Pagātnes simfonija: desmit

desmit

~ Toreiz ~

Kad nākamajā rītā devos uz skolu kājām, vēloties izvēdināt domas, visu ceļu prātoju par vakar notikušo. Par grāmatu, par Aleinu Lī, par sevi un emarīniem kopumā, par to, kā gan viss ietekmēs šībrīža dzīvi un nākotnes pasauli. Negribēju ticēt, ka dzīvoju tik nežēlīgā vidē, kur varēja atņemt dzīvību tik strauji kā pārgriezt adatā ievērtu diegu, bet faktus jau neapstrīdēsi. Arī man bija jāuzmanās, lai pat nejauši neiekļūtu rebelu nagos. Tikai pievērsi plakstiņus uz sekundi un viss – tavu muti aizklās ledaina plauksta un dzīve būs galā straujāk nekā paspēsi noliegt piederību emarīniem.

Kaut vēl nebiju pilntiesīga emarīna un par tādu kļūšu tikai piecpadsmitajā dzimšanas dienā, man varēja uzglūnēt briesmas no katra stūra, tāpēc vajadzēja piesargāties gan skolā, gan uz ielas. Domāt, ko saku, ko daru, kā uzvedos, pat ko jutu un domāju. Kā teica vecmamma, nekad nezini, vai tavs tuvākais draugs nav arī tavs ļaunākais ienaidnieks. Nē, protams, neattiecināju šo secinājumu ne uz Markusu, ne Nikolu, ne mammu; viņiem uzticējos kā pati sev, tomēr… Ja vēl kāds tuvinieks ir saistīts ar rebeliem?

Aleina Lī taču arī negaidīja, ka notiks kaut kas slikts. Pavisam parasts puisis pienāca no aizmugures, un jau nākamajā mirklī dzīvība bija zudusi. Viņa bija tik jauna, tik zaļa, tik… Apzinājos tikai to, ka šī meitene bijusi mana radiniece. Un viss. Kā lai atrodu par viņu vairāk informācijas? Ja arī vecmāmiņa kaut ko zināja, viņa neko neatklāja.

Pēkšņi no pārdomām iztraucēja skanīga, pazīstama balss. Apjautu, ka jau atrados skolas pagalmā, un apkārt riņķoja desmitiem nepazīstamu skolēnu, kas it mierīgi varēja būt mani ienaidnieki.

- Kukū? – Nikola iekliedzās pie pašas auss. Viltoti smaidīdama, pagrūdu viņu malā. – Es runāju jau piecas minūtes, bet tu tikai stāvi kā tāds sālsstabs! – draudzene it kā aizvainoti sacīja, bet, protams, tā bija tikai aktierspēle, ko Nikola pieprata visai labi. Kā atvainodamās, meiteni apskāvu, un roku rokā devāmies ieejas virzienā, kaut jutu mācamies panikas un baiļu vilnim, kas lika justies kā mazai pelei lauvu vidū. Nekur vairs nespēju būt pietiekami aizsargāta.

- Piedod, es mazliet aizdomājos. Vakar biju pie vecmāmiņas…

- Labi, labi, mani neinteresē jūsu adītāju klubiņa piedzīvojumi!

- Vecmamma neatšķir kofeīnu no kokaīna, un tu vēl gribi, lai viņa ada? Burvīgi! – ieķiķinājos. Nespēju iedomāties, kas notiks, ja viņa, ciemojoties pie mammas, pieminēs, ka pārāk daudz lietoju kokaīnu. Vai nu tikšu izmesta no mājām nekavējoties, vai arī aizsūtīta uz psihiatrisko dispanseri. Lieliski varianti.

- Ja nu man būtu tāda vecmamma! – Nikola iesmējās; bijām jau tikušas līdz skapīšiem, un šī vieta atgādināja kara lauku pilnu ar dzīvajiem līķiem, kas staigāja apkārt un izdeva diezgan neartikulētas skaņas. Vismaz manām ausīm.

Paņēmdama bioloģijas grāmatu un kladi, atcerējos, ka jau atkal neizpildīju uzdoto. Satriecoši – saņemšu kārtējo neapmierinošo atzīmi, un – skat, Laura! – kauja ar Tomasu un mammu vakarā neizbēgama.

