Delreju paslēpes: OTRĀ nodaļa

OTRĀ nodaļa.

***

165 dienas pirms notikuma.

Ziema.

Asinis. Visapkārt sarkani pleķi, lipīgās tērcītes tecēja pa tapešu noklātajām sienām, uz zemes atstājot lielas, tumšas peļķes. Dzirdēju skaļu džinkstoņu, kas griezās ausīs kā ar nazi, radot neciešamas, nerimstošas sāpes. Vēlējos pazust. Izgaist. Melnas sienas, sarkani pleķi, tumsa, nakts. Mirguļojoša lampiņa, kas knapi turējās pie dzīvības. Tirpstoši ceļi, nobrāztas delnas; tās sūrstēja kā apkaisītas ar sāli. Vēja brāzma, kas izšāvās cauri izsistajam logam, sapurinot saķepušos matus.

Nesapratu, kur esmu, nevēlējos to saprast. Nespēju.

Pēkšņi sienu vairs nebija. Tumsa ieskāva meža klajumu, ādā dūrās čiekuru asā virsma. Jutu, kā uz delmiem uzmetas zosāda. Pacēlu rokas, ieraudzīdama biezo, silto asiņu kārtu, kas tecēja pa rokām, nopilam uz baltās kleitas.

Tās nebija manas asinis.

Tikai tagad ieraudzīju Leo pie maniem ceļiem. Nekustīgu, sasistu seju, asiņojošu degunu un nobrāztiem vaigu kauliem, pieri. Noslaucīdama rokas vienīgajā apģērba gabalā, pacēlu puiša galvu un pievilku to sev klāt.

Radās tāda neparasta sajūta, it kā būtu jau to iepriekš piedzīvojusi. Tāds labi jūtams, sāpju pilns deja vu.

Nogranda pērkons, satricinādams zemi, un uz vēlajām rudens lapām uzpilēja pirmās lietus lāses. Silts, bet sāļš lietus pēc sekundes gāza kā ar spaiņiem, padarot mūs abus slapjus līdz pat ādai. Atkal nogranda pērkons, un tad visa debess kļuva balta jo balta. Un tikai tad pamanīju, ka lietus bija sarkans. Asinssarkans, karsts un smaržoja pēc rūsas. Tālumā savilktām plaukstām stāvēja Kārters.

Pielēcu sēdus mīkstajā, siltajā gultā. Man trūka elpa, sirds dauzījās, kā vēlēdamās izlēkt no krūtīm, bet aina joprojām atradās prātā, nevēlēdamās izdzist. Tās bija atmiņas. Pārveidotas atmiņas, kuras centos aizmirst.

Gar logu nozibēja balta gaisma, un pēc mirkļa nogranda pērkons. Negaiss bija klāt arī te, ne tikai sapnī.

Lēni atjēdzos no murga atstātās ietekmes. Izkāpu no gultas un, pieejot pie loga, aizrāvu ciet aizkarus – vienīgos šajā mājā, kas te atradās jau vairākus desmitus gadu. Istaba ieslīga vēl biezākā tumsā nekā iepriekš.

Turpat pie loga, pašā dziļākajā stūrī, gulēja Renna. Savilkusies ciešā, melnā kamoliņā, viņa klusi šņākuļoja, un man, kā jau vienmēr, palika kaķenes žēl. Klusi pielavoties pie viņas, lai nepamodinātu mazo pūku kamoliņu, maigi paņēmu guļošo Rennu rokās kā mazu bērnu un ieliku savā gultā. Renna noraustījās un atvēra savas spulgās acis, pārsteigti lūkodamās manī, kā vēloties atkāpties.

- Guli, guli, - mierināju viņu un noglaudīju kaķenes maigo spalvu. Renna mirkli vēl nereaģēja, taču tad piecēlās un aiztipināja līdz gultas galvgalim, apguldamās gandrīz uz pašas maliņas. Pacēlu segu un ielīdu guļvietā, mēģinādama atkal iekārtoties. Kad jau likās, ka tūlīt iemigšu, sajutu Rennas siltumu sev blakus. Kaķene pavisam cilvēciski pacēla ķepu un uzlika to uz manas plaukstas, un tad es atkal aizmigu.

Nākamā diena bija saulaina. Vairs nesniga, pēkšņi iestājies siltums kausēja pilnīgi visur esošos sniega kalnus. Pēc vakarnakts negaisa, gaiss šķita īpaši svaigs un patīkams.

Izvēdinājusi sasmakušās telpas, paēdusi brokastis un piekārtojusi māju, sameklēju Rennu, kura bija paslēpusies aiz puķu poda pie loga, un, ar lielām kaķenes pretenzijām, paņemu viņu klēpī uz dīvāna. Fonā skanēja kāda dziesma no radio. Uzliku roku Rennai uz muguras un aizvēru acis. Pirmais, ko sajutu, bija siltums. Tas caurstrāvoja ķermeni, nonākam līdz galvai, kur beidzot sāku domāt par to, ko tagad darīju. Vai tiešām es taisījos klausīt Leo ieteikumam – trenēties uz kaķi? Vienmērīgā elpa palīdzēja atslābt. Renna sāka patīkami murrāt, un es sajutu tirpas plaukstās.

- Tu nopietni?

Sirds salēcās, un acis atsprāga vaļā. Kaķene aizskrēja, tiklīdz radās izdevība. Pirmā doma, kas pārņēma - ka ieradies Kārters. Protams, tā nebija taisnība. Palūkodamās uz pavērto logu, ieraudzīju Leo smaidošo seju.

- Mācos no senseja, - atbildēju, uzreiz sajuzdama, ka nosarkstu. Leo pasmaidīja vēl platāk un palūkojās uz aizslēgtajām durvīm. Uzreiz pielēcu kājās, iztraucēdama Rennas mieru, un piejoņoju pie izejas. Pa ceļam paķēru atslēgas. Ne mirkli nedomājot, ielaidu puisi iekšā.

- Tas bija tikai joks, Kate, - Leo, nopurinādams sniegu no mēteļa, sacīja. Pamanījis, ka brīdi vēroju apģērbu, jo ārā nesniga, viņš paskaidroja: – Es satiku Kārteru. Viņš mani iegrūda sniegā. Kā tāds bērns.

Mans smaids satumsa, kaut centos to noslēpt. Atkal atcerējos to, ka viņš vakar bija manā mājā. Ielauzies, lai... Lai ko? Es pat nezināju, kādēļ Kārters ieradās. Vai vienīgais iemesls bija atvainoties?

