Rāda ziņas ar etiķeti Delreju cīņa. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Delreju cīņa. Rādīt visas ziņas

pirmdiena, 2015. gada 22. jūnijs

Delreju cīņa: ASTOTĀ nodaļa

ASTOTĀ nodaļa.

***

Notikuma diena.

Rudens.


Es zināju, ka viņa bija mirusi. Un zināju arī to, ka biju pieļāvis lielāko kļūdu, ko vien varētu atļauties pieļaut – izlēmu atstāt viņu ilgāk nekā cerēju. Man bija izvēle. Man bija iespēja doties atpakaļ, man tāda bija, pavisam godīgi. Bet vai es šo iespēju uztvēru nopietni? Vai es aizdzinu no prāta domas, ka viena diena neko nemainīs?
Nē.
Un viena diena visu mainīja. Un viena diena man viņu atņēma, jo tagad viņas te vairs nebija.
Katrīna bija mani pametusi.


trešdiena, 2015. gada 25. februāris

Delreju cīņa: SEPTĪTĀ nodaļa

SEPTĪTĀ nodaļa.

***

Notikuma diena.

Rudens.


Divdesmit.
Nebiju iedomājusies, ka man tik ātri paliks divdesmit gadu, tāpēc, kad pamodos tajā rīta un uz blakus esošā galdiņa ieraudzīju dāvanu sainīti, mana sirds nedaudz nogrima šoka un baiļu rezultātā.
Divdesmit. Katrīna Deivisa tikko bija palikusi divdesmit gadus veca.
Atminējos, kad pirms desmitgades pirmo reizi svinēju savu jubileju ar divciparu skaitli. Radās sajūta, it kā pasaule būtu mainījusies par simt astoņdesmit grādiem, kaut realitātē tā nebija noticis. Vienīgais, kas reāli bija mainījies, bija skaitlis, bet vecums tiešām, kā jau var saprast, bija tikai un vienīgi skaitlis, reizes, cik daudz Zeme apriņķojusi apkārt Saulei, tāpēc katru nākamo dzimšanas dienu domāju vienu un to pašu – tas nebija nekas nozīmīgs, jo realitātē vienas minūtes laikā nekas nemainījās.
Bet tagad, kad biju sasniegusi otro desmitgadi, likās, it kā pamats būtu izrauts zem kājām un dzīve lūkojās no augšas, vērojot, kā es slīdēju arvien zemāk un zemāk, un zemāk.

Delreju cīņa: SESTĀ nodaļa

SESTĀ nodaļa.

***

8 dienas pirms notikuma.

Rudens.


- Ko tu gribēji ar to pateikt, ka nebrauksi? – Kārters mina man uz papēžiem, kad paziņoju, ka netaisījos braukt līdzi uz Sevjeru un palikšu tepat Fērā, kamēr atgriezīsies Leo. Tā bija mana izvēle un biju ar to pilnīgi samierinājusies, biju pavisam noteikti lēmusi par labu šim, tomēr ne mirkli nebiju iedomājusies, ka Kārters reaģēs tik asi.
- Taisies palikt te viena? Kad tik tikko jums uzbruka?
Un:
- Slēpsies? Vai dzīvosi tepat? Nedomā, ka neviens tevi nepamanīs!
Un tad nepārtraukti jautājot, vai es nevēlējos labāk doties prom un viņš paliktu te, meklēdams Leo un Ellenu. Uzreiz atteicos, uzskatot par vajadzību turēties pie savām mājām un nelaisties vaļā. Man vajadzēja sameklēt abus, turklāt tieši man bija dotas spējas ierakties citu cilvēku galvaskausos, lai uzzinātu visdziļākos noslēpumus. Varbūt cilvēki šeit zināja, kas noticis ar brāli un māsu, varbūt vajadzēja vien pacensties un es spētu viņus atrast. Ne Kārters, ne Eiverija vai kāds cits, tikai un vienīgi es.

pirmdiena, 2014. gada 27. oktobris

Delreju cīņa: PIEKTĀ nodaļa

PIEKTĀ nodaļa.

***

9 dienas pirms notikuma.

Rudens.

