Pagātnes simfonija: sešpadsmit

sešpadsmit

~ Toreiz ~

Vienīgā vieta, kas likās piemērota biezās grāmatas un svarīgās emarīnu kaklarotas noslēpšanai, bija veca zeķu kaste skapja pašā tālākajā nostūrī. Cerēju, ka pat tāds idiots kā Tomass nebūs tik perverss un nerakņāsies pa manu veco apakšveļu.

No šādas domas vien nācās pasmieties. Kārtīgāk izķemmēju matus un taisījos iziet no istabas, kad pēkšņi iezvanījās mobilais. Lēcu un, smagi piezemēdamās uz gultas, paķēru no naktsgaldiņa telefonu, kas žēli pīkstēja kā tāda pelīte. Atkal iesmējos par savām domām un nospiedu zaļo kvadrātiņu uz skārienjūtīgā ekrāna.

- Sveiks, mans dārgais saulesstariņ, - atskanēja Markusa balss. Pasmaidīju un iekārtojos ērtāk, jo apjēdzu, ka puisis runās diezgan ilgi, novēlot man dzimšanas dienā visu, ko vien prāts spēja iedomāties.

- Ak, nu izbeidz, - nomurmināju, tomēr uz lūpām vīdēja plats smaids.

- Mēs neapšaubāmi nosvinēsim tavu dzimšanas dienu ar kārtīgu pudeli viskija.

- Lūdzu, tikai ne kā pagājušo reizi, - skaļi, nevaldāmi iesmējos, atceroties dienu, kas jau sen bija kļuvusi par vēsturi, dienu, kad mēs ar Markusu piedzērāmies un no rīta kopīgi aizmigām vannā. Īsti pat vairs neatceros, kā Nikola mūs izvilka ārā. Taču viens bija skaidrs – to vairs nekad negribēju atkārtot.

- Nekā tamlīdzīga nebūs. Šoreiz mēs aiziesim uz restorānu un pasūtīsim kārtīgas vakariņas. Kā būtu ar ceptiem gliemežiem ķiploku mērcē? – viņš smējās.

- Fuj, Markus! Dažreiz tu man tik ļoti atgādini Nikolu!

- Varu saderēt, ka to pašu saki viņai. - Puisis iesmējās. – Labi, mamma sauc pusdienās. Piezvanīšu vēlāk. Es tevi mīlu, - to teikdams, puisis nometa klausuli, pat neļaudams man pateikt, ka arī viņu mīlu.

Atstājusi telefonu uz joprojām nesaklātās gultas, izlēmu doties uz virtuvi. Pagaidām gan nebija radušies nekādi jautājumi par emarīniem, tomēr varēju taču pavadīt laiku ar mammu, izliekoties, ka viss bija ideāli, ka bijām pavisam parasti cilvēki. Zināju, ka, sākot rakstīt dienasgrāmatā, atklāšu arvien jaunu un jaunu informāciju par sugu, kurai piederēju, bet tagad gribēju no tā visa norobežoties vismaz uz pusi dienas, vismaz uz kādu stundiņu.

Mamma gatavoja dzimšanas dienas torti. Brāli nekur neredzēju, par ko tiešām jutos vēl labāk.

- Tētis ar Tomasu aizbrauca uz veikalu. Kad atbrauks, varēsim ēst svētku pusdienas. - Viņa lepni pasmaidīja, jo pati bija visu pagatavojusi, kamēr pārējā ģimene saldi gulēja.

- Vai varu palīdzēt? – piedāvāju. Jutos diezgan neērti, tā vienkārši stāvot un nolūkojoties mammas darbībā, bet viņa tikai plati pasmaidīja un atmeta ar roku.

- Tu kaut kā dīvaini šodien raujies palīdzēt! – Sieviete iesmējās, dekorēdama torti ar augļiem. Kad deserts bija ielikts ledusskapī, mamma nomazgāja rokas un aicināja mani uz dzīvojamo istabu.

- Ja gribi palīdzēt, tad saklāsim galdu. Šodien ciemos atnāks arī vecmamma, - mamma sacīja, uzklādama lielajam pusdienu galdam sniegbalti tīru galdautu. Izņēmu no atvilktnes sudraba galda piederumus, ko lietojām tikai svētku gadījumos.

