Ar cieņu, Džeina Kraukle: ČETRI pavedieni

ČETRI pavedieni

Džeina,

Jau kopš pirmās dienas, kad atvērās šī sleja, Tava personībā piesaistīja manu uzmanību. Kas ir šī Džeina Kraukle? Kas Tu esi un kas slēpjas aiz šīs maskas? Man ir pāris idejas, viena no tām pavisam noteikti ir patiesa – gaidi manu e-pastu privātajā pastkastītē.

.

Oskars J.

Oskar J.,

Jau kopš pirmās rindiņas, ko sniedza Tava no matemātikas klades izplēstā lapa, es sapratu, ka Tu tiešām nezini, kas es esmu. Mana sleja ir atvērta jau gadu, bet nevienu reizi šajās trīssimt deviņdesmit sešās dienās neesmu saņēmusi zīmīti savā skapītī, e-pastā vai telefonā.

Tomēr, Oskar, Tu mani ieintriģēji. Varbūt, ja pacentīsies, varēsi pretendēt uz manu īsto vārdu. Lai gan kā gan vari zināt, ka neesmu Džeina? Varbūt es vienkārši cenšos lasītājus apmānīt, uzdodoties par mistisko Džeinu, bet realitātē es arī tāda esmu? Skolā ir Džeina Balode. 10. klase, skapītis ar numuriņu 257.

Ak, es jūtos kā Amors. Un tieši laikus! Varbūt vajadzēs nomainīt savu vārdu – būšu Džeina Dūja.

Priecīgu Valentīndienu, mīlnieciņi!

Ar cieņu,

Džeina L. Kraukle Dūja

* * *

Skolas gaitenis bija pārpildīts kā vēl nekad, bet es jutos vientuļa. Nekad nebiju iedomājusies, ka bez māsas radīsies sajūta, it kā ķermenī ielītu ledus, it kā tas stindzinātu katru šūnu, katru maliņu. Bet es tiešām jutos kā pilnīgi viena. Un nebija nekādas nozīmes tam, ka visi lūkojās manā virzienā, jautājumiem klājot apkārtni. Joprojām viens un tas pats – visi runāja par Londonu. Dzirdēju viņas vārdu atskanam ik pēc sekundes kā mācību iestādes sirdspuksti, bet tagad visam pa vidu slīdēja arī viens jautājums:

- Linna? Linna kas?

Neviens nezināja, kas es biju, un es arī nevēlējos, lai viņi zinātu, citādi tas manu ikdienu pārvērstu par elli. Labāk izgaist. Labāk neparādīties un dzīvot tālāk. Jau kopš pirmās dienas šajā skolā biju vēlējusies izcelties, bet, atrodoties uz Svētās Londonas fona, es izskatījos, izklausījos un likos kā izplūkāta vārna atkritumu tvertnē. Nebija nekādas jēgas censties, jo tāpat neviens mani nepamanītu un, pat ja mistisku iemeslu dēļ kāds saskatītu īsto Linnu, interese pazustu jau pēc pāris minūtēm. Tāpēc pēc kāda laika biju atmetusi domu uz popularitāti un iedomājos apveltīt sevi ar apzīmējumu, ko varētu realizēt - Linna, Londonas māsa, vai arī nemanāmā Linna. Mani tas nemaz neapgrūtināja, jo visu šo laiku biju spējīga mierīgi dreifēt pūlī, visu ignorēta.

Bet tagad mana ilgi cerētā vēlme bija piepildījusies, un es jau pēc stundas vēlējos palīst zem neredzamības apmetņa, kā to darīju visu šo laiku. Tā nebija uzmanība, ko biju kārojusi. Es joprojām atrados aiz Londonas, joprojām aiz perfektās Londonas perfektā stāva.

Varbūt vajadzēs rītdien palikt mājās, kamēr viss haoss norims.

Galva joprojām likās kā piebāzta ar vati, it īpaši kopš brīža, kad pametu ēdamzāli, bet ar katru sekundi palika nedaudz vieglāk. Ja neskaita to, ka visa skola pēkšņi bija sarīkojusi traci par to, ka Londona nebija izdalījusi savu avīzi vienā un tajā pašā laikā, vai vispār bija zināms pavisam droši, ka māsa bija pazudusi? Ejot cauri pirmā stāva gaitenim, garām skapīšiem un skolēnu pūļiem, sāku saprast, ka patiesībā neviens neko nezināja par Londonu, arī es ne. Vai nebija vienalga, ka meitene bija teicamniece un nekad mūža nebija neieradusies skolā? Varēja jau gadīties, ka viņa pēkšņi izlēma tomēr palikt mājās vai arī doties satikties ar kādu pilsētā. Vai arī viņa bija aizgulējusies.

Jā, tas izklausījās visloģiskāk. Kāpēc gan meitene nevarētu aizgulēties? Tā notika ar ikvienu vismaz reizi mūžā.

