Delreju paslēpes: CETURTĀ nodaļa

CETURTĀ nodaļa.

***

135 dienas pirms notikuma.

Ziema.

Nakts vidū, iegrimusi pavisam vājā miegā, kas bija beidzot pārņēmis pēc iepriekšējo nakšu bezmiega, mani pamodināja pēkšņs telefona zvans. Tas iztrūcināja viegli plūstošās domas, kuras cita pēc citas spraucās prātā, cenšoties parādīties savā pilnākajā krāšņumā, kaut es tik uzstājīgi centos tās atgrūzt. Prātoju par to, kas bija noticis iepriekš, visu laiku faktiski par vienu un to pašu. Par to, kāpēc gan Kārters bija apņēmies šo noslēpumu paturēt pie sevis. Kādēļ es vispār pie viņa devos un dziļi sirdī jau piedevu pirms gada notikušo. Un jau atkal par noslēpumiem. Tam taču nebija nekādas jēgas vai nozīmes, vai ne? Ja es domāju pilnīgi loģiski, kādēļ tādam puisim kā Kārteram vajadzētu paturēt visu pie sevis, ja viņš varēja informāciju sniegt citiem un gūt labumu? Slavu. Uzlabot savu dzīvi un izbojāt manējo. Manu un Leo jau tā sarežģīto dzīvi. Leo tam neticēja – tā viņš to strikti paziņoja brīdī, kad atstāstīju notikušo. Viņš man pavēlēja vairs ar Kārteru netikties, līdz mēs atradīsim kādu iespēju, kā tikt prom no Fēras. Jā, Leo beidzot izlēma, ka vajadzēja bēgt – tā bija otrā iespēja aiz neveiksmīgās izrunāšanās. Taču tad iezvanījās mans telefons, pārtraucot domu plūsmu, un es nespēju saprast – par laimi vai tomēr ne.

Izrausos no siltās gultas, kur kājgalī šoreiz bija pilnīgi tukša vieta – Renna šonakt gulēja kur citur –, un uz naktsgaldiņa, blakus elektroniskajam pulkstenim, sataustīju nelielo, plāno telefonu. Ieraugot svešu numuru, uz mirkli saminstinājos, domājot, vai vajadzētu atbildēt, taču tad ar vienu pirksta kustību tomēr apstiprināju zvanītāju. Uz ekrāna uzreiz parādījās attēls – Kārtera seja. Man no šoka sirds apmeta kūleni, vajadzēja mirkli, līdz spēju nomierināties. Redzēju, kā fonā zib laternu stabi, pāris mirkļus viņš meta acis visapkārt, bet tad tomēr palūkojās uz mani ar pilnīgi nopietnu sejas izteiksmi.

- Es zināju, ka tu pastāstīsi Leo, - viņš it kā pārmetoši sacīja, atkal novērsdams skatienu no ekrāna, kā nevēloties paklupt vai ieskriet stabā, bet tikpat labi varbūt viņš nevēlējās lūkoties manās mirdzošajās acīs, kas centās saprast, kur Kārters atradās.

- Ar to tev vajadzēja rēķināties, - uzrūcu, redzot, kā puisis palēnina gaitu, līdz apstājas pavisam. Viņš uz mani bija palūkojies tikai vienreiz.

- Iznāc ārā, man vajag ar tevi parunāt, - Kārters teica, un pēc sekundes ekrāns satumsa. Tās bija sarunas beigas, jo Kārters nevēlējās dzirdēt nekādus iebildumus no manas puses. Uzreiz sapratu, ka bija tikai viena iespēja – iet izrunāties, jo citādāk viņš vienkārši ienāks iekšā manā mājā, kā tas bija iepriekšējā reizē, un jebkurā gadījumā viņu satikšu. Protams, es varēju izsaukt policiju, un tad Kārters tiktu aizvests ar varu, bet dziļa vēlme uzzināt, ko puisis gribēja, lika sevi manīt.

Ietinusies mētelī, jo sniegs joprojām nebija nokusis un temperatūra turējās tikai pāris grādus virs nulles, un uzstūmusi kājās pirmos zābakus, kurus ieraudzīju priekšnamā, izgāju uz mājas lieveņa. Ārā bija tumšs – brīdī, kad atbildēju uz zvanu, pulkstenis rādīja apmēram trīs no rīta –, vēsais janvāra gaiss koda bālajos vaigos kā mazas adatiņas, un es laternu izgaismotajā ielā ieraudzīju Kārteru, kurš, pamanījis mani, straujiem un asiem, pat nedaudz zaglīgiem soļiem, pienāca klāt. Viņš bija saģērbies diezgan plāni – līdzīgi man. Tumšs mētelis, kura apkakle atlocīta stāvus pret viņa kaklu, kājās gaiši brūni zābaki līdz potītei, kas laternas spoži baltajā gaismā izskatījās netīri bēši. Galvu nesedza nekāda cepure, toties mati spurojās uz visām pusēm, it kā Kārters tik tikko būtu izlīdis no gultas un uzreiz devies ārpus mājas. Pamanīju, ka viņš aplūko arī mani, un tikai tad es iedomājos, ka vajadzēja vismaz ielūkoties spogulī un saķemmēt matus, kas noteikti tagad līdzinājās putna ligzdai. Gaidīju, kad Kārters ko teiks, līdz sāku kost savā lūpā. Šoreiz apzināti. Sajutu vāju, bet sāļu garšu izplūstam mutē, tajā brīdī pavēlot zobiem atlaisties.

- Es pametu Fēru, - beidzot puisis ierunājās, dziļi ieurbjamies man sejā, it kā cenšoties tur ieraudzīt reakciju uz šo faktu. Pārsteigumā savilku uzacis uz augšu, acis izbrīnā iepletās, sākumā neticībā, bet vēlāk šokā, jo sapratu, ka Kārters nemelo. Vai tiešām viņš nakts tumsā taisījās bēgt prom no dzimtās pilsētas? Bet vai tad mani vispār interesēja tas, ko puisis grasījās darīt?

