Delreju paslēpes: PIRMĀ NODAĻA

PIRMĀ nodaļa.

***

166 dienas pirms notikuma.

Ziema.

Savāktā enerģija patīkami cirkulēja ķermenī. Prāts bija brīvs, domas – plūstošas. Tirpas pirkstu galos šķita paliekam te spēcīgākas, te vājākas, norādot uz enerģijas stipruma maiņām. Centos koncentrēt visas maņas uz doto uzdevumu, neļaudama nekam sevi iztraucēt. Ziemas aukstums spēcīgi cirtās vaigos kā mazas adatiņas.

Siltums no Leo plaukstām lēnām ieplūda manī, asinis kļuva karstākas, un likās, ka tās cirkulēja daudz straujāk nekā iepriekš. Saspiedu Leo pirkstus vēl ciešāk, jo nekas nenotika, bet viņš uzreiz aizrādīja:

- Te galvenais ir domu spēks, atslābinies.

Negribīgi atbrīvojos un ar aizvērtām acīm mierīgi izpūtu elpu, kas baltos garaiņos mijās ar auksto gaisu.

Kārtējo reizi, kamēr vien mans pacietības mērs nebija pilns, prātā vizualizēju Leo un centos ar domām ielauzties puiša galvā. Taču nekas nesanāca. Likās, ka viņam priekšā pielikts spēcīgs vairogs, pa kuru spēju dauzīties, cik gribēju, bet tas neko nedeva. Neredzams spēks atkal atgrūda, aizmezdams uz pašu sākumu, kur biju pirms divdesmit minūtēm, brīdī, kad sākām trenēties.

Manas acis atsprāga vaļā, un, žēlabaini izgrūzdama pārmetumu pilnu vaidu, palaidu vaļā Leo plaukstas.

- Nesanāks, - sapīkusi norūcu, piespiedusi divus pirkstus pie pulsējošajiem deniņiem, un pavēros uz Leo neapmierināto seju. Viņš lūkojās manī ar savām debeszilajām acīm, taču skatiens nevēstīja neko labu. Es nemācījos pietiekami labi, lai viņš būtu laimīgs ar rezultātu. Nē, es centos, taču man nepietika pacietības visu paveikt līdz galam, tāpēc mēdzu padoties diezgan ātri.

Nodūru skatienu un saņēmu seju sasilušajās plaukstās. Parādījās nejauka džinkstoņa ausīs. Aukstums joprojām koda sejā, likdams uz kakla uzmesties zosādai. Spēcīgi nodrebinoties, savilku tumšo šalli virs deguna, tā mēģinādama sasildīt sārtos, nosalušos vaigus. Pirksti palika vēsi, zaudējot Leo siltumu, tāpēc no kabatas izvilku pirkstaiņus un uzvilku plaukstās, pēc tam paberzējot nosalušos augšstilbus.

Pēkšņi sajutu, kā kāds mani rauj. Nē, ne fiziski. Leo ar visu savu domu spēku izvilka mani no ķermeņa. Gar acīm pazibēja dažādas neizprotamas domas, taču tās bija tik straujas, ka nespēju apjēgt, ko tās vēstīja un vai tās vispār bija manas. Brīdī, kad tiku iegrūsta Leo prātā, galva sāka nepatīkami sāpēt, kā arī reibt. Skatiens bija aizmiglots, taču drīz vien sāka skaidroties, un es ieraudzīju sevi. Savu izteikto sirds formas seju gaišā ādas tonī, aukstumā sasārtušos vaigus, sasprēgājušās, pilnīgās lūpas, kur uz biezās apakšlūpas varēja redzēt koduma vietas – sliktā paraduma atstātās pēdas -, bet pie auss atradās nesmuka, īsa rēta, iecirsta ar viena puiša mestu akmeni. Acis bija tādā tonī kā Leo, likās, ka pat nedaudz dzidrākas, ieskautas ar dabīgi biezām un tumšām skropstām. Pelēkblondie, līdz krustiem garie mati, kā vienmēr sapīti bizē. Uz galvas nebija cepures, varēja redzēt, ka ausis ir nosalušas sārtas; mugurā biju uzvilkusi melnu mēteli, uz pleca atradās zaļa auduma soma, pilna ar produktiem, kurus nopirku pirms satiku Leo.