Atcerējos to vienu reizi, kad pirms gadiem četriem ar tēti devos mežā. Bijām izlēmuši, ka nepieciešams izbaudīt dienu kā pienākas, kā tas nebija noticis jau ilgu laiku, jo tad uzskatīju sevi par pietiekami pieaugušu, lai nepavadītu laiku ar vecākiem. Bet es piekritu. Kādēļ gan pēdējo reizi neļaut tētim aizvest uz mūsu īpašo vietu? Uz mūsu abu mājām?
Ziemas beigas; tikai nesen laikapstākļi bija noskaidrojušies tā, ka snigušās baltās pikas pamazām plaka un gurkstēja zem zābaku pazolēm. Spožās saules mestie stari atspīdēja sniega segu, padarot mani gandrīz aklu.
Sasniedzām kalnu. To pašu, kur pirms gandrīz gada šļūcām ar Leo, to pašu, kur pavadīju lielu daļu bērnības ziemas dienu.
- Šeit es iepazinu tavu mammu, - tētis, norādījis uz pauguru, kārtējo reizi teica. – Tad es biju tavā vecumā.
Iedomājos savus vecākus pusaudžu gados, un nevilšus pasmaidīju, acu priekšā redzot mammu kautrīgi lūkojamies apkārt un tēti cenšamies pievērst viņas uzmanību. Ir grūti saprast, ka tā tik tiešam varēja būt noticis, jo no pašas bērnības man bija licies, ka viņi ir saskanīgi kā sarkana un balta roze, un es nevarēju iedomāties, ka viņi nav pazinuši viens otru visu savu mūžu.

Delreju cīņa: CETURTĀ nodaļa

CETURTĀ nodaļa.

***

9 dienas pirms notikuma.

Rudens.

Šodien bija jau mēnesis, kopš nesatikos aci pret aci ar Kārteru, un jau kādu laiku bažu pilnā durstošā sajūta sāka mani pavadīt ik sekundi. Likās, it kā kas tāds būtu jau noticis.
Vienīgais, ko zināju, bija svaigās ziņas no Leo mutes, un informācija tikai nedaudz spēja mani nomierināt – Kārteram it kā viss bija kārtībā. Darba daudz, tāpēc nesanāca sazināties pietiekami bieži, lai gan frāze „pietiekami bieži” šajā gadījumā apzīmēja vārdu „vispār”. Ignorēšana palika pārāk uzkrītoša, lai varētu tam nepievērst uzmanību.
Jau kādu laiku nebija dzirdēts itin nekas arī no Eiverijas un Amēlijas, un neziņa neļāva mierīgi dzīvot. Nebiju domājusi, ka ko tādu teikšu, bet man tiešām sāka trūkt tā laika, kad visi kopīgi cīnījāmies ar vienīgu delreju pasaules ļaunumu – Sammeru. Pietrūka tās kopīgās sajūtas, kad mūs vienoja viena aukla.
Tāpēc vajadzēja piekrist Leo piedāvājumam – pati gan par to biju vislielākājā sajūsmā – atjaunot treniņu tradīciju.

Delreju cīņa: TREŠĀ nodaļa


TREŠĀ nodaļa.

***

39 dienas pirms notikuma.

Rudens.

Lai gan Fēra fiziski nebija mainījusies, tiklīdz šķērsojām pilsētas robežas, sajutu spēju atšķirību. Šķita, ka cauri saules siltajiem un glāstošajiem pieskārieniem spraucas aukstuma valgi, cenšoties mani ietīt kā tīklā un turēt tik ilgi, kamēr neatvadītos no saprāta paliekām. Pirmais, ko pamanīju, sasniedzot pilsētas pašu centru, bija skatieni. Simtiem acu pāru lūkojās manā virzienā, es to zināju, lai gan visi to centās padarīt nemanāmu. Tomēr to jutu. Asas un aukstas tirpas uz pakauša un skausta, sviedru kārtiņa, kas neilgi pēc ierašanās parādījās uz kakla un rokām, ziņoja, ka visa uzmanība tika pievērsta mums.
Ignorēt. Vajadzēja tam visam nepievērst uzmanību, taču, lai cik arī necentos, turpināju vērties stāvos. Personas nebeidza uzmest pa acij, kad, ierāvusi galvu plecos, soļoju garām, viņi nopētīja no matu galiņiem līdz papēžiem un nodomāja par to, cik ilgi grasījos izdzīvot lauvu midzenī un kad gan es atkal uzbrukšu nevainīgiem cilvēkiem. Šajā gadījumā šī „ne pie kā vainīgā persona” skaitījās Sammera Delreja – slepkava, mele un visu delreju dzīvesstāsta grāvēja.
Leo pieslīdēja blakus un, savilcis rudens jakas malas kopā, pieliecās klāt:
- Neuztraucies, drīz būsim mājās.
- Zinu. Es neuztraucos, vienkārši... Man nepatīk lieka uzmanība. – Pasmaidīju un ļāvu puisim sevi pievilkt klāt.
- Viņi baidās no mums, tāpēc vari priecāties, jo neviens neuzdrošināsies uzbrukt. Cerams, - Leo klusi iesmējās. – Atceries, mēs esam mājās, un nekas cits nav vajadzīgs.