- Ak, Markesa! – Iesmējos. Dažreiz (nu labi, bieži) draudzene pateica kaut ko pavisam muļķīgu. Viņai bija lieliska vecmāmiņa, kas gan nedzīvoja nekur blakus, bet, kad vienreiz pie viņiem ciemojos, tiku gan pabarota, gan sasildīta līdz nelabumam, un, ja neskaita visu jauko un mājīgo, paspēju gandrīz nokrist no jumta, kad Nikola izlēma, ka varētu likt man gulēt tur, augšā.

- Ak, Beilīna! – Nikola tādā pašā tonī iesaucās; iesmējos, un mēs devāmies angļu valodas klases virzienā, vairs nemuļķodamās un nerunādamas par vecvecākiem.

Diena skolā ritēja savu gaitu; centos nedomāt par emarīniem un Aleinu Lī, kaut nažiem līdzīgā sajūta kuņģī mana iespējamā likteņa dēļ arvien pieauga. Ar aizdomām skatījos uz ikvienu skolasbiedru, kas pagāja garām gaitenī vai klasē; vairs draudzīgi nesarunājos ar skolotājiem, kā mēdzu to darīt jau daudzus gadus. Zināju, ka šāda izturēšanās, iespējams, bija pārspīlēta, bet nedrīkstēju izcelties uz citu jauniešu fona. Vajadzēja izturēties kā parastai meitenei, kaut tāda uzvedība man bija gaužām neraksturīga.

Uz mirkli spēju atslābt tikai pusdienu pārtraukumā, kad pretī smaidīdama iekārtojās Nikola un blakus, cieši apskāvis manus plecus, sēdēja Markuss. Smējos un ākstījos un, kad puisis piedāvāja vakarā kaut kur aiziet, ar lielāko prieku piekritu, cerēdama, ka tagad varēšu veltīt visu uzmanību šim randiņam.

Diemžēl pārāk daudz gribēju. Pirms pēdējās stundas viss krasi mainījās, un es to vairs nespēju atgriezt, un vēl ilgi domāju, kāds tam visam sakars ar Nikolu.

Viss notika tā.

Pēc algebras draudzene izskrēja no klases telpas kā apdedzinājusies; piesteigusies klāt, Nikola sāka ātri runāt un, godīgi sakot, pusi vārdu nemaz nespēju saklausīt un saprast. Viņa tikai bēra un bēra, bēra, tāpēc vajadzēja pārvaicāt, lai atkārto sakāmo.

- Man steidzami vajadzīga tava palīdzība! Tikko zvanīja mamma, ātri vajag skriet mājās! Biju pavisam aizmirsusi, ka šodien no koledžas atbrauks Džila! Ir tik daudz darba! – Nikola patiešām izskatījās uztraukusies.

Džila bija draudzenes māsa, kas mācījās koledžā diezgan tālu no dzimtās pilsētas, tāpēc, kad vien viņa brīvdienās ieradās mājās, tie bija svētki, un visam vajadzēja izskatīties lieliski. Tā tas notika iepriekšējā mēnesī, kad Nikola piespieda man uzcept kūku ar uzrakstu „Sveicam mājās!”, kā arī Ziemassvētkos, kad tiku iecelta par mājas rotātāju, kaut ārā sniga un puteņoja. Katru reizi arī man bija kāds uzdevums veicams.

- Un kas jādara man?

- Ārprāts, kā es to varēju aizmirst! Jāaizbrauc uz veikaliem, jānopērk Džilas mīļākos saldumus, saldējumu, un kilogramu krabju nūjiņu, un vēl es taču neatradu Džilai dāvanu! – Nikola dziļi ievilka elpu. - Kā domā, vai svārki būs labi diezgan?! Ak, aizvakar redzēju tik burvīgas saulesbrilles, viņai noteikti patiktu! Kaut gan nē, pagaidi, bija arī tik ideāli auskariņi, var apčurāties no lieliskuma! Ak, ja vien es būtu emarīns un varētu dabūt to visu! – Cerēju, ka draudzene to nedomā nopietni, jo šādi vārdi, izteikti skaļi tik sabiedriskā vietā, varēja novest pie ļoti nopietnām sekām, bet neko neteicu. Kaut tobrīd mana sirds ietrīsējās spēcīgāk nekā iepriekš, par to ilgi neuztraucos, jo Nikola bieži vien mēdza pajokot par emarīniem.

- Markesa! – skaļi pārtraucu, citādi Nikola būtu spriedelējusi par savu māsu vēl pusgadu.

