Delreju cīņa: PIEKTĀ nodaļa

PIEKTĀ nodaļa.

***

9 dienas pirms notikuma.

Rudens.

Atcerējos to vienu reizi, kad pirms gadiem četriem ar tēti devos mežā. Bijām izlēmuši, ka nepieciešams izbaudīt dienu kā pienākas, kā tas nebija noticis jau ilgu laiku, jo tad uzskatīju sevi par pietiekami pieaugušu, lai nepavadītu laiku ar vecākiem. Bet es piekritu. Kādēļ gan pēdējo reizi neļaut tētim aizvest uz mūsu īpašo vietu? Uz mūsu abu mājām?

Ziemas beigas; tikai nesen laikapstākļi bija noskaidrojušies tā, ka snigušās baltās pikas pamazām plaka un gurkstēja zem zābaku pazolēm. Spožās saules mestie stari atspīdēja sniega segu, padarot mani gandrīz aklu.

Sasniedzām kalnu. To pašu, kur pirms gandrīz gada šļūcām ar Leo, to pašu, kur pavadīju lielu daļu bērnības ziemas dienu.

- Šeit es iepazinu tavu mammu, - tētis, norādījis uz pauguru, kārtējo reizi teica. – Tad es biju tavā vecumā.

Iedomājos savus vecākus pusaudžu gados, un nevilšus pasmaidīju, acu priekšā redzot mammu kautrīgi lūkojamies apkārt un tēti cenšamies pievērst viņas uzmanību. Ir grūti saprast, ka tā tik tiešam varēja būt noticis, jo no pašas bērnības man bija licies, ka viņi ir saskanīgi kā sarkana un balta roze, un es nevarēju iedomāties, ka viņi nav pazinuši viens otru visu savu mūžu.

Un mēs atkal kā sākumskolas gados uzsēdāmies uz plastmasas ragavām un laidāmies lejup. Vēl un, vēl un vēl. Jutos kā putns rudens nogalē, kad viņš sasniedz jaunas tāles un planē pāri miljonu cilvēku galvām. Slīdēju lejā, rāpos augšā, tas palika arvien grūtāk, jo sānos dūra kā ar adatām, līdz tētis vairs nespēja pieveikt stāvumu un augšup kāpu vienīgi es.

Brīdī, kad ragavas sasvērās un es ar vēderu ar visu iespējamo pasaules spēku, kā tas tad likās, ietriecos kokā, tētis, joprojām smaidīdams, lūkojās manī vairāk nekā trīsdesmit metrus zemāk. Viņš laika gaitā nebija mainījises – gaiši brūni viļņaini un biezi mati, mūždien šķietami īgns skatiens un biezas uz augšu saviktas uzacis. No trieciena likās, ka visas skābekļa rezerves kā ar pletni tiek izdauzītas ārā no ķermeņa. Apdullinājums, sāpes kuņģī; plaušas izmisīgi kauca pēc gaisa, tāpēc to – asu un skrāpējošu – ierāvu rīklē un sāku rīstīties.

Tajā brīdī domāju tikai par to, kādas domas varētu raisīties tēta prātā, redzot, kā sakņupu uz zemes un ar pirkstaiņu virspusi nevilšus noslaucīju verdošas asaras, sakrājušās acu kaktiņos.

Tagad zināju, kā tas bija.

Mugurkauls no trieciena likās samilstam putekļos, un tikai tas, ka joprojām spēju pakustēties, ziņoja, ka neesmu neko salauzusi. Centos piecelties sēdus, viss ķermenis sūrstēja kā brūce apslacīta ar citrona sulu, un pat, palūkojoties augšup, visa pasaule virpuļoja valša dejā. Tomēr nekāda veida sāpes vai sajūtas nespēja tikt salīdzinātas ar to, kas notika manā galvā.