Sapīku vēl vairāk, un puisis plati pasmaidīja, atklādams manas baltās zobu rindas.

- Lūdzu, nedari tā, - nomurmināju puiša raupjajā balss tonī, tā likdama saprast, lai viņš atdod atpakaļ manu ķermeni.

Atkal izbaudīju neparastās sajūtas, kādas radās brīdī, kad mainījāmies ar vietām – tirpas, reibonis, galvassāpes. Man jau kādu laiku šķita, ka šīs izjūtas bija tikai man, jo par to, ka esmu viena no divpadsmit uz pasaules mītošajiem Delrejiem – būtnēm, kas ar domu spēku spēj iekļūt citu ķermeņos -, uzzināju tikai pirms gada, kad to pateica Leo. Man nekas nesanāca. Pat likās, ka man melo, un esmu tikai cilvēks, kurš cenšas kļūt par Delreju. Varbūt tās bija tikai iedomas?

- Nesanāks, - atkal nomurmināju, pieceldamās kājās no nogāztā ozola stumbra, kas atradās mūsu mazpilsētas malā, tuvumā pie baltās, nelielās baznīcas. – Es laikam iešu mājās.

Leo negribīgi pamāja ar galvu:

- Tu patrenējies, labi?

- Uz kaķi, vai? – saraucu pieri, mīļi pasmaidīdama, un piekārtoju somu uz pleca. Nesagaidot atbildi, pagriezos uz iešanu. – Līdz rītdienai.

Redzēju, kā Leo, izpurinādams no gaišajiem matiem tikko uzsnigušās baltās sniegpārslas, uzliek uz galvas kapuci un sāk iet gar mežu savas mājas virzienā.

Brizdama pāri piesnigušajam laukam, jutu, kā zābaki lēnām paliek slapjāki, kaut tādi tie jau bija iepriekš. Nespēju saprast, kā tiku līdz ozolam, bet atpakaļ iet bija mokoši. Sniegs, šīs nakts laikā, piesniga tik daudz, ka sniedzās līdz potītēm. Un kādēļ mēs nespējām trenēties iekštelpās?

Strauji tuvojās vakars, un brīdī, kad sasniedzu savu divstāvu māju, kas atradās Fēras tālākajā malā, jau gandrīz bija iestājusies tumsa. Sāka puteņot, kaut pirms mirkļa sniga tikai un vienīgi maigas un mazas sniegpārsliņas, pielipdamas manos sprogainajos matos. Pie pašām durvīm apstājos, somā sameklēdama nelielo, melno plastikāta karti, ar ko varēja atslēgt mājas durvis, un neviļus palūkojos uz ēkas logiem. Nevienā nedega gaisma, kā jau biju gaidījusi. Durvis ar klikšķi atvērās, un es ienesos iekšā, uzreiz aizslēgdama tās ciet un ieslidinādama karti nelielajā atverē tieši blakus.

Pavisam netālu izdzirdēju žēlu ņaudienu, un tad gar manām kājām sāka trīties kaķene.

- Nu ko? – pieliecos un pakasīju ogļu melno Rennu aiz auss. Kaķene aizvēra acis, izbaudot sajūtas un centās pieplakt pie rokas vēl vairāk. Pasmaidīju, juzdama siltās radībiņas mīksto, tumšo spalvu, kas vienmēr deva mieru. Dzīvnieki nomierina cilvēku. Mani it īpaši. – Gribi ēst?

Renna sakustināja austiņas un palūkojās manī ar savām lielajām, zaļajām acīm, kā saprazdama, ko teicu. Viņa ieņaudējās, dodot apstiprinājumu jautājumam.

