Rāda ziņas ar etiķeti Kamēr zemi klāja nakts. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Kamēr zemi klāja nakts. Rādīt visas ziņas

trešdiena, 2015. gada 24. jūnijs

Kamēr zemi klāja nakts: 6

6

Saulrietā Džesai bija apnicis gaidīt. Protams, visiem tas bija apnicis, bet Lias māsa to norādīja pilnīgi manāmi, jo viņa pielēca kājās un skaļi iesaucās:
- Mums laiks doties prom. Man pietiek.
Malace, Džesa! Zelta medaļa par drosmi ierunāties!
- Ko tad tu taisies darīt? – Lia bailīgi ierunājās, ieritinājusies vecākās māsas rokas ielokā, un ik pa brīdim pametot skatu Simonas virzienā, kas joprojām gulēja.
Viņa gulēja.
Gulēja.
Un gulēja.
Vienalga, ko darījām, meitene joprojām gulšņāja uz zemes, un es nespēju saprast, ko darīt. Vienbrīd mēģinājām klauvēt, citreiz sameklējām kādu pannu, kas atradās virtuves telpā, un sākām dauzīt. Tad radās doma paliet zem durvīm ūdenī, jo tad vajadzētu pamosties diskomforta dēļ, bet es atrunāju Džesu, jo, ja nu Simona neatjēgtos, viņa aukstumā gulētu ūdens peļķē.
- Mēs varētu izrāpties pa logu.
Un oficiāli mēs varējām tik dēvētas par visstulbākajām meitenēm pasaules vāsturē. Vēl viena zelta zvaigznīte.

Kamēr zemi klāja nakts: 5

5

Iebērt Lakijam pusdienas bija labākais, kas tajā dienā notika, jo suns bija vienīgā patīkamā kompānija, kas atradās dzīvoklī, un redzēt Lakiju laimīgu nozīmēja padarīt laimīgu arī sevi pašu. Džeimijs pēc desmit minūšu ziņu skatīšanās, ieslēdza kādu filmu un turpināja ēst picu, un, lai cik ļoti es nebeidzu runāt par to, ka nepieciešams visu uztvert nopietni, puisis lika nomierināties un iekodās ēdienā.
Idiots.

Kamēr zemi klāja nakts: 4

4

Kas notiek, ja pusstundu atstāj piedzērušos jauniešus vienā istabā, it kā ziņojot, ka kaut kas briesmīgs bija noticis pilsētā?
Jā, pēc laika visi sāka izklīst un braukt mājās.
Idioti.
Es gan nezināju, kas notika vai arī ko tas nozīmēja, vai arī kādas sekas būs tam, kas notika, bet divas lietas sapratu pavisam skaidri. Pirmkārt – Simonas nebija šajā telpā (tas mani manāmi uztrauca). Otrkārt – ja bija noticis sprādziens jebkur, nedrīkstēja doties tajā virzienā, jo nevarēja zināt, ko sastapsim ceļā. Tāpēc, kad Džesas draugs piedāvāja aizvest mājās un Džesa gandrīz piekrita, es iespraucos pa vidu, sakot:
- Nē, mēs paliksim te, jo Simonas vēl nav.
Perfekti. Divi fakti savienoti vienā, iespējams, izglāba dienu.
Visi izklīda, arī bariņš, kas sākotnēji vēlējās doties prom kopā ar mums, bet galu galā izlēma pievienoties citai grupai un atstāja mašīnu ar atslēgām mūsu uzraudzībā.
- Lai tikai nebūtu nekādas skrambiņas, saprati? – vadītājs sacīja un atstāja telpu.
Mājā bijām palikušas trīs, un tagad tumsa likās nospiedoša, kaut pie griestiem karājās spilgtā saules gaismas lampa, kas radīja vēl reibinošāku sajūtu nekā izdzertais alkohols.
- Mums vajadzētu sameklēt Simonu, - sacīju un tikai tagad iedomājos, ka nemaz nezināju, kur bija meitene. Varbūt viņa jau aizbrauca ar citu grupu? Varbūt viņa sēdēja ārā?
Kas mēs bijām par draudzenēm, ja nespējām pat izsekot līdzi un vispār apjēgt, ka meitenes te nemaz nebija?
- Vajadzētu gan, - Lia piekrita, bet neko nedarīja, ieliekot galvu māsai klēpī. No viņas pavisam noteiki šodien nebūs nekādas jēgas.