Leo. Kur ir Leo? Vai viņš bija iekšā? Savainots? Un kā ar māsu? Viņiem mani vajadzēja, man nepieciešams doties iekšā!

Kampu gaisu, cik vien spēju, līdz muskuļi ziņoja, ka varu pieslieties sēdus. Tikai tajā sekundē apjēdzu, ka apkārt risinošo skaņu virknējumi slīd gar ausīm un es nedzirdu neko. Ne gruzdošās skolas telpas čūksti, ne cilvēku drūzmēšanos apkārt, ne kādas sievietes jautājumus, kad viņa palīdzēja piecelties, jo pati fiziski to nespēju. Četrtāvu ēka bija pilnīgi neatpazīstama, lai no kura leņķa arī neskatītos. No izsprāgušajām logu rūtīm vēlās melnas dūmu vērpetes, pēc nepilnām desmit minūtēm liekot cilvēkiem atkāpties, jo elpošana vairs nebija iespējama, durvis, caur kurām iesoļoja Leo un Ellena, atradās pāris soļu attālumā no manis, un joprojām gruzdēja sprādziena ietekmē.

Neviens nelikās mani manām, it kā es te nemaz nebūtu, un par to arī biju visvairāk pateicīga. Ieradās ugunsdzēsēji, ātrā palīdzība, policija, bet es tikai lauzos garām cilvēku stāviem, lai varētu iekļūt iekšā nāvējošajā ēkā. Ķermeņi labprātīgi pašķīrās, kā juzdami, ko domāju. Varbūt tā arī bija? Varbūt panikas pilnie kliedzieni no prāta tagad klāja visu šo vietu, jo nespēju saglabāt pārdomas vietā?

Atkāpās, paslīdēja malā, neviens neko neteica, un es arī neko nevēlējos dzirdēt, izņemot paziņojumu, ka ar puisi un viņa māsu viss bija kārtībā, bet nekā.

Nokļuvu līdz dūmu sienai, kas šķīra mani no skolas, un tajā brīdī kāds mani satvēra un stingri vilka atpakaļ.

Asaru vāli klāja seju, kliedzieni no mutes vēlās bez apdomāšanas, un ar katru milimetru tālāk no Leo likās, ka no krūtīm tiek izrauta sirds. Atkal un atkal, bez apstājas.

„Leo! Lūdzu, Leo, atsaucies!” panikā domāju, iespējams, to varēja dzirdēt visi pārējie, bet atbildes nebija. Ne skaņas, ne domu pavediena, ne ar dvēseli tveramas nokrāsas vai emocijas.

Klusums.

Persona mani iestūma ātrās palīdzības mašīnā un drīz vien likās, ka visa pasaule stingst kā sasalstot. Nebiju pamanījusi, ka ārsts būtu ko devis vai ievadījis, bet bija jau par vēlu. Atslēdzos turpat uz ādas pārklātās kušetes, domājot par to, kāda bija pēdējā Leo doma, pirms skola tika uzlaista gaisā.

Pamodos, pieslēgta sistēmai un jūtot visu ādu smeldzam. Uzreiz pēc spirtam līdzīgās smaržas noprotu, ka atrodos Fēras slimnīcā – vienīgajā vietā, kur šobrīd tik tiešam nevēlējos būt, jo šajā iestādē esošie ārsti mūždien meta briesmīgus jokus par delrejiem un pārējo Īlijas baktēriju pacientiem. Pēc šāda veida attieksmes jau sen radās iespaids, ka tieši te Lilita Delreja ieguva savas spējas, kaut, visticamāk, tā nebija patiesība.

Telpa bija pilnīgi balta un vienīgais gaismas avots – saule – spīdēja cauri četru rūšu lielajam logam. Sešas gultas, tikai viena aizņemta un tajā gulēju es.

Leo.

Jā, tā bija pirmā doma, pirms palūkojos apkārt, jo no visas sirds vēlējos blakus ieraudzīt brāli un māsu, bet nekā – gultas – tukšas un aukstas – stāvēja atspiestas pret sniegbaltajām sienām.