- Ko? – izdvesu. – Kāpēc?

Iestājās klusums. Puiša sejā atspoguļojās noslēpumainība, kas nozīmēja, ka iemeslu viņš man nevēlējās teikt.

- Vienkārši... Tā būs vieglāk noturēt noslēpumus pie sevis, - Kārters neskaidri noteica un pakasīja degunu. Atminējos, kā kādā raidījumā biju dzirdējusi, ka bieži vien cilvēki aiztiek seju brīžos, kad melo. Pamanīju arī to, ka vārdu „noslēpums” viņš lietoja daudzskaitlī, un uzreiz iedomājos, cik daudz par citiem cilvēkiem viņš varētu zināt. – Es tev gribēju tikai ko pateikt. Par Delrejiem, - pēdējo frāzi viņš nočukstēja tik klusi, it kā to varētu sadzirdēt kādas svešas ausis. Palūkojies visapkārt, it īpaši kaimiņu māju aizvērtajos logos, Kārters pieliecās man tuvāk pie auss. – Es nezinu, vai šī būtu labākā vieta, kur to pārrunāt, bet man nav daudz laika, tāpēc... – Puisis satvēra manu piedurknē ierauto plaukstu un, atverot vēsos pirkstus, iespieda tur rūpīgi salocītas papīra lapas. Jau vēlējos aplūkot sniegto, bet Kārtera roka stingri turēja manu plaukstu un neļāva to darīt. – Mājās.

Pamāju ar galvu. Vairs neko nejautāju un nebildu ne vārda, bet Kārters, mirkli lūkojies uz zemi sev pie kājām, pašūpoja galvu, kā sakot, ka tās bija atvadas. Klusēju, joprojām īsti nezinot, ko teikt, tāpēc drīz vien redzēju, kā puisis dodas tālāk pa ceļu, kas veda centra virzienā. Neatskatīdamies, pat nepametot skatienu atpakaļ. Brīdi lūkojos viņam nopakaļ, bet tad manas lūpas pašas no sevis pavērās, un es pirmo reizi ierunājos:

- Kārter.

Puisis apstājās un pagrieza galvu.

- Es tev piedodu, - izdvesu. Kārters pasmaidīja, tad atkal pievērsās ielai sev priekšā un pēc minūtes pazuda no mana skata.

Aizslēdzu durvis uzreiz, kā iegāju iekšā mājā. Mēteli uzmetu turpat uz pakaramā, apavus iestūmu kurpju kastē netālu no durvīm. Elektrokarte tika ievietota tai piemērotajā vietā blakus durvīm. Joprojām iežmiegusi papīrus plaukstā, nesos augšā pa kāpnēm uz savu istabu, kas joprojām bija silta un mājīga. Parāpoju zem segas, ieslēdzu naktslampiņu un pirmo reizi atlocīju un aplūkoju Kārtera doto.

Sapratu, ka īstenībā tur ir trīs kopā saliktas vienāda izmēra un krāsas lapas, ko kopā saturēja baltas saspraudes. Atraisot papīrus no tām, pavirši rakstīto aplūkoju, lai saprastu, kas tur pateikts. Uz pirmās no tām bija attēlota karte – diezgan veca pēc izskata, varētu būt taisīta pirms Lielās Karšu maiņas, kas tieši pēc Trešā Pasaules kara norisinājās pirms piecdesmit gadiem, kad ļoti daudzas pasaules pilsētas un valstis tika pārdēvētas citādi. Mirkli rūpīgi pētot, tik un tā nesapratu, vai kartē norādītie ielu labirinti tiešām varēja atbilst manai dzimtajai pilsētai Fērai, tāpēc apgriezu to otrādi, ieraugot pāris Kārtera uzrakstītas frāzes, kuras pat nesāku lasīt, tāpēc noliku lapu sev blakus un ķēros klāt atlikušajām. Pirmajā no tām bija Kārtera rakstīta vēstule man, kā to vēstīja uzruna pašā sākumā, bet otra izskatījās pēc lapaspuses, kas bija diezgan nemākulīgi izplēsta ārā no kādas vecas grāmatas, jo tagad lielākoties viss tika rakstīts un lasīts elektroniski. Fotogrāfijas dēļ, uz kuras bija attēlota sarkanmataina, smalkas miesasbūvas meitene, kas piesaistīja manu uzmanību uzreiz, izlēmu sākumā izpētīt šo lapaspusi. Tikai pēc pāris sekundēm pamanīju, ka aprakstā tika minēts jaunietes vārds.

Lilita Delreja.

Ieraugot tik ļoti pazīstamo uzvārdu, sapratu, ka tā noteikti bija pati pirmā Delreja pasaulē. Tā, kuras dēļ radās divpadsmit ķermeņu ceļotāji, ieskaitot mani un Leo. Tā, kuras dēļ mums vajadzēja klusēt visu mūžu.

Iekārtojos ērtāk un sāku lasīt.

„Izvēle izmantot Īlijas baktērijas smagi slimu cilvēku (vēža slimnieku, aklu, kurlu vai cilvēku ar kustību traucējumiem) ārstēšanai radās līdz ar panākumiem izmēģinājumos ar dzīvniekiem. Šīs baktērijas, kaut nesen atklātas zemes pašās dzīlēs, spēja sadziedēt faktiski jebkuras brūces, kas bija eksperimentā iesaistītajiem dzīvniekiem, un ar Denvēras (iepriekš – Dānijas) karaliskās ģimenes atbalstu, tika izlemts veikt pirmos izmēģinājumus arī uz cilvēkiem. Pieteicās vairāk nekā simts vīriešu, sieviešu un bērnu, taču uz pirmajām potēm tika atlasīti tikai desmit vissmagāk slimie, kuri ietu bojā arī, ja baktērijas neiedarbotos pavisam vai slimnieka ķermenī reaģētu negatīvi. Visvairāk par šo pieredzi var uzzināt no Lilitas Delrejas – kuras dienasgrāmata diemžēl ir pazudusi jau vairākus gadus -, Jana Reihera un māsām – Violetu un Umu - Vendezām, jo šie eksperimenta dalībnieki bija vienīgie, kuriem Īlijas baktērijas sniedza otru iespēju dzīvot.”

