajiem cilvēkiem, tādiem, kā mani draugi, kuriem nepiemita emarīniem raksturīgās spējas? Nespēju to visu saprast. Vai tad par emarīniem nebija zināms jau kopš to rašanās brīža?
Cik vien sevi atcerējos, pilsētās redzēju dažādus plakātus par emarīniem, televīzijā rādīja ļoti daudz raidījumu un pat tikai uzņemtas filmas par šīs īpašās sugas dzīvi un tamlīdzīgi. Vai tad tā nebija vienmēr un visur? Dīvaini.

Pagātnes simfonija: septiņi


septiņi
~ Tagad ~

Lai arī bez mugursomas skriet ir daudz vieglāk un pārvietošanās notiek ātrāk, tās trūkums drīz vien parādīs savu ietekmi. Man nav ne gaismas avota, ne ūdens, ne pienācīgas jakas, bet ārā valda stindzinošs aukstums. Tas spraucas cauri ikkatrai ādas šūnai un sasaldē nervus, līdz nespēju saprast, vai ir verdoši auksts vai ledus cienīgs karstums. Rodas sajūta, ka svīstu, taču, kad pieskaros ādai, tā ir klāta vien ar miljons mazām zosādas pumpiņām.
Viens solis, divi, trīs, četri, gandrīz desmit, gandrīz simts. Skrienu valša ritmā, un tas ir samērā ironiski, jo nekad agrāk valsi tā arī nebija gadījies dejot, un pirmā plānotā reize būtu mācību gada beigās organizētā balle, uz ko ar Markusu vēlējāmies iet.
Vai esmu to momentu palaidusi garām?

Pagātnes simfonija: seši


seši
~ Toreiz ~

Biju tik ļoti pieradusi pēcpusdienās un vakaros redzēt tikai un vienīgi savas guļamistabas ar fotogrāfijām aplīmētās sienas, ka pat nepamanīju – bija pienākusi kārtējā mājas aresta pēdējā – šoreiz, piecpadsmitā, - diena.
Ar Markusu un Nikolu varēju tikties vienīgi skolā, un arī tas bija visai riskanti, jo zināju, ka Tomass izseko gandrīz katru manu soli.
Tomēr tagad… Tagad beidzot redzēšu Markusa mīļo smaidu, jutīšu puiša spēcīgās rokas man apkārt un patīkamo smaržu… Vajadzēja izturēt šo pēdējo dienu, neradot nekādas aizdomas. Kādam varbūt liekas, ka tas ir itin viegls uzdevums, bet tikai ne manā ģimenē. 
Rītu pavadīju, vārtoties pa gultu, vienkārši nebija, kur steigties. No sākuma plānoju visu svētdienu nogulēt, lai tikai neiekultos nepatikšanās, taču vēders iekurkstējās tik skaļi, ka nespēju apvaldīt izsalkumu.
Pusdienlaikā izgāju no istabas, taisnā ceļā soļodama uz virtuvi, kur jau tika ieturēta kopīga maltīte. Mamma stāvēja pret mani ar muguru, pētīdama ledusskapja saturu, tēvs ar Tomasu par kaut ko klusi sačukstējās, tāpēc vēl mirkli stāvēju durvīs. Ak kungs, cik laimīgi viņi izskatījās trijatā! Lieliski zināju, ka ģimenei mani nemaz nevajag un ar savu klātbūtni tikai izjaukšu mieru, tādēļ jau taisījos atgriezties savā istabā, kad izdzirdēju mammas balsi.
- Laura, pagaidi!

Pagātnes simfonija: pieci


pieci
~ Tagad ~

Kad biju tikai sešus gadus veca, pirmo reizi uzzināju par emarīniem un to, ka Beilīnu dzimtas kokam ir vistiešākā saistība ar tautai nīsto šķiru. Mums piederēja cauri paaudzēm nodotā emarīnu grāmata. Ietīta tumši būnos ādas vākos un noklāta ar līdzīgas krāsas zīda lentēm, tā mūždien atgādināja buramgrāmatas no pasakām, un tā arī pret to mēdzu izturēties. Vēl pirms atklāju patiesību par savu ģimeni, ar Tomasu ik vakaru sēdējām zem segām un čukstus lasījām Beilīnu dzimtas gadu simtiem krātos noslēpumus. Šķetinājām vijīgos burtus, citas valodas un frāzes, ko pat līdz šim momentam īsti neesmu sapratusi. Ar lipīgiem pirkstiem skārāmies tabulām un zīmējumiem, atstādami treknus pirkstu nospiedumus iedzeltējušo lapu maliņās. Lukturīša gaismā tvērām teikumus par to, cik senā pagātnē stiepās mūsu asinis, cik daudz iespēju sniedz būt atšķirīgiem.
Bet tad par Vēlēšanām uzzināja kāds no tautas, un mūsu milzīgā dzimta pamazām tika noslaucīta no pasaules.
Cits. Pēc. Cita.
Beilīnu grāmata no mūsu rokām tika atņemta, vecāki lika nosolīties, ka nevienam par to neteiksim, un tā arī darījām. Klusums mūsu attiecībās nostiepa treknu svītru un viss mainījās. Tad jutos īpaša, lai gan tik ļoti no pārējiem kaimiņu bērniem neatšķīros – tās pašas divas acis, divas ausis un pukstošā sirds.
Tagad vēlos, kaut nemūžam par to visu nebūtu uzzinājusi.

