Sešas maņas: I

I: Asinssarkans

Es mūždien redzēju krāsas. Tādās dzīvoju, tās izjūtu un laidu cauri slaikajiem pirkstiem, izbaudot maigo, kutinošo pieskārienu. Toņi mani nekad nepameta, ietverot savā tvērienā un ieķeroties drēbju savītajos pavedienos. Sajūta palika ar mani visu mūžu.

Atcerējos, kad viss sākās. Man bija desmit. Nezinu, vai tas bija zīmīgs skaitlis, vai arī tā vienkārši gadījās gan ar mani, gan māsu, bet vienu dienu es ieraudzīju koši sarkanas pēdas caurvijam mājas gaiteni. Es padomāju, ka kāds bija izgāzis krāsu, ko pirms kāda laika biju redzējusi tēva darbistabā, bet tad sapratu – šie nospiedumi nedaudz mirdzēja, it kā kāds būtu izbēris vizuļus sarkanuma vidū. Neaizmirsīšu to, ka bija vakars, neaizmirsīšu to, ka nevarēja būt iespējama tāda mirdzēšana pilnīgā tumsā, bet es arī zināju - man nerēgojās.

Spēru pāris soļus un priecājos par to, ka biju izlēmusi atstāt čības ar zaķa austiņām pie gultas, jo redzot, ka viss klāts ar viegliem, sarkaniem kurpju nospiedumiem, kas atgādināja sievietes smalkās pēdas, sapratu, ka būtu sasmērējusi jaunos apavus. Skats radīja galvā jaunas skaņas, kas caur blīvajam klusumam knikšķēja un knakšķēja. Kā papēži. Turpināju, solis pēc soļa, lavījos cauri krāsas peļķei, kas visu laiku palika vienlīdz kārtīga un skaista. Kā tas iespējams? Kā tāda gaisma var neizsmērēties un palikt tāda pati visu laiku?

Palūkojos atpakaļ, tumšajiem matiem skarot vaigus kā auksti pirksti, un ievēroju, ka gaiteņa otrā galā nospiedumi sāk palikt nedaudz bālāki, zaudējot savu spilgtumu un toni.

- Mammu? – čukstēju, jau esot pie guļamistabas durvīm. Es baidījos doties iekšā, nezinot, kas mani sagaidīs. Sarkanās pēdas kā apmaldījušās vijās pāri grīdai, un pēc īsajiem soļiem izskatījās, ka tos varēja atstāt jauna meitene. Bet kā gan bērns varēja atstāt sarkanu gaismu uz koka dēļiem? Kā gan tā kā lukturītis ļāva krist slīpām ēnām pret sienām, ja tā nebija krāsa?

Ar ko gan es biju saskārusies?

Kad man bija desmit gadi, es nemūžam nebiju domājusi, ka redzēšu ko tādu aiz durvīm, bet arī tagad reizēm rodas vēlme aizmiegt acis, lai pierādītu, ka nekas no tā nebija reāls.

«Nekas no tā nav īsts, nekas. Es sapņoju. Es neredzēju pēdas,» es mēdzu sacīt, līdz sāpēm aizklājot plakstiņus ar plaukstu virspusi, ievijot pasauli piķa melnā tumsā. «Nekas. Es nedzīvoju šeit, es nedzīvoju šādā pasaulē, es neredzu pēdas, es neredzu, neredzu, neredzu!»

Tomēr kāpēc man melot, ja galvā esoša balss sacīja ko citu?

«Saulīt,» tā čukstēja ausī, viegli smaidot, «atver acis un neesi muļķe.»

Nebija nekādas jēgas ignorēt saldo zemapziņas balsi. Krāsas bija reālas. Sarkanais tonis arī. Visi zilie, zaļie un dzeltenie toņi bija patiesi, visas ugunssarkanās ēnas plīvoja gar acīm, norādot uz realitāti - pasaule nebija droša. Ne jau citiem - lielākoties man. Es bieži vien atrados pie mājas žoga, lūkojoties apkārt, kaut ne reizi nespēju priecāties, ieraugot soļus netālu no robežas, jo tas nozīmēja vienu – kāds bija ieradies tuvāk nekā nepieciešams. Un lai arī es zināju, ka man nekas kapu tuvumā nedraudēs, es mēdzu nevienu reizi vien atkāpties no dzelzs vārtiem un apkļaut rokas sev apkārt cieši jo cieši, cerot, ka būtne paies garām un neapjautīs manu esamību. Tas bija labākais, ko spēju paveikt, un, par laimi, katru reizi viss izdevās, kā plānots.

Es negribēju ticēt realitātei, bet, kāda gan no tā jēga? Neesmu dzirdējusi, ka, cenšoties iegalvot sev, ka žņaudzējčūska ir nekaitīga, tas apturētu čūsku no uzbrukuma.

Tagad es zināju, ko redzēšu pilsētās un ļaužu burzmas pašā vidū, tomēr, kad man bija desmit, man nebija ne jausmas, ko varētu satikt, citādi būtu ņēmusi kājas pār pleciem, tāpēc, kad pavēru durvis nelielā šķirbiņā un palūrēju iekšpusē, sastapos ar lielu, tukšu neko.

Jā, es zinu, ka «nekas» ir daudz labāks nekā «kaut kas briesmīgs», piemēram, atrast manus vecākus nogalinātus, bet šajā gadījumā «nekas» bija vienlīdz šokējošs. Jo šis «nekas» tā arī nemainījās. Arī nākamajā un aiznākamajā dienā, kā arī nedēļu, mēnesi un gadu vēlāk, iedomājoties par vecākiem, par to, kā viņu sejas iedegās laimē, kad vien ienācu istabā, kā viņi reizēm atgriezās mājās netīrām sejām un matiem pēc kempinga, kā viņi grieza mani uz apli, kad redzēja mazo meitēnu noskumušu. Bet tās bija tikai atmiņas, jo no tās dienas, kad ieraudzīju sarkanās pēdas vijamies istabas virzienā, turpināju sastapties ar neko.

Mani vecāki bija pazuduši.

Jā, viņi bija vien kā liels, melns tukšums, ko nespēju aizpildīt. Pēdas turpināja vīties cauri istabai, redzēju kā deju kustībā ejošus soļus, līdz manīju, ka starp sarkano toni locījās arī gaiši zils – četrām zilas krāsas kājām bija kailas pēdas, tāpēc arī apjautu, ka zilo toni radīja mamma un tētis. Kā dejā viņi riņķoja apkārt, līdz kustība bija aptrūkusi pussolī – viņi visi bija izzuduši.

Logs bija ciet, durvis neatvērtas, nekas neapgāzts, nekādus trokšņus nebiju dzirdējusi, tāpēc arī šis jautājums, kur gan viņi bija izzuduši, neatstāja manu prātu vairāk nekā deviņus gadus. Un lai cik daudz krāsu nebiju manījusi laika laikā, tās nekad neatgādināja to, ko redzēju tajā dienā.

Vairāk asins sarkanās pēdas tuvāko gadu laikā neparādījās.