- Tiešām? – priecīga iesaucos. – Diez ko viņa man uzdāvinās.

- Domāju, kaut ko interesantu, - viņa noslēpumaini atbildēja.

- Ak tā? Es visu sapratu, tu zini, kāda dāvana mani sagaida, bet nesaki! Nu mammu! – lūdzos kā mazs bērns. Nemaz nespēju iedomāties, ko vecmamma man atnesīs dāvanā. Vai tā būs vēl viena emarīnu pērlīte, kas izpildīs vēlēšanos? Tad man piederēs jau trīs violetās burvju bumbiņas.

- Pacieties mazliet! – Mamma saldi iesmējās un gribēja teikt vēl kaut ko, bet tajā brīdī izdzirdēju telefona zvanu augšstāvā.

- Es ātri, - iesaucos un skrēju uz savu istabu. Tagad zvanītāja bija Nikola.

- Tu novērs manu uzmanību no tortes! – iesaucos, kā atbildi dzirdēdama smieklus.

- Piedod, es… Vai tu varētu atnākt tagad pie manis? Tas tiešām ir ļoti steidzami. Man, nu… ir problēmas… Anna…

Nespēju noticēt, ka Nikola to patiešām saka. Vai viņa to visu domāja nopietni? Man bija dzimšanas diena, bet meitene teica, ka steidzami jāiet pie viņas. Bet… Ja nu Nikolai patiešām kaut kas atgadījies? Ja nu es patiešām biju draudzenei vajadzīga? Viņa nekad neatteica, kad lūdzu ierasties.

- Es pacentīšos… Mamma ir sagatavojusi pusdienas, atnāks vecmamma. Man vēl jāpiezvana Markusam un viņa mammai. Un tev arī jānāk, aizmirsi?

- Nevaru, Laura. Lūdzu, nāc ātrāk pie manis, tas ir tiešām ļoti, ļoti svarīgi. No tā ir atkarīga Annas dzīve.... Lūdzu, nāc pa īsākajiem ceļiem, lūdzu… - Likās, ka Nikola tūlīt sāks raudāt, tāpēc zināju, ka nekas cits neatliek, kā vien doties pie draudzenes un pašai visu noskaidrot.

- Es būšu, neuztraucies, viss ir labi, es jau nāku, - murmināju. Jutos patiešām nobijusies. Draudzenes balss telefonā skanēja pa īsto bailīgi.

- Pasteidzies… - To dzirdot, nometu klausuli un metos ārā no istabas, lejā pa kāpnēm un iekšā virtuvē, kur mamma veica pēdējos darbiņus, pirms pasniegt svētku pusdienas. Pamanīju, ka pie ledusskapja stāv vecmamma, pētīdama tā saturu. Man nebija laika klausīties viņas apsveikumos vai mammas priecīgajās čalās, vajadzēja pēc iespējas ātrāk nonākt pie Nikolas.

- Mammu, man jāiziet… Es drīz atgriezīšos, labi? Kaut kas atgadījies ar Nikolu, - sacīju un jau skrēju pa gaiteni, ārā no mājās un prom pa gājēju celiņu.

Ja jau vienmēr priecīgā un smejošā Nikola sākusi ne pa jokam raudāt un lūgt palīdzību, tas nozīmēja, ka atgadījies kas briesmīgs. Prātā visu laiku skanēja izmisīgie meitenes vārdi. „No tā ir atkarīga Annas dzīve. No tā ir atkarīga Annas dzīve. Atkarīga. Annas. Dzīve.  Atkarīga. No tā. No tā atkarīga. Palīdzi, Laura. Laura!”

Kas tas vispār ir? Nikola man nekad nebija stāstījusi par kaut kādām briesmām. Nē, nevar būt. Viņa taču man par to pastāstītu pirmajai, vai ne? Vairs nebiju par to tik pārliecināta.

„No tā ir atkarīga Annas dzīve.”

Un ja nu es nepaspēšu laikā?! Kas notiks…

Noriju kaklā sakāpušo kamolu un paātrināju soli. Nemaz nebiju domājusi, ka dzīvojām tik tālu viena no otras. Nonākusi pie daudzstāvu ēkām, kas atradās pa ceļam uz Nikolas mājām, jau biju pavisam aizelsusies. Viņa pieminēja, lai eju pa īsāko ceļu, tāpēc nogriezos kādā sānielā, kur atradās dažādi konteineri un smirdēja pēc izgāztuves. Centos neelpot pretīgo smaku un steidzos tālāk. Tomēr man pat prātā neienāca, ka iela bija tik gara. Kad citreiz kopā ar Nikolu te staigājām, mums bija nepieciešamas tikai minūtes divas, lai atkal nonāktu pie šosejas, kur sākās savrupmājas.

