Ar cieņu, Džeina Kraukle: VIENA diena

VIENA diena

Džeina,

Beidzot esmu saņēmusies un rakstu Tev, lai gan zinu, ka atbildi visticamāk nesaņemšu pirms brīvlaika. Tas nekas, Tev ir daudz vēstuļu kastītē, tāpēc neuztraucies – gaidīšu.

Pirms pāris dienām ieguvu eksāmena rezultātus. Esmu izkritusi angļu valodā, par ko esmu šokā – ne es, ne skolotāji, ne citi paziņas to negaidīja. Angļu valoda man vienmēr bija padevusies! Ko man darīt? Kā to pateikt vecākiem?

Ceru, ka viņi nesāks jautāt pirms laika.

Linda

Linda,

Ja vien Tavi vecāki nav no mafijas vai armijas, neieteiktu bēgt no mājām. Ja tomēr esi izlēmusi to darīt, atceries nomainīt vārdu un nedzīvot pie marihuānas audzētāja brālēna – tā būs pirmā vieta, kur Tevi meklēs.

Ja esi par labu izlēmusi sarunai ar vecākiem, pasaki, ka esi izkritusi visos eksāmenos. Kad viņi sāks kliegt un ziņot, ka turpmāk mācīsies internātskolā, paziņo, ka joko, jo nesekmīga esi tikai angļu valodā.

Ar cieņu,

Džeina L. Kraukle

* * *

Rīts, kurā mana māsa pameta ģimenes mājas, sākās pavisam parasti.

Pamodos septiņos no rīta, palūkojos spogulī, ieraudzīju katastrofu, kas, starp citu, neaprobežojās tikai ar matiem. Smagi nopūtos, zinot, ka neko nespēju paveikt, lai to novērstu. Tā vienmēr bija, jo, ja neskaita, ka mūždien atgādināju pinkainu trusi ar oranžiem vasarraibumiem izrotātu seju, nekāds kosmētiskais uzlabojums nespēja tikt galā ar zobu spraugu, kas atgādināja Lielo kanjonu, kā arī ar uz zoda esošo rētu. Vienmēr biju nožēlojusi brīdi, kad izlēmu ziemā šļūkt lejā no ledus klāta kalna vien ar maisiņu zem pēcpuses. Pēc sevis aplūkošanas, atradu skapja apakšā nomestu zilu kreklu, melnas bikses, paēdu brokastis un devos uz autobusa pieturu. Bija pusastoņi, un es jau zināju, ka nokavēšu stundas sākumu.

Tajā rītā nebiju satikusi nevienu no savas ģimenes, un, kā jau parasti, par to nepārdzīvoju. Vecākā māsa Londona tikko bija sākusi pēdējo gadu vidusskolā un, būdama klases vecākā, kā arī skolas avīzes galvenā redaktore, centās ierasties skolā gandrīz vai pirmā. Pagājušajā gadā, sākot mācīties ar viņu vienā skolā, biju braukusi ar autobusu jau desmit minūtes pāri septiņiem, bet ar laiku apjēdzu – nebija vērts censties, jo kāda gan bija jēga tupēt uz palodzes vairāk nekā divdesmit minūtes, pirms vispār uzradās kāda dzīva dvēsele? Labāk piecas minūtes palutināt sevi ar saldu, saldu miegu, it īpaši, ja, palūkojusies pulkstenī, apjēdz, ka bija vēl trīsdesmit sekundes laika ko gulēt. Šī sajūta ikdienu atgādina vissaldāko saldējumu karstā vasaras dienā – neko labāku nemaz nevar vēlēties.

Atšķirībā no Londonas, vecāki vai nu gulēja līdz desmitiem, vai nu nebija mājās visu nakti, tāpēc arī no rītiem saskrieties ar abiem neizdevās, ja vien neieskrēju guļamistabā un neuzmodināju abus pret pašu gribu. Tādā gadījumā gan parasti paliku bez kabatas naudas, tāpēc labākais risinājums bija doties prom, nevienu netraucējot.

Tajā rītā tiešām nelikās, ka varētu notikt kaut kas neparasts. Tie paši mākoņi, tas pats skats aiz autobusa loga, tās pašas mašīnas skolas stāvvietā, bet es kļūdījos.

Nekad nebiju iedomājusies, ka mana dzīve varēja mainīties vienas dienas laikā, kā tas notika tajā deviņpadsmitā oktobra pēcpusdienā. Un viss sākās ar ģimenes paraugbērnu Londonu, kas beidzot bija apņēmusies ignorēt noteikumus un darīt to, pēc kā sirds kāroja.

Londona Kolinsa tajā dienā sāka dzīvot pati savu dzīvi.