Kur gan Leo varēja būt? Vai viņam viss kārtība? Vai viņš cieta eksplozijā?

Sāpes no šīs domas vien pārspēja smeldzoņu ķermenī vairākkārtīgi, un tikai tad pamanīju, ka daudzas vietas rokās un uz sejas klāj šuves un apsēji. Tas nozīmēja tikai divus variantus – vai nu Eiverija, Amēlija, Kārters un citi izlēma nedot Īlijas šķīdumu, domājot, ka varēja noderēt kādu citu reizi, vai nu viņi par notikušo neko vēl nebija dzirdējuši.

Vairāk sliecos uz otru ideju, un tieši tas lika sirdij sažņaugties. Viņi nezināja par uzbrukumu, par sprādzienu, par Leo, par mani, par Ellenu, neko. Vai tas nozīmēja, ka Pārkeri tagad cīnījās par savu dzīvību?

Vai viņi vispār bija dzīvi?

Pierāvu sevi kājās un mirkli apdomāju, vai varēju atvienoties no ierīces, bet tad izlēmu tam par labu. Ja viņi zināja, ka biju Katrīna Deivisa, nebrīnījos, ja kuru katru brīdi ieradīsies Florence Grīna un mani iznīcinās. Nedomāju, ka pat Aizstāvības atvēršana Fērā spētu viņus aizkavēt, kaut tas būtu nelegāli. Tādā gadījumā nekur nebūtu droši.

Izvilku caurulītes no apakšdelmiem un uzrāvu mugurā uz blakus galdiņa salocītās drēbes, noplēšot pāris uzlīmētos plāksterus vietās, kur bija vismazākie savainojumi. Kailām pēdām aiztipināju līdz aizvērtajām durvīm, it kā kāds varētu mani sadzirdēt. No šīs puses beidzot pamanīju, ka logs ļāva pavērties uz centra ziemeļu puses augstskolu, kur pirms pāris gadiem iestāties bija mans vislielākais mērķis. Kad atklāju, kas biju, šī ideja tika atlikta otrajā, tad trešajā plānā, līdz galu galā izlēmu vispār beigt mācības līdz ar vidusskolu. Tagad varēja redzēt studentus pa vienam vai diviem ejam ārā no ēkas, kas nozīmēja, ka tagad bija vēla pēcpusdiena. Cik ilgs laiks pagājis, kopš notikušā?

Pavēru mazu šķirbiņu un palūkojos gaitenī. Pāris pacienti staigāja turpu šurpu, citviet redzēju sievietes un vīriešus ārsta uzsvārčos sarunājamies vai aizpildām kādas lapas. Ja iziešu ārā, vai kāds mani atpazīs?

Izlēmu riskēt un strauju gaitu šķeršoju gaiteni, līdz sasniedzu šauras kāpnes, kas veda tieši uz pirmā stāva izeju. Centos nedomāt par to, ka tepat varēja gulēt Leo vai Ellena un ka viņu veselības stāvoklis lūgtin lūdza pēc glābiņa, un izmetos ārā uz ielas. Nelikās, ka kāds būtu pamanījis, tomēr neļāvu sev iet lēnāk, baidoties, ka turpat uz pēdām varētu dzīties kāda medmāsa.

„Leo?” ceļā uz tuvāko autobusa pieturu joprojām centos satvert puiša domu pavedienu, bet līdzšim nekas neizdevās. „Ellena? Kāds?”

Kailās pēdas pie karta soļa sāpēja tā, it kā staigātu pa lauskām, un man vajadzēja sakopot visu gribasspēku, lai sasniegtu transportu. Tikai tad apjēdzu, ka mana soma bija palikusi slimnīcas palātā, un biju palikusi pilnīgi bez nekā noderīga, vien savām – nu jau – izmazgātajām drēbēm.