Delreju cīņa: OTRĀ nodaļa

OTRĀ nodaļa.

***

41 diena pirms notikuma.

Rudens.

Neviens pat līdz šai dienai nespēju atgūties no šoka un saprast, ka Džejs patiešām bija miris. Joprojām cilvēki apkārt pusdienu galdam gaidīja, kad puisis izmetīs kādu tikai viņam raksturīgu joku, sāks zoboties par to, ja kādam kaut kas nesanāca. Bieži vien Eiverija mēdza paskatīties uz vietu, kur kādreiz Džejs sēdēja, kaut tagad gan viņa, gan Emmas vieta stāvēja tukša. Meitene mūs pameta tajā pašā dienā, kad saprata notikušo. Viņa piecēlās un, neko nesakot, izgāja no mājas. Pazuda un neatgriezās. Likās, ka Džeja nāve mūs visus pārrāva vairākās daļās, un nekas nespēja salikt detaļas vienā. Ja porcelāna figūriņa saplēsta, to varēja salīmēt, tomēr tā nekad nebūs tāda, kāda bija. Vesela. Vienota. Arī Stefans un Sems izlēma mūs atstāt. Vēlāk aizgāja Ana un Karloss, Leslija un Dereks – viltus Policijas pārstāvis. Arī man radās doma doties atpakaļ uz Fēru, tomēr neuzdrošinājos, zinot, cik ļoti Eiverijai un Amēlijai vajadzēja ikkatru darbīgu roku. Viņas centās turēties, cik vien spēcīgi spēja, balstīt atlikušos, tomēr zināju, cik ļoti sagrautas abas bija. Eiva vienmēr visu turēja noslēgtu aiz biezas mūra sienas, neviens patiesībā nespēja zināt, ko viņa domāja. Ja vien nejauši neielūkojās meitenes prātā, un vienreiz man tas izdevās. Viņa vainoja sevi visā notikušajā, domāja – ja būtu sākusi runāt ar jauno Policijas galvu, viss noritētu daudz mierīgāk.
No sešpadsmit kopā domājošiem prātiem bijām palikuši tikai pieci.
- Džejs Milingtons – ļoti spēcīgs vārds ļoti spēcīgam un spējīgam cilvēkam. – Tā iesakās runa bērēs. Zināju, ka šī bija pēdejā reize, kad sanāksim visi kopā, tomēr neviens nešķita to izbaudām, ņemot vērā apstākļus. Zināju, ka visi atgriezīsies savās mājās, visi dosies savas agrākās dzīves gaitās, kaut tagad dzīve vairs nekad nebūs tāda, kā iepriekš. Uz delrejiem daudzi turpināja lūkoties šķību skatienu, viņu domas vienmēr ir saistītas ar to, vai mēs neko nenodarīsim, vai cilvēki spēs paiet garām nemanīti. Pat ar vecākiem spēju sazināties vien reizi nedēļā, kad neviens uz viņiem nelūkojās kā noziedzniekiem. Viņi centās izlikties, it kā nekas nebūtu mainījies. Sarunas ritēja tikai un vienīgi par maniem veiktajiem ceļiem, par draugiem un cilvēkiem, ko sastapu, tomēr ne reizi ne tētis, ne mamma nepieminēja to, kas biju. Likās, ka viņus tas neinteresēja, likās, ka viņi runāja ar tīģeri un, lai netiktu apēsti, nevicināja gar seju svaigu gaļas gabalu.
- Viss labi? – Dzirdēju čukstu pie auss un uzreiz izrāvos no domām, pievēršoties realitātei. Nāsis skāra svaigu skuju un koka aromāts, kas plūda cauri Sevjeras baznīcas telpām.

Delreju cīņa: PIRMĀ nodaļa

PIRMĀ nodaļa.

***

1154 dienas pēc notikuma
44 dienas pirms notikuma.

Rudens.