Novilku pilošos zābakus, mētelīti, šalli, kas pa pusei jau bija nokritusi, un, paņēmusi iepirkumu maisu, devos uz virtuvi. Kaķene paskrēja pa priekšu, sprigani iedama un asti pacēlusi kā kuģa mastu.

Ieejot virtuvē, nelielā telpā, kas apvienota ar ēdamistabu, noliku auduma somu uz galda, cenzdamās nesasist tur iekšā esošo piena pudeli, un piesteidzos pie ledusskapja. Rennas ņaudieni palika skaļāki.

- Pagaidi! – teicu kā mazam bērnam, kurš nespēj sagaidīt, kad dabūs kāroto lietu, un pieliecos pie atvērtā ledusskapja, meklēdama Rennas iecienīto barību ar tunci. Likās, ka kaķene bija kā pretstats man. Es nespēju ciest zivis. Slikta bērnības pieredze, kad rīklē iesprūda asaka. Kopš tās reizes pat nespēju paskatīties uz jūras velšu pusi, kur nu vēl kādu apēst.

Atradu jau atvērto bundžu un izvilku to ārā, ar plaukstas vēzienu gar sensoru sudrabainā ledusskapja malā aizverot durvis, un pietupos pie šķīvīša, pie kura jau rātni sēdēja kaķene. Ar karotīti, kas nemaz nebija izņemta ārā no bundžas, izkasīju pēdējos pārpalikumus traukā. Renna uzstājīgi grūda mani prom no savām vakariņām, saslējusi asti tieši sejā.

- Labi, labi, es eju, - teicu, pieceldamās un izmezdama tukšo bundžu miskastē virtuves stūrī, un ieliku karotīti trauku mazgājamajā mašīnā. Pievērsos maisiņam, kurš stāvēja uz koka galdiņa, un, ik pa brīdim atskatīdamās uz Rennu, no tā izvilku visus sapirktos labumus. Piena pudeli, no kuras uzreiz nedaudz ielēju pienu kaķu meitenes blakus esošajā trauciņā, ar savu darbību pievērsdama uzmanību smaržīgajam, baltajam šķidrumam, vēl silto baltmaizi, ietītu plastikāta iesaiņojumā, pāris garšvielu paciņas un sārtu desas gabalu, salikdama visu tiem paredzētajās vietās. Uzliku zaļo maisiņu uz pakaramā, kas atradās pa labi no elektroniskā ziņojuma dēļa. Neviļus nopētīju balto virsmu, redzot tās pašas piestiprinātās dažādu krāsu zīmītes, kuras vakar, un ļāvu sev izvērtēt katru lapiņu, meklējot kādu, kuru varētu izmest atkritumu urnā ekrāna pašā stūrī. Uz katras steidzīgā rokrakstā bija uzšņāptas lietas, ko vajadzēja izdarīt vai arī, ko nedrīkstēju aizmirst, kā arī darba sludinājumi, kuri lielākā daļa bija jau nederīgi, tāpēc pieskāros tiem ar pirkstu un pierastā kustībā ieliku miskastē. Viena no atgādinājuma zīmītēm gaiši rozā nokrāsā vēstīja par to, ka katru dienu trijos pēcpusdienā nepieciešams tikties ar Leo. Pati šo zīmīti te piespraudu, kad vēl bija agra vasara un es beidzot saņēmos attīstīt spējas, un pat līdz šim brīdim nevēlējos to noņemt. Kaut vai jau automātiski katru dienu, pat neskatoties pulkstenī, gāju pie nogāztā koka vai arī Leo nāca pie manis. Bet noņemt nenoņēmu, jo tas bija kā pierādījums, ka tik tiešām biju Delreja, kaut ik brīdi centos to noliegt. Sapnis. Kāpēc? Vai es to nevēlējos? Vai arī tas likās tik neticami? Nesasniedzami? Nē. Es baidījos no pārmaiņām. Jebkurš normāls cilvēks baidās no nezināmā. No neizzinātā. Es baidījos kļūt citādāka un pazaudēt sevi. Bet varbūt tur bija tā problēma, kādēļ nekas nesanāca. Vai es vispār centos?