Kamēr zemi klāja nakts: 3

3

Otrais sprādziens mani tik ļoti nepārsteidza kā pirmais, tāpēc tajā reizē nemaz nepiecēlos no dīvāna un turpināju vērties datorspēlē, ko ar Džeimiju jau pusstundu spēlējām, cenšoties iziet līmeni.
- Ej pa labi. Pa labi, es teicu! – Džeimijs uzstājīgi grūda manu varoni minētajā virzienā, bet es uzreiz iedūru elkoni viņam ribās un izrāvos priekšgalā. Puisis neatlaidīgi centās mani nobīdīt uz zemes un tad pamazām sāka izdoties ar savu vairāk nekā divdesmit kilogramu pārsvaru un viņa trīs gadu ilgajiem treniņiem tuvcīņā. Uz sekundi pielēcu kājās un ļāvu Džeimijam apvelties uz sāna, tad bez jebkādas apdomāšanas paslīdēju puisim garām un ar papēžiem nogrūdu jaunekli uz paklāja. Viņš joprojām spēja spēlēt, un es arī neatpaliku.
- Tu neesi normāls, labajā pusē viss aizes pa pieskari! – Kā tas arī notika īstajā pasaulē, protams.
Džeimija milzim līdzīgais tēls speciāli aizstampāja labajā pusē un pēc divām sekundēm uz ekrāna parādījās milzīgs uzraksts „zaudējums”. Nespēju saprast, vai ar to biju laimīga, vai ne, jo mēs tikko bijām zaudējuši, tomēr man arī – kā parasti – bija taisnība.

Kamēr zemi klāja nakts: 2

2

Es iepriekš nebiju nekāds ballīšu tips, bet, kad mana labākā draudzene Lia paziņoja, ka pati dosies uz pasākumu, es nespēju atteikties. Meitene nemūžam nekur negāja, ja vien vecāki tam burtiski nedeva savu svētību. Tas nozīmēja, ka meitene nedzēra, nesmēķēja, negāja ciemos pie klasesbiedriem, bija mājās pirms astoņiem un katru vakaru skaitīja lūgšanas, salikusi rokas uz gultas malas, un, ja ciemos biju arī es, arī man plaukstās tika iespiests neliels krustiņš, un es zem deguna murmināju lūgsnu.
Labi, tā ir zaimošana, bet es nebiju kristiete un, ja kāds mēģināja to uzspiest, vajadzēja sakost zobus un gaidīt, kad viss būs galā.
Tāpēc tagad, kad pienāca īsziņa no Lias, kas skanēja šādi -
„Es, tu, Simona, Džesa un viņas paziņas – 21.00, pie pasta, ok?”
- es nespēju pretoties un, pat esot pusdeviņiem, ķēros klāt skapja izrevidēšanai un, par lielu laimi un savā ziņā arī brīnumu, uzgāju pāris labas un velkamas mantas.

trešdiena, 2014. gada 29. oktobris

Kamēr zemi klāja nakts: 1


1

Brīdī, kad atskanēja pirmais sprādziens, es sēdēju pie televizora un skatījos kādu šausmu filmu. Skaņa ar spēku iztraucās cauri pilsētai, uz mirkli visa dzīve apstājās, bet tad atkal turpināja savu gaitu. Terēza – mana mamma – pārtrauca griezt sīpolus, Toms ietrausās tantes Džuditas klēpī un vaicāja, kas noticis, turot savā mazajā rociņā trīs krāsainus LEGO gabaliņus, bet es tikai paspēju izslēgt televizoru un piegāju pie loga, redzot, kā piecus stāvus zemāk esošie cilvēki palūkojas apkārt. Ierējās suns, pāri galvai aiztraucās vārna; pat pēc ķērcieniem radās nojausma, ka putns ir satraukts.
Sprādziena troksnis izplēnēja pasaulē, bet ne uz ilgu laiku, jo drīz vien netālu esošā eksperimentālā laboratorija sprāga vēlreiz.
No tās izbēgušajam vīrusam nevajadzēja ne diennakti, lai atņemtu dzīvību gandrīz visai manai ģimenei.
Vispirms aizgāja mamma. Tad tante Džūdita un viņas sešgadīgais dēlēns Toms. Tā bija viņa dzimšanas diena, un es nevarēju par to vien beigt domāt, jo tā bija tieši tā reize, kad nepaguvu puisēnam uzdāvināt ilgi kāroto robotu. Pēc tam vairākus mēnešus tas nosēdēja manā skapī, ietīts papīrā, un es nezināju, kāds bija tā tālākais liktenis, un nedomāju, ka kādreiz uzzināšu.
Pirms tam jau mūsu pilsētas iedzīvotājiem bija aizdomas, ka kaut kas tamlīdzīgs varētu notikt, tāpēc daudzas kaimiņu ģimenes pēc pirmajiem valdības mierinājumiem pameta dzīvesvietu kā plēstas.