Rāda ziņas ar etiķeti Sešas maņas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Sešas maņas. Rādīt visas ziņas

pirmdiena, 2015. gada 6. aprīlis

Sešas maņas: II

II: Lavandas violets

Mēs esam pieci. Piecas ēnas, kas gadiem palīdz viens otram un citiem, lai tikai atbrīvotu pasauli no cilvēku maņu stīgu raustītājiem. Mēs Rietumu grupā esam pieci, kas redz, dzird, jūt, ko parasti mirstīgie nespēj, un, ja vien viņi zinātu, kas realitātē vīd apkārt, viņi ņemtu kājas pār pleciem un mestos no kraujas dziļā jo dziļā ūdenī, lai tikai nevajadzētu uzpeldēt augšup. Lai gan arī tur bija dēmoni – ūdens dēmoni, kas ierautu viņus dzīlēs, un tajā brīdī ikkatra prātā mītos simtiem domu, lai tikai varētu nokļūt atpakaļ uz sauszemes.
Piecas dēmonu gaismas, kas apslāpē nešķīsteņus, pirms katrs saprot, kur atrodas un ko spēj paveikt. Esmu pārliecināta, ka mirstīgie dēmonus uzskata par kroplām būtnēm, kuru acis atgādina pūķus vai arī kaķus, vai arī klasiskos vampīrus, kuru skatienus var redzēt vien melnu tukšumu. Bez zīlītēm, bez acu baltumiem vai varavīksnenēm - vien piķa melnums, ko nešķērso ne gaismas stars. Vēl viens dēmonu variants ir «seksīgais kaimiņu puisis, kas pagrabā centās izsaukt ļaunos spēkus, kas pēc kāda laika viņā iemiesojās». Katra šī aina, protams, viņu acīs ir tikai mīts vai fantāzijas auglis, ko var izmantot pusaudžu romānos bez gala, tomēr patiesībā tie tā saucamie «dēmoni» ne tikai mīt uz zemes, citu nemanīti, bet arī izskatās kā parasti ļaudis. Vai zināji, ka piecdesmitgadīgā kaimiņiene Ģertrūde ir uguns dēmons? Nu, tagad zināsi! Neizskatās? Tā tam arī vajadzētu būt, citādi jau pirms tūkstoš gadiem cilvēce zinātu, ka uz Zemes nav vienīgie.

ceturtdiena, 2015. gada 29. janvāris

Sešas maņas: I


I: Asinssarkans

Es mūždien redzēju krāsas. Tādās dzīvoju, tās izjūtu un laidu cauri slaikajiem pirkstiem, izbaudot maigo, kutinošo pieskārienu. Toņi mani nekad nepameta, ietverot savā tvērienā un ieķeroties drēbju savītajos pavedienos. Sajūta palika ar mani visu mūžu.
Atcerējos, kad viss sākās. Man bija desmit. Nezinu, vai tas bija zīmīgs skaitlis, vai arī tā vienkārši gadījās gan ar mani, gan māsu, bet vienu dienu es ieraudzīju koši sarkanas pēdas caurvijam mājas gaiteni. Es padomāju, ka kāds bija izgāzis krāsu, ko pirms kāda laika biju redzējusi tēva darbistabā, bet tad sapratu – šie nospiedumi nedaudz mirdzēja, it kā kāds būtu izbēris vizuļus sarkanuma vidū. Neaizmirsīšu to, ka bija vakars, neaizmirsīšu to, ka nevarēja būt iespējama tāda mirdzēšana pilnīgā tumsā, bet es arī zināju - man nerēgojās.