„Leo?”

Vajadzēja doties mājās ar kājām, bet tas bija vairāku kilometru gājiens, un es nemūžam nespētu to paveikt šādā kondīcijā, tāpēc izlēmu par labu vienai vienīgai iespējai – Kārters. Pat, ja viņš nebūtu mājās, pat, ja es viņu vairāk nesatiktu, visticamāk, spētu palūgt viņa tētim piezvanīt Eiverijai vai kādam citam, un tas būtu kaut kas jēdzīgs.

Nebiju runājusi ar puisi vairāk nekā mēnesi, un pat nesapratu, kas bija noticis, lai viņš vairāk nezvanītu. Iepriekš mēģināju pēc iespējas biežāk sasniegt Kārteru – zvanīju, devos uz mājām, meklēju cauri prātojumu okeānam viņa balsi -, bet nekā, līdz izlēmu gaidīt. Ja es viņu šodien satiktu, tas būtu vislielākais brīnums.

„Leo?” jutu asaras sariešamies acīs. Ķermenis lūdzās, lai apstājos, un es zināju, ka nespēšu sasniegt Kārteru, zināju, ka drīz vien varētu noģībt, jo varētu būt, ka pie skolas biju pazaudējusi apavus, ka biju sagriezusi ādu ar miljons šķembām, bet es neapstājos ne sekundi.

Es to varēju. Varēju, varēju, varēju.

„Ellena? Kārter?”

Kad paklupu, cilvēki nepievērsa uzmanību, un es jutu, kā bez savas piekrišanas izslīdu no sava prāta. Gaismas ātrumā lidoju cauri augumiem, kas šķērsoja ceļu, un zināju, ka viņi to izjuta – aukstumu skaram ādu, muskuļus un orgānus. Kā bulta triecos pa ielām, līdz pilnīgi bez brīdinājuma ieslīdēju kādā cilvēkā. Puisī, kura āda karsa kā liesmu skarta ogle. Vēl pirms apjēdzu, ka skrienu Leo mājas virzienā, sajutu savu – puiša – roku iekrampējušos cita jaunekļa augšdelmā. Viņš bija tikai kādu gadu jaunāks par mani ar īsiem melniem matiem un bālu, pleķainu seju, kas tāda paliek vien retajiem cilvēkiem fiziskas darbības laikā.

- Kur mēs ejam? – viņš man jautāja un sulīgi nolamājās valodā, ko neatpazinu. Nezināju, ko atbildēt, jo biju te nokļuvusi darbības paša viducī, un atņēmusi augumu cilvēkam, ko nedomāju, ka pazinu.

- Es... – mēģinu iesākt, jo jutos pārāk garīgi nestabila, lai nokļūtu atpakaļ sevī, bet, saklausot balsi, gandrīz pavēlu sev apstāties.

Kārters. Cilvēks, kurā esmu iemiesojusies, bija Kārters.

Neapjēdzot savu vājo saikni ar puisi, jau raujos atpakaļ cauri ceļiem, līdz ar visu spēku ielidoju sevī. Neviens joprojām nebija izlēmis apstāties un palīdzēt, bet to varēja saprast – biju delreja, kas izskatījās kā izbēgusi no psihiatrikas klīnikas -, tāpēc nežēlojos, un piecēlos kājās. Zināju, ka nespēju noskriet ne kvartālu, tāpēc sameklēju tuvāko soliņu un iegāzos blakus sievietei, kas klausījās mūziku.

„Kārter, Kārter, lūdzu, atnāc man pakaļ, lūdzu, izglāb Leo, lūdzu!” kocentrējos, cerot, ka viena no domām aizslīdēs līdz puisim, bet nebiju par to pārliecināta. Vai varētu būt, ka slimnīcā ievadītā viela būtu kāda, kas mazināja spējas un neļāva kontrolēt tās darbības?

