Rāda ziņas ar etiķeti Delreju paslēpes. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Delreju paslēpes. Rādīt visas ziņas

pirmdiena, 2014. gada 27. oktobris

Delreju paslēpes: EPILOGS


EPILOGS.

***

14 gadi pirms notikuma.
                                                                                
Rudens.

Pāri Fērai lija auksts, rudenīgs lietus, kad mājās no parka, kurā visu dienu spēlējās desmitiem bērnu, atgriezās jauna sieviete ar viņas piecgadīgo meitu. Viņas bija nosalušas, varēja redzēt, kā, piespiedusi mazo meiteni sev cieši klāt zem jakas, jaunā sieviete dreb pie visām miesām, cenšoties saglabāt siltumu, kas tagad likās pilnīgi izgarojis. No mātes gaišajiem matiem pilēja iesūkušās lietus piles, pie durvīm atstājot ūdens peļķi, bet prātā traucās tikai divas tramīgas domas – „kāpēc viņa nepaņēma lietussargu” un „vai meita pēc šādas lietusgāzes nesaslims”. Abas atradās drošā vietā zem lieveņa jumtiņa, bet aiz viņu augumiem gāza lietus, kas izskatījās gandrīz balts, neļaujot saskatīt pat desmit metrus uz priekšu.
- Kur ir tās atslēgas? – jaunā sieviete šņāca, meklēdama kaut kur somā iemesto elektronisko karti, līdz beidzot to atrada, ļaujot sev un mazajai meitai nokļūt sausumā un siltumā. Tiklīdz tika atvērtas divstāvu mājas durvis, mazā meitene, kura visu laiku bija piespiedusies pie mātes auguma, iztrausās no drošā un sargājošā tvēriena, ieskrienot mājīgajā miteklī, kur viņu jau gaidīja tēvs.
- Atkal aizmirsi lietussargu? – vīrietis ar smīnu uz lūpām vaicāja savai sievai un noķēra gaišmataino meitu, kura jau bija pieskrējusi klāt.
- Nesaki neko, lietus sāka gāzt negaidīti – mēs pat nepaspējām paslēpties, - sieviete nedaudz īgni attrauca, novelkot no pleciem pilošo vējjaku un pilnīgi izmirkušo sārto šalli un nometot turpat uz pakaramā. Sieviete strauji novilka apavus, lai varētu aiznest visu žāvēties uz vannasistabu. Vīrietis pasmīnēja, un, pacēlis savu meitu vēl augstāk, lai varētu smaidīgajai meitenei ielūkoties sejā, vaicāja: – Nu ko, Katrīn, gāja jautri?
Meitenīte tikai māja ar galvu un bez apstājas smalkajā bērna balsī stāstīja par to, ko bija piedzīvojusi. Par smilšu pilīm, par lellēm, ar kurām viņa rotaļājās. Par paslēpēm, ko spēlēja ar citiem, un to, kā sāka līt lietus un izjauca viņas smilšu pili. Tēvs klausīdamies aiznesa runīgo meiteni līdz viesistabai, kur nolika viņu uz dīvāna un, joprojām mādams ar galvu, sāka vilkt nost izmirkušās drēbes.
- Un es ieguvu jaunus draugus, spēj iedomāties? – meitene, pārtraukdama tēva darbību, piecēlās kājās un sāka lēkāt pa dīvāna virsmu, gaišajām matu sprogām lēkājot līdz ar viņu. Vīrietis tikai turpināja priecāties par katru lietu, ko meita pateica, dzirdot, kā aiz loga nodun spēcīgs un dobjš pērkons, atnācis līdz ar lietu.
Viesistabā beidzot ienāca sieviete, kura ar dvieli susināja slapjos matus un apsēdās blakus sajūsminātajai Katrīnai, smaidot un priecājoties tikpat daudz, cik to darīja vīrs. Meitenīte turpināja runāt par spēlēm, ko ar pārējiem bērniem spēlēja, par to, ka viņa vēlas jau tagad atgriezties, taču meitenes mātei vajadzēja pateikt, ka ir pārāk slikts laiks, lai ietu ārā, un viņa uzreiz sapīka. Kad sieviete pateica, lai aiziet pārģērbties, Katrīna uzreiz atkal atplauka un, nolēcot no dīvāna, jau skrēja uz savu istabu.
Telpā palika tikai abi vecāki, un uzreiz, kā meita aizgāja, iestājās pilnīgs klusums, ko pārtrauca tikai lietus skaļā sišanās pret asfaltu un negaisa radītais troksnis. Sieviete pārstāja žāvēt matus un nolika balto dvieli sev klēpī, zinādama, ko vīrs teiks. Lai izvairītos no gaidāmās sarunas, viņa centās turpināt meitas teikto:
- Pārkeri bija ieradušies parkā ar saviem bērniem. Leo un Ellenu. Nevaru burtiski aptvert, viņi taču jau veselu mūžību nebija tur bijuši. – Pērkonam iedunoties līdz ar zibens šautru, kas iezīmēja visu debess malu baltu, vīrietis pamāja ar galvu:
- Visam pienāk pirmā reize.
Tomēr šī saruna neturpinājās ilgi, kad jau atkal iestājās nedaudz mulsinošs klusums. Varēja dzirdēt, kā otrajā stāvā skraida viņu meita, klaigājot kaut ko saistītu ar drēbēm un ķemmēm, ko viņa centās atrast. Mirkli vīrs un sieva iesmējās, dzirdot sajūsmu meitas balsī, tomēr tas arī bija īsi, izplēnējot jau pēc pāris sekundēm.
- Izabella, mums... – viņš tikai paspēja atvērt muti, kad blondīne pacēla roku, apturēdama vārdus.
- Nē, mēs to nedrīkstam darīt, Mark. – Viņā iezagās šaubas, ko nespēja pārtraukt pilnīgi nekas. Izabella nekad neatbalstīs vīra ideju, ko viņš jau simtiem reižu šo piecu gadu laikā bija izteicis. – Vai tu spētu mūsu bērnam pateikt ko tādu, kas pilnīgi izbojātu viņas dzīvi? – Sieviete, cerīgi ieurbusies Marka sejā, kā gaidīdama, ka viņš beidzot būs mainījis domas un piekritīs sievai, tomēr valdīja pilnīgs klusums, un atbilde nesekoja. Iepriekš esošais labais garastāvoklis pazuda kā nebijis. „Nevarēja būt, ka viņš vēlējās nodarīt ļaunu Katrīnai?” Izabella tramīgi domāja, joprojām lūkojoties viņa sejā, taču vīrs neatbildēja, kas lika sievietei krūtīs parādīties sūrstošam caurumam. – Tu tiešām to darītu?
Vīrietis, nodūris skatienu, redzēja sievas acīs ciešanu pilnas asaras, tāpēc pastiepās un ievilka viņu ciešā un siltā apskāvienā. Marks ļāva Izabellai raudāt, nesakot ne vārda, un tikai vēlāk, kad dzirdēja vieglus soļus otrajā stāvā, maigi satvēra viņu aiz sejas, ielūkojoties acīs, kā cenšoties pateikt, ka viss, ko sacīs, būs pilnīga taisnība.
- Es nemūžam neko tādu negribēju. Bet agri vai vēlu kāds viņai to pateiks, saproti? Vai tad nebūtu labāk, ja to izdarītu mēs?
- Nezinu, es tiešām nezinu...
- Saproti, es jūtu, ka viņa varētu mainīt cilvēkus. Katrīnai ir dotības, kas, pareizi lietotas, varētu kļūt par spēcīgu efektu defekta vietā, kā to domā visa pasaule, tu tā neuzskati?
Jautājums palika karājamies gaisā, kad viesistabā ienesās piecgadīgā meitenīte un ielēca pa vidu vecākiem, pārtraucot sarunu uzreiz. Tas uzreiz nomainīja garastāvokļa paleti, sākot abiem smaidīt un smieties līdz ar bērnu. Uz uzdoto jautājumu Izabella neatbildēja, un vēlāk abi jau izlikās aizmirsuši sarunu, kas viņiem risinājās iepriekš, nemaz nepadomādami, ka Markam varētu būt taisnība.