Līdz ar šo teikumu manas acis aizslīdēja prom no teksta, taču prātā pēdējie vārdi un visspilgtāk atmiņā palikušās frāzes atkārtojās vairākkārt.

Ar rādītājpirkstu pārvilku pāri visiem Kārtera iekrāsotajiem vārdiem, starp kuriem atradās arī Lilita Delreja. Vai tiešām tas, ko izlasīju, bija iemesls, kādēļ notika mutācijas un tagad eksistēja Delreji? Ja godīgi, es iepriekš par to nemaz neiedomājos, jo man prātā atradās tikai domas, ka būt par Delreju ir saprotami un nekas nevarēja mainīties, lai vai kā es censtos. Es nemaz neiedomājos, kā mēs radāmies. Kā radās pirmā Delreja un kas viņa vispār bija.

Saķēru starp pirkstiem Kārtera rakstīto vēstuli un steigšus centos izlasīt arī to.

„Katrīn, vēlreiz atvainojos par savu uzvedību skolas laikā. Es biju kā bērns un tagad nožēloju visu nodarīto, tāpēc ceru, ka šī informācija ļaus man izpirkt vainu. Tā kā par Tevi zinu jau kādu brīdi, es visu šo laiku izmisīgi meklēju vienu lietu, kas man paskaidrotu, kādēļ Tu esi tāda, kāda esi, un līdz ar apjausmu, ka došos prom, izlēmu sniegt visu, ko šobrīd zinu. Vecākajos arhīvos atradu avīzi ar rakstu par eksperimentiem, kuros piedalījās arī Lilita Delreja – pirmā ceļotāja –, un tur tika minēts, ka viņa esot rakstījusi dienasgrāmatu laika posmā, kad notika eksperiments un dažus gadus pēc tā (tātad Lilita noteikti aprakstīja to, kā iemācījās ceļot), un es izlēmu to atrast. Kartē esmu atzīmējis vietas, kur dienasgrāmata varētu atrasties. Ar sarkanu krāsu iezīmētie rajoni jau ir izskatīti. Ceru, ka pabeigsi iesākto darbu un atradīsi atbildi uz jautājumu, kādēļ Delrejus tā medī, jo tas, ko saka apkārt, ir meli.

Kārters.

P.S. Nevienam nerādi šo, arī Leo nē.”

Izlasot pirmo reizi, uz pāris minūtēm sastingu; nespēju pat domāt. Kā pārakmeņojusies turēju šo vēstuli rokās, ar pirkstiem jutu smalkus, reljefus nospiedumus vietās, kur slīdēja Kārtera pildspalva, atstājot vārdus, kas bija domāti man; rakstīti, lai es izlasītu un saprastu, ko darīt. Ar īkšķi vairākas reizes paberzēju viņa vārdu, it kā vēlēdamās atraisīt savu domāšanu, bet nekas neizdevās. Vienīgais, kas šobrīd atradās prātā, bija oriģinālās vārds – Lilita Delreja. Prāts bija burtiski kā izslaucīts. Pamests. Tajā nevīdēja faktiski neviens domu pavediens, ja neskaita vēl pāris frāzes, kas bija iespiedušās atmiņā lasot. Bet tas viss.

Klusums apkārt spiedās manā ādā kā adatas. Vienīgās skaņas, ko šobrīd spēju saklausīt, bija bezkaunīga muša, kas lidinājās apkārt pa istabu, un mani straujie sirdspuksti, nespēdami rimties ne mirkli. Pametu acis visapkārt, bet pretī vērās tikai naktslampiņas uz sienas mestās ēnas. Visa pārējā istaba tinās tumsā.

Nopūtos un novērsos no vienas amēbveidīgas ēnas, ko meta mans dīvainais hologrāfiskais pulksenis, tagad rādīdams, ka ir pusčetri, un iedomājos, ka varbūt spēšu padomāt vieglāk, ja ielūkošos klāt pieliktajā kartē. Ar pirkstu galiem sataustīju papīru, kas bija gandrīz, man nemanāmi dīdoties gultā, noslīdējis uz zemes, un pieliecos tuvāk naktslampiņai. Sajutu, kā pāris gaišas matu šķipsnas atirst no vārgi sapītās bizes un pārslīd pār manu vaigu, liekot tam viegli iekņudēties. Atglaudu šķipsnu sev aiz auss un spilgtajā nakstlampiņas gaismā pārlaidu acis pār ielas mudžekļiem, cenšoties ieraudzīt kādu man pazīstamu vietu, no kuras varētu sākt lūkoties rūpīgāk, taču Kārtera sarkani atzīmētie punkti atkal un atkal nosita no sliedēm. Sāku dusmoties gan uz sevi, gan karti, bet tad man acīs iekrita divi vārdi. Uzreiz piespiedu labās rokas rādītājpirkstu gandrīz lapas malā pie neliela, melna krusta.

