Sešas maņas: II

II: Lavandas violets

Mēs esam pieci. Piecas ēnas, kas gadiem palīdz viens otram un citiem, lai tikai atbrīvotu pasauli no cilvēku maņu stīgu raustītājiem. Mēs Rietumu grupā esam pieci, kas redz, dzird, jūt, ko parasti mirstīgie nespēj, un, ja vien viņi zinātu, kas realitātē vīd apkārt, viņi ņemtu kājas pār pleciem un mestos no kraujas dziļā jo dziļā ūdenī, lai tikai nevajadzētu uzpeldēt augšup. Lai gan arī tur bija dēmoni – ūdens dēmoni, kas ierautu viņus dzīlēs, un tajā brīdī ikkatra prātā mītos simtiem domu, lai tikai varētu nokļūt atpakaļ uz sauszemes.

Piecas dēmonu gaismas, kas apslāpē nešķīsteņus, pirms katrs saprot, kur atrodas un ko spēj paveikt. Esmu pārliecināta, ka mirstīgie dēmonus uzskata par kroplām būtnēm, kuru acis atgādina pūķus vai arī kaķus, vai arī klasiskos vampīrus, kuru skatienus var redzēt vien melnu tukšumu. Bez zīlītēm, bez acu baltumiem vai varavīksnenēm - vien piķa melnums, ko nešķērso ne gaismas stars. Vēl viens dēmonu variants ir «seksīgais kaimiņu puisis, kas pagrabā centās izsaukt ļaunos spēkus, kas pēc kāda laika viņā iemiesojās». Katra šī aina, protams, viņu acīs ir tikai mīts vai fantāzijas auglis, ko var izmantot pusaudžu romānos bez gala, tomēr patiesībā tie tā saucamie «dēmoni» ne tikai mīt uz zemes, citu nemanīti, bet arī izskatās kā parasti ļaudis. Vai zināji, ka piecdesmitgadīgā kaimiņiene Ģertrūde ir uguns dēmons? Nu, tagad zināsi! Neizskatās? Tā tam arī vajadzētu būt, citādi jau pirms tūkstoš gadiem cilvēce zinātu, ka uz Zemes nav vienīgie.

Pēc nelaimes, kad mani vecāki tika «nolaupīt» (kā to teica policija), es nonācu savas vecākās māsas aprūpē, kaut ar viņu nebiju runājusi - kur nu vēl redzējusies - vismaz piecus gadus, kopš viņa bija izlēmusi nomainīt skolu, būdama sešpadsmit gadus veca. Tāpēc arī nezināju, kā tas būs – dzīvot ar viņu -, un tāpēc arī, ja godīgi, nemaz nebiju pārsteigta, kad Dārta pastāstīja par to, kas viņa bija. Es laikam kopš bērnības nebiju gluži normāla, ja jau, kad Dārtas paziņojums dažas dienas pēc manas vienpadsmitās dzimšanas dienas tika uztverts tik mierīgi, it kā kāds būtu pateicis, ka pusdienās ēdīsim ceptus kartupeļus.

- Petra, - viņa bija mani uzrunājusi. Palūkojoties uz meiteni, nepavisam nevarēja redzēt, ka esam māsas, drīzāk - viena otras pretstati. Dārta jau kopš septītās klases bija daudz garāka nekā dažas astoņpadsmitgadnieces, viņa bija mantojusi savus viļņainos matus no mammas - tie bija gaiši un lietus laikā spurojās uz visām pusēm, atgādinot baltu mākoni, kas pavadīja meiteni ik uz soļa. Viņas kājas šķita bezgalīgas, tāpēc arī piecpadsmit gados viņa mēdza piedalīties skriešanas sacensībās un, nav nemaz pārsteigums, guva pirmās un otrās vietas katru reizi. Dārtas āda atgādināja papīra lapu - tā bija gluda, gaiša un bez nepilnībām, bet esmu pārliecināta, ka tam par labu nāca kosmētika. Es, savukārt, vienīgā ģimenē biju ar tumši brūnām šķipsnām, kas, nekad negrieztas, nestiepās pāri lāpstiņām. Man bija nedaudz tumšāka āda un augums arī viduvējs, kaut pavisam droši varēja teikt, ka būtu bara beigās, ja vajadzētu skriet kilometra maratonu. Protams, atklājot, ka pasaule čum un mudž no dēmoniem, man bija vajadzība mācīties skriet, tomēr tā nudien nav mana mīļākā nodarbe. Tāpēc arī esmu iegādājusies sev velosipēdu, kas kalpo jau gandrīz desmit gadus.