Defekts reizēm arī ir pārvēršams par efektu, un tas galu galā varētu mainīt pilnīgi visu.

Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT DEVĪTĀ nodaļa


TRĪSDESMIT DEVĪTĀ nodaļa.

***

51 diena pec notikuma.
                                                                                
Vasara.

Zem kailajām pēdām asfalts šķita karsts kā ilgi karsēta panna. Palūkojoties visapkārt, varēja uzreiz saprast, ka jau kādu laiku te, Fērā, nebija lijis; visi ziedi, kas rotāja katra mazpilsētas nomales iedzīvotāja dārzu, tagad likās lēnām iznīkstam zem dienas augstās un spožās saules, sniedzot fēriešiem divdesmit sešu grādu temperatūru pēc celsija skalas.
Uzmetusi gaišo somu uz pleca un turot apavus starp labās rokas pirkstiem, devos pa pašu ceļa vidu mājās. Nebaidījos no mašīnām, kas varētu mani notriekt, jo, kopš brīža, kad atgriezos dzimtajās mājās, šajā pusē faktiski visi steidzās pamest savas mājas, cik vien ātri spēja. Viņi baidījās no manis, no tā, ko spētu viņiem nodarīt, ja vēlētos. Tā vismaz viņiem šķita.
Ironiskā daļa likās tā, ka es nespēju faktiski neko. Biju kā tīģeris veģetārietis – cilvēkiem varēju likties bīstama, taču, cik no visa teiktā bija patiesība?
Liku soli pēc soļa, pēdu pie pēdas, katru reizi pieskaroties ar papēdi pie pirkstu galiem, un slīdēju tieši pa uzvilkto balto līniju ceļa vidū, kas atdalīja labo braukšanas joslu no kreisās. Ne reizi netrāpīju kaut centimetru nost no taisnēm, it kā tas varētu beigties slikti, kaut šī jau kuro dienu bija tikai spēle, ko spēlēju. Nevienu nesatiku. Ikviens bērns, kurš agrāk tepat spēlējās, tagad bija prom. Parkā esošās šupoles vēja ietekmē vientuļi līgojās, karuselis, kas likās jau vairākas desmitgades vecs, sastindzis klusēja. Viss izskatījās, kā pagājušajā gadsimtā, bet es pie tā jau paspēju pierast, jo šī vieta bija tā, kurā Trešā Pasaules kara ietekme atspoguļojās īpaši spilgti. Te neienāca atjaunotās tehnoloģijas, te katrs spēļu laukumiņš tika paša roku darbināts, atšķirībā no lielpilsētām, kur tehnika gozējās slavas saulītē visā savā krāšņumā. Likās, it kā būtu nokļuvusi pagātnē, jo tikai šeit pavisam noteikti spēju just, ka atrados savās mājās, vienalga – mani gaidīja, vai nē. Es te kādreiz spēlējos. Viena, bet spēlējos. Dzīvoju un dzīvošu visu savu mūžu, kā to darīja mani senči un arī pati Lilita Delreja. Taču, vai to vēlējos?

Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT ASTOTĀ nodaļa


TRĪSDESMIT ASTOTĀ nodaļa.

***

23 dienas pec notikuma.
                                                                                
Pavasaris.

Ādas krēsla atzveltne nepatīkami spiedās mugurā, tās vēsajam audumam pielīpot pie ādas. Dzirdēju maigu pakšķēšanu, kad lietus lāses sitās pret metāla palodzi, visa sterilizētā telpas smarža bija jau izvēdinājusies, kad te esošais gaiss sajaucās ar āra svaigo asfalta aromātu. Aizvēru acis, izbaudot rītu, un gandrīz vai nejutu adatu ieduramies ādā. Cauri patīkamajai sajūtai, ko radīja tikko ievadītās zāles, joprojām varēju just spēcīgās galvassāpes, kas no rīta mani pamodināja. Ievilku dziļu elpu caur nāsīm, jūtot auksto gaisu ieplūstam ķermenī, un gandrīz apreibu no iekša plūstošās ziedu un lietus smaržas. Brīdī, kad Leslija izvilka aso adatu no manas vēnas, beidzot atvēru plakstiņus.
- Paldies, - sacīju, un jaunā sieviete neviļus pasmaidīja.
Palūkojos pāri telpai, meklēdama pulksteni, taču nekur to nevarēju atrast. Cik vispār bija laiks? Ja nekļūdījos, kad izgāju no palātas, gandrīz neiespējami izlaužoties no Leo ciešā tvēriena, pulkstenis virs pusatvērtajām durvīm rādīja bez piecpadsmit desmit. Leo nepamodās, viņš noteikti joprojām jutās pārāk noguris, lai celtos ātrāk nekā divpadsmitos, tāpēc izlēmu viņu nemaz netraucēt.
- Tā, ceru, ka šī būs pēdējā reize. Rīt, visticamāk, ņemsim ārā šuves, - Leslija sacīja, atliecoties no manis, un nolika jau atkal iztukšoto šlirci uz galdiņa sev blakus. Viņa pasniedzās pēc nelielas, baltas tabletītes un iedeva man: - Kamēr vēl neiedarbojās. – Tūlīt pat bez ūdens noriju to, jūtot rūgtu garšu izplatāmies mutē un rīklē. Likās, ka gandrīz uzreiz pulsējošās sāpes sāka rimties, kā tam vajadzēja arī būt.
- Paldies, - atkārtoju vēlreiz, un cerēju, ka Leslijai bija taisnība un tiešām vairs nevajadzēs injicēties. Šobrīd likās, ka pamazām tas palīdz, taču nevarēju cerēt pāragri.

Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ nodaļa

TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ nodaļa.

***

23 dienas pec notikuma.
                                                                                
Pavasaris.

- Mammu, tēti, esmu sveika un vesela, - apklusu, uzreiz atsākdama košļāt mūždien jūtīgo lūpu. – Atrodos Bostonas Nacionālajā Slimnīcā, Leo ir slikti. Viņu... Sašāva. – Pulksteņa tikšķēšana atbalsojās galvā, un es uz diezgan ilgu brīdi apklusu, nespējot atrast īstos vārdus. Iedomājos nospiest sarkano taustiņu uz ekrāna un beigt ierakstu automātiskajā atbildētājā, varbūt pārzvanīt vēlāk, kad vecāki paši varēs atbildēt, taču roka bija kā sasalusi. – Ja jūs sekojat līdzi notiekošajam, noteikti zināt par mani un pārējiem, taču tagad viss ir galā, un es drīz būšu mājās. Ceru, ka gaidīsiet.
Beidzu zvanu, redzot, kā uz ekrāna mirgo uzraksts „nosūtīts”. Iebāzu telefonu kabatā un noslīgu uz zemes, saņemot galvu plaukstās. Ar stīviem pirkstiem pieskāros daudzajām šuvēm uz rokām, pēc mirkļa tomēr pārstājot to darīt. Pievilku ceļus cieši klāt un tā turpināju sēdēt vēl ilgu brīdi.


Jau veselu diennakti biju pilnīgā miega badā, bet par to nemaz neuztraucos. Acis šķita sausas, tās grauza, it kā smilšu graudiņi berztos pret plakstiņiem, taču iet gulēt neparko netaisījos. Es to nedrīkstēju. Es to nevarēju un nevēlējos.

Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT SESTĀ nodaļa


TRĪSDESMIT SESTĀ nodaļa.

***

22 dienas pec notikuma.
                                                                                
Pavasaris.