Galva šķita griežamies kā karuselī, kājas pulsēja skrējiena rezultātā, un es nezināju, ko darīt, vai kādam lūgt palīdzību un vai kāds vispār vēlētos to sniegt, tāpēc atbalstīju pieri pret ceļiem, domājot par Leo, Ellenun un Kārteru.

Drīz vien jutu, ka atslēgšos, un tā arī notika, vēl pirms kāds ieradās mani izglābt.

- Katrīna? – Kārtera balss plūda pāri pasaulei, un es centos satvert dzīves lapu, bet katru reizi tā sadrupa starp aukstajiem pirkstiem kā pelni. – Katrīna? Lūdzu, atver acis...

Atkal aizslīdēju prom no viņa vārdiem, un vajadzēja krietnu laiku, lai atjēgtos. Plakstiņi, smagi kā svins, spieda acābolus ar īkšķiem, un es nevarēju palūkoties apkārt. Kad tas beidzot izdevās, sapratu, ka biju istabā pilnīgi viena un apkārt tinās visvairāk pazīstamā gaisotne – atrados savā guļamistabā. Tās pašas rozā sienas, tās pašas gaišās elektroniskās žalūzijas, tā pati divvietīgā gulta, kurā bērnībā nemaz nevarēju ierāpties, tas pats koka galds un gaiši zilais skapis. Jau vēlējos izkāpt ārā, kad dzirdēju zvanām telefonu pavisam netālu no manis. Kārters bija atstājis savu ierīci, un tagad uz ekrāna mirgoja Eiverijas vārds.

- Hallo? – Mana balss bija kā vārnai, ko trīs stundas turēja zem auksta ūdens.

- Katrīn? – Eiverija izklausījās pārsteigta, tikai nevarēja saprast, vai tas bija patīkams pārsteigums, vai arī ne. – Priecājos, ka beidzot esi pamodusies! Kur ir Kārters?

- Nezinu, esmu istabā viena, - atzinos. Meitene ieturēja tik ilgu pauzi, ka nevarēja saprast, vai nebiju netīšām beigusi sarunu. – Eiverij?

- Jā, jā, esmu te. Pasaki Kārteram, lai pirms lidostas piezvana.

Jau vēlējos jautāt, vai viņš – varbūt mēs? – taisījās braukt atpakaļ uz Sevjeru, bet jau sapratu, ka meitene ir atvienojusies, un vajadzēja vien likt nost telefonu. Kas gan bija noticis laikā, kamēr atrados nemaņā? Kaut kas slikts? Kāpēc gan mums vajadzētu doties prom no šejienes?

Ja nu vienīgi nenotika uzbrukums Fērai.

Iedomājos skatu, kā acu priekšā uzsprāgst skolas ēka, un sapratu, cik ļoti tuvu patiesībai varēju būt.

- Hei. – Nepamanīju, kurā brīdī Kārters bija ieslīdējis istabā, tāpēc no pēkšņās skaņas sastingu. Viņš stāvēja atspiedies durvju ailā un sakrustojis rokas uz krūtīm, un puisis nebija mainījies ne par kripatu – tie paši vidēji garie tumšās šokolādes krāsas mati, gaiši brūnās acis, neiedomājami tumšās skropstas, neraksturīgas puisim. Tas pats siltais skatiens, kaut lūpas nerotāja smaids, bet es zināju – drīz vien viņš smaidīs.

No visas sirds vēlējos pielēkt kājās un mesties pie puiša, lai iekļautu viņu skavās, bet, par lielu brīnumu, nespēju pakustēties ne no vietas. Biju kā sasalusi. Kāpēc? Atbildi nezināju. Gaiss starp mums likās kā karsts tvaiks, taustāma masa, ko radās grūtības šķērsot.

- Hei, - atteicu, un, kā zinot, Kārtera lūpu kaktiņi pacēlās uz augšu.

