Delreju paslēpes: TREŠĀ nodaļa

TREŠĀ nodaļa.

***

137 dienas pirms notikuma.

Ziema.

Likās, ka dzirdu kāda balsi, taču nespēju izprast vārdu nozīmi. Leo rokas satvēra mani un palīdzēja piecelties kājās. Nestabili nostājos uz pēdām, spēcīgi sagrīļojoties, kad viņš palaida mani vaļā. Šķita, ka viņa lūpas veido vārdus, kas centās noskaidrot, vai ar mani viss kārtībā, bet es par to nebiju pārliecināta. Jutu spēcīgas sāpes savā sprandā, galvā un astes kaula rajonā, kas radās no nelielā kritiena tieši mākslīgi radītajā upē. Lielām acīm un pavērtām lūpām, it kā vēlētos ko jautāt, vēros Kārtera smīnā, kas burtiski kliedza man virsū.

„Es zinu, kas tu esi.”

Leo atkal satvēra mani aiz pleciem, un beidzot skaidri sadzirdēju viņa teikto:

- Tev viss kārtībā?

Es kā mazs bērns, kas pirmo reizi būtu ieraudzījis ko pārsteidzošu, pavēros Leo. Viņš gaidīja atbildi.

- Es... – centos izmocīt skaņas, kas veidotu vārdus, bet es nemaz nezināju, ko ar to centos pateikt. – Man vajag uz tualeti.

Nespēju atcerēties, kā nokļuvu gaitenī, tomēr mani soļi ar katru sekundi palika arvien ātrāki. Panika auga, it kā es atrastos lauvu krātiņā, no kura nevarēju aizbēgt, bet es tik un tā centos. Milzīgajā ēkā bija miljoniem gaiteņu, it kā es atrastos labirintā, tomēr turpināju iet, nedomājot nemaz apstāties. Man sāka šķist, ka riņķoju pa vienu gaiteņa rajonu visu laiku, tāpēc nākamajā reizē, kad gāju garām durvīm, kas visu laiku likās jau iepriekš redzētas, pagriezos citā virzienā. Prātā bija tikai viena doma – aizbēgt, lai vismaz uz kādu mirkli pabūtu vienatnē. Apdomātos. Apcirtos kārtējā pagriezienā un atskārtu, ka atrados strupceļā. Pretī bija tikai aizvērtas, tumšas durvis, kuras neapspīdēja neviens gaismas stars. Uz mirkli apmulsu, sastingusi uz vietas un nespējot saprast, ko darīt tālāk. Palūkojos uz aizmuguri un ieraudzīju gaiteni, pa kuru biju skrējusi, taču tad, saprotot, ka citas iespējas nebija, straujiem soļiem piegāju pie durvīm un paraustīju rokturi. Aizslēgtas. Protams.

Pāris reizes apgriezos ap savu asi, it kā meklēdama kādu citu iespēju tikt prom, bet nebija nekā. Sirds sāka dauzīties arvien straujāk, līdz es, nespējot izturēt spiedienu, kas nāca gan no manām domām, gan emocijām, saļimu uz zemes.

Viņš zināja, kas es esmu.

Atminējos, ko Leo teica par Delrejiem, kad bija pienākusi pirmā reize izrunāt visu. Kad es beidzot tam noticēju un pārstāju krist panikā par to, ka nebiju pavisam normāla pusaudze. Viņš saņēma manas plaukstas sargājošā tvērienā, kā cenšoties palīdzēt apvaldīt šoku, kas ikkatru reizi lika man pielēkt kājās un skriet mājās, un mierīgi pastāstīja visu, ko zināja. Visu, ko bija pateicis viņa vectēvs, pats iepriekš bijis Delrejs.