Strauji novērsu skatienu no lapiņas un pieskāros nākamajai, kuru jau vakar biju gatavojusies izmest – Leo telefona numuru, kuru tāpat jau zināju no galvas – un, satverdama zīmīti, ar strauju kustību iegrūdu to atkritumu urnā.

Es centos.

Atskanēja apmierināts Rennas ņaudiens, un tad kaķene sprigani izgāja no telpas.

Novilkdama ar pirkstu galiem pa sienas tuvāko malu, nospiedu gaismas slēdzi, atstājot virtuvi pustumsā, kur vienīgā gaisma bija cauri aizvērtajiem logiem spraucošas laternas, un, taustīdamās apkārt, centos sasniegt viesistabu. Vienā mirklī biju pārliecināta, ka atrados te viena, bet tad pēkšņi kāds satvēra mani ap vidukli, un es spalgi iekliedzos. Ja ne sirdstrieka, tad ģībonis uz pāris sekundēm likās, ka mani gan piemeklēs. Tumsa pēkšņi likās daudz smacīgāka, prātā raisījās daudz dīvainu domu. Sist. Spert. Kost. No plaušām izspraucās žēls vaids, bet tad uzbrucējs ierunājās:

- Ei, mazā! Kate, beidz trakot!

Tiklīdz kā sapratu, kas tas bija par cilvēku, un tas notika faktiski uzreiz, strauji apcirtos otrādi un, nikni šņācot, atvēzējos, lai krautu puisim pa seju, taču mana roka tika satverta. Pustumsā redzēju Kārtera izsmejošo smīnu un dzirkstošās, brūnās acis.

Ar grūdienu izrāvos no viņa rokām un atkāpos.

- Kā tu, pie velna, tiki manā mājā?! – gandrīz vai uzkliedzu, vēlēdamās ar pirkstu norādīt izejas virzienā, taču nespēju ne izkustēties, tāpēc paliku stāvam tāpat – nikni glūnēdama uz Kārtera seju un atminēdamās iepriekšējo reizi, kad bijām redzējušies – un nespēju saprast, ko es vēlējos vairāk – spēcīgi iesist vai uzkliegt.

- Durvis bija vaļā...

- Nebija! – pacēlu balsi un izstiepu rādītājpirkstu joprojām aizvērto durvju virzienā. – Prom.

Kārters pat neizkustējās, tikai smaids palika daudz platāks, it kā viņš izsmietu mani un dusmas, kas tik spēcīgi lauzās ārā.

- Man Leo pateica, ka būsi te.

Zināju, ka puisis melo, to varēja saprast uzreiz.

- Jūs pat neesiet draugi! Kādēļ lai viņš kaut ko tev teiktu? - Rokas nepārtraukti drebēja; tas bija uz nervu pamata, bet prātā no iesētās sēklas, kas radās tiklīdz ieraudzīju puisi, lika parādīties atmiņu ainai.

Viss kā caur miglu. Izplūdis. Lēns. Kluss. Biju centusies to aizmirst, taču, lai kā vēlējos, visspēcīgākā un sāpīgākā prātā iesakņojusies atmiņa neizplēnēja. Nedaudz izbalēja, centās pazust, taču tas neiznāca. Tam, ko reāli tikko redzēju – Kārters manā istabā, aizvērtās durvis un mana izstieptā plauksta -, pāri pārklājās notikumi, atmiņas. Kā grāmatas lapaspuses, atmiņas tika pārlapotas, taču grāmata nebeidzās. Pavediens nepārtrūka, likās, ka tas vienā vietā pēkšņi palika pamanāmāks, un es nespēju novērsties kā žagata nespēja novērsties no dārglietām.

Leo.