Jau trīs gadus nespēju sevi cienīgi dēvēt par Delreju un pirmajā momentā, kad atvēru acis, neatminējos pat savu vārdu. Tieši tūkstoš deviņdesmit sešas dienas atpakaļ tika pārrautas jebkuras saites ar to, kas biju un, šķietami, vajadzēju būt nākotnē. Tieši tik ilgs laiks pagājis, kopš smagums uzgūlās uz dvēseles, nevēloties laist vaļā. Vai es to paredzēju? Vai zināju, ka tikšu nodota tieši ienaidniekiem rokās? Vai zināju, ka par mani aizmirsīs, tiklīdz pazudīšu no skata?
Nē.
Ādas krēsls saldēja stilbus, kaut ārpus ēkas sienām bija gandrīz trīsdesmit grādu temperatūra. Man sala; jutu zosādu pārklājam ādu katru reizi, kad iedomājos par pagātni, kaut dažbrīd atmiņas neplūda, kā vajadzēja. Iztrūkumi. Detaļas, kas izslīdēja no prāta šūnām, it kā būtu brutāli izgrieztas. Kāds bija Leo uzvārds? Viņam acis taču bija zilas? Un kā ar Rīdu? Kārters, laikam, bija puiša vārds.
Man aizcirtās elpa, un es sāku klepot, jūtot, kā gaiss skrāpē rīkles sieniņas. Varēja just lavandas saldeni īpatnējo smaržu plūstam cauri kabinetam kā taustekļi. Tā skāra nāsis un lika tām kņudēt, tomēr tas bija patīkami, tāpēc uz mirkli atslābu.
- Laiks pārbaudei, - ierunājās smalkas sievietes balss, medicīnas māsai ienākot gaišajā, labi vēdinātajā telpā. Viņas tumšie mati bija saņemti uz pakauša ar daudzām gaišām sprādzēm, kas krasi kontrastēja ar iesauļoto ādu.

Delreju cīņa: PROLOGS

PROLOGS.

***

2047. gads
125 gadi pirms notikuma.

Rudens.