Biju kā ledus skulptūra, kas nolikta iznīcībai dienu pēc izstādes beigām. Kaut iepriekš zināju, ka, iespējams, kas tāds varētu notikt, tik un tā nespēju apvaldīt  rīklē briestošo kliedzienu. Kad spēcīga roka satvēra mani aiz pleca, ļāvu sev kliegt, it kā cerēdama, ka kāds varētu mani izglābt, bet tā nenotika. Kā skrūvspīlēs iespiestais plecs sāka smelgt, un Eiverija centās mani vilkt atpakaļ, kaut saprata, ka bezjēdzīgi.
Es biju notverta, bez iespējas aizbēgt.
Zināju, cik šauri te bija, nespēju ne pagriezties, ne izvairīties jau iepriekš, tomēr šobrīd likās, ka tunelis sarāvies vēl vismaz uz pusi mazāks. Atrados iespiesta, lai kā centos izkustēties, atkāpties, ietriecos vai nu metāla sienās, vai meiteņu augumos, kas bezpalīdzīgi, gandrīz bez skaņas centās virzīties atpakaļ.
„Kustēties!” viņu galvās pavēlēju un bez nekādas žēlastības uzgrūdos Amēlijai, ar kāju netīšām iesperot meitenei. Ja man būtu kaut doma par to, ka ir žēl par to, zināju, ka netikšu prom, tāpēc grūdos vien visiem, redzot, kā vīrieša pirksti, darbojas gar mūsu ieeju ēkā. Ar katru sekundi, ko pavadīju, aizturēdama elpu un vērdamās gaismā, viņš tika arvien tuvāk; šobrīd laika limits bija strikti ierobežots. Atskanēja metāliski griezīga skaņa, un režģis tika noņemts.
Tagad vai nekad.

Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT PIEKTĀ nodaļa


TRĪSDESMIT PIEKTĀ nodaļa.

***

22 dienas pec notikuma.
                                                                                
Pavasaris.

Aiz dzīvojamās mājas sienām pēkšņi palika kaut nedaudz vieglāk. Sirds joņošana šķietami norimās, beidzot spēju sakarīgi domāt, un prātā neskanēja nesakarīgu vārdu virknes, kuras nespēju apturēt, lai kā centos. Biju gatava kliegt, brēkt, plosīties, taču tam neredzēju jēgu.
Panika palika arvien lielāka.
„Minūte! Ir pagājusi minūte! Leo iekšā ir jau minūti!”
Vai:
„Leo. Leo. Leo. Leo. Leo! Tiesa. Tiesa. Tiesa. Tiesa!”
Vai vēl klusa, taču spēcīga iekšējā balss:
„Kusties! Sasodīts, kusties!”
Tad vēl saklausāma skaļa pulkstens tikšķēšana, kas sitās pret bungādiņām ar divtik lielu spēku nekā parasti. Tas sāpēja, parādījās spalga džinkstēšana ausīs, pēc kuras visbiežāk sekoja samaņas zaudēšana. Taču tagad, kad vairs neredzēju ēku, kad vairs neredzēju tos pūļus, kas pulcējās apkārt tiesai, beidzot ļāvu sev racionāli domāt. Bet varbūt, iespējams, sāku just arvien mazāk un mazāk, jo vienkārši ķermenis un prāts pārāk daudz pārdzīvoja vien pāris dienu laikā un tagad sasniedza to punktu, kad cauri ķermenim strāvojošās sajūtas vairs nebija jūtamas. Viss.

Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT CETURTĀ nodaļa


TRĪSDESMIT CETURTĀ nodaļa.

***

22 dienas pec notikuma.
                                                                                
Pavasaris.

Likās, ka pēkšņi nakts pārvērtās par dienu. Pēc mirkļa – ka debesis deg vai sprāgst pilnīgi bez skaņas vai varbūt vienkārši biju zaudējusi dzirdi, beigās iedomājos – zvaigznes palikušas miljoniem reižu lielākas un nosegušas visas debesis ar savu spožumu, aizgaiņājot tumsu tālu, tālu prom. Tikai pēc tam, kad, ar nagiem iekrampējusies pati savā plaukstā, kas atstāja dziļus nospiedumus, gaisma lēnām atkāpās un ieraudzīju gaismekļu rindas. Tās iepriekš kā pilnīgi neredzams kupols pārņēma visu Bostonu - ēkas, kalnus, cilvēkus un dzīvības, - kā iekļaujot visus savās drošajās rokās. Tās bija spožas gaismas klātas rindas, kas atradās virs mums un tagad lēnām, metrs pēc metra, izdzisa, padarot debesis atkal tumšas. Šī parādība norisinājās ne vairāk kā minūti, ne vairāk kā nieka sešdesmit sekundes, bet man likās, ka pagāja mūžība, atrodoties ierautai šajā ainā. Pēdējais gaismas punkts izdzisa, atstājot tikai un vienīgi zvaigznes. Debess ķermeņi šobrīd likās daudz mazāk spoži. Pilnīgi nekādi.
- Kas tas bija? – knapi izdvesu, jūtot, kā elpas un sirds ritms nespēj atjēgties pēc šoka momenta, tāpēc drīzāk izklausījos pēc suņa salūta laikā, kad tas ir ierāvis asti starp kājām aiz bailēm, nekā pārsteigtas, patīkami pārsteigtas, meitenes.
- Pagaidi.
Un es gaidīju.

Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT TREŠĀ nodaļa


TRĪSDESMIT TREŠĀ nodaļa.