Aizvēru durvis, kaut joprojām prāts likās nedaudz apdullis. Kamēr Leo vilka nost mēteli, atspiedusies pret sienu, centos atgrūst visas domas, kas drūzmējās galvā. Tas šķita tik ironiski, ka viens vienīgs vārds spēj rast cilvēkā tik daudz asociāciju. Manā gadījumā – naidu, ļaunumu, tumsu, kautiņus, smīnu un nejaukos smieklus. Tas viss pārskrēja domās vēja spārniem. Atkal un atkal. Redzēju Kārtera seju, viņa ierasto smīnu un šermuļus uzdzenošos smieklus.

Likās, ka sekoju līdzi tam, kas notika tagad, bet tā nebija taisnība. Tikai ar trešo reizi, kad Leo izteica manu vārdu, to tiešām saklausīju. Smagi izgrūdusi visas iespējamās domas no prāta, pievērsos puisim.

- Kas notika? – Leo, pamanījis reakciju, jautāja, bet es noliegumā papurināju galvu un novērsos no tēmas:

- Mēs atkal mēģināsim?

- Ja tev nav pretenziju šādi izšķiest dienu, tad jā.

Protams, tam piekritu, un, uzkarinādama Leo mēteli uz pakaramā, iegājām viesistabā. Sakrustojusi kājas, iekārtojos uz dīvāna un saņēmu puiša svilstoši karstās plaukstas. Jāatzīst, acis ciet nevēlējos vērt, kā darīju parasti, tāpēc vienkārši ielūkojos Leo sejā, cenzdamās ielauzties viņa domās. Kā jau vienmēr, vēlējos saspiest plaukstas ciešāk, jo likās, ka tas līdzēs, kaut mēģināju no tā atturēties. Elpoju caur muti, sajutu, kā uz rokām parādās zosāda, bet nekas nenotika. Zināju, ka jau atkal pacietība nebūs ilga. Jā, es centos, bet izskatījās, ka ne pietiekami. Leo seja nedaudz izplūda, tad atkal palika skaidrāka. Viņš izskatījās garlaikots, taču, pēc minūšu piecu ilga darba, Leo seja saspringa. Uzreiz sapratu, ko viņš taisās darīt.

- Nē, es pati! – nošņācos.

Mēģināju vēl un vēl. Sāka parādīties doma, ka esmu pavisam bezcerīgs gadījums, tomēr negribēju padoties. Ik pa brīdim prātā parādījās pavisam nevajadzīgi prātojumi, kas traucēja koncentrēties, un Leo to pamanīja. Tiklīdz kā skatiens aizklīda vai kļuva neizteiksmīgs, tukšs, puisis pakratīja roku, tā likdams pievērsties uzdevumam.

Kļūt par Delreju ir viegli, taču attīstīt spējas – tas šķita nereāli.

Man nebija ne jausmas, cik ilgs laiks pagājis, kad pēkšņi Leo palaida vaļā plaukstas un piecēlās kājās.

- Nē, šādi mēs netiksim uz priekšu, - viņš apmulsis palūkojās visapkārt, kā mēģinādams izdomāt kādu citu variantu. – Kas tevi tik ļoti novērš?

Pavēru muti, lai ko teiktu, bet nespēju. Nez kādu iemeslu dēļ nevarēju pateikt Leo par sapni un vakardienas tikšanos ar Kārteru. Iekodu lūpā, mirkli cenzdamās saprast iemeslu. Vai tas tādēļ, ka viņš, iespējams, ies runāt par to ar Kārteru? Varbūt. Nebija jau cita iemesla, kā tikai šis. Vismaz šobrīd prātā nekas cits neienāca.

- Viss ir labi, turpinām, - pasmaidīju, atkal saņemdama Leo plaukstas savējās.

Diemžēl nekas nesanāca. Lai kā necenstos, gan šajā, gan nākamajās dienās laiks tika iztērēts, neko īsti nesasniedzot. Mani kaut kas turēja, vilkdams atpakaļ. Atmiņas? Cerības? Visticamāk, jā. Lai kā nemēģinātu, vienīgais, kas izdevās, bija nekas. Liels, tukšs nekas. Tas spiedās prātā, pasakot, ka tas bija viss, ko spēju sasniegt. Zināju, ka pievīlu Leo; viņš vēlējās panākumus. Panākumus, kas nesekoja.

Pēc vairāku dienu darba izlēmām atpūsties. Bija saulains rīts, kad ieradās Leo. Pirmais, kas mani pārsteidza, bija koka ragaviņas pie puiša kājām. Uz galvas pirmo reizi uzlikta cepure – brūna ar baltu bumbuli galā, kā tas bija pierasts bērnībā. Vienkrāsainie pirkstaiņi rokās lika viņam izskatīties daudz jaunākam par saviem gadiem. Stāvot vienā vienīgā mājas apģerbā, aplūkoju puisi pāris reizes, līdz izplūdu smieklos.

- Tu nopietni? – jautāju, domādama, ka tas ir viens vienīgs joks.

- Ja ir vairāk nekā deviņpadsmit, nenozīmē, ka mums ir liegti ziemas prieki,  - Leo pasmīnēja. – Ej saģērbies, es tevi te gaidīšu.

Protams, šķita, ka viņš tikai joko, bet tik un tā uzvilku biezākas drēbes – džemperi, džinsa bikses, garos zābakus, to pašu mēteli, vienīgo šalli, kas man piederēja, cepuri – un izgāju ārā. Jāatzīst, ka nekad nedomāju, ka Leo darīs ko tādu. Viņš lika iesēsties ragavās, un vilka mani meža virzienā. Sniega kārta bija bieza, varēja redzēt, ka manis vilkšana sagādāja grūtības, bet, lai cik reizes neteicu, ka labāk iešu kājām, viņš lika sēdēt vien tālāk. Tas bija mīļi no Leo puses, turklāt jo tālāk nokļuvām, jo jautrāk palika, un es sapratu, ka treniņš šodien izpaliks. Tā arī bija labāk, tas noņēma sakrājušos spriedzi.

Kad sasniedzām mežu, Leo tomēr palūdza, lai nokāpju no ragaviņām, un uzreiz tam piekritu, jokodamās piedāvādama pavilkt viņu pašu. Leo, pavisam nekautrēdamies, iesmējās un iegrūda mani tuvākajā kupenā. Nepalikdama atbildi parādā, centos izveidot piku, bet sals bija tik liels, ka pūkainais sniegs izbira no plaukstas kā spalvas no pārgriezta spilvena. Leo smiekli lika manai sejai pietvīkt, bet tad lūpas pavērās un izveidoja smaidu. Puisis palīdzēja piecelties, un mēs turpinājām ceļu.