Neviens nedrīkstēja zināt šo noslēpumu. Man bija aizliegts pat ar pušplēstu vārdiņu pieminēt tādu lietu kā „Delrejs” vai „ceļošana ķermenī”, vai „ķermeņu maiņa”. Iepriekš, pirms gadiem simtpiecdesmit, tā nebija nekāda problēma, pasaulē dzīvoja viena Delreja – oriģinālā -, kaut ne man, ne Leo nebija ne jausmas, kā viņa radās, taču nākamajā paaudzē viņa, kad bērniem palika astoņpadsmit gadi, atdeva savas spējas katram no viņiem. Viena no Delrejas meitām laika gaitā izlēma, ka vēlas dzīvot mūžīgi, ka vēlas nenovecot un būt jauna visu turpmāko dzīvi, tāpēc līdz ar brīdi, kad sajuta, ka paliek vecāka, atrada kādu citu ķermeni – jaunu un naivu meiteni – un iemiesojās viņā. Tauta, kas to uzzināja, sāka žēloties augstāk stāvošām personām, ka tie, kam ir šāda veida spējas, apdraud visus un paši sevi, jo tā ir daudz vieglāk kādu nogalināt. Tā ir vieglāk ieņemt augstākus amatus un radīt pasaulē haosu. Tajā brīdī tika izlemts iznīcināt visus Delrejus kā vienu. Pāris mēnešu laikā izveidoja Policiju, kas meklēja mūs un nogalināja bez žēlastības, tiklīdz uzzināja, ka cilvēkam ir bijusi jebkāda saistība ar Delrejiem. Bieži vien mira arī pavisam nevainīgi ļaudis, kas bija kādu brīdi sazinājušies ar šo apdraudošo rasi, jo radās aizdomas, ka Delreji atrodas viņos. Tāpēc mēs kļuvām uzmanīgāki. Un Leo piekodināja to darīt arī man. Klusēt.

- Katrīn! – dzirdēju balsi, kas centās mani sasaukt, bet es ierāvos dziļāk stūrī un nebildu ne vārda.

Tad tāpēc Kārters bija nācis pie manis. Tad tāpēc viņš centās būt tik laipns. Viņš mani šantažēja. Viņš vēlējās panākt savu ar citu palīdzību. Kārters ar draudiem vēlējās iegūt sev labumu. Citādi es miršu. Citādi puisis pateiks viņiem – Policijai – par mums, un tad gan es, gan Leo tisim likvidēti.

Jutu, kā acīs sariešas panikas un sāpju pilnas asaras, kas ar visu spēku izlauzās no acu kaktiņiem un noslīdēja pār manu sasārtušo vaigu, iepilam klēpī saliktajās plaukstās. Noslaucīju rokas zaļajā krekliņā un sajutu, cik ļoti tās drebēja.

- Katrīn, - izdzirdēju atvieglotu Leo balsi pavisam netālu no manis, un es pārsteigumā salēcos. – Katrīn, kas notika?

Sirds sāka dauzīties arvien straujāk, un lūpas, kaut pavērtas un gatavas runāt, nespēja izdvest ne skaņu. Pacēlu acis, vēloties ieraudzīt Leo seju, bet man pretī stāvēja svešs puisis, kuru biju redzējusi labi, ja vienu vai divas reizes. Vajadzēja brīdi, lai es saprastu, ka tas ir viņš, kaut neatradās savā ķermenī. Pustumsā redzēju, kā Leo pietupjas blakus un maigi apliek vienu roku man ap pleciem. Es piespiedos tuvāk pie viņa auguma un ļāvu asarām ritēt arvien straujāk. Tās bija bailes. Bailes no tā, ko Kārters var izdarīt ar šo informāciju, kaut man nebija ne jausmas, kur viņš to bija ieguvis, ja vienīgie cilvēki, kas to varēja zināt, biju es un Leo.

- Viņš... – es izdvesu tik klusi, ka pati gandrīz vai nespēju to saklausīt. – Viņš zina, kas es esmu.