- Fēras baznīca, - izlasīju Kārtera smalki pierakstītos vārdus, kas nekrustoja nevienu citu ielu vai celtni. Tikai pēc šīs piezīmes izlasīšanas es biju spējīga pamanīt vēl pāris pazīstamas vietas, un tikai tad es sapratu, ka laikam biju bijusi akla – viss atradās pierakstīts klāt, daudzi arī pie atzīmētajiem punktiem, kuriem es centos nepievērst uzmanību. Turpat netālu no baznīcas, vienā no šķērsieliņām, kas tieši veda uz turieni, bija atzīmēta mana māja kā „Katrīna”, arī pats savējo viņš neaizmirsa. Blakus, šoreiz tuvāk mežam, bija kapi, centrā – slimnīca, un turpat tuvumā atradās jau iepazītais Simulatoru klubs, uzrakstīts saīsināti kā „S.K.”. Pamanīju, ka tieši tur bija atzīmēts viens no sarkanajiem punktiem, un ar to es beidzot sapratu, kādēļ Kārters tur devās. Lai meklētu dienasgrāmatu. Vēl sarkanais punkts atradās manā māja, kas, savukārt, pateica, kādēļ viņš bez atļaujas ieradās te, tad vēl baznīcā, vienkārši centrā ielas vidū, kur vēlāk pamanīju blakus pierakstītu „M” burtu, kas noteikti apzīmēja metro. Tā pētot, arvien vairāk gribēju zināt, pēc kādiem principiem Kārters izvēlējās šīs vietas. Vai viņš stundām, vai vēl labāk, dienām ilgi sēdēja kādā no vecākajām bibliotēkām, kur vēl atradās taustāmas nevis elektroniskas, kartiņās ielādētās grāmatas, lai tās nestu mājās un lasītu no datorekrāniem, un meklējis it visu, kas varētu būt saistīts ar Lilitu Delreju – skolas, dzīves, darba vietas – it visu, kur viņa patstāvīgi būtu atradusies, un tad devās meklēt? Bet varbūt viņš to darīja intuitīvi? Nē, tā tas nevarēja būt. Pārāk maza iespēja kaut ko sameklēt, ja nezina, no kuras vietas sākt. Šo iespēju atmetu uzreiz, samierinoties ar domu, ka Kārters bija ilgi un kārtīgi meklējis, un par to pat mazliet nokaunējos. Viņš taču to darīja manis dēļ!

Sameklēju kartē arī punktus, atzīmētus ar melnajiem klekšiem, taču to nebija daudz. Viena no vietām atradās pirms aptuveni trīsdesmit gadiem pilnīgi izžuvušajā rietumu daļas ezerā, pilsētas otrajā pusē blakus strādnieku rajonam, kur bija lielākās Fēras pārtikas rūpnīcas, otrs variants - mūsu skolas ēkā, bet trešais – bankā. Apgriezu lapu otrādi, cerot tur rakstītajā atrast paskaidrojumu, kur katrā vietā būtu jāmeklē konkrēti, un to arī, par laimi un svētu brīnumu, atradu. Tur bija uzrakstīti desmit punkti, norādot ar saīsinājumiem katru vietu atzīmētu kartē. Lielākā daļa frāžu Kārters jau atzīmēja iepriekš kā izskatītas, taču trīs, kuras bija domātas man, joprojām gozējās uz lapas, gaidot, kad kāds ieķeksēs arī tās. Pie teikuma par ūdenskrātuvi bija pateikts, ka Lilitai bērnībā ļoti patika pavadīt laiku pie tā, un, lai izlādētos, viņa mēdza mest savas mantas tur iekšā. Saviebu seju, nespējot iedomāties, kā kāds cilvēks spētu ko tādu darīt, vai tad Lilita necienīja tās lietas, kas viņai piederēja? Tomēr zināju, ka varēju pat nesūkstīties, jo man būs tur jāiet tik un tā, kaut nebija neviena norāde par to, kur konkrēti varētu meklēt. Turklāt Kārters nebija iedomājies vienu – ja jau tas bija noticis pirms vairāk nekā simts gadiem, vai tad dienasgrāmata nebūtu jau ierakta dziļi zem smiltīm? Izjukusi, ja jau tā bija rakstīta uz papīra? Šī noteikti būs pēdējā vieta, kur iešu meklēt, turklāt tikai tagad sapratu, ka man tur jādodas vienai, jo nedrīkstēju nevienam par to teikt.

Saliku rokas klēpī, vairs nelūkojoties uz vārdiem, kas atradās uz lapas.

Jāatzīst, tas bija pat skumji, jo man jau kādu brīdi dziļi sirdī kārojās paņemt telefonu un piezvanīt Leo. Pateikt visu. Uzklausīt viņa ieteikumus, izmest šo karti, vēstuli un grāmatas lapaspusi atkritumos, tā tos izmetot no savas dzīves. Kādēļ gan man būtu par to jāuztraucas? Tā ir Kārtera problēma, ja viņš tiešām vēlējās par to uztraukties. Bet otra puse teica klusēt, jo tā bija arī manējā. Es biju Delreja, un es biju Lilitas pēctece, nevis Kārters. Viņš centās izdarīt pakalpojumu man, un tieši man jābūt pateicību parādā, nevis jānosoda, ka viņš neļāva par to nevienam stāstīt.

Ievilku dziļu elpu un piespiedu sev izlasīt atlikušos divus punktus. Pārlaidu ar acīm pāri teikumam par skolu un sapratu, ka Lilita tur mācījās pēdējos četrus mācību gadus. Blakus bija atzīmēti arī, kur precīzi viņa dienasgrāmatu varētu slēpt – bēniņos brāļa izveidotajā skapītī, zem grīdas dēļiem divsimts septītajā kabinetā, kas šobrīd bija elektroniskās mākslas kabinets, vai blakus skolas augošajā ozola dobumā. Mirkli padomāju, nespējot atcerēties, vai tas ozols, par ko manā pēdējā mācību gadā pret likvidēšanu tik ļoti cīnījās Skolas Padomes skolēni, joprojām auga pagalmā, bet tā arī to nespēju saprast. Šī ozola zaros tik ļoti patika spēlēties maziem bērniem, ieskaitot mani, kad vēl mācījos sākumskolā, varbūt tas varēja izglābt koku no iznīcināšanas? Bet varbūt tieši pretēji? Tomēr būtu pavisam ticami, ja Lilita Delreja aizgāja uz savu skolu, lai paslēptu lietu, kas pašai bija ļoti svarīga, vai ne? Vienīgais, uz ko es liku cerības – ozolam vajadzēja būt vēl vietā. Un, ja dienasgrāmata atradīsies tajā pašā kokā, kurā bērnībā spēlējos, tas nozīmē, ka drīz vien es iešu pa pirmās Delrejas pēdām. Iespējams es jau tagad dzīvoju tajā pašā ēkā, kur dzīvoja viņa.