***

22 dienas pec notikuma.
                                                                                
Pavasaris.

Vīrieša spēcīgā roka satvēra manējo un asi piespieda rādītājpirkstu pie mirgojošā aparāta letes pašā priekšā. Pēc sekundes iepriekš esošā neitrāli zilā gaisma tapa zaļa, un darbinieks uzreiz palaida vaļā kā krūvspīlēs iespiesto plaukstu. Cauri tumšajām saulesbrillēm redzēju, kā viņš pastiepj roku, un es, neko citu negaidīdama, liegi ieliku tajā laminēto kartiņu ar savu šī brīža vārdu. „Melisa Vaita”.
„Nulle-viens-divi-septiņi-seši-trīs.” Sarāvos, saprotot, ka cipari, ko pēdējo minūšu laikā centos atkārtot, bija nepareizi. „Nē, viens-divi-nulle-pieci-seši-trīs, nulle-viens-divi-septiņi-divi.” Galvā izmisīgi sacīju, panikā mīņājoties no vienas kājas uz otru, taču vīrietis, nopietni ielūkojies kartiņā, pasniedza to atpakaļ, nemaz nepajautājis nevienu lieku jautājumu. Protams, varēja redzēt, ka viņš mazliet šaubījās par kaut ko, visticamāk tādēļ, ka nespēju nostāvēt uz vietas mierīgi.
- Lūdzu, noņemiet saulesbrilles, - viņš lietišķi sacīja, taču es vilcinājos. Pēc pāris sekundēm, kas skaļi atskanēja prātā kā pulksteņa tikšķēšana, tomēr ar pirkstiem pabīdīju tās uz augšu, atbalstot brilles uz galvas. Blakus letei atradās nedaudz pagriezts spogulis, kurā, strauji palūkojoties, redzēju savu atspulgu. Tikai ar grūtībām spēju atpazīt pati sevi. Tumši brūnas varavīksnes; caur lēcām, par laimi, zilo spīdumu nemaz nevarēja redzēt, ķiršsarkanās lūpas, tumšie mati, kas krita pār pleciem kā plīvurs, un pelēkās acu ēnas, padarīdamas ādu bālāku nekā parasti, un patiesībā, ja nezinātu, ka atpulgā esmu es, sevi nemaz nepazītu. Novērsos no spoguļa, kad vīrietis pēc pāris mirkļiem atliecās, sapratis, ka, pat būdama ieradusies no Sevjeras, nebiju bīstama, kur nu vēl Delreja.
- Lai jums jauka diena! – viņš sacīja, un es beidzot, grīļīgiem soļiem ejot uz augstajiem papēžiem, varēju doties vārtiņu virzienā. Tie atvērās tieši brīdī, kad atrados pusmetra attālumā. Pārejot neredzamo līniju starp pārbaudes punktu un lidostas uzgaidāmo telpu, izpūtu dziļu elpu no plaušām un sajutos neparasti atvieglota un sajūsmināta, kā arī nobijusies vienlaikus. Atvieglojums neilga vairāk par pāris sekundēm.
Es biju iekšā.

Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT OTRĀ nodaļa


TRĪSDESMIT OTRĀ nodaļa.

***

22 dienas pec notikuma.
                                                                                
Pavasaris.

Ierasties lidostā joprojām pilnīgā tumsā nelikās tik neparasti, cik vajadzēja, ja es būtu normāls cilvēks, kurš taisās braukt atvaļinājumā uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Atšķirībā no Eiropas, šeit, Austrālijā, transports jebkurā dienā sāk kursēt tikai ap pieciem no rīta, bet pulkstenis tikko bija nositis trešo nakts stundu.
Lidlauks atradās galvenās Sevjeras lidostas dienvidu stūrī, kur vislabāk varēja redzēt zvaigznes un spožo mēnesi. Tas joprojām apžilbināja mani, ja centos lūkoties ar neapbruņotu aci. Rokā stiepu savu mugursomu, kas tagad bija daudz pilnāka nekā iepriekš, kaut daļu manu mantu pārējie atstāja Londonas apartamentos, nemaz necenšoties kavēt laiku un steidzās prom, kad mani notvēra Policija. Saglabājušies bija tikai pāris apģērba gabali, kurus šīs dienas laikā paspēju izmazgāt, nelielais, pilnīgi tukšais naudas maks un pāris aizmirsti maisiņi, kuros kādreiz atradās kāda smalkmaizīte vai kūciņa, kad ēdu ārpus mājas. Viss pārējais, arī Kārtera atrastie pierādījumi, ka eksistē Lilitas dienasgrāmata, - zuduši. Iespējams, pavisam.

Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT PIRMĀ nodaļa


TRĪSDESMIT PIRMĀ nodaļa.

***

22 dienas pec notikuma.
                                                                                
Pavasaris.