Iestājās saspringts klusums, kas mijās vien ar manu elpu un sirdspukstiem. Likās, ka Leo cenšas sagremot informāciju, bet es gaidīju, kad viņš sāks kliegt, jo domās, ka es esmu to pateikusi Kārteram. Netīšām vai tīšām, tam nebūs nekādas nozīmes. Palūkojos uz Leo seju, kas domīgi vērās gaiteņa virzienā, bet neizskatījās, ka viņš būtu nikns. Varbūt man tā tikai likās.

- Leo? – žēli noteicu, nespēdama izturēt klusumu, kas mūs ieskāva. Viņš palūkojās manās acīs, kā gaidot, ka teikšu vēl ko. Jutu, ka asaras arvien vairāk sāk birt pār vaigiem, un es nespēju to pārtraukt. No sirds pārdzīvoju visu, zinot, ka Kārtera dēļ tika nodots arī pats Leo, tāpēc beidzot izkustējos un apkritu viņam ap kaklu, ieķeroties mitrajā kreklā. – Es tā nebiju! Zvēru, es neko nevienam neesmu teikusi!

- Zinu, - Leo, man par lielu pārsteigumu, atbildēja. – Iesim mājās. Tikai jāaiziet uz viņu guļamistabām, lai nerastos aizdomas, labi?

Man sāka trūkt elpa, bet es tik un tā sparīgi pamāju ar galvu un atlaidu vaļā Leo kreklu, pēkšņi sajūtoties nedaudz labāk, būdama pārlieicnāta, ka viņš man ticēja. Ar trīcošām kājām ļāvu viņam mani vest pa gaiteņu labirintiem atpakaļ uz guļamistabu, kur pamodos, un pēc minūtēm piecām jau biju apgūlusies gultā zem dūnu segas. Asaru plūdi bija kaut cik rimušies.

Leo, līdz ar pazušanu blakus istabā, mani strauji izvilka no Nevaijas ķermeņa, un drīz vien es jau biju iesprostota savējā, kaut šobrīd par to nebiju īpaši lielā sajūsmā. Atjēdzos uz zemes blakus dīvānām, kur laikam biju saļimusi brīdī, kad pametu šo vietu. Blakus tik tikko sāka mosties pats Leo, lēnām pieslejoties sēdus. Bija patīkama sajūta redzēt puisi pašu savā ādā un sajust sevi savā. Viņš piecēlās kājās un iespiedis rokas sānos, pagriezās ar muguru pret mani, it kā censtos izdomāt tālāko rīcību. Pēc kāda brīža Leo atkal pavērsa seju pret mani.

- Ko Kārters precīzi tev teica? – puisis strikti jautāja, ieurbies manās acīs.

- Es zinu, kas tu esi, mīļā – tā arī viņš pateica.

- Un tu esi pārliecināta, ka tas bija par tevi nevis Nevaiju?

Uz mirkli apdomājos par šo jautājumu, bet, būdama pārliecināta, ka balss tonis, kādā viņš pateica vārdu „mīļā”, bija tāds pats, kā Kārters mēdza runāt ar mani, pamāju ar galvu. Piecēlos no grīdas un apsēdos uz vēsā dīvāna, kamēr Leo turpināja prātot, ko teikt un darīt. Iekārtodamās dziļāk spilvenos, pievilku kājas sev klāt, uzliku zodu uz ceļiem un gaidīju risinājumu, kas varētu nākt no puiša puses. Vai viņš domāja piedraudēt Kārteram? Vai varbūt bēgt? Man nebija ne jausmas, kas risinājās puiša prātā, man nebija ne jausmas, ko viņš domāja darīt, bet es cerēju, ka galu galā viss būs labi. Leo uzlika rokas sev uz pakauša un, ielūkojoties man sejā, sacīja:

- Tev vajadzētu parunāt ar viņu. – Leo neizklausījās pārliecināts par savu ideju, un tāda biju arī es. Man aizrāvās elpa, jo nemūžam nebūtu gaidījusi to, ka Leo ieteiks runāt ar cilvēku, kurš iedūra dunci mugurā savam draugam. Mirkli apsvērdama šo iespēju, noliegumā papurināju galvu.