Pēkšņi izdzirdēju sirdi šķebinošu troksni; pār muguru pārskrēja šermuļi. Ja nu tā ir Nikola? Ja nu viņa tagad tika nogalināta un tieši tāpēc draudzene lūdza, lai eju pa šo ielu? Nē, nevarēja būt. Centos izmest šīs domas no prāta un turpināt ceļu, taču kliedzieni atsākās. Nespēju to izturēt.

Palēnināju soli un tuvojos vēl vienai šķērsielai, no kurienes, šķita, arī nāca kliedzieni. Piesardzīgi pieplaku pie sienas, palūkodamās aiz stūra. Pretējā mājā bija dzelzs durvis, kuras pašlaik atradās atvērtas. No turienes arī nāca sāpju – pat agonijas – brēcieni.

Uzmanīgi spēru katru soli, negribēdama, lai mani kāds pamana. Ja nu pilsētā sākusi darboties kāda noziedznieku banda? Un ja nu viņi kaut kādu iemeslu dēļ bija tikuši klāt manai labākajai draudzenei? Nē, tā nevarēja būt tiesa, tas taču skanēja kā piedzērušās un zālīti sapīpējušās ziloņa murgi. 

Piegāju vēl soli tuvāk, nu atrazdamās pie pretējā nama sienas, un tagad varēju sadzirdēt vairākas balsis. Divi vīrieši. Varbūt trīs. Nevienas sievietes. No pleciem novēlās tonnu smags akmeņu krāvums, jo apjēdzu, ka tur nebija Nikolas.

Pūlējos pēc iespējas pieplakt sienai, jo atrados pārāk tuvu atvērtajām durvīm. Ja kāds pēkšņi izietu ārā, tad nevarētu mani nepamanīt.

- Netīrais lops! Kur ir tavas pērles?! – rupja balss sāka skaļi, nevaldāmi smieties. Smēķētājs.

Likās, it kā kāds būtu izsitis pēdējā skābekļa paliekas no manām plaušām. Vienreiz. Un atkal, un atkal, kad pārdomāju tikko dzirdēto.

Pērles. Persona runāja par mūsu – emarīnu – pērlēm.

Vēlējos atkāpties un skriet prom, gļēvi, bet doma par to, ka iekšā, iespējams, tika spīdzināts kāds no manas dzimtas, lika sirdij sažņaugties. Man vajadzēja palikt, man vajadzēja personu atbalstīt. Kaut zināju, ka to nespēju.

- Tu nedabūsi manas Vēlēšanās…

- Un kā vēl dabūšu! Kur tās ir, netīrais emarīnu lops? – tas pats vīrietis iesaucās; atskanēja skaļš būkšķis un kliedziens. Man gandrīz sāka asiņot ausis.

„Netīrais emarīnu lops.”

- Tev neviens tās neatdos, rebel.

- Kā tad! Henk, kur ir telefons?! Tūlīt pat piezvanīšu Beilīnam, un pērles būs rokā. – Šie vārdi lika man nobālēt vēl vairāk. Beilīnam? Kāpēc rebeliem būtu jāzvana kādam no manas ģimenes? Tas nelikās loģiski. Gandrīz zaudēju samaņu, tomēr kaut kādā veidā aizkļuvu līdz nama stūrim, kur mani tik drīz neatradīs. Atbalstījusies pret sienu, lēnām noslīdēju uz grīdas.

Tu nedrīksti šeit palikt, Laura.

Agri vai vēlu viņi beigs savu darbu un dosies prom, un tad man jau sen jāatrodas mājās.

Atguvusi mazliet spēku, pieslējos kājās un, cik aši vien jaudādama, devos prom pa šauro ieliņu. Nespēju vairs domāt par Nikolu un viņas problēmām. Es biju briesmīga draudzene. Briesmīga. Meitene tik izmisīgi mani gaidīja, bet es… Es, izdzirdējusi savas ģimenes uzvārdu, skanam no rebelu mutes, izbijos ne pa jokam.