Biju sēdējusi uz mūra margām māju tuvumā un pārlasījusi angļu valodas eseju, ko vajadzēja iesniegt jau nākamajā dienā. Ārā silts. Patīkamie saules stari maigi glāstīja gaišo ādu, nepadarot to ne par nieku tumšāku. Taču man tas patika. Vēja nebija, debesīs neviena mākonīša. Likās, ka tā diena būs perfekta. Viss šķita tik vienkārši, cik vien varēja būt, jo tajā brīdī vēl biju parasta, septiņpadsmit gadus veca pusaudze.

- Tā ir tā Katrīna, ja? – tālumā dzirdēju atskanam savu vārdu, tāpēc uzreiz atrāvos no iesāktā teikuma un palūkojos uz puišu bariņu. Tur bija arī Leo, kaut tad vēl nepazinu viņu personiski, un Kārters, kura seju rotāja tik ļoti pazīstamais smīns, kas tagad noveda mani līdz nelabumam, taču kādreiz šķita pat patīkams un pievilcīgs.

Nesadzirdēju tālākos vārdus, bet, kad Kārters ar pirkstu norādīja uz mani, Leo uzreiz pamāja ar galvu. Skaļi smiekli, un tad jau viss bars nāca manā virzienā. Noliku nost savu planšeti, uz kuras joprojām rotājās nesen uzrakstītais teksts.

- Katrīna Deivisa? – Kārters apstājās. Pamāju ar galvu, jau tagad sajuzdama brīdinošu signālu no ķermeņa, kas teica, ka vajadzētu iet prom, bet neizkustējos ne no vietas. Kārters, neko nesacīdams un neļaudams savam smaidam noplakt, pastiepās un paņēma manu ierīci. Refleksu ietekmē centos automātiski to viņam atņemt, taču viņš to neļāva.

- Atdod, - teicu, ķerstīdama gaisu. Pārējie puiši, izņemot Leo, smējās.

- Pagaidi, - Kārters izstiepa roku, mani pagrūzdams nost, un skaļi sāka lasīt: - Laime ir tikai mirklīgas izjūtas.

Nolēcu no mūra un, cik vien spēji varēju, centos atņemt priekšmetu.

- Turklāt, ja nebūtu skumjas, prieku nevarētu sajust tik spēcīgi, cik vajadzētu, - Kārters izteikti tēloti lasīja teikumus; visi smējās, bet man acīs riesās asaras. Sirds sāpēs sažņaudzās. Un tad iejaucās Leo.

- Beidz, - viņš pavēlēja, ar spēku izraudams ekrānu no puiša rokas, un pasniedza to man. Visi izbrīnā noskatījās uz Leo, bet Kārters pēkšņi apcirtās pret viņu un spēcīgi pagrūda. Leo grīļīgi atkāpās pāris soļus, nesaprašanā savilcis pieri.

- Leksies? – tas bija vienīgais, ko Kārters pateica, kad viņa roka jau bija savilkusies dūrē un triecās pret Leo žokli.

Es iespiedzos.

Strauji šis notikums izplēnēja, nevēloties redzēt vairs nevienu ainu no tās dienas. Pavēlēju sev aizmirst to, kā Kārters sasita draugu burtiski līdz nemaņai, un es uz to biju vienkārši noskatījusies. Brīdī, kad atjēdzos, roka joprojām bija izstiepta priekšā, kaut drebēja vēl spēcīgāk nekā iepriekš. Nespēju izdvest ne skaņu, taču galu galā, paceldama balss toni, izgrūdu vārdus:

- Ārā! Un lai tevi te nekad vairs neredzētu!

Kārtera smaids lēnām izdzisa. Viņš paraustīja plecus un, sabāzis rokas bikšu kabatās, devās izejas virzienā. Pie pašām durvīm, kas tika atvērtas ar blakus atstāto plastikāta karti, puisis apstājās un atkal apgriezās:

- Es tev jau atvainojos, bet teikšu vēlreiz – piedod.

Durvis tika aizvērtas, un es paliku viena. Vienu mirkli šķita, ka biju par skarbu, bet šīs domas uzreiz atmetu.

- Piedošu tad, kad zināšu, ka tu nemelo, - nočukstēju, kaut zināju, ka neviens mani nedzird.