- Jā? - atsaucos uz savu vārdu, aizverot grāmatu un noliekot to uz blakusesošā galdiņa. Tas bija pilns ar mācību grāmatām un kladēm, un pildspalvām, jo es nemūžam neesmu spējīga visu salikt tam domātajās vietās. Mīnuss Petras pusē.

Dārta pieslīdēja bija gultas un apsēdās blakus.

- Es zinu, ka tev ir tikai vienpadsmit, un es zinu, ka mamma un tētis nudien negribētu, lai šo stāstu, - viņa klāstīja pavisam mierīga balsī. Dārta mirkli klusēja, bet tad pastiepās aiz savas muguras un no pleca somas izvilka apbružātu kladi bez vākiem. Visi stūri bija atlocījušies, uz malām varēja redzēt kafijas traipus, bet uz pirmās lapas rakstīto tekstu knapi varēja salasīt. Dārta iespieda kladi man rokās un jau atkal piecēlās, lai dotos prom, bet tad uz mirkli sastinga. - Es zinu, ka tu redzi... lietas.

Lietas. Tad tā to sauca.

- Un es zinu, ka tu netici, ka tas ir kaut kas parasts. Petra, saproti, ka tu vari man stāstīt visu, labi? - Dārta pasmaidīja, bet smaids bija skumjš un nesniedza siltumu, ko parasti deva mammas skatiens vai aina, kad viņas lūpu kaktiņi pacēlās uz augšu. Kaut kas trūka. Māsa izgāja pa durvīm, atstājot mani vienu.

Divu dienu laikā es izlasīju visu grāmatu. No vāka līdz vākam izpētīju dažādos rokrakstus un attēlus, un roku radītos, nedaudz izplūdušos zīmējumus, kas izskaidroja to, ka ir cilvēki, kas spēj redzēt vai dzirdēt, vai just pārdabiskas būtnes, visbiežāk, jau minētos dēmonus. Ūdens velnus, uguns lapsas, asins dēmonus vai dvēseļu sirēnas, kas savā dziesmā spēja izvilināt katra būtību un padarīt personu par tukšu, izdeguši čaulu. Un es ticēju. Jau no pirmās lappuses uzklausīju māsas rakstītos vārdus, beidzot saprotot, kas biju un būšu, beidzot apjēdzot, ko pēdējā gada laikā biju redzējusi. Protams, tajā laikā ne zilo, ne sarkano pēdu nebija, bet ik pa laikam lielpilsētā vai skolā spēju saskatīt vājus oranžas vai dzeltenas krāsas nospiedumus. Uguns lapsas un saules laumiņas mita tepat starp ļaudīm, citu nemanītas. Kā gan es to nebiju manījusi agrāk? Kā gan garie, zeltītie mati un hipnotizējošais skatiens varēja palikt nemanīts? Bet tad, otrās dienas vakarā, es atklāju, ka dēmoni un citas būtnes nemaz nezināja savas spējas kādu laiku. Tas bija posms, kad mums vajadzēja iejaukties. Nē, nevis mums, bet gan Dārtai un citiem līdzīgajiem, kas ar dēmonu cīņu nodarbojās jau gadus piecus. Līdz ar to man beidzot viss tapa skaidrs, un es vairāk nekad nelūkojos uz pasauli kā agrāk.