Tur jau tas atradās. Kalns. Atcerējos bērnību, kad tētis mani te veda. Tas bija pirms viņš un mamma aizbrauca prom no pilsētas, lai strādātu kādā labākā darbā nekā te. Es, protams, atteicos no piedāvājuma braukt līdzi, tāpēc jau gadu – kopš astoņpadsmit - dzīvoju viena. Atminoties visu, prātā uzplaiksnīja ainas, kā pie šī kalna pavadījām visas ziemas manā bērnībā. Braucām ar ragaviņām, cēlām sniegavīrus, pikojāmies. Tikai mēs divi – es un tētis.

Leo saķēra mani aiz rokas un uzrāva stāvajā kalnā. Uzsēdinājis uz ragaviņām un apsēdies aiz muguras, aptvēra ap vidukli un atgrūdās pret zemi. Likās, ka lidojām. Smiekli ilga visa brauciena garumā, mati plīvoja ap seju, sizdamies arī Leo. Sirdī radās sajūta, it kā atkal būtu mazi, kam nekas nerūp. Viss patīkams, jautrs, šī šļūkšana no kalna likās kā atrakciju parks, kurā biju bijusi tikai vienu reizi. Kad sasniedzām leju, ragavas sasvērās, un es nolidoju nost, kā ritulis apvāļādamās sniegā, un pēc mirkļa Leo jau uzlidoja virsū. Smiekli nerimās pat tad, kad jau otro reizi līdām augšā. Trešajā reizē nekur tālu netikām, jo Leo, apķēris mani, lika abiem noripot jau atkal lejā. Spēka vairs nebija pat piecelties, tāpēc, gulēdama uz muguras, vēros debesīs. Bez rūpēm par visu, kas notika apkārt. Man nebija auksti, tas šķita pat patīkami. Ne mirkli nedomāju ne par Delreju lietām, ne Kārteru, bet, ja pat sāku prātot, uzreiz atgrūdu šīs domas prom. Nē, šī diena nebija domāta, lai raizētos.

Sniegā negulējām ilgi, jo Leo, apņēmības pilns, vēlējās nobraukt no kalna vēl vismaz demit reizes. Protams, tas nebija mazāk jautri. Smiekli, sniega šķīšana uz visām pusēm, nekam nederīgas pikas, sniega eņģeļi, kurus veidojām pēdējās piecpadsmit minūtes, pirms sāka satumst, un tad izlēmām doties atpakaļ mājās. Vienu ceļa gabaliņu Leo atļāva viņu pavilkt. Tas bija grūti, bet es nepadevos, un, par atalgojumu, līdz pat pašam mājas slieksnim Leo vilka mani.

- Madame, jūsu pils, - Leo kā īsts džentelmenis paklanījās un pasniedza roku, tā palīdzēdams piecelties. Pirms ieiet iekšā, pagriezos pret puisi:

- Paldies par šo jauko vakaru, - teicu un pastiepos pret Leo, ievilkdama viņu ciešā apskāvienā. – Arlabunakti.

Atlaidusi puisi, ienesos mājā. Dzirdēju, kā Leo, smagiem un skaļiem soļiem, aizbrien pa taku, lai dotos atpakaļ mājās. Noģērbos un, kā jau vienmēr, devos uz virtuvi, lai pagatavotu vakariņas sev un Rennai, taču viņas tur nebija. Iebēru barību trauciņā, ja nu kaķene atgriezīsies, paņēmu aizvakardienas iesākto vistu, ielikdama to sildīties mikroviļņu krāsnī, un gāju uz viesistabu skatīties televizoru. Tur rādīja dažādas muļķīgas pārraides, kurām pat nepievērsu uzmanību, jo prātā mijās dažādas domas par pēdējām dienām. Tur, kā jau parasti, redzēju gan Kārteru, gan Leo, šīsdienas ragaviņu braukšanu. Atkal un atkal, līdz noskanēja pīkstiens, kas nozīmēja, ka vista bija uzsildījusies. Neveiklā vienatnē paēdu vakariņas, pāris stundas paskatījos filmas, kas mani nepavisam neinteresēja, un gāju gulēt.

Nakamā diena sākās tāpat, kā visas iepriekšējās. Leo atnāca, un mēs trenējāmies no paša rīta līdz pat vakaram. Un tā tas turpinājās vairākas nedēļas. Bez atpūtas, ja neskaita tās pāris reizes, kad aizgājām paēst uz kādu ātrās ēdināšanas restorānu, kaut tās vietas pēc izskata un cenām nemaz neatbilda tik prestižam nosaukumam kā restorāns, vai skatījāmies kādu filmu – tad tās šķita tīrākās brīvdienas. Katru pēcpusdienu sēdējām manas istabas vidū, jo pēkšņi, decembra nogalē, ārā parādījās bargs sals. Leo mēdza palikt pilnīgi visu dienu, dažreiz arī nakti, taču tas notika tikai tad, ja bija sniegputenis, kas bez žēlastības ieputināja mājas durvis.

Tā bija arī šovakar, janvāra pirmajā dienā. Vējš nepatīkami svilpoja gar mājas aizvērtajiem logiem, spēcīgi sizdamies pret tiem, tādējādi radot nepatīkamu un neomulīgu skaņu. Sniegs virpuļoja visapkārt pilsētai, brīdinot nevienu nerādīties ārpusē.

Uzlikusi vārīties mežrozīšu tēju un pietiekami glīti uz šķīvīša novietojusi sagrieztus apelsīnus, nostājos pie virtuves galda, kur jau stāvēja divas vienādas krūzītes ar tējas maisiņiem. Gaidīdama brīdi, kad tējkanna iesvilpsies, dzirdēju kā Leo iet pa viesistabu, visticamāk, pētīdams visādus nieciņus, kas tur atradās. Nomainījās dziesma radio, tika ieslēgts televizors, taču tikpat strauji arī izslēgts. Bungādama ar īsajiem nagiem pa koka galda nolakoto virsmu, sagaidīju svilpienu no tējkannas puses. Paņēmu to un pielēju pilnas krūzes kūpošā ūdens, kas, saskaroties ar maisījumu maisiņos, strauji kļuva koši sarkans. Pielikdama cukuru, izmaisīju dzērienu, un tad jau gāju atpakaļ uz viesistabu, kur uz dīvāna garlaikots laiskojās Leo. Nolikusi krūzes un trauku ar citrusaugļiem uz galda paliknīšiem, noslīgu uz zemes, jau atkal gatava turpināt trenēties.