- Nē, es to nevaru, - strikti teicu. – Es viņu ienīstu.

- Zinu, bet šī ir vienīgā iespēja. Varbūt tu vari Kārteru pierunāt.

Es zināju, ka tas nebija iespējams. Tajā brīdī, kad piedāvāšu tādu iespēju kā „noklusēt manu noslēpumu”, viņš izklāstīs savus noteikumus. Viņš liks man darīt lietas, uz ko nekad nebūtu gatava. Padarīs mani nožēlojamu, cik vien būs iespējams. Un nekad nav garantija, ka Kārters tiešām turēs solījumu. Pat pēc visas savas naudas atdošanas, ko mani vecāki atsūtīja dzīvošanai, pirms sameklēju kādu pagaidu darba vietu, vai nolēkšanas no klints, viņš varēja aiziet un pateikt visu pilsētas mēram Džonam Heilijam vai uzrakstīt sirdi plosošu vēstuli Policijai, sakot, ka te nu mēs Delreji bijām! Visu cilvēku degungalos! Gājām skolā, dzīvojām starp parastiem ļaudīm! Šis bija viens no sliktākajiem variantiem, kāds tikai iespējams.

- Es nevaru pierunāt tādu cilvēku kā Kārters! – pacēlu balsi. – Varbūt mums vajadzētu bēgt? Nomainīt vārdus un slēpties otrā pasaules malā.

- Pasaki vēl, ka vajadzētu mainīties ar ķermeņiem tik daudz, lai sajauktu visiem pēdas, - Leo, mazliet pasmaidot, sarkastiski teica un apsēdās man blakus. – Paklau, Kārters bija mans draugs jau no bērnudārza, un es zinu, kāds viņš ir. Kārters agrāk nebija tāds cilvēks, kāds ir tagad, es pat joprojām ticu, ka ļaunā puse ir tikai vairogs, lai neviens nezinātu, kāds viņš ir patiesībā. Viņu ir iespējams pielauzt. It īpaši, ja ar viņu runā meitene. Un vēl jo vairāk, ja ar viņu runā tāda meitene kā tu.

Es novērsu skatienu un palūkojos ārā pa logu. Vai man vispār bija cita iespēja?

- Kas man ir jāsaka? – dziļi nopūzdamās, jautāju. Leo iedrošinoši pasmaidīja.

- Tev ir jāmāk izmantot savas spējas, - viņš teica un, ieraudzījis manu reakciju, uzreiz piebilda. – Un pat, ja tev tādu nav, vai tad viņš to zina?

Neveikli pasmīkņāju un galu galā pamāju ar galvu.

Stāvēju pie Kārtera mājas kādu desmit metru attālumā no durvīm un gaidīju brīdi, kad manas bailes sāks mazināties un es spēšu pieiet tuvāk. Tikai tad kamera mani spēs nofiksēt un Kārters uzzinās, ka biju klāt.

- Ej, - Leo mani iedrošināja, uzlicis roku uz pleca. – Tev ir tikai jārunā pārliecinoši. Es zinu, kā tu melo.

Iesmējos, atceroties tos brīžus, kad centos melot mammai, ka iešu pie draudzenēm, kaut tādu man nemaz nebija, un īstenībā devos uz kādu klasesbiedru ballītēm. Tā bija izgāšanās. Ikkatrs, kas runāja ar mani, zināja, ka melojot es neskatos acīs un aiztieku krekliņa vai kleitas malu, it kā cerot, ka man noticēs. Bieži vien vēlāk sāku truli smaidīt, kaut pēdējā laikā tas sāk palikt retāk. Kāpēc es vispār piekritu?

- Ja viņš mani nositīs...

- Nenositīs.

- Parūpējies par Rennu, - pasmaidīju un spēru soli uz priekšu. Leo roka noslīdēja no mana pleca. Zināju, ka viņš tūlīt būs atkāpies tālāk, lai Kārteram neliktos, ka man līdzi ir miesassargs.