Man ap pleciem bija aplikta balta, pūkaina un silta jaka, un es to vien darīju, kā vēros zvaigžņotajā debess jumā, cerot ko ieraudzīt, kaut zināju, ka nekā tur nebūs. Tikai tukšums. Melns, dziļš un neko neizsakošs caurums.
Nakts.
Lielākoties visi atradās iekštelpās, cenšoties izlemt, kā lai izveido pietiekami labu videoklipu, kas liktu cilvēkiem noskatīties visu līdz galam, nepārslēdzot televīzijas kanālus. Gandrīz neiespējams uzdevums, manuprāt, taču censties ne tikai varēja, bet vajadzēja kā likums, jo citādāk izredžu nebija pilnīgi nekādu. Vai tas bija pēdējais salmiņš, pie kā ķerties, kad ūdens jau smēlās mutē? Kad esmu gandrīz jau pārkāpusi pāri malai, kas šķir no lejupkritiena no klints radzes? Jābūt kādai iespējai. Cerībai, ka uztraukums un stress, kurā biju dziļi ieslīgusi, ir tikai liekas rūpes, no kurām spēju tik vaļā.
Rīt. Šodien. Tūlīt.

Delreju paslēpes: TRĪSDESMITĀ nodaļa


TRĪSDESMITĀ nodaļa.

***

21 diena pec notikuma.
                                                                                
Pavasaris.

Sienas pulksteņa nemitīgā tikšķēšana padarīja mani nervozu. Nevarēju no tās novērsties, nevarēju izvairīties, jo likās, ka neliels āmuriņš ik pēc sekundes triecās pret ķermeni, salaužot un grūžot uz visām pusēm, taču nespēju īsti pateikt vai saprast kādēļ. Vai tas apjausmas dēļ? Baiļu vai satraukuma dēļ? Tādēļ, ka gribēju visam pielikt punktu, bet laiks tik ritēja un ritēja? Tādēļ, ka nespēju pateikt, kad spēšu ar treknu tintes pleķi atstāt beigu pieturzīmi šai notikumu virknei, kas šķita vijamies un vijamies nebeidzamā virpulī? Miljono reizi palūkojos uz pretējo sienu, kur stūrī varēja manīt plānu tīkla mudžekli, kas nozīmēja, ka tur drīz vien varēja atgriezties kāds zirneklis, turpinādams savu iesākto darbu. Pavisam netālu no tās vietas ar piķa melniem cipariem tika norādīts, ka šobrīd bija jau puspieci pēcpusdienā. Kārters vēl neatgriezās, tāpēc sekunžu rādītājs, kas riņķoja uz apli tieši zem elektroniskā pulksteņa, likās straujāks nekā jebkad agrāk. Tā vienmēr bija un būs, jo laiks mūždien ar smaidu uz lūpām centās par mums pasmieties, un tieši tas visticamāk uztrauca - Kārters neatgriezās un sekundes steidzās vēja spārniem.
Nemanīju cilvēkus nākam un ejam, es vienīgā sēdēju uz mīkstā, ar sarkanu samtu apvilktajā dīvāna, un neviens nepiebiedrojās vēl ilgu laiku. Minūtes bija nomainījušās desmitkārtīgi, un klusumu, ko ik pa brīdim vien pārtrauca nagu skaņā sišanās pret stikla galda virsmu, drīz vien pāršķēla soļi. Acumirklī novērsos no riņķojošā sekunžu vēstneša un pielēcu kājās, redzot, kā gara auguma puisis ar tumšiem, nevīžīgi saliktiem matiem un gandrīz vai izaicinošu smaidu uz lūpām, lieliem soļiem tuvojas. Paspēju tikai strauji palūkoties uz paša drēbēm, kad ar lēcienu apkritu Kārteram ap kaklu, dzirdot, kā viņam no pārsteiguma aizcērtas elpa. Saklausot vājus smieklus, kas atskanēja gandrīz uzreiz, un sajūtot siltumu, ko izdalīja Kārtera ķermenis, likās, ka uz nelielu mirkli pilnīgi visas problēmas izgaist no prāta, atstājot vienīgi šo sajūtu un domas, kas ļāva kaut nedaudz atslābt.
- Ak, tas ir tik neparasti, ka tik pretimnākoši sagaida cilvēks, kurš pats mani te iesēdināja. – Puiša balsī varēja dzirdēt daļēji sarkastisku smaidu, kas lika man atrauties un iedunkāt viņu sānā. Tas Kārteram lika saviebties šķietamās sāpēs, kaut zināju, ka viņš tikai izlikās.

Delreju paslēpes: DIVDESMIT DEVĪTĀ nodaļa


DIVDESMIT DEVĪTĀ nodaļa.

***

21 diena pec notikuma.
                                                                                
Pavasaris.

Skrēju. Ēkas garie, pustumšie gaiteņi zibēja garām tik strauji, ka pat nepaspēju palūkoties uz to, kur citi ceļi un durvis, kam pasteidzos garām. Kā skaidroja vīrietis pie ieejas, ejot taisni uz priekšu, nokļūšu pašā galvenajā zālē visā šajā ēkā, un tas bija arī mans mērķis. Atrast Eiveriju. Pateikt viņai par sēdi. Ātri izdarīt visu, ko vēl vajag. Pamest Sevjeru. Četri viegli punkti, bet laiks ritēja ātrāk nekā vajadzēja. Tā vienmēr bija. Kad cilvēks gaida dienu ar nepacietību – laiks velkas lēni jo lēni, bet brīžos, kad mēs kaut ko gribam nesagaidīt, labāk, lai tāda mirkļa dzīvē nebūtu vispār, tas pienāk gandrīz uzreiz. Kā spožs zibens zibsnis, un tad viss jau galā. Laiks ar mums spēlējas kā kaķis ar peli, un neviens to nevarēja labot.
Stress lika sevi manīt, likās, ka pa šiem gaiteņiem nesos atkārtoti, jo katrs stūris, katrs elements un durvis šķita redzētas. Satraukuma dēļ sirds pukstēja straujāk, bet prāts guldzēja kā vāroties, un es vairs nespēju sakarīgi padomāt. Vai šis puķupods jau nebija manīts? Un kā ar šīm kāpnēm?