Noraustījās gaisma, varēja dzirdēt kā vējš arvien spēcīgāk traucas cauri pilsētai.

- Izskatās, ka uz mājām netiksi, - pavisam vienkārši turpināju sarunu. Leo, piespiedis pie lūpām kūpošo krūzi, tikai pamāja ar galvu. Pati savējai pat nepieskāros, atstādama to atdzist, un, vienmērīgi elpojot, pievēru acis. Zināju, ka nekas nesanāks, taču tik un tā centos. Kamēr Leo dzēra tēju, saņēmusi viņa plaukstu, jau atkal centos koncentrēties uz domām. Redzēju seju ieplūstam prātā, ļāvu izjust pieskāriena burvību un liku enerģijai plūst pa ķermeni, cenšoties lēnām iespraukties Leo. Vienu brīdi šķita, ka vairogs, kas stāvēja priekšā puisim, sāka palikt elastīgs un galu galā plīsīs, ļaujot notikt tam, kam jānotiek. Bet, pat līdz brīdim, kad Leo nebija izdzēris tēju, neizdevās izkustināt vairogu ne par milimetru, un tas sāka palikt kaitinoši. Ādu pārņēmušās tirpas nemainīja savu intensivitāti ne mirkli. Leo, saņēmis manu otru plaukstu un noslīdējis uz zemes tāpat kā es, mazliet palīdzēja, līdz tiku ar spēku ierauta viņa sakarsušajā ķermenī. Tas diemžēl neradīja nekādu panākumu sajūtu. Nopūtos, iekšēji ievaidoties, it kā kāds mani āzētu, un pēc sekundes jau nokļuvu atpakaļ sevī. Joprojām žēlojoties, atgāzos uz zemes.

- Man nemūžam nesanāks, - purpināju, sabozusies kā vēl nekad. Pamanīju uz baltajiem griestiem neiederīgu, pelēku pleķi, kuru iepriekš nebiju manījusi. Kāpēc pēkšņi tas šķita svarīgi?

Leo, neko neatbildēdams, saņēma manu roku un pierāva sēdus, tā sacīdams – nē, tev jācenšās un viss izdosies.

„Jā, it kā es necenstos,” nodomāju, prātā cenšoties sevi piespiest rīkoties. Vienu mirkli mēģināju koncentrēties, taču tad palaidu Leo plaukstas un vēlreiz žēlabaini nopūtos. Bezjēdzīgi. Viņš atkal satvēra manu roku aiz locītavas un centās uzvilkt kājās, bet es rāvos ārā, murminot ko galīgi nesaprotamu. Leo iesmējās, beidzot ar visu spēku pievelkot sev klāt.

- Esmu tavs treneris, un tev ir jāklausās, - viņš centās pavēlēt, taču balsī varēja dzirdēt izteiktu smaidu, it kā puisis vēlētos smieties. Par mani. Nolaidu galvu un neko neatbildēju, vien pasmīnēju.

Lai nekas nebūtu jādara, spītīgi izlocījos no tvēriena un pastiepos pēc pavisam nedaudz atdzisušās tējas krūzes, parādīdama, ka vēlējos dzert. Kaut tā nemaz nebija. Pēc sejas nevarēju saprast, vai Leo noticēja kustības būtībai, taču viņš neko neteica.

Uzlikusi kājas uz dīvāna un pievilkusi tās sev klāt, atspiedos pret pāris spilveniem. Pa malciņam kāri dzēru sārto mežrožīšu tēju, nedaudz apdedzinādama mēli un speciāli rūpīgi izbaudot saldo garšu. Leo, sapratis, ka šodienai vēlos pielikt punktu, apsēdās dīvāna otrā galā un ik pa brīdim paskatījās acīs, kā cerēdams, ka pārdomāšu, kaut tas bija velti. Viņš, īsi pēc tam, kad to saprata, ieslēdza televizoru un sāka bezmērķīgi lūkoties ekrānā, vienu pēc otra pārslēdzot kanālus. Nekā īpaša tur nebija – visādas ziņas, kurām neredzēju jēgu, filmas, kurās tika attēlots viens un tas pats, dziesmas, zaudējušas popularitāti jau pirms gadiem diviem, realitātes šovi. Kādas divas reizes uz apli pārslēdzis kanālus, Leo nopūtās un nospieda sarkano taustiņu uz pults. Viņš, pie mana pēdējā malka, pieslējās kājās un pastiepa plaukstu, kā aicinādams nostāties. Neapmierināta kaut ko noņurdēju, rādot, ka tā bija ērti, bet Leo tagad kļuva īpaši uzstājīgs:

- Man ir ideja, ko mēs šajā šausmīgajā laikā varētu darīt. Tas būs jautri. Apsolu, - viņa sejā atspoguļojās lūdzoša kucēna cienīga izteiksme. Nepatikā sašķobīju seju, kā domādama žēloties, bet pateicu ko pavisam citu:

- Un kas tas būtu?

Noliku tējas krūzīti uz paliktņa un sadzirdēju kā ārpusē spēcīgi pret logu sitās piemājas koka zari, parādot, cik vējš bija spēcīgs. Dažbrīd pat šķita, ka rūtis sašķīdīs. Ko gan mēs šādā laikā varētu darīt?

- Piedod, kārtis nav mana specialitāte, it īpaši, ja tas ir uz izģērbšanos, jo tad vienmēr zaudēju, - centos jokot, bet uzreiz sapratu, ka prātā tas izklausījās daudz labāk. Likās, ka vaigi pietvīkst, un es nolaidu skatienu, pievēršot uzmanību kādam ļoti intriģējošam caurumam labajā zeķē, kas iepriekš netika manīts. Dzirdēju, kā Leo nemanāmi iesmējās, un jau atkal satvēra manu roku, uzreiz pieceļot kājās. Smaids no puiša sejas nepazuda pat tad, kad viņš runāja. Laikam joks izdevās, vai arī Leo vienkārši smējās par manu muļķību. Redzēju, kā puiša acis aizklīst līdz sienas pulkstenim.

- Tagad ir pusvienpadsmit, - Leo teica, aiz sakāmā ieturēdams nelielu pauzi. - Cik zinu, ap šo laiku divi man pazīstami cilvēki jau guļ, tātad  nekā aizdomīga, ja mēs mazliet aizņemsimies viņu dzīvi.