Gāju pa celiņu uz mājas pusi, uzkāpu pa kāpnītēm, un tajā brīdī atvērās durvis.

- Kas tad te? – Kārters, sakrustojis rokas uz krūtīm un izrotājis seju ar savu īpatnēju smaidiņu, uzdeva retorisku jautājumu. – Vai tik tā nav es-tevi-ienīstu Katrīnas jaunkundze?

- Nē, te ir man-vajag-ar-tevi-parunāt, - nostājos viņam pretī un pieķēru sevi skatāmies iekšā mājā nevis puiša sejā. Uzreiz nofokusēju skatienu uz Kārtera acīm. Viņš pakāpās uz sānu un ar laipnu rokas kustību parādīja, ka drīkstu iet iekšā. Vienu mirkli šķita, ka skriešu prom, bet apņēmība un doma, ka te var būt atkarīgas mūsu dzīvības, lika man saņemties un pārkāpt pāri mājas slieksnim. Jāatzīst, viņa mājoklis bija diezgan glīts un neierasts, ņemot vērā to, ka te dzīvoja Kārters kopā ar savu tēvu. Kārtība bija pat diezgan dīvaina, pie sienām karājās gleznas – zīmējumi, kas tagad bija gandrīz vai antīki, jo mūsdienās tas bija pat kauns likt pie sienām ar rokām kaut ko darinātu. Nē, protams, tā uzskatīja tikai jaunieši, un man šķita - itīpaši Kārters, bet – redz nu! – pašam visa māja pilna ar meža, ezera ainavām, klusajām dabām un citu cilvēku portretiem.

- Nāc, - viņš centās izklausīties laipns un aizveda mani līdz viesistabai, kur atradās dīvāns, puslokā izliekts ap statīvu, kur bija uzstādīts gandrīz nemanāms, stikla rāmī ievietots televizors. Logi bija aizvērti un automātiskais tonējums, ko varēja katrs uzstādīt individuāli, padarīja telpu tumšāku. Arī te bija gleznas. – Piesēd, - viņš teica un norādīja uz dīvāna stūri. Man likās aizdomīgi, ka Kārters izturējās tik laipni, bet es paklausīju un apsēdos.

- Es vēlējos tev kaut ko pajautāt, - uzreiz ķēros pie lietas, pat nesagaidot, kad viņš iekārtosies man blakus. – Ko tu vakar darīji Simulatoru klubā?

- Un kāda tev daļa? – Kārters atbildēja. – Kopš kura laika tevi interesē tas, ko es daru?

Biju pārsteigta par atbildi, ko sagaidīju, tāpēc uz mirkli zaudēju valodu.

- Vai tu... – vēlējos turpināt, bet līdz ar aso atbildi no viņa puses, man aizlūza balss, un es pat nespēju pabeigt iesākto teikumu. Acis gandrīz nemanot aizklīda līdz vienai no gleznām, kas atradās uz sienas tieši aiz Kārtera. Tur bija redzama jūras ainava. Ūdens, kas vēlās baltās putās, it kā gleznā plosītos neapstādināma vētra. Mani šī aina apbūra vairāk pat par sarunu ar Kārteru, kurš jau kādu mirkli gaidīja, kad pabeigšu savu sakāmo.

- Katrīn? – viņš ieinteresēti ieteicās, pamudinot mani turpināt runāt. Laikam visa drosme, kas bija sākumā, tagad bija izsmelta līdz pēdējam. Aši pievērsu acis puiša sejai, kas rūpīgi pētīja manu runātnespējīgo muti.