Pār ādu pārskrēja aukstas skudriņas, kas visintensīvāk atradās tieši uz skausta. Pagāja diezgan ilgs brīdis, līdz saņēmos izlasīt pēdējo par banku, taču tur bija rakstīti tikai viens īss teikums – „atrast atslēgu numur sešsimts piecdesmit trīs”. Un viss. Sapratu, ka šo laikam viņš taisās meklēt pats tikai nebija to pateicis vēstulē. Varbūt.

Ar abu rādītājpirkstu kustību salocīju karti, tā pasakot, ka šai naktij pietiks, un saliku kopā visas trīs lapas, novietojot uz galdiņa blakus hologrāfiskajam pulkstenim, kas šobrīd rādīja par desmit minūtēm vairāk nekā brīdī, kad skatījos pēdējo reizi. Pastiepos pēc naktslampiņas un nospiedu paneļa izslēgšanas taustiņu. Uzliekot galvu uz mīkstā spilvena un mirkli prātojot par to, ko man nesīs rītdiena, ieslīgu diezgan rāmā miegā.

Jau pāris minūtes nemierīgi stāvēju pie aizslēgtajām skolas durvīm, nosalušajā rokā iespiedusi savu vairs nederīgo skolēna identifikācijas karti un gaidīju, kad kāds reaģes uz maniem zvaniem pie durvīm, kas norādīja, ka vēlējos tikt iekšā. Ņemot līdzi kartiņu, cerēju, ka tā spēs atvērt durvis, bet brīdī, kad uz ekrāna parādījās sarkana zīme, sapratu, ka netiku atpazīta, un durvis vaļā neatvērās. Tā kā pirms pusgada biju absolvējusi skolu, mani dati tika vai nu izdzēsti, vai iegrūzti arhīva tālākajos nostūros, un dators vairs nespēja atcerēties, kas es biju. Diemžēl.

Pastiepu pirkstu un vēlreiz nospiedu skolas zvana taustiņu, kas atradās netālu no plāksnītes ar uzrakstu „Fēras 1. gimnāzija”, un gaidīju, kad kāds pienāks un ielaidīs mani iekšā, vai vismaz pajautās, ko vēlējos.

Šodien joprojām bija brīvlaiks, tāpēc apkārtnē negozējās skolēnu bariņi, un visi tagad vēl atpūtās mājās, gatavojoties rīt doties uz skolu, lai turpinātu mācības. Bet es jau no paša rīta, tiklīdz kā pamodos, iedomājos sameklēt darbu tieši šajā skolā. Tā bija gandrīz vienīgā iespēja iekļūt iekšā un izpētīt bēniņus, kā arī pagalmu, kas no svešiniekiem tika norobežots ar spēcīgu magnētisko žogu, neļaujot nevienam iekļūt iekšā, turklāt es varētu arī nopelnīt kādu naudiņu, mazliet atvieglojot vecāku grūtības, kuri knapi spēja paši izdzīvot, bet bija spiesti sūtīt naudu arī man. Satvēru rokturi vēlreiz, it kā cerēdama, ka pa šo laika sprīdi durvis būs mistiski atvērušās, bet es maldījos. Varbūt neviena nebija skolā? Vai tad arī skolas darbiniekiem nebija iespējamas brīvdienas?

Īsās pārdomas iztraucēja pīkstiens no monitora un uz tā parādījās jaunas sievietes seja, visticamāk pēc manas absolvēšanas nolīgtas sekretāres. Nedaudz izspūrušie mati norādīja, ka viņa ir skrējusi atpakaļ pie galda, lai paspētu atbildēt uz zvanu, bet, protams, mazliet nokavēja; vaibsti un ļoti jaunais izskats norādīja, ka viņa varētu būt manā vecumā vai nedaudz vecāka. Tas nozīmēja, ka iepriekšējā sekretāre – īgna pusmūža sieviete – bija vai nu atlaista, vai pati esot aizgājusi, jo, kā atceros, viņai nemaz nepatika bērni. Joprojām brīnījos, kā viņa izturēja veselus piecus gadus šajā darba vietā. Taču šī meitene pēc sejas izskatījās jauka – smaidīga, ar laipnām acīm un maigu balsi, kas skanēja pat pārāk mīļi – smalki un viegli.

- Kā varu palīdzēt?

- Es vēlētos runāt ar direktori, - atbildēju un pasmaidīju, cenšoties neizskatīties nejauka. – Painteresēties, vai te nav kāds darbiņš, kas derētu man.

Sekretāre neatbildēja, bet gandrīz uzreiz atskanēja klikšķis, un durvis atvērās.

- Lai jums jauka diena, - viņa vēl uzsauca, kad jau iegāju iekšā siltā priekštelpā un vilku nost pilnīgi sauso cepuri un atvēru mēteli, kaut drīz vien mēs būtu sastapušās aci pret aci, jo sekretāres darba vieta atradās pavisam netālu no ieejas. Es zināju, kur jāiet, tāpēc automātiski pagriezos kāpņu virzienā un vienā ritmā kāpu līdz trešajam stāvam, kur pašā gaiteņa galā, paejot vairākiem mācību kabinetiem, atradās nedaudz pavērtas durvis ar uzrakstu „Direktores kabinets”. Apstājos un vēlējos jau pieklauvēt, bet, pirms mana roka savilkās dūrē, atskanēja direktores Meisones skanīgā balss:

- Nāc iekšā, Katrīn!