Iespurdzos, uzreiz padomādama, ka tas ir tikai joks, bet viņa sejas izteiksme lika domāt, ka tā nebūt nebija. Smaids izdzisa, un es saraucu pieri neizpratnē.

- Nesaprotu, - atzinos, - kā gan es to varēšu izdarīt? Neesmu tik spējīga, lai pat ar pieskārienu pārceļotu, bet tu gribi, lai uzreiz pārlecu uz trešo līmeni, kad var to darīt ar domām vien? – sašutusi saraucu pieri. - Un vispār, man likās, ka tu vēl esi otrajā stadijā. Pa kuru laiku paspēji iemācīties to darīt  neskatoties?

Jautājumi bira neapdomājoties, tomēr Leo neatbildēja. Redzēju smīnu, acīs varēja manīt sajūsmu kā mazam bērnam, kam rokās nokļuvusi liela, salda konfekte. Likās, viņš zināja, ka uzdošu šos jautājumus, tāpēc neko neatbildēja, cenšoties uzturēt intrigu.

- Redzēsi, - Leo teica, un pēc kādām trim sekundēm sajutu tirpoņu un aukstus sviedrus uz skausta; likās, ka vējš iespraucas ķermenī, kaut visi logi, cik zināms, bija ciet. Dzirdēju, kā džinkstoņa ausīs, parasti vāja un nemanāma, tagad palika skaļāka un skaļāka, liekot visam apkārtējam nobālēt, līdz vairs neko citu nedzirdēju. Spalgā skaņa spiedās bungādiņās, it kā vēlētos tās pārplēst, un man sareiba galva. Šķita, ka ap vidukli aplika virve, jo pēkšņi kāds mani pavilka, un es ar visu spēku triecos durvju virzienā, nespējot pat ar savu gribu apstāties. Aizspiedu acis un pieliku rokas priekšā sejai, un tad iestājās pilnīgs klusums. Uz pāris sekundēm nekas nebija sadzirdams. Pilnīgi nekas. Ne vēja, ne zaru triekšanos pret loga rūtīm, ne savu elpu vai spindzoņu ausīs.

- Kate? – pēc šī klusuma brīža, vārds tika izrunāts par skaļu, un es šokā salecos. Acis atsprāga vaļā. Tumsa. – Tūlīt sameklēšu to nolādēto gaismas slēdzi. Tam tepat vajadzēja būt... – Soļi attālinājās. - Ahā!

Gaisma bija pilnīgi balta; tā apžilbināja vārīgās acis un lika, smagi ievaidoties, aizspiest tās ciet. Dzirdēju kā lampa, kas atradās pavisam netālu šajā telpā, džinkst, it kā tajā būtu ielikti simtiem iršu.

- Kas...? – ņurdēju, izberžot acis tā, ka tās sāka sāpēt.

- Paskaties, - Leo balss bija mazliet citādāka – zemāka, dobjāka -, un to pamanīju tikai tikko. Acis atvērās.

Pirmais, ko ieraudzīju, bija debesis. Nē, griestus gaiši zilā krāsā. Jāatzīst, nekad tādus nebiju redzējusi, ja vien tikai filmās, kur rādīja kāda bagātnieka dzīvi. Zem sevis sajutu mīkstu gultu, ieliekušos zem svara. Centos piecelties sēdus un pamanīju, ka mugurā ir kāda sveša cilvēka pidžama – salātzaļi šorti un spilgti zaļš krekliņš -, kas atradās uz deviņdesmit – sešdesmit – deviņdesmit cienīga auguma.

Es biju apmainījusies ar ķermeņiem.

Nespējot paelpot, sajutu, kā sirds sāka sisties arvien straujāk, un palūkojos uz Leo, kurš stāvēja durvju ailē. Protams, kad viņu ieraudzīju, no panikas uzliesmojuma, gandrīz izvēlos no gultas. Tikai pēc mirkļa sapratu, ka viņš vienkārši neatradās savā ādā, un atslābu. Sirds palēnām atguva savu ierasto ritmu.

Leo bija vecāks - ar tumšiem matiem, kas spurojās uz visām pusēm, atlētisku augumu, uz kura uzstīvēts par diviem izmēriem mazāks krekls un bikses, kas šķita par lielu. Seja nedaudz stūraina, taču simpātiska pēc pirmā acu uzmetiena.

- Kā es te nokļuvu? – izgrūdu pār lūpām. Balss likās par smalku, šķita, ka runāju kā divpadsmitgadīga meitene, kura korī dzied soprānu.

- Es iemiesojos Nevaijā, tad tevī un Maiklā, - Leo atteica, atklājot pilnīgi taisnas zobu rindas. – Izdevās trīs sekundēs. Jauns rekords.

Neko neatbildēju un beidzot pavisam piecēlos kājās, jo tālumā ieraudzīju spoguli. Soļi bija raiti, kustība vijīga kā čūskai. Aizslīdēju garām Leo un iegāju nākamajā istabā, pēc pāris soļiem uzduroties lielam, ar dažādām krāsām izrotātam spogulim.

Man bija tumši, īsi mati, kas nepaklausīgi liecās dažadās lokās ap manu – nē, Nevaijas - seju. Biezās lūpas šķita ķirurģiski palielinātas, kaut par to nebiju pārliecināta, virs dabīgajām skropstām šķita pielīmētas mākslīgas – garas un biezas, kaut gan varbūt tās bija īstas. Acis tumši zilas – iespējams, efekts panākts ar lēcām. Kādēļ gan iet gulēt vajadzēja ar šiem papildinājumiem, gan nezināju.

- Kas viņi ir? – aplūkojot savas aprises, jautāju un pasmaidīju. Uz viena zoba bija pielīmēts spožs dimantiņš.

- Maikls un Nevaija Kerili. Simulatoru kluba īpašnieku bērni, - Leo atteica, bet es pat nenovērsos. Izbaudīju spoguļa virsmā redzamo skatu, visu laiku aiztiekot krāsotos, zilganmelnos matus. Sajutos lepna. Apmierināta ar to, ka pirmo reizi atrados cita ķermenī, ne tikai Leo, pie kura jau biju pieradusi kā pie otra „es”. Tas šķita dabiski. Bet tagad... Meitene, kuru nekad iepriekš nebiju redzējusi, pakļauta. Spēju viņu kontrolēt un darīt it visu, ko sirds kāroja. Tas likās neiedomājami. Fantastiski. Kaut to neizdarīju es, jo Leo mani pastūma vai arī pavilka, kā iekšējās sajūtas teica.