- Es... – sapratu, ka pēkšņi biju aizmirsusi it visu, ko iepriekš gribēju teikt. It visu, ko mēs ar Leo bijām sarunājuši iepriekšējā vakarā. Vienīgā frāze, kas atkārtoti un pašpārliecināti skanēja galvā kā atbalss, bija tas, ko jau pateicu. „Ko tu vakar darīji Simulatoru klubā.” Tagad es izklausījos un noteikti arī izskatījos pēc izbiedētas peles, kas mēģina atrast slēptuvi, kamēr izsalkušais runcis – Kārters – mani vēl nebija aprijis dzīvu. Izņemot šo vienu frāzi, mana galva bija tukša kā izslaucīta.

Nē, es pavisam noteikti pateikšu ko nepareizu.

Dzirdēju ausīs iezvanamies Kārtera smieklus, kas iedūrās manā ķermenī kā ar dunci, un es reaģējot salēcos.

- Kas? – rupji uzšņācu, skatīdamās, kā puiša lūpas, pat pēc smieklu apsīkšanas, bija piepaceltas smīnā. Mani tas kārtējo reizi nokaitināja, tāpēc cieši sakniebu lūpas.

- Es tevi apbūru, ja jau pat valodu esi pazaudējusi? – puisis pārsteigtā balss tonī vaicāja.

- Nē, - stingri atbildēju. Uz brīdi atkal apklusu, cenšoties savirknēt pēkšņi prātā ienākušos vārdus pareizā secībā. Biju simtprocentīgi pārliecināta, ka tas teikums, ko neveikli izveidoju, nebija pat tuvu tam, kas tika miljoniem reižu izrunāts mājās. Cerēju vismaz, ka tas bija kaut cik saistīts ar manu mērķi. – Tu... jau kādam pateici?

Uzreiz pēc pateikšanas atzinu, ka prātā tas izklausījās daudz labāk, bet nekas vairs nebija labojams.

Satraukums uzmācās ķermenim kā nevēlama kaite, un mani pirksti jau knibināja krekliņa saburzīto malu. Jutu, kā sirds sāk auļot kā zirgs, kas skrēja maratonu. Es jau gaidīju Kārtera ar baudu pasacīto „jā”, bet mani pārsteidza tas, ko ausis sadzirdēja. Vismaz šķita, ka viņš tā sacīja.

- Ja tu runā par to, ka es jau kopš paša sākuma zinu tavu īsto personību, tad nē.

Tagad es sajutos vēl vairāk apmulsusi nekā iepriekš. Papurināju galvu, mēģinādama samest visas domas atpakaļ vietās, bet tik un tā nespēju saprast, kāpēc Kārters bija noklusējis.

„Protams, lai šantažētu,” mana sirdsbalss droši teica. Taču ielūkojoties viņa sejā, nelikās, ka tas bija puiša mērķis.

- Kāpēc? – centos pārliecināties. Galvā skanēja miljoniem dažādu minējumu, katrs par vienu balli trakāks nekā iepriekšējais. Pat grūti bija izteikt vārdos, ko šobrīd prātoju.

- Katram ir noslēpumi, - Kārters piecēlās, tā parādīdams, ka man laiks doties. – Un es negribētu, lai mani noslēpumi tiktu izplatīti. Tāpat kā jūsējais, vai tad ne?

Pirmo reizi, kopš biju viņu satikusi, likās, ka cilvēks man pretī nemeloja. Ka seja teica taisnību. Puisis laipni uzlika roku man uz pleca, pēkšņi izmainīdams visu savu uzvedību, un pavadīja mani līdz izejai. Durvis bija palikušas puspavērtas.

- Paldies, - nočukstēju un izgāju ārā, nemaz nekontrolēdama savu soļu ātrumu, līdz apjēdzu, ka jau skrēju.

„Un es negribētu, lai mani noslēpumi tiktu izplatīti.”

Leo sēdēja uz soliņa, kas atradās pretī Kārtera mājai esošajā parkā. Lidoju kā vējš pa gludi asfaltētajiem celiņiem, pēc mirkļa ieskrienot puiša izplestajās rokās. Es neļāvu viņam pat atvērt muti, kad izmetu:

- Tu nemūžam neticēsi, kas tikko notika.