sešpadsmit
~
Toreiz ~
Vienīgā
vieta, kas likās piemērota biezās grāmatas un svarīgās emarīnu kaklarotas
noslēpšanai, bija veca zeķu kaste skapja pašā tālākajā nostūrī. Cerēju, ka pat
tāds idiots kā Tomass nebūs tik perverss un nerakņāsies pa manu veco apakšveļu.
No
šādas domas vien nācās pasmieties. Kārtīgāk izķemmēju matus un taisījos iziet
no istabas, kad pēkšņi iezvanījās mobilais. Lēcu un, smagi piezemēdamās uz
gultas, paķēru no naktsgaldiņa telefonu, kas žēli pīkstēja kā tāda pelīte.
Atkal iesmējos par savām domām un nospiedu zaļo kvadrātiņu uz skārienjūtīgā
ekrāna.
-
Sveiks, mans dārgais saulesstariņ, - atskanēja Markusa balss. Pasmaidīju un
iekārtojos ērtāk, jo apjēdzu, ka puisis runās diezgan ilgi, novēlot man
dzimšanas dienā visu, ko vien prāts spēja iedomāties.
-
Ak, nu izbeidz, - nomurmināju, tomēr uz lūpām vīdēja plats smaids.
-
Mēs neapšaubāmi nosvinēsim tavu dzimšanas dienu ar kārtīgu pudeli viskija.
-
Lūdzu, tikai ne kā pagājušo reizi, - skaļi, nevaldāmi iesmējos, atceroties
dienu, kas jau sen bija kļuvusi par vēsturi, dienu, kad mēs ar Markusu
piedzērāmies un no rīta kopīgi aizmigām vannā. Īsti pat vairs neatceros, kā
Nikola mūs izvilka ārā. Taču viens bija skaidrs – to vairs nekad negribēju
atkārtot.
-
Nekā tamlīdzīga nebūs. Šoreiz mēs aiziesim uz restorānu un pasūtīsim kārtīgas
vakariņas. Kā būtu ar ceptiem gliemežiem ķiploku mērcē? – viņš smējās.
-
Fuj, Markus! Dažreiz tu man tik ļoti atgādini Nikolu!
-
Varu saderēt, ka to pašu saki viņai. - Puisis iesmējās. – Labi, mamma sauc
pusdienās. Piezvanīšu vēlāk. Es tevi mīlu, - to teikdams, puisis nometa
klausuli, pat neļaudams man pateikt, ka arī viņu mīlu.