- Pirmajā reizē es arī tā darīju, - puisis, pie kura balss tembra nebiju vēl pieradusi, pārtrauca klusuma brīdi. – Kādu stundu sēdēju pie spoguļa un ar pavērtu muti skatījos kā nekas nemainās.

Pasmīnēju, paceļot vienu lūpu kaktiņu uz augšu. Vaigā iegūlās sīka bedrīte.

 Leo ļāva pētīt sevi vēl pāris minūtes, bet tad saņēma manu roku, kas joprojām aiztika Nevaijas seju, matus, un maigi pavilka nost.

 - Lai tīksminātos, mums pietiks laika vēlāk. Tagad iesim izklaidēties.

 Jāatzīst, uzreiz neradās asociācija ar to, ka šie divi jaunieši dzīvo Fēras Pilsētas Simulatoru klubā un to, kā taisījāmies izklaidēties. Tikai, kad, izgājuši caur daudzām ejām un ceļiem, sasniedzām telpu, kur virs stikla durvīm karājās mirgojošs uzraksts „22. gadsimta Fēras atrakciju parks”, sapratu, ko taisījāmies darīt.

 Leo atvēra durvis un ļāva ieiet nelielā, gaišā telpā, kur it kā, pēc savām pamatskolas ekskursijas atmiņām, vajadzēja atrasties kasēm, bet tagad stāvēja rindas ar krēsliem gar abām sienām. Nelielā kases būdiņa bija noņemta, un stūrī tagad atradās liels datorekrāns ar parādītiem virzienu rādītājiem: „tualete”, „kārtings”, „piedzīvojumu simulatori” un visādām šādām zīmēm. Leo, paiedams man garām, piegāja pie pavisam nemanāmām durtiņām blakus arkveidīgam tunelim. Ejai gar malām spīdēja nelielas, gaišas lampiņas, iebūvētas sienās; ceļš veda uz nākamo telpu. Leo, atverot mazās durtiņas, izņēma spožas atslēgas. Neko neteikdams, viņš iegāja ejā un ar rokas mājienu lika sekot. Tunelis atgādināja alu. Sienas nebija gludas, tām bija dažādi izliekumi kā dabīgi izskalotai klintij; tumšas, šķita, ka varētu būt sarkanbrūnā krāsā, kāds parasti tika aprakstīts piejūras māls, ko redzēju pa televizoru, bet nebiju par to īsti pārliecināta, jo vietu apgaismoja diezgan vāji. Ielūkojos Leo pakausī tieši brīdī, kad viņš apstājās, lai atslēgtu kārtējās priekšā esošās durvis. Klikšķis atbalsojās ejā, tad vēl viens brīdī, kad puisis iegāja iekšā nākamajā telpā un nospieda gaismas slēdzi, un caur atvērtajām durvīm gaitenī iespīdēja spožs gaismas kūlis. Samiedzu acis, lēnām pierazdama pie baltās gaismas, un sekoju Leo.

Man aizrāvās elpa, kad ieraudzīju, kas te atradās. Milzīgā telpa drīzāk izskatījās pēc izdemolēta sporta stadiona, ar griestiem vismaz divdesmit metru augstumā. Grīda bija tikpat nelīdzena, cik sienas ejā, likās, ka tā veidota no miljoniem mazu metāla plāksnīšu, uz kurām uzkāpjot viss ielieksies. Telpa šķita vienmuļa – ja neskaita zemi, viss pārējais bija klāts ar milzīgiem, melniem ekrāniem; zem griestiem uzstādīti nelielu sliežu labirinti, pie kuriem tiek pieāķētas drošības troses, bet tagad tās bija savāktas vienā stūrī un pieliktas pie sienas. Blakus atradās kontroles panelis.

Leo, protams, jau bija piesteidzies pie tā un nospieda mirgojošu pogu pašā stūrī. Brīdī, kad panelis ieslēdzās, uz augšu pacēlās hologrāfiski attēli, kur tika attēlota šī telpa. Leo uzspieda uz kāda taustiņa, tā ieslēgdams visus ekrānus un radot šo vietu par pļavu. Ekrāni bija trīsdimensionāli, šķita, ka pļavas krāsainā virsma atrodas tepat, ka telpa izplešas desmitiem reižu lielāka, varēja dzirdēt putnu čivināšanu, ik pa brīdim cauri iztraucās mierīgs vējš, sakustinādams ziedlapiņas un likdams visam nedaudz ieliekties. Tālumā varēja redzēt paceļamies kalnus. Man aizrāvās elpa, pirmo reizi dzīvē ieraugot ko tik krāšņu, bet nepatiesu. Reālu, bet arī neīstu. Metu acis visapkārt, izbaudot vēja glāstus. Sajutu, kā nāsīs ieplūst patīkama ziedu smarža. Sareiba galva, un es aizmirsu, ka īstenībā manis te nebija, vien prāts. Tas mani neinteresēja, jo jutu to, ko juta ķermenis.

Leo pielavījās no mugurpuses un, neko nesakot, aplika ap vidukli melnu jostu, pie kuras jau atradās piestiprināta drošības trose. Pievelkot visu ciešāk, lai nekas nenoietu greizi, Leo neko nesacīja, bet sirds sāka lēkāt arvien straujāk un straujāk, baidoties no tā, kas tagad notiks. Es nezināju, ko vajadzēja darīt.

- Tu te esi bijusi? – puisis jautāja, beidzot piekārtojot drošības jostu; papurināju galvu. Lai gan šo vietu vienreiz apciemoju, šī zāle tajā laikā tika renovēta, tāpēc nevarēju teikt, ka te kādreiz biju ienākusi. – Tātad, tev būs jāpārvar dažādi šķēršļi un jānokļūst galā pirms manis. Tā teikt, spēle diviem. Sacensības.

Pamāju, parādot, ka it kā saprotu, kas tiek prasīts. Prātā iedomājos, kādi šķeršļi varētu draudēt. Zemestrīču izraisītas plaisas? Mežs ar apgāztiem kokiem, kuriem jāpārlec pāri? Varbūt būs jālec pa kokiem kā vāverēm? Šeit iespējams it viss, vai tad ne?

Leo sakārtoja savu jostu un savilka to tik cieši, ka krekls, kurš jau tā likās par mazu, savilkuma vietās saliecās un burzījās. Pāris reizes paraustījis strīpaino virvi, lai pārbaudītu tās stiprumu, puisis piegāja pie kontroles paneļa un ar veiklām pirkstu kustībām izveidoja mūsu spēles laukumu. Izskatījās, ka Leo kādreiz te jau bija. Varbūt vienatnē?