Uz mirkli apmulsu, bet tad sapratu, ka viņa savā kabinetā spēja redzēt visur un visus un jau paredzēja manu ierašanos, tāpēc neveikli iegāju telpā. Uz pirmo acu uzmetienu sapratu, ka it viss bija kā iepriekš. Tas pats tumšais stikla galds, no kura virsmas dažus centimetrus virs zemes atradās kameras fiksētie attēli skolā un tās teritorijā. Uz vienas no sienām bija milzīgs ekrāns, uz kura šobrīd redzēju klašu sadalījumu un skolēnus alfabēta secībā un blakus katram - viņa vidējais vērtējums. Pareizi, tuvojās tā diena, kad tiks apbalvoti labākie ar diplomiem un balvām no skolas, tā dodot ieganstu censties mācīties vēl labāk. Tas bija viens no labumiem šajā skolā, un tādēļ te skolēni mācījās ar vienu no augstākajiem vidējiem vērtējumiem visā Denvērā. Kabinetā stūros atradās augi, kas radīja patīkami sajūtu, ka skola un cilvēki tajā ir vienoti ar dabu, bet uz baltajām sienām bija attēlota dabas ainava, kas, tiklīdz kā paspēju kārtīgi izpētīt, pazuda un palika vien baltas, neuzkrītošas sienas. Atrāvu skatienu no kabineta un pievērsos sievietei, kas sēdēja pie sava darba galda. Direktore bija jauna – tikai trīsdesmit piecus gadus veca, kā atminējos, – ar gaiši brūniem matiem, šodien saņemtiem ciešā copē uz pakauša, bet brilles un lietišķais, tumšais apģērbs viņai vēl vairāk lika izskatīties pēc direktores. Sieviete laipni pasmaidīja tiklīdz, kā ielūkojos viņas jaunajā sejā.

- Kā sapratu, tu meklē darbu, - tas drīzāk izklausījās pēc secinājuma nevis jautājuma, taču es tik un tā mēmi pamāju ar galvu. Ar rokas kustību Meisones kundze norādīja uz mīksto krēslu pretim galdam, kuru nebiju pamanījusi. – Lūdzu, piesēd.

Mazliet grīļīgiem soļiem piegāju pie galda un smagi ieslīdēju ar samtu apvilktajā sēdvietā. Neviļus pametu skatienu atpakaļ un, pamanot dubļu pleķus, ko bija atstājuši mani zābaki, nosarku. Direktore likās to nemanam.

- Cik tev ir gadi, ja drīkst jautāt?

- Deviņpadsmit, - mazliet aizsmakušā balsī atbildēju un ieklepojos.

- Esi uzsākusi mācības kādā augstskolā?

Papurināju galvu un ielūkojos sievietes sejā. Direktore atspiedās ar elkoņiem pret galdu un domīgi salika plaukstu pretējos pirkstus kopā.

- Hmmm... – viņa lēni novilka, un iestājās domīgs klusums. Likās, ka viņa cenšas vai nu tiešām atrast man kādu darbu, vai izdomāt atrunu, lai es pamestu šo telpu. Jā, es biju jauna, un, neieguvusi nekādu papildizglītības, ja neskaita vidējo, šajā skolā neko labāku par apkopējas darbu es nevarēju dabūt pavisam noteikti. – Ja tā labi padomā, tad šobrīd man nav, ko tev dot, bet, ja tu iedotu savu telefona numuru, es tev piezvanītu, ja atrastos kāda brīva vakance kaut uz brīdi. – Un es, protams, jau iepriekš zināju, ka tā būs. Nomurmināju kaut ko par to, ka mans numurs nav mainījies, kopš absolvēju skolu, uz ko Meisones kundze atbildēja ar frāzi, ka tad jau atradīšot to dokumentos, bet es par to nedaudz šaubījos.

- Paldies par to pašu, - noteicu un pasmaidot piecēlos kājās, lai ietu prom.

- Nav par ko, - direktore atbildēja un nospieda pogu uz paneļa, kas lika pazust kameru rādītajiem attēliem. Atzīstu, ka pametu šo telpu mazliet vīlusies, bet es centos sevi noskaņot uz pozitīvu domu, ka vismaz tiku iekšā skolā, turklāt tikko redzēju, kā direktore izslēdz kameras, lai, visticamāk, dotos prom, tātad tagad bija vismaz piecpadsmit minūtes laika, lai iekļūtu iekšā visās trīs Kārtera minētajās telpās.

Paātrināju soli, paejot garām kabinetiem ar trīssimtajiem numuriem, un nogāju uz otro stāvu, gribot pābaudīt, vai divsimts septītais kabinets gadījumā nebija vaļā, kaut par to ļoti dziļi šaubījos. Man protams bija taisnība. Paraustot rokturi, durvis neatvērās, tāpēc gāju lejā pie jaunās sekretāres, kura, kā izrādījās, jau atkal nebija savā postenī. Nespēju saprast, kā direktore Meisone spēja pieņemt tādu cilvēku, kas nekad neatrodas savā vietā, tomēr šoreiz par to biju pateicīga.

Palūkojusies pāris reizes visapkārt un cerot netikt pieķertai, pārliecos pāri augstajai tumšā stikla virsmai. Kā par lielu brīnumu un veiksmi, gan čips ar numuru „207”, gan domātais bēniņiem atradās garenajā stikla kārbiņā aiz galda redzamās virsmas. Jaunā sekretāre nemaz nebija pūlējusies aizslēgt kastīti, un es, vēlreiz pametot skatienu aiz muguras, izķeksēju abus aplīšus.