Pagātnes simfonija: četri

četri
~ Toreiz ~

- Laura? – cauri miegam dzirdēju, kā kāds izrunā manu vārdu. It kā pazīstama balss, it kā ne… Pavēru smagos plakstiņus un palūkojos apkārt, uz mirkli izbīstoties – iespējams, vēl cīnīdamās ar spītīgo miegu, jo nespēju apjēgt, kur tieši atrados. Tā pavisam noteikti nebija mana istaba, bet…
Un tad atcerējos vakar vakarā notikušo strīdu ar mammu un Tomasu, aizmukšanu no mājām un atnākšanu pie Markusa.
- Laura, ko tu šeit dari? – balss atkal atkārtoja. Tikai pēc mirkļa apjēdzu, ka tā pieder draugam. Pasmaidīju, tikai tad pamanīdama, ka puisis stāvēja pie gultas, rokās turēdams mugursomas lenci, un lielām, apaļām acīm skatījās tieši man sejā.

Pagātnes simfonija: trīs


trīs
~ Tagad ~



Noteikti nevaru teikt, ka agrāk būtu domājusi, kā tas ir - skatīties bises šķietami bezgalīgajā stobrā, atpūšoties uz svešas mājas lieveņa. Tāpēc tagad prātā un ķermenī kā sacīkšu mašīnas joņo miljoniem gan saistītu, gan nesaistītu domu un izjūtu. Persona ieroci tur stingri. Tumsas un melnās kapuces dēļ nespēju saskatīt uzbrucēja seju; gals noteikti un mērķtiecīgi karājas piecu centimetru attālumā no manām ieplestajām nāsīm, un izjūtas pauž, ka pat mēģinot atkāpties, smadzenes kā saldējums kustu svina ietekmē.
Aizturētu elpu veros tumsā, jūtot, ka sirds sastingst. Liekas, it kā persona pretī ir tikai statuja, kas nespēj izdarīt neko ļaunu, nespēj nospiest mēlīti un tikai vienu dienu pēc mana ceļojuma aizsūtīt pie dieviem. Kad sajūtu smadzenes pamazām palēninām gaitu, zinu, ka vajadzēs ieelpot, tomēr bailes dara savu.
Sekli ievelku auksto gaisu plaušās, atsvaidzinot domāšanu un pēkšņi rodot dažādas idejas ar to, kā gan spētu izvairīties no lodes pierē un aizlaisties lapās, un uzbrucējs acumirklī atvēzējas, ietriekdams bises galu tieši pa žokli. Asas sāpes caurvij visu seju, tā sāk pulsēt pie katra straujā sirdspuksta. Esmu pārliecināta, ka trieciena mirklī dzirdēju nokrakšķam kaulus; par to šobrīd cenšos neuztraukties, domājot vien par to, kā aizbēgt no tumšajā jakā tērptās personas.

Pagātnes simfonija: divi

divi
~ Toreiz ~

Toreiz vēl biju pavisam parasta četrpadsmit gadus veca meitene. Cik gan nopietnas varēja būt problēmas šajā laikā? Strīdi ģimenē, sliktas atzīmes skolā, kas patiesībā arī bija viens no iemesliem nesaskaņām ar mammu.
Un tad vēl Markuss. Viņu pazinu jau tik ilgi, cik vien sevi atcerējos. Mātes bija nešķiramas draudzenes kopš skolas laika, tā nu bez mūsu piekrišanas tikām nolemti draudzībai. Par to gan nesūdzējos. Viņš vienmēr uzvedās jauki, pat mīļi, un nekad neuzbāzās, kas man sevišķi labi patika.  
Diemžēl pēdējā laikā netikāmies tik bieži, cik gribētos. Markuss bija aizrāvies ar savu pianista karjeru, tā nu, tuvojoties skolas brīvlaikam, viņš apceļoja valsti, spēlējot dažādākās Bēthovena simfonijas un Mocarta sonātes, kamēr nīku mājās. Taču reizēs, kad tikāmies, arvien vairāk jutos neomulīgi, bieži nosarku, kad puisis, neko ļaunu nedomādams, izteica kādu komplimentu par manu izskatu vai smaidīja, skatoties man acīs.

Pagātnes simfonija: viens


viens
~ Tagad ~

Tagad esmu pavisam cits cilvēks. Neesmu tā pati septiņpadsmit gadus jaunā skolniece vārdā Laura Beilīna, neesmu arī vecāku pirmais bērns un vecākā māsa nepaklausīgam puišelim. Vismaz šobrīd tā liekas. Skolā man vidējā atzīme vairs nav seši, visticamāk, arī nedzīvoju divstāvu mājā ar izbalējušu, zaļu jumtu. Skatoties somā atrastajā identifikācijas kartē, sāku šaubīties par to, vai vispār kāds sīkums no pagātnes ir saglabājies, jo it viss šķiet citādāks. Mans vārds ir Beilija Spensere. Kā pamazām sāku saprast, šis salikums ir paņemts no mana un Markusa uzvārdiem – tomēr ko gan varu zināt? Varbūt brīdī, kad nepieciešams griezties vienā virzienā, es aizgāju citā?
Turpinu iet, nelūkojoties atpakaļ.