Ekrāni izdzisa, iestājās absolūta tumsa, liekot iedomāties, ka varbūt tika pārtraukta elektrības padeve. Metu acis visapkārt, bet neko neieraudzīju, taču tad sajutu grīdas deformāciju, kas norādīja, ka teorija par nelielām plāksnītēm, bija patiesa. Atkāpos soli uz aizmuguri, sajūtot kā viena no plāksnēm ceļ uz augšu, kā gribot nogāzt no kājām. Visi ekrāni, kuri klāja sienas, griestus un grīdu, ieslēdzās. Pēc mirkļa atradāmies uz augsta kalna.

Zeme bija pelēka, pēc izskata veidota no akmens, ik pa brīdim kādā vietā varēja redzēt kādu sūnu klātu laukumu. Palūkojos visapkārt, redzēdama milzīgo attālumu no šīs vietas līdz tuksnešainajai apkārtnei lejā. Tieši pāri galvai pārlidoja milzīgs putns ar lieliem, melnām spalvām klātiem spārniem. Pieliecos, lai tas neielidotu manī, un sagrīļojos. Sajutu svaigu, sutīgu gaisu spraucamies ikkatrā ķermeņa šūnā, saule, spēcīgi un apžilbinoši, spīdēja abiem virs galvas, jau pēc mirkļa liekot ādai svīst. Viss izskatījās tik īsti, ka jau sāku noticēt radītajam attēlam.

Bailēs trīcēju, lūkodamās apkārt, kā kaut ko meklēdama, bet tā arī neko neatrazdama. Vējš palika spēcīgāks, sapurinot īsos matus uz visām pusēm. Garām patraucās vēl pāris putnu bari, izdvešot tikai tiem raksturīgās skaņas.

- Gatava? – Leo jautāja, un es pamāju ar galvu. Viņš nospieda pogu uz kontroles paneļa un nostājās nepieciešamajā vietā. Pamanīju, ka pie kājām ir novilkta spilgti sarkana līnija, ko nedrīkstēja pārkāpt. Sākās atskaite, un es sajutu adrenalīna pieplūdumu smadzenēs, kas drīz vien izplatīsies visā ķermenī.

- Desmit, deviņi, astoņi... – elektroniska balss monotoni teica, - ...trīs, divi, viens!

Līnija pie kājām pazuda kā nebijusi, ieraudzīju, kā Leo jau bija piesteidzies pie vietas, kur klints pacēlās kādus piecpadsmit metrus augšup. Tikai brīdī, kad viņš, jau ieķēries klints virsmā gatavojās kāpt, uz prātu sūtītie panikas impulsi lika kājām sākt skriet.

Kāpēc manī raisījās bailes, ja šī bija tikai spēle?

Ar pirkstiem spēcīgi ieķēros klints asajā virsmā un sperdamās rāpos augšā. Šis kadrs mazliet atgādināja tos klinšu kāpējus, kuri parasti kāpa augšā ar domu „jo augstāk, jo labāk”, taču es plānoju darīt pēc „jo ātrāk, jo labāk” principa. Bez domāšanas.

Atrodot jaunas iedobītes vai izaugumus, liku plaukstām piekļauties klintij un vilku sevi augšup. Ik pa brīdim garām patraucās pa kādam plēsīgam putnam, it kā cenšoties iebiedēt, bet es visu laiku centos iegalvot, ka šī bija tikai ilūzija.

Bez apstājas rāpos arvien augstāk, un visu laiku likās, ka kāpjot attālums līdz pašam galam nevis sarūk, bet palielinās; tas sāka palikt kaitinoši. Vai tas bija kāds joks?

Ar acīm sameklēju Leo, kurš atradās pāris metrus virs manis un drīz vien jau būs virsotnē. Nošņācos pati uz sevi un saņēmos vēl vairāk, kaut zināju, ka esmu zaudējusi. Ieķērusies pēdējā iedobītē, uzvilku sevi uz malas. Redzēju, kā Leo jau steidzas tālāk un, kad nostājos uz kājām, kuru katru brīdi gatava saļimt, viņš jau bija ieskrējies un ar kaķa cienīgu atspērienu lidoja pāri aizai, kas šķīra šo virsotni no nākamās. Puisis piezemējās tupus, četrrāpus paslīdēdams kādu pusmetru uz priekšu. Dziļi ievilkdama svaigo, sutīgo gaisu plaušās, sekoju Leo gājienam. Skrējiens bija īss, tikai tik, lai pietiekami sasniegtu ātrumu, un uz pašas malas kājas automātiski atspērās. Izpletusi rokas kā putns, lidoju pāri nelielajai atstarpei, kādus simts metrus zemāk redzot šņācam strauju, kalnainu upi, gatava ar savu kāro muti aprīt. Sirds salecās, centos atcerēties kā elpot, panikas signāls ķermenī lika prātam bailēs kliegt. Ar smagu triecienu piezemējos nākamās klints virsmā, un man aizcirtās elpa. Strauji pacēlu acis, ieraugot kā Leo, skrienot pa šaurajām, līkumotajām taciņām, atskatās un pasmīn. Jā, iesācēja. Pieslējos kājās un ar visu ātrumu nesos viņam pakaļ. Izstiepusi rokas, lai noturētu līdzsvaru, nostājos uz vienas no taciņām, kas šķīra šo klints radzi no nākamās, un centos, neskatoties lejup, apdzīt puiša straujo soli. Atrados viņam tieši astē. Pēkšņa refleksa rezultātā pārlēcu uz blakus esošo, tikai nedaudz šaurāko taciņu. Tā veda uz augšu tieši pāri Leo galvai. Ar rokām atbalstoties pret klints izaugumu, ko veidoja šī taka, palīdzēju noturēt līdzsvaru un drīz vien atrados tieši virs puiša, kurš, pamanījis manu straujo tuvošanos, centās palielināt ātrumu. Pasmīnēju un ar lēcienu piezemējos nākamajā zemes pleķītī, tieši pirms Leo. Laikam šīs bija beigas.

- Ko stāvi? – Leo iesaucās un, satvēris manu plaukstu, vilka tuvāk kraujas malai. Sekojot puiša piemēram, pārlidojām tai pāri un pēc sekundes jau kritām lejā no kādu simts metru augstuma, tieši sausa tuksneša virzienā.

Adrenalīns ieplūda vēnās, liekot uz ādas uzmesties aukstai zosādai. Patīkamai, aukstai zosādai.