Jau otro reizi šo desmit minūšu laikā uzsteidzos augšup pa diezgan lēzenajām un platajām kāpnēm, un otrajā stāvā gandrīz uztriecos uz mākslīgās egles, kas stāvēja man ceļā. Tā katrus Ziemassvētkus te atradās, un bieži vien cilvēki uzgrūdās kokam virsū, kad pagriezās gaitenī pa labi, kur atradās kabineti, sākot no divsimts pirmā. Kā vējš traucos garām visām nederīgajām durvīm, līdz sasniedzu, kuru meklēju. Durvju augšā bija uzlikts mans meklētais numurs. Visu ceļu starp labās rokas pirkstiem turēju pirmo no abiem čipiem – nelielu, tumši zilu aplīti -, tāpēc, netērējot lieku laiku, ar vienu ašu kustību piespiedu to pie plaukstas lieluma skenera, vietā, kur atradās apaļais rokturis. Elektromākslas kabineta durvis ar klusu pīkstienu atvērās. Jau kāpjot pa kāpnēm, es jutu sevī bažas, un prātā raisījās doma, ka, ieejot telpā, atklāšu grīdu, kas noklāta vienlaidus no vienas sienas līdz otrai. Man, protams, bija neapšaubāma taisnība un, sperot soli plašajā, saules pielietajā un ekrānu noklātajā telpā, uz kuriem attēloti daudz un dažādi bērnu zīmējumi (tas nozīmēja, ka te skolā bija kāda no mākslas skolotājām, jo visas ierīces bija ieslēgtas), atklāju, ka te nebija nevienas vietas, kur varētu pacelt kādu agrāko laiku dēļu paneli un pārbaudīt, vai zem tā neatradās veca, nobružāta un putekļu noklāta dienasgrāmata. Aiz sevis nedaudz pievērot durvis, pagāju vēl pāris soļus uz priekšu, un, uzkāpjot uz vientuļa saulesstara, kas tagad spēlējās uz mana slapjā, tumšā zābaka, pieplaku pie zemes, lai ar dūri pieklauvētu pie grīdas, kas tik ļoti pēc izskata atgādināja gaišu parketu. Skaņa, kas atskanēja sitot pa virsmu, izklausījās apslāpēta, tā parādot, ka šī grīda bija noklāta ar gumijas segumu. Kārtējā šīsdienas vilšanās.

Atliecos no zemes un, atbalstīdamās ar plaukstu pret to, izlēmu mirkli padomāt, ko varēju šobrīd darīt. Apdomāt iespējas, kā varētu tikt zem šī seguma. Kā es spētu bez pamanīšanas izdemolēt skolas grīdu, un uzreiz sapratu, ka nekā. Es nebiju spējīga bez pieķeršanas izdarīt ko tādu. Bet kurš tad?

Ievaidējos. Kāpēc Kārters neļāva man par to teikt Leo? Tagad būtu četras rokas un divas galvas, kas palīdzētu atrast to sasodīto grāmatu, kas iespējams nemaz neatradās te. Bet vai tad tā nebija mana izvēle, teikt kādam vai noklusēt? Ne jau Kārteram būs problēmas, ja par mums uzzinās, bet gan man. Man un Leo. Tagad jau atkal ierunājās mana otra puse, kā atskāršot, ka, ja es par to pateikšu draugam, problēmas var būt arī viņam.

Ak tu velns! Tās tik ir iespējas.

Kārtējo reizi smagi nopūtos un pievēru acis, bezspēcīgi izlaižot no pirkstiem šīs klases atslēgu, kas klusi atsitās pret grīdu un, mirkli pavirpuļojot uz vietas, turpat palika guļam. Nu, ko tagad darīt? Varbūt tiešām vajadzētu sazināties ar Leo?

Kā sadzirdot domas, pa visu klases telpu sāka dunēt mana telefona vibrācija, strauji izraujot no trulajām pārdomām, kuras tāpat nekur neveda. Izkustoties no nogurdinošas pozas, mēteļa vēsajā ārkabatā sameklēju savu telefonu un automātiski nospiedu uz ekrāna, tā atbildot uz zvanītāja centieniem mani sasniegt. Uz plaukstas lieluma ekrāna parādījās Leo seja, pirmais, ko pamanīju - ka tā bija aukstumā sasārtusi. Mati izpūruši uz visām pusēm, bet uz mutes uzgrūztā  krāsainā šalle, kas sildīja viņa lūpas un zodu, lika Leo izskatīties pēc maza bērna. Liela maza bērna, lai cik ironiski tas neizklausītos. Brīdī, kad es atbildēju, Leo pacēla roku un nobīdīja šalli nost, atklājot nedaudz bālas, bet pilnīgas lūpas.

- Vari pateikt, kur tu esi? - bez nekādas sasveicināšanās, viņš nobēra. - Es jau minūtes desmit stāvu pie tavām mājām un jau sapratu, ka tevis tur nav. - Puisis pagriezās simtastoņdesmit grādus ap savu asi, tā viņa fonā parādoties manas mājas logam, kur iekšā bija redzama diezgan nekārtīga virtuve ar traukiem kaudzē saliktiem uz galda. Jutu, kā pietvīkstu, un nespēju atbildēt, jo nevarēju izdomāt, vai es drīkstēju teikt to, ka esmu skolā, vai labāk bija klusēt. Iekodu savā jau tā sakožļātajā lūpā un lūkojos Leo sejā, kas gaidīja manu atbildi. Teikt vai neteikt. Ko par to domās Kārters, kad uzzinās? Vai Leo būs drošībā, ja sapratīs, ko daru? Vai drošībā biju es pati?

