Delreju paslēpes: PROLOGS

PROLOGS.

***

2016. gads

166 gadi pirms notikuma.

Pavasaris.

Vakara drēgnajā vējā nekontrolēti plīvoja palātas gaišie aizkari. Deviņas gultas, izvietotas attālu viena no otras, bija tukšas un aukstas. Tās gaidīja atgriežamies slimniekus, kas vēl tikko te gulēja, cīnoties par savu dzīvību. Cerot uz labāko, cieši turoties pie vārgā dzīves kamoliņa, kas nevarīgi karājās diega galā. Taču pašā telpas galā, pie atvērtā loga, gulēja meitene. Viņas acis bija nedaudz pavērtas, rūpīgi lūkojoties uz spožajām zvaigznēm tumši zilajās debesīs, kas laistījās desmitiem dažādos krāsu toņos. Meitenes gaišie mati izjukuši mudžēja apkārt zemajam spilvenam, izskatoties pēc nekārtīgas putna ligzdas uz galvas. Brīdī, kad ienāca ārste ar labajām ziņām, ka varbūt viņai vēl bija jelkāda iespēja dzīvot, meitenes lūpas pirmo reizi šo mēnešu laikā atplauka neviltotā smaidā. Viņa nekad nebija domājusi, ka mazā iespēja izveseļoties, ko pirms gada daktere Meiere sniedza jaunietes mātei, vienā brīdī palielināsies desmitkārtīgi. Kaut šo nedēļu laikā meitenes prātā vēl raisījās šaubīgas domas, viņa nebeidza cerēt, ka šī telpa – baltie griesti, grīda, aizkari, gultas – nebūs pēdējais, ko jauniete redzēs, un pēdējais, ko sajutīs, nebūs slimnīcas sterilizētie palagi.

Cerība – vienīgā lieta, kas bija spēcīgāka par bailēm. Cerība novērsa viņu no domas, ka varbūt pēdējā sekundē viss atkal mainīsies.

Pavērās palātas durvis un ienāca daktere Meiere – gaišmataina trīsdesmitgadniece, kas izskatījās daudz jaunāka par saviem gadiem. Viņa ar abām rokām pie krūtīm bija piespiedusi mapi, it kā jaunietes ārste kaunētos iet pie viņas klāt. Taču soļi bija raiti un drīz vien sieviete stāvēja blakus meitenes gultai un gaidīja, kad viņa novērsīs skatienu no spožajām zvaigznēm debess jumā.

- Lilita, - gaišmate uzrunāja jaunieti, līdz viņa beidzot pagrieza savu galvu un ar savām dzidri zilajām acīm ielūkojās ārstei sejā. – Jans tikko pameta operācijas telpu, laiks tev doties.

Lilita mirkli nereaģēja, viņas prātā sāka raisīties miljoniem domu, iedomājoties, kāda varētu būt viņas dzīve, ja šīs potes uzveiks leikēmiju. Vai Lilita spēs atkal iet uz mājām? Pie ģimenes, kas pēc viņas skuma un ilgojās? Vai viņa spēs atkal nodarboties ar to, kas meiteni aizrāva visvairāk – gleznošanu? Pabeigt studēt? Dibināt ģimeni ar cilvēku, ko viņa mīlēja visvairāk? Vai tas viss, kas nesen likās atņemts, beidzot atgriezīsies Lilitas dzīvē? Tas šķita neticami. Kā pasakā, sapnī. Kā caur miglu, Lilita redzēja to visu, taču nekad neiedomājās, ka spēs sasniegt mērķi, pēc kura tik ļoti tiecās.

Daktere Meiere pasniedza roku un palīdzēja jaunietei piecelties, meitenei ar nosalušajām pēdām pieskaroties aukstajai grīdai. Viņas abas pameta telpu, taču neviena pat neiedomājās, ka, sniedzot dzīvi, kas bija liegta, tiks prasīta liela cena. Par katru doto dāvanu ir jāmaksā, tas bija zināms ikkatram, un tikai vēlāk cilvēks saprot, ko ir izdarījis, bet tad jau ir par vēlu.

Kā dzīve tiek sniegta, galu galā tā tiek arī atņemta. Arī Lilitas gadījumā.