Delreju paslēpes: DIVDESMIT ASTOTĀ nodaļa


DIVDESMIT ASTOTĀ nodaļa.

***

21 diena pec notikuma.
                                                                                
Pavasaris.

Sēdēt starp deviņiem cilvēkiem, kurus pirms dienas vēl uzskatīju par draugiem vai vismaz paziņām, un nelikties ne zinis par balsi galvā, kas mūždien kliedza, ka nedrīkstēju nevienam vairs uzticēties, bija neciešami grūti. Acis šaudījās visapkārt, redzēju virināmies mutes, taču skaņa ausis neskāra. Eiverija saķēra vēderu un raustījās smieklos, Amēlija atbalstījās pret draudzenes plecu, aizsedzot seju ar plaukstām, bet puiši – Džejs, Stefans un Sems – muļķojās visu priekšā, cenšoties mūs uzmundrināt. Vienīgi es nespēju ne par ko priecāties, jo nezināju itin neko. Jutos pilnībā iztukšota un nogurusi no notiekošā, vēlējos kādam visu izstāstīt, vēl kādam, izņemot Kārteru, kurš nebija klāt, jo ārsts uzskatīja, ka viņam vajadzēja vēl vienu nakti pavadīt slimnīcu, pat būdams pilnīgi vesels.
Varbūt drīkstēju ko teikt Eiverijai?
Neredzami spēki mani gan vilka prom, gan centās piespiest pie krēsla vēl spēcīgāk, lai neizkustētos ne no vietas, un es nespēju saprast, ko darīt. Izmisums plēsa vai pušu.
- Kate? Tu guli, vai? – Sajutu Eiverijas roku pieskaramies plecam, it kā viņai liktos, ka tādējādi spēšu pamosties vai izrauties no transa. Papurināju galvu, liekot parādīties aizdomām, ka kaut kas nebija labi, bet manu dzīvību izglāba Karloss, kurš pēkšņi ienāca iekšā milzīgajā viesistabā, novēršot pārējo acis no manis.

Delreju paslēpes: DIVDESMIT SEPTĪTĀ nodaļa


DIVDESMIT SEPTĪTĀ nodaļa.

***

21 diena pec notikuma.

Pavasaris.

Bija atlikušas tikai nieka desmit dienas līdz brīdim, kad būšu faktiski rokas stiepiena attālumā no Leo. Vajadzēs tikai pieliekties un varēšu satvert viņa maigo, silto plaukstu, puisis pasmaidīs un ielūkosies man acīs, sacīdams: „Tu ieradies. Tu tomēr ieradies.” Zināju, ka Leo nebūs dusmīgs, kaut teica, lai nenāku. Mēs bijām labākie draugi un citādāk nemaz nevarēja būt, taču arī zināju - ierodoties tajā vietā un redzot puisi nieka divdesmit metru attālumā - būs sajūta, it kā mūs šķirtu bezgalīgs krāteris. Kanjons, kuru nevarēšu pārvarēt, ja vien kāds neiekritīs iekšā. Es zaudēšu kādu, lai atgūtu Leo, un tas tikai nodevēja dēļ, kas mūsu starpā dzīvoja kā savējais. Šobrīd, atšķirībā no vakardienas, viss likās pilnīgi bezcerīgi, un nekas neļāva mainīt domas. Starp mums atradās kāds, gatavs visus ievest postā, ļaut saviem draugiem sapūt Sammeras ieslodzījumā un mirt. Desmit dienas, nieka desmit dienas un viss beigsies.
Bet varbūt tomēr Kārteram bija taisnība? Varbūt spējām tikt galā ar visu, kas stāsies ceļā? Varbūt neviena dzīvība netiks ziedota, lai glābtu Leo, varbūt nodevējs tiks atklāts pirms vispār dosiemies ceļā?

Delreju paslēpes: DIVDESMIT SESTĀ nodaļa


DIVDESMIT SESTĀ nodaļa.

