6
Saulrietā Džesai
bija apnicis gaidīt. Protams, visiem tas bija apnicis, bet Lias māsa
to norādīja pilnīgi manāmi, jo viņa pielēca kājās un skaļi
iesaucās:
- Mums laiks doties
prom. Man pietiek.
Malace, Džesa!
Zelta medaļa par drosmi ierunāties!
- Ko tad tu taisies
darīt? – Lia bailīgi ierunājās, ieritinājusies vecākās māsas
rokas ielokā, un ik pa brīdim pametot skatu Simonas virzienā, kas
joprojām gulēja.
Viņa gulēja.
Gulēja.
Un gulēja.
Vienalga, ko
darījām, meitene joprojām gulšņāja uz zemes, un es nespēju
saprast, ko darīt. Vienbrīd mēģinājām klauvēt, citreiz
sameklējām kādu pannu, kas atradās virtuves telpā, un sākām
dauzīt. Tad radās doma paliet zem durvīm ūdenī, jo tad vajadzētu
pamosties diskomforta dēļ, bet es atrunāju Džesu, jo, ja nu
Simona neatjēgtos, viņa aukstumā gulētu ūdens peļķē.
- Mēs varētu
izrāpties pa logu.
Un oficiāli mēs
varējām tik dēvētas par visstulbākajām meitenēm pasaules
vāsturē. Vēl viena zelta zvaigznīte.