- Laura, tu vēl esi šeit? Ak, ko es gribēju teikt, tā, tā… Jā, man vēl vajag sakopt Džilas istabu, un tam ir tik šausmīgi maz laika! Vai tu nevarētu izdomāt kādu attaisnojumu, kāpēc neierados uz ķīmiju? Un pēc tam vēl aiznest visas grāmatas uz skapīti, citādi jau kavēju! – Meitene ielika man rokās četras grāmatas, kaut turēju arī savējās; gandrīz nokritu no smaguma, bet Nikola tikai pasmējās un uzspieda man buču uz vaiga.

- Paldies, es tevi tā mīlu! – viņa iesaucās un devās prom, tad pagriezās un skaļi sacīja: - Tu tikai neuzdrošinies teikt skolotājai, ka pildīšu papildus kaut kādus uzdevumus ķīmijā! Tu taču zini, ka to nedarīšu! – Un jau nākamajā mirklī Nikola bija prom.

Noskanēja zvans uz stundu, bet netaisījos steigties uz ķīmiju. Pirmkārt, biju apkrauta ar manām un Nikolas grāmatām, kuras vajadzēja nogādāt skapīšos. Otrkārt, ķīmijas skolotāja bija tik jauniņa, ka neviens viņu neklausīja un allaž nomierinājās tikai stundas vidū. Tāpēc, ja mazliet nokavēšu, liela bēda nebūs.

Lēnām soļoju pa nu jau tukšo gaiteni, uzmanīgi skatīdamās zem kājām un cenzdamās nepaklupt; grīda bija piebārstīta ar dažādiem skolas papīriem, saldumu iepakojumiem un pat vietām ar ēdienu.

Jau daudzus gadus zināju draudzenes skapīša durtiņu kodu, tāpat kā viņa zināja manējo, tāpēc, ātri to uzspiezdama, aplūkoju tur atrodamo - dažādas mācību grāmatas, klades, nekā neparasta. Durtiņu iekšpusē atradās spogulītis un neskaitāmi daudz uzlīmju – gan no košļājamām gumijām, gan šokolādes, gan dažādu ierīču iepakojumiem -, ko tur līmējām kopā. Apakšējā plauktā viņa turēja sporta tērpu un nevajadzīgus, vecus kontroldarbus, ko negribēja stiept mājās. Noliku grāmatas blakus pārējām un jau grasījos aizcirst skapīša durvis un doties uz stundu, bet manu uzmanību pēkšņi piesaistīja kāda mūsu kopīgā fotogrāfija, kas bija pielīmēta pie gaiši pelēkās metāla sienas. Bildē mēs bijām redzamas pludmalē, jūras malā. Aiz muguras tālumā peldēja jahta vai cita veida kuģis, apkārt lidoja kaijas un matus purināja vasarīgs vējiņš; fotogrāfija bija uzņemta pirms gadiem pieciem, kad mūsu ģimenes kopā devās atvaļinājumā; šeit izskatījāmies tik maziņas. Attēlam bija atlocījusies apakšējā mala, tāpēc izlēmu to noraut un, izveidojot jaunu eksemplāru, pielīmēt atpakaļ. Varēju saderēt, ka Nikola visā šajā uzlīmju karalistē pat nepamanīs bildes neesamību.

Ar diviem pirktiem pūlējos to uzmanīgi nodabūt nost, taču neveicās. Vēl kādu mirkli mēģinādama, beidzot to izdarīju, taču uz gaiteņa grīdas nolidoja vēl kaut kas – kaut kas viegls un balts. Papīra lapa. Pietupos un ātri to paņēmu, skatīdamās uz visām pusēm, it kā kāds varētu vērot šo situāciju no gaiteņa tālākā gala. Neviena tur nebija.

Lapa bija pavisam neliela, likās, ka tādu jau biju kaut kur redzējusi. It kā pazīstama, it kā ne… Tumši zaļiem, izliektiem burtiem bija rakstīts vārds „emarīni”.  Bet kādā sakarā šī lapa atradās manas labākās draudzenes skapītī? Vai viņai bija kāds sakars ar emarīniem? Nikolai, iespējams, lappuse bija svarīga. Kāds gan būtu cits iemesls, kādēļ viņa to slēptu vietā, kur neviens to neatrastu?

Izlēmu, ka vajadzēs viņai to pajautāt pēc iespējas drīzāk.

Kad radīsies pietiekami laba iespēja.

Uz ķīmijas stundu todien tā arī neaizgāju.