***

20 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Izkāpjot jau nākamajā pieturā ārā no gandrīz tukšā autobusa, uzliku uz galvas apakšjakas plāno, strauji mirkstošo kapuci, tā cenšoties paglābties no lietus, kas ar katru sekundi sāka līt arvien spēcīgāk. Bija vienalga, cik tālu vajadzēs iet, lai sasniegtu slimnīcu, bija vienalga, ka tās būtu stundas vai dienas, jo autobusa salonā likās, ka smoku nost. Kāds turēja savas neredzamās rokas vai arī resnu, asu virvi ap manu rīkli un neļāva elpot, kaut lūdzos, vēloties pat krist uz ceļiem. Bet neredzamā persona tikai pasmējās un arvien spēcīgāk savilka virves galus kopā, un es tikai jutu, kā asā virsma mokoši griežas ādā. Es nevarēju palikt smacīgajā telpā, citādi ļautu sevi pazudināt domai vien; vajadzēja laiku, lai apdomātu visu.
Lēni gāju cauri pilsētai, turoties nomaļus no vientuļajiem cilvēkiem, kas ik pa brīdim devās garām, pat neievērojot, ka esmu turpat tuvumā. Mašīnas, cita pēc citas, traucās garām. Nodūrusi skatienu, vēros asfalta peļķu klātajā segumā un centos izprast tikko dzirdēto, tomēr joprojām nespēju apjēgt teiktā būtību.
Nē. Kāpēc gan Leo teiktu, lai neeju pēc viņa? Vai tad viņš nevēlējās tikt glābts? Es apsolīju sev un Kārteram, un, galu galā, pašam Leo, ka darīšu jebko, lai tikai izglābtu puisi sveiku un veselu, un viņš to zināja.
Debesis pāršķēla zibens šautra, liekot sirdij uz mirkli bailēs sastingt, bet es vienmērīgi turpināju ceļu, slēpjoties zem kapuces dziļi jo dziļi, tā cerot, ka mani neviens nepamanīs. Zināju, ka drīz vien astē nāks Eiverija vai Amēlija, vai kāds cits, taču, atminoties Leo teikto par to, ka starp mums bija nodevējs, nevēlējos ne ar vienu runāt. Savā ziņā arī ne ar Kārteru.
„Viņš nenodeva visus, Kate,” iekšējā balss sacīja, būdama šokēta, ka varēju iedomāties, ko tādu. „Viņš nenodeva tevi.”

Delreju paslēpes: DIVDESMIT PIEKTĀ nodaļa


DIVDESMIT PIEKTĀ nodaļa.

***

20 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Ar katru sekundi, ko pavadīju stāvam blakus nekustīgajam Kārtera augumam, likās, ka zaudēju enerģiju, kas iepriekš kā vulkāns mutuļoja manī. Jebkuras maņas šķita notrulinātas, nedzirdēju gandrīz itin neko, izņemot nerimstošo zumēšanu ausīs, viss, ko redzēju, likās kā slikts murgs, no kura vēlējos pamosties. Tā nenotika. Viss atradās acu priekšā, viss bija patiess, reāls, turklāt nezināju, ko citu darīt, kā tikai stāvēt un nolūkoties no malas.
Kāds ieķērās manā plecā, asi iecērtot savus nagus ādā. Nejutu sāpes, nejutu neko, kas varētu izvilkt no mokošā transa, kurā tikko ieslīdēju. Viss likās lēns, nespēju izsekot, kas notika, jo vienīgais, ko redzēju, bija Kārtera nekustīgi griestos verošās acis.
Kāds mani ar visu spēku ievilka atpakaļ ķermenī, un es saļimu uz zemes, pieplokot ar vaigu pret paklāju. Pilnīgs klusums ieskāva telpu, te nebija itin neviena, jo atrados otrpus sienai, istabā, kur pirms mirkļa gulēju. Baiļu ietekmē caur lūpām izspraucās kluss kunksts, un es pielēcu kājās, lai varētu tikt pie Kārtera. Raustīju durvju rokturi, dusmās vēloties kliegt, bet tikai pēc brīža sapratu, ka durvis bija slēgtas. Drebošiem pirkstiem sameklēju atslēgu, pēc veselas mūžības dzirdēju durvis atsitāmies pret sienu, un es nokritu uz ceļiem tieši blakus puisim, palūkojoties uz viņa nejūtīgo seju. Neciešamas sāpes skāra sirdi, kas lika sāļām asarām riesties acu kaktiņos, un es to nevarēju apturēt.
- Nē... – nočukstēju, asi atgrūzdama Eiveriju, kas šķietami itin neko nedarīja. Satvēru puiša seju, zem ādas jūtot vien ledusaukstu atbildi. Doma vien, ka viņš varētu būt zudis manis dēļ, gandrīz lika palikt bez elpas. – Kārter?

Delreju paslēpes: DIVDESMIT CETURTĀ nodaļa


DIVDESMIT CETURTĀ nodaļa.

***

20 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Uzmetusi uz pleciem Ellenas brūno ādas jaku, pametu māju, lai varētu izvēdināt prātu pēc notikušā. Uzreiz, kā atvēru ārdurvis, spējš aukstums piekļuva katram ādas slānim, it kā censtos saldēt līdz nāvei; vienu sekundi prātā pat pavīdēja doma atgriezties, bet uzreiz to izmetu no prāta, savelkot jaku vēl tuvāk sev. Izlēmu doties uz vietu, kur viņš nevarētu mani atrast, kaut šobrīd vēl nezināju kur. Vienkārši gāju bez mērķa.
Caur asaru samitrinātajām skropstām pavēros tumšajās debesīs, tagad arvien izteiktāk redzot, kā mākoņi aizsedz zvaigžņu klāto jumu, taču nepievērsu uzmanību tuvojošajai lietusgāzei un nodūru acis, paslēpojot seju aiz taisnajām matu šķipsnām. Sajutu zosādu pārklājam rokas, tāpēc, cieši piespiežot delmu iekšpusi sev klāt, iebāzu plaukstas ādas jakas kabatās, uzreiz savelkot tās stingrās dūrēs un domājot, ka tas palīdzēs sasilt.
Vai man bija iespēja aizbēgt?