II: Lavandas
violets
Mēs
esam pieci. Piecas ēnas, kas gadiem palīdz viens otram un citiem, lai tikai
atbrīvotu pasauli no cilvēku maņu stīgu raustītājiem. Mēs Rietumu grupā esam
pieci, kas redz, dzird, jūt, ko parasti mirstīgie nespēj, un, ja vien viņi
zinātu, kas realitātē vīd apkārt, viņi ņemtu kājas pār pleciem un mestos no
kraujas dziļā jo dziļā ūdenī, lai tikai nevajadzētu uzpeldēt augšup. Lai gan
arī tur bija dēmoni – ūdens dēmoni, kas ierautu viņus dzīlēs, un tajā brīdī
ikkatra prātā mītos simtiem domu, lai tikai varētu nokļūt atpakaļ uz sauszemes.
Piecas
dēmonu gaismas, kas apslāpē nešķīsteņus, pirms katrs saprot, kur atrodas un ko
spēj paveikt. Esmu pārliecināta, ka mirstīgie dēmonus uzskata par kroplām
būtnēm, kuru acis atgādina pūķus vai arī kaķus, vai arī klasiskos vampīrus,
kuru skatienus var redzēt vien melnu tukšumu. Bez zīlītēm, bez acu baltumiem
vai varavīksnenēm - vien piķa melnums, ko nešķērso ne gaismas stars. Vēl viens
dēmonu variants ir «seksīgais kaimiņu puisis, kas pagrabā centās izsaukt ļaunos
spēkus, kas pēc kāda laika viņā iemiesojās». Katra šī aina, protams, viņu acīs
ir tikai mīts vai fantāzijas auglis, ko var izmantot pusaudžu romānos bez gala,
tomēr patiesībā tie tā saucamie «dēmoni» ne tikai mīt uz zemes, citu nemanīti,
bet arī izskatās kā parasti ļaudis. Vai zināji, ka piecdesmitgadīgā kaimiņiene
Ģertrūde ir uguns dēmons? Nu, tagad zināsi! Neizskatās? Tā tam arī vajadzētu
būt, citādi jau pirms tūkstoš gadiem cilvēce zinātu, ka uz Zemes nav vienīgie.