Mēnesis. Nebiju viņu redzējusi veselu mēnesi, un pat pēc tik ilga laika mums nav, ko teikt.

- Eiverija zvanīja. Viņa teica, kaut ko par lidostu. Vai tu taisies kaut kur doties?

Kārters pienāca man klāt un apsēdās uz gultas pretējās malas. Pamanīju, ka viņa delmus klāja nedaudz apdzijuši skrāpējumi, bet uz pirkstu kauliņiem atradās netīri apsēji, kurus viņš nevarēja beigt knibināt.

- Mēs braucam atpakaļ uz Sevjeru...

- Kāpēc? – Jau zināju, ka šāda būs puiša atbilde, tas bija pārāk labi saprotams no visiem dotajiem pavedieniem – uzbrukumiem, zvana, minstināšanās.

- Te nav droši, Katrīn. Mums vajag izdomāt jaunu plānu, jo izšķiršanās nudien nebija noderīga, kā jau vari redzēt. Agrāk varējām dzīvot pa vienam un tas arī bija ļoti noderīgi, bet tagad, kad nīdēji zina katru vārdu un mierīgi var izsekot katra atrašanās vietu, vislabāk būtu, ja mēs turētos blakus.

Kārteram, kā jau parasti, bija neapšaubāma taisnība. Jau pirms gāja bojā Džejs un daudzi apsvēra domu doties prom un slēpties kā to darīja pirms satika mūs, varēja nojaust, ka noslaucīt no zemes virsmas pa vienam būs vieglāk nekā, ja bijām apvienojušies. Un tad visi aizbrauca, palikām mēs seši, un man radas vāja doma, ka varbūt arī mēs varētu doties mājās.

Kļūda. Kārtējā kļūda no mūsu puses, jo Kārters mūs pameta un tagad nebija ne jausmas, kur atradās Leo un Ellena. Labākais iespējamais risinājums. Protams.

- Mēs dosimies ceļā pavisam drīz. Vajag tikai nokārtot pāris sīkumus un viss, tāpēc... – Kārters piecēlās kājās, lai dotos prom no istabas, bet es paspēju iesaukties vienīgo, kas ienāca prātā:

- Leo? – Rīkle likās sausa kā tuksnesis, iedomājoties, ka šobrīd puisis varētu būt miris. Nē, nē, nē, nē – tā tas nevarēja būt! – Vai tu zini, kur ir Leo un Ellena? Viņi... – iekodu vaiga iekšpusē, vēloties apturēt vārdu lavīnu, bet tas neko nemainīja. – Viņi bija skolā, bet es nevarēju abus atrast, jo tiku aizvesta prom. Vai viņi varētu būt drošībā? Vai tu abus esi meklējis?

Katra sekunde, kas aizslīdēja garām, dūra kā ar asmeņiem, un manas kājas vairs nespēja noturēties stabili, tāpēc atkal noslīdēju uz gultas. Kārters izskatījās mierīgs, bet es to nevarēju skaidri pateikt, jo šajā momentā puisis bija pagriezis muguru. Vai Kārters domāja kādu atrunu? Vai viņš zināja ko tādu, ko es ne?

Kārdinājums izmantot savas spējas, lai noskaidrotu, kas risinājās puiša prātā, bija pārak spēcīgs, bet es nespēju to paveikt. Tas būtu necilvēciski pret Kārteru, tāpēc gaidīju.

- Viņam viss ir kārtībā, neuztraucies. Tagad paguli, būs garš ceļš priekšā.

Uzreiz saprotu, ka meli sūcas cauri kā ūdens audumā, tomēr nesaku itin neko. Kārters nezināja, kur ir Leo, viņš nezināja, vai ar draugu viss bija kārtībā, bet visvairāk puisis nezināja, vai viņš vispār bija dzīvs.

- Guli. – Un es paklausīju, zinot, ka neko labāku šobrīd nemaz nevarēju darīt. Vajadzēja vien gaidīt.