Drošības trose mūs paglāba no trieciena, tieši virs grīdas pārtraucot kritienu. Smiekli, kas atskanēja no mutes, bija sajūsmas un prieka pilni. Bailēs trīcošās kājas pieskārās zemei.

- Tas tik bija, - nočukstēju. – Neiedomājami. Fantastiski.

Nespēju izteikt vārdos, ko šobrīd domāju. Viss šķita tik reāli, bet īstenībā – ilūzija. Izskats, ko radīja ekrāni, pārspēja it visu.

Fantastiski.

- Nu re, un mums nemaz nevajadzēja pavadīt garlaicīgu vakaru pie televizora vai kāršu kāvas, - Leo, atbrīvojis sevi no jostas, piegāja pie kontroles paneļa un nospieda taustiņu, kas pilnībā izslēdza klints ilūziju. Telpā ieplūda auksts gaiss.

- Kārtis uz izģērbšanos, vai? – atskanēja balss no gaiteņa, kaut man likās, ka aizvērām durvis.

Pēc balss toņa uzreiz sapratu, kurš tur stāvēja, un man likās, ka paģībšu.

Kārters.

Vienu mirkli gribējās no visas sirds uzkliegt viņam, lai lasās, ka tiek, bet tad atcerējos, ka šobrīd nepavisam nebiju Katrīna. Vai Nevaija bija draugos ar Kārteru? Ko man teikt?

Noriju kamolu, kas pēkšņi nomainīja sajūsmas trīsas. Lēnām apgriezos otrādi un durvju ailē ieraudzīju pirms pāris nedēļām satikto puisi. Uzreiz prātā parādījās dažādas atmiņas. Tās kliedza, lai pievēršu uzmanību. Nošņācos, nezinu vai skaļi, vai klusi, un iegrūdu visas domas vienā vietā un liekot tām tur palikt.

- Nevaij, uzspēlējam? – Kārters, plati smaidīdams savu dziļdomīgo smaidu, pienāca tuvāk, un es gandrīz vai refleksu ietekmē atkāpos uz aizmuguri.

„Nē, es esmu Nevaija,” strikti pavēlēju un nopūtos, kā gribot saņemt sevi rokās. Pilnīgi neklausot panikā kliedzošo sirdsbalsi, lai skrienu prom, lai slēpjos Leo aiz muguras vai iecērtu spēcīgu pļauku Kārtera ģīmī, pamāju ar galvu.

- Uzliec upi, - Kārters teica Leo, un viņa rokas pieskārās manam viduklim, atāķējot jostu, kas bija pielipusi pie mitrās, nosvīdušās ādas. Sastingu, panikai atkal raisoties prātā. Ķermenis saspringa.

Izdzisa gaisma; uzreiz radās doma bēgt, bet, kaut metu acis visapkārt, nespēju saprast, kurā virzienā atradās izeja, un tad jau bija par vēlu.

Mēs atradāmies straujas meža upes krastā. Viss šķita zaļš, patīkams un vasarīgs. Vējš svaigs un vēss, visapkārt plūda spēcīgs skuju aromāts. Dzirdēju, kā putni savā starpā sasaucas, ignorēdami mani. Saules gaisma spraucās cauri koku blīvajām galotnēm, liekot upes virsmai spīdēt kā miljoniem dimantu. Sajutu, kā garām aizspurdz krāšņs putns, aiz sevis liekot sekot vēl dažiem. Tikai kādas desmit sekundes pētot apkārtni, pamanīju, ka elpa bija aizturēta.

- Ejam, - Kārters teica un gribēja saņemt manu roku, bet es pavisam nemanāmi no tās izvairījos un piegāju pie šņācošā ūdens. Pāri nepārāk platajai upei sniedzās vairāki milzīgi akmeņi, kas izskatījās apauguši ar alģēm un likās pavisam slapji. Ignorēdama Kārtera centienus ar mani – nē, Nevaiju - iesākt sarunu, spēru pirmo soli uz neliela, pelēkbalta akmens. Ieguvusi drosmu, ar lēcieniem sasniedzu vidu, visu laiku juzdama kā upes aukstais ūdens apšļaksta nosauļotās kājas. Jau atkal uzmetās zosāda.

- Pagaidi, - Kārters saķēra manu roku, un es sagrīļojos. – Mums ir jāiet pa straumi.

Pārsteigumā savilku uzacis, bet neko neteicu un, izraudama plaukstu no viņējā, pagriezos pa kreisi, sperdama pirmo soli uz blakus akmens. Tas bija slidens, un gandrīz zaudēju līdzsvaru, tomēr pēdējā mirkli, izstiepdama rokas, nostāvēju kājās. Viegli jo viegli pārlēcu no mazāka akmens uz lielāku, no apaļāka uz lēzenāku kā šķīvis, līdz sasniedzu galu. Ūdenskritums?

Pārsteigta palūkojos lejup, redzēdama kā izplūst zemāk redzamais attēls. Vienu brīdi jau atkal šķita, ka te tiešām atrados, bet prāts nebija tik lētticīgs. Pagriezos, lai dotos atpakaļ, taču ietriecos Kārtera ķermenī. Viņš atradās pāris centimetru attālumā no manis. Sirds salecās, zaudēju līdzsvaru un gandrīz kritu, bet puisis saķēra mani aiz vidukļa un turēja. Ar skatienu, kādu viņš lūkojās, sāka likties, ka puisis skatās manī. Katrīnā Deivisā. Bet tā nevarēja būt. Te bija Nevaija – viņa draudzene, paziņa vai kas cits, bet ne es. Sirds sitās tik strauji kā kolibri vēdas.

Nespēju izprast, kas notiek, bet Kārters lēnām pieliecās man pie auss. Viņa siltā elpa kutināja auss ļipiņu, un es sajutu tirpu vilni, kas pārskrēja pāri saspringušajam ķermenim.

- Es zinu, - Kārters iesāka, ieturot pauzi. Sajutu smaidu viņa sejā. – Es zinu, kas tu esi, mazā.

Radās sajūta, it kā kāds būtu iebelzis pa galvu. Skarbi izrāvos no puiša rokām, nespējot ne sakarīgi domāt, ne runāt. Vienīgā doma, kas prātā uzplaiksnīja, kliedza, lai bēgu, bet es nespēju. Skaļi elpojot, šokētu sejas izteiksmi lūkojos Kārtera smaidošajā sejā. Viņa smaids pauda uzvaru, kas manā gadījumā izskatījās pēc ļauna, nāves pilna smīna.

Atkāpos soli uz aizmuguri un zaudēju pamatu zem kājām.

„Es zinu, kas tu esi.”