Tāpēc arī varēja gadīties Londonai.

Svarīgākajā mēneša dienā.

Svarīgākajā brīdī.

Jā, protams, loģiski.

Noskanēja zvans - skaļš un šķietami sarūsējis -, bet es turpināju klīst tualešu virzienā, nemaz nedomājot doties uz angļu valodas kabinetu. Neviens mani neapstādināja. Ikviens pamazām izklīda, bet es, sabāzusi rokas jakas kabatās un nodūrusi skatienu uz netīrajiem purngaliem, sasniedzu tualeti, no kuras steidzās ārā pēdējās kavētājas. Mēs apmainījāmies ar vietām; jutu, kā abas vidusskolnieces pameta skatu uz mani, pēc sekundes atkal novēršoties, par ko biju pateicīga. Ieslīdēju telpā, gaisā uzvēdījot citronu un saldu smaržu aromātam, kas, sajaucoties kopā, lika kuņģim apmest divus trīs kūleņus, līdz beidzot spēja nomierināties.

- Tā, - nočukstēju pati sev un izvilku no bikšu kabatas mobilo, kas bija sakarsis pie ādas. Telefons nebija jauns, tomēr es par to nesūdzējos, jo tā bija pirmā aparatūra, ko pati par sevi nopelnīto naudu biju iegādājusies. Tādas lietas vienmēr jāciena līdz pat ierīces pēdējai stundiņai, kas, šķiet, strauji tuvojās.

Sameklējusi Londonas telefona numuru uzreiz aiz manas ciparu kombinācijas, un, nospiedusi zvanīšanas taustiņu, pieliku aparātu sev pie auss. Tas karsēja auss ļipiņu un mazos kristālu auskariņus, ko Amika bija man uzdāvinājusi uz 1. septembri. Satraukti staigāju pa nelielo tualetes telpu, aplūkojot sevi netīrajā spogulī, bet pat pēc desmit pīkstieniem Londona neatsaucās.

- Numurs, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgts vai atrodas ārpus... - Tika nospiests sarkanais taustiņš, kaut uzreiz mēģināju sazināties vēlreiz. Un vēlreiz. Pa to laiku man no pašas atspulga sāka palikt nelabi, tāpēc pagriezos ar muguru un atspiedos pret izlietnēm, līdz beidzot kāds atsaucās.

- Londij! - Es viņu tā nebiju saukusi gadiem ilgi, bet šobrīd, nezin kādēļ, tieši šis mīļvārds bija pasprucis pār lūpām. Mana balss bija spalga un skaļa, un es biju pārliecināta, ka blakus esošajā spāņu valodas kabinetā skolotāja to noteikti dzirdēja, tāpēc nākamos vārdus grasījos teikt klusāk, bet sakāmo pārtrauca telefonā skanoša balss.

- Linna? Linna, kāpēc tu zvani? Un kāpēc Londona ir atstājusi telefonu mājās? - Tā bija mamma.

Un tas vien nebija labi, jo Londona nekad - es saku nopietni, nekad - neaizmirst paņemt līdzi savu aparatūru. Vai tā būtu kamera, vai telefons, vai planšetdators - pilnīgi viss ietilpa meitenes pleca somā, pat ja vajadzīgs atstāt kādu grāmatu nopakaļ. Bet, ja mamma runāja pa Londonas telefonu un aplinkus teica, ka māsas nebija mājās, tas nozīmēja tikai vienu - kaut kas tiešām nebija labi.

- Es viņu meklēju, tāpēc arī zvanu, - skaidroju.

- Kaut kas ir noticis? Viņa nav redakcijas telpā?

Par to es neiedomājos. Bet, ja Londona tur būtu bijusi, tad apkārt neklīstu tik liela ažiotāžā par to, ka māsa jau būtu dēvējama par pazudušu.

- Es iešu paskatīties. Ja viņa atnāk mājās pirms manis, piezvani, labi?

Mamma piekrita, un mēs atvadījāmies. Zināju, ka viņa uztrauksies, jo tā bija Londona. Mēs pazinām to, kā māsa rīkojās katrā situācijā, un šoreiz pilnīgi viss norādīja uz to, ka Londonas griba tika ignorēta vai arī ka viņa no zila gaisa dienas laikā bija kļuvusi citādāka. Avīze, telefons, neziņošana draugiem, neierašanās skolā. Četras svarīgākās pazīmes, kas raksturoja ārkārtas situāciju. Es viņu nepazinu, ne šo Londiju.

Bija pagājušas piecpadsmit minūtes pēc zvana, kas ziņoja par stundas sākumu, kad pametu tualetes telpu. Tomēr es vēl nebiju gatava doties uz stundu un arī mājās ne, tāpēc, uzmetusi somu uz labā pleca, steidzos augšup uz klases telpu, kur vecākās māsas dzīvē tapa brīnumi. Uz redakciju.