Esmu gļēvule. Gļēvule.

Viens vārds lika man pagriezties un neatskatoties skriet prom, nevis doties tālāk uz labākās draudzenes mājām un noskaidrot, kas viņai atgadījies.

Gļēvule. Idiote. Muļķe.

Tomēr nevarēju arī pieļaut, ka man ielaiž pakausī svinu par noklausīšanos un bīstamas informācijas uzglabāšanu.

Nonākusi uz savas ielas, jutos mazliet labāk. Tūlīt atnākšu mājās, tikšu līdz guļamistabai, paslēpšos zem segas un piezvanīšu Nikolai. Pastāstīšu, ko redzēju, un viss būs labi. Viņa mani sapratīs. Un tomēr… Kā gan es taisījos visu izstāstīt Nikolai? Pateikšu, ka piederu emarīnu sugai, ka mana dzimta gadsimtu laikā nes līdzi šo tumšo noslēpumu, un gaidīšu, kad viss būs lieliski? Ja nu nākamajā dienā pie ārdurvīm klauvēs rebelu pārstāvis? Nē, es nedrīkstēju neko stāstīt Nikolai. Viņa nepiederēja mūsu slānim, tāpēc tas bija vēl bīstamāk.

Taču es noteikti kaut ko izdomāšu. Pateikšu, ka izmežģīju potīti. Nē, tie būs muļķīgi meli. Izdomāšu, ka pēkšņi kļuva slikti. Jā. Pateikšu, ka izvēmos un atgriezos mājās. Jau tagad jutu sirdsapziņas pārmetumus. Mēs nekad nemelojām viena otrai. Tomēr mēs nekad arī ne ar pušplēstu vārdu nepieminējām emarīnus.

Iegāju mājā un uzreiz sastapos ar mammas skatienu.  Viņas sejas izteiksme no dusmīgas pārvērtās uztraukuma pilnā.

- Kas noticis, Laura? Ko Nikola teica?

- Es pie viņas nebiju, man kļuva slikti… - meloju. – Labāk iešu atgulties. Lūdzu, piedodiet.

- Laura, izskatās, ka tu tūlīt zaudēsi samaņu! Tev ne par ko nav jāatvainojas. Nāc, iesim. - Viņa satvēra mani aiz pleciem. – Mīļais, vai palīdzēsi? – No virtuves uzreiz izsteidzās tētis.

- Ak šausmas, Laura! Kur tu biji?

Viņi turpināja runāt, bet es vairs neklausījos. Vienīgais, ko dzirdēju, bija prātā skanošās rebelu balsis.

„Piezvanīšu Beilīnam.”

„Atdod pērles. Kur tās ir?”

„Netīrais emarīnu lops.”

„Beilīns.”

„Zvanīšu Beilīnam.”

Tiku noguldīta uz gultas un apsegta ar biezo segu. Trīcēju tik spēcīgi, ka mamma sameklēja vēl vienu biezo segu, domādama, ka salstu. Bet tā nebija. Vismaz tā nešķita. Neko nejutu, neko nespēju izprast. Kāpēc rebeli runāja par manu ģimeni?! Lai cik arī domātu, nekas nenāca prātā.

Mamma ar tēvu jau devās prom, bet es sacīju:

- Tēti? Vai vari mazliet uzkavēties? – Man vienkārši vajadzēja noskaidrot patiesību. Gribēju uzzināt vismaz daļiņu no patiesības. Vēlējos dzirdēt vārdus, kas mani nomierinātu. Mana ģimene nevarēja piederēt reizē gan emarīniem, gan rebeliem.

- Protams, dārgā. - Viņš pasmaidīja un kaut ko klusi teica mammai; viņa uzreiz izgāja no istabas, aizvērdama aiz sevis durvis. Tētis apsēdās uz gultas un sakārtoja segu.

- Vai gribēji man kaut ko jautāt, Lauriņ?

Un es klusēju, nespējot sakārtot domas sev uz mēles. Vai vajadzēja vaicāt? Nevajadzēja? Un ja nu tā ir taisnība? Un ja nu ne?

Klusēju. Līdz nespēju vairs paciest spiedošo sajūtu, tāpēc sacīju:

- Vai tu esi rebels?