Bija dzirdama rāma elpa tumšās telpas neredzamajā stūrī. Cauri loga rūtīm ik pa brīdim zibsnīja spoži zibens uzplaiksnījumi, kas vēso, šķietami tukšo telpu padarīja spokaini baltu, tomēr atskanošie sirdspuksti bija pārāk rāmi, lai domātu, ka malā sēdošais bērns baidījās. Nebija itin nekāda skaņa, izņemot pērkona dunoņa aiz loga un vienmērīgā elpošana, kas, ja kāds pēkšņi izlemtu ienākt istabā, nemaz nebūtu saklausāma. Persona, sēdēdama uz zemes un pievilkusi sev cieši klāt ceļus, nepārtraukti lūkojās uz aizvērtajām, tumšajām durvīm. Neviens nenāca, neviens nevēlējās ierasties pēc viņas, neviens nevēlējās atrast meiteni un aplikt rokas viņai apkārt siltā, mierinošā apskāvienā.
Neviens.
Trīspadsmitgadnieces seja tika piespiesta pie ceļiem brīdī, kad viņa juta, ka drīz vien no acīm izsprauksies pirmās karstās asaras. Viņa savā ziņā priecājās, ka neviens nespēj redzēt, kā meitene raud, tomēr vientulības sajūta nepameta sirdi, lai kā viņa necentās to novērst. Pāri meitenes šaurajiem, kaulainajiem pleciem slīga taisni, rudi mati, kas viņas trauslo ķermeni apņēma spožā, karstā uguns liesmā, ko nespēja apdzēst ne ūdens, ne gaiss, ne kas cits no šīs pasaules. Tomēr, lai cik aizsargāta meitene jutās parasti, šobrīd viņai likās, it kā atrastos zem klajas debes, kur jebkas spēja tikt klāt. Uguns bija apdzisusi.
Aiz aizvērtajām durvīm pirmo reizi vairāku stundu laikā atskanēja rosība. Meitene pacēla sasārtušās acis, kaut zināja, ka tā nevarēja būt viņas māte, kas šobrīd saldi gulēja blakusistabā, tāpat mājās nevarēja būt ieradušās arī vecākās māsas un brāļi. Viņi šobrīd atradās kādā piektdienas pasākumā, ko rīkoja pilsētas svētku dēļ, jo, paveroties slikti apgaismotajā pulkstenī uz pretējās sienas, sarkanmate redzēja, ka rādītāji bija pavērsušies tikai uz skaitļa vienpadsmit. Bija tikai vienpadsmit. Tas bija pārāk agri, lai viņi būtu jau mājās.
Tomēr meitene tik un tā pietrausās kājās, jūtot, kā tirpst pēdas un potītes ejot izejas virzienā. Viņa lēnām pavēra durvis, dzirdot, kā cauri stindzinošajam klusumam atskan klusa, bet velkoša čīkstēšana, kas uz rokām lika parādīties drebuļiem un zosādai, aukstai un stindzinošai.
- Leslij? – viņa nočukstēja, lūkojoties gaiteņa aklajā tumsā, ko neapspīdēja itin nekas. Soļi, kas pirms mirkļa skanēja, apklusa, it kā persona censtos ielavīties mājās citu nemanīta. Meitene juta milzīgu, sāļu kamolu kaklā, kas jaucās ar norītajām asarām, tāpēc uz kādu mirkli nespēja pakustēties, baidoties, ka tas varētu būt zaglis, kurš tūlīt uzbruks viņai. Notvers jaunieti un aizvedīs uz vietu, kur viņu nemūžam neviens neatradīs.
Viņa jau vēlējās atkāpties, tomēr spēja vēlme noskaidrot, kurš stāvēja tumsā, ņēma virsroku, un meitene pastiepa sastingušo roku uz sānu, lai atrastu turpat esošo gaismas slēdzi, tomēr, pirms viņa paspēja to nospiest, meitene ar pirkstu galiem uzdūrās kādas personas siltajam sānam un iekliedzās. Neaptverot, kas notika, karstas rokas satvēra viņu, ievelkot meiteni nelaužāmā tvērienā. Viņai aizrāvās elpa, bet tad atskanēja kārtējais spalgais kliedziens, ko acumirklī pārtrauca milzīga plauksta, kas piespiedās pie meitenes pavērtās mutes. Panika brieda arvien vairāk un vairāk ar katru sekundi, tomēr sarkanmates augums palika ieslodzīts starp spēcīgajām rokām, lai kā viņa necīnītos. Pērkona dunoņa likās paliekam klusāka, tagad bija dzirdāma tikai sirds skaļā joņošana krūtīs, bet galvā pulsēja straujas, spiedošas asinis.
Šausmas, kas plosījās meitenes prātā, tika pārtrauktas strauji, kad no tumsas dziļumiem atskanēja klusa ķiķināšana, drīz vien pāraugdama skaļos, daudzbalsīgos smieklos. Uzreiz spēcīgais tvēriens atslāba, un, izlauzusies no sava brāļa rokām, meitene dusmās atkāpās pāris soļus uz aizmuguri. Tagad viņa redzēja tumsā zibam piecus acu pāris, kas pārmaiņus lūkojās te uz viņu, te uz pārējiem, tomēr izsmejošā izteiksme nepazuda ne mirkli. Atradusi gaismas slēdzi, beidzot priekšnamā tapa gaišs, un bija saskatāmas jauniešu smieklu sasārtušās sejas. Beidzot meitenes sirds pārstāja joņot, iepriekš it kā cenšoties izrauties no krūtīm, un viņa sajuta pēkšņas dusmas plosāmies ķermenī.
- Eu, Sammera! Neapvainojies! – meitene dzirdēja sava septiņpadsmitgadīgā brāļa Saimona balsi, kad viņa kā viesulis ienesās savā istabā, ar visu spēku aizcērtot durvis un ļaujot telpai ieslīgt tumsā.
- Tas bija tikai joks, māšel, - tagad runāja Dženija, māsa, kurai tik tikko apritēja divdesmit viens gads, tomēr Sammera, atkal sakņupusi istabas stūrī un atbalstījusi galvu pret gultas malu, neklausījās savu trīs māsu un divu brāļu atvainošanās vārdos, zinādama, ka šī nebija pēdējā reize, kad tā notiks. Tā bija mūždien - brāļi mēdza izdomāt nežēlīgus jociņus pret savu jaunāko māsu Sammeru, nebaidīdamies, ka tas varētu aizskart meiteni līdz pašiem sirds dziļumiem. Viņus neuztrauca nekas, jo jaunākā māsa nespēja aizstāvēties, nespēja dot prettriecienu, kas varētu ko mainīt. Viņai bija tikai trīspadsmit, tikko pabeigusi septīto klasi, meitene saplūda līdz ar pūli, nevēloties izcelties ne par kripatu, kaut meitenes matu dēļ jaunā Lilitas Delrejas atvase bija kā lāpa visdziļākajā tumsā.
Sammera pielēca kājās un, saņēmusi pēkšņu drosmes pieplūdumu, pienesās pie durvīm un atrāva tās vaļā, gandrīz ietriecoties Dženijas un Leslijas augumos, kas nobloķēja meitenes ceļu. Viņa juta drosmi pateikt visu, ko viņa domāja, tomēr Sammerai vajadzēja pāris sekundes, lai sakopotu vārdus un izpļautu pār lūpām.
- Varbūt brīdī, kad jūs nomirsiet, tas arī būs joks!

Aizcirtusi durvis, jaunā meitene sakņupa turpat pie durvīm, nedzirdot, kā noskan soļi, kad visi aizgāja no dežūras otrpus sienai, jo meitenes klēpī jau pilēja milzīgas, sāļas un karstas asaras, apdedzinot viņas vaigus koši sarkanus.