Man vajadzēja pamest skolu. Kādu laiku dzīvoju pie Dārtas lielpilsētas centra dzīvoklī, kur viņa man turpināja mācīt angļu, franču un spāņu valodas, nedaudz matemātiku, bet visvairāk - savas spējas attīstīšanu. Es biju vienīgais līdz tam brīdim atrastais cilvēks, kas būtnes spēja saskatīt ar krāsām. Ja garām bija devies asins dēmons, ielu klāja koši sarkana krāsas strēle, ja manīju sūnu zaļas pēdas - meža vendigo. Iedomājieties - pasaules pelēkumu aizstāj mākslinieka toņu izraibināta zeme, it kā virs mums lidotu gleznotājs un lietu krāsas no milzīgām metāla bundžām. Tāda izskatījas mana pasaule, mana ikdiena. Pēc kāda laika  mēs pārvācāmies, jo, dzīvodama pilsētā, ikdienas pavadīju ar mūžīgām galvassāpēm spilgtuma dēļ, bet no tā nevarēja izvairīties, ja dzīvojām vienā no lielākajām pilsētām Eiropā. Tāpēc, savākuši visas mantas, kā gan nebija daudz, devāmies uz kādu ciematiņu turpat netālu un apmetāmies pie kapiem kādā nelielā ķieģeļu mājā. Kā izrādījās, tur dzīvoja Dārtas paziņa, kas dēmonu klātbūtni saoda. Tā mēs tur apmetāmies, pēc kāda laika mājas īpašniece Leila gāja bojā no kādas man nezināmas indes, un mājā palikām vien trīs.

Ja godīgi, mēs līdz pat manai četrpadsmitajai dzimšanas dienai nebijām izlēmuši, kā dēvēsimies. Sākumā, kad tikko pievienojos, Dārta sevi dēvēja par Ēnu Skaņu, kas, kā viņa to saprata bez komentāriem, bija pavisam nožēlojami, jo tas izklausījās pēc kāda dīvaina vampīru seriāla, ko bērnībā skatījos pa «1. kanālu». To, par laimi, saprata arī Dārta, tāpēc sevi pārdēvēja par Skaņu, kas, protams, bija tikpat nožēlojami, tomēr neko jau nevarēja darīt, ja neviens pirms mums ar gudrāku prātu nebija iedomājies izgudrot nosaukumus būtņu medniekiem.

- Ja jau tu esi Skaņa, es būšu Attēls, vai? – sarkastiski biju izmetusi, un tas izraisīja ķiķināšanu no vēl viena dalībnieka, kas pēc pāris mēnešiem pameta mūsu dzīvesvietu.

- Un es būšu... Garša? – viņš noteica, ieturot labi manāmu pauzi.

- Oža. Forši.

Dārta pielēca kājās un nobolīja acis, pametot skatienu tieši manā virzienā.

- Kā tad tu ieteiktu dēvēties?

Un tā, aizmugurē esošais Olivers – tajā brīdī piecpadsmigadīgais Dārtas paziņa – radīja mūsu nosaukumu. Kopā mēs bijām dēmonu ēnas. Atsevišķi katrs dabūja savu nosaukumu. Tā kā Dārta spēja saklausīt katra dēmona elpu, katra dēmona īpatnējos sirdspukstus (vai kāda tur vēl skaņa varēja būt), viņa kļuva par Melodiju. Olivers pats – ar spēju sameklēt citos ar taustes un sajūtu palīdzību, ja pieskārās kādai virsmai – kļuva par Epu (joprojām nezinu, kā viņam izdevās ko tādu iedomāties). Tas, kas spēja to saost, tika nodēvēts par Parfīmu. Un tad paliku es. Tā kā manu spēju pamats bija atrast dēmonus ar krāsu palīdzību, es tiku nodēvēta par Varavīksni.

Tajā dienā mēs ieguvām statusus, kas līdz pat šai dienai spēj raksturot to, kas esam. Mēs bijām cilvēki ar lavandas krāsas soļiem.