Manī cīkstējās divas Katrīnas Deivisas puses – saprāts un vēlme -, tas bija spēcīgs iekšējais konflikts, kas grauza mani no iekšpuses tāpat kā visu noslēpumu turēšana. Nesapratu, kā gan Kārters spēja noturēt mūsu noslēpumu tik ilgi, ka neviens par to neuzzināja pat līdz brīdim, kad viņš labprātīgi par to pastāstīja, bet es nespēju to noturēt bez mokām pat vienu dienu. Kas es par cilvēku! Ja es būtu noslēpumu lādīte, tad man vajadzētu lielu slēdzeni, tas noteikti.

- Esmu skolā, - pār lūpām paspruka šie divi vārdi, kurus uzreiz nožēloju. Iekšēji sevi smagi nolamāju un iepļaukāju pa seju, bet tas neko nemainīja – Leo tūlīt griezīsies skolas virzienā, sameklēs mani un tad taujās, ko es te darīju. Noslēpumu lādīte šoreiz bija vaļā, un atslēga - pazudusi bez vēsts. Iekritusi okeāna dibenā, ierakusies smilšu krāvumos, izkususi krāsnī zem tūkstoš grādu temperatūras. Kāpēc gan man vajag būt tādai pļāpai?

Leo fons sāka kustēties, un tagad viņš jau gāja centra virzienā pa netīro, aizsnigušo ceļu garām milzīgām sniega kupenām, kur vakar naktī bija devies Kārters, un strauji tuvojās četrstāvu ēkai. Ar vienas rokas palīdzību pieslējos kājās un paņēmu atslēgu, kas vientuļi mētājās uz zemes.

Nē, es to nedrīkstēju teikt Leo.

Spontāni nospiedu beigu taustiņu, pat nepasakot ne vārda un, iespiedusi vienā plaukstā savu cepuri un otrā abus čipus, izgāju ārā no telpas. Necenšoties rūpīgi noskenēt to pret mirgojošo skeneri blakus rokturim, nesos pa gaiteni atpakaļ uz kāpnēm, kas veda vēl divus stāvus augšā un, lēkšojot pa diviem pakāpieniem uzreiz, pusminūtes laikā atrados jau pašā augšstāvā. Gaitenis bija tumšs, gaisma - izslēgta, un logi daļēji ietonēti, parādot, ka šis stāvs šodien jau iztīrīts. Nemēģinot apslāpēt skaļos soļus, kas rībēja pa gaiteni pretī vēl vienām kāpnēm, jutu, kā kabatā atkal sāk vibrēt telefons. Centos nelikties ne zinis, iegalvojot, ka tas nāks par labu visiem vai vismaz man un Leo, tāpēc pēc mirkļa vibrācija aprimās. Sasniedzot metāla kāpnes, uz mirkli padomāju, ka varbūt kāds ir izdzirdējis, kā skrienu, bet man tas likās vienaldzīgi, tāpēc saņēmu rokā otru aplīti ar uzrakstītu „B” virsū, kas apzīmēja bēniņus, uznesos pa šaurajiem pakāpieniem līdz metāla durvīm un piespiedu pie tāda paša lieluma skenera blakus tām. Durvis atbīdījās uz sānu.

Pirmais, ko pamanīju, bija milzīgās putekļu vērpetes, kas saules pielietajos bēniņos dejoja savu aizraujošo deju. Mirkli vēroju, kā mazi puteklīši riņķo apkārt, savienojoties ar citiem, tad atkal sadaloties, mainot savas pozīcijas atkal un atkal, un tikai tad sajutu, ka turu elpu savās plaušās. Vai tiešām tāda lieta kā putekļi bija tik apbrīnojama? Nē, es neelpoju kā cita dēļ, kas izraisīja šoku. Saules gaisma ar savām platajām staru strēlēm apspīdēja pilnīgi tukšu, Dieva pamestu telpu. Es nespēju saprast, ko jutu. Vēl viena vilšanās? Bet varbūt laime? Centos sazīmēt savā prātā spilgtās emociju gammas, bet nekas vairāk par šoka niansi netika atrasts. Un ja nu tieši te bija atradusies dienasgrāmata?

Atkāpos soli atpakaļ un sajutu, kā mans papēdis aizķeras aiz sliekšņa, kas atdalīja bēniņus no kāpnēm, liekot zaudēt līdzsvaru. Dzirdēju, ka atskan spalgs spiedziens, kas izrādījās nākam no manas mutes, jo zināju, ka kritīšu. Pēdējā brīdī, vicinot rokas kā lidotnespējīga vista un aizmetot visas mantas, kas atradās rokās, kur nu kuro, strauji lēkājošu sirdi ieķēros kāpņu margā, tā, iespējams, izglābjot savu dzīvību.

- Katrīn! – kādu stāvu zemāk, slāpēti atskanēja Leo satrauktā balss, kas ar katru sekundi tuvojās. Smagie soļi sitās pret pakāpieniem, paliekam arvien skaļāki un skaļāki, bet mana sirds sāka lēkāt arvien straujāk, taču es nespēju saprast, kādēļ. Vai tas tiešām bija sodāmi, ja pateiktu visu Leo? Knapi atāķējos no vēsās kāpņu margas un grīļīgiem soļiem nokāpu lejā, lai sameklētu aizmestās mantas. Saķēru cepuri un atradu abus čipus, kas iegūlās manās rokās kā piemēroti, un nesos atpakaļ uz bēniņiem. Brīdī, kad pamanīju Leo galvu, aizgrūdu aiz sevis durvis un nospiedu čipu iekšpusē esošajā sensorā, kas lika tām aizslēgties. Apsēdos turpat uz zemes, dziļi elpojot kā vajāta, un uz mirkli pievēru acis. Dzirdēju puiša soļus tuvojamies, bet tad tie apklusa.

- Katrīn? – Neatsaucos, nespējot noskaidrot savas domas, kas raisījās prātā. Izlēmu pagaidām klusēt un vēlāk visu mierīgi izsvērt, lai zinātu, vai ne man, ne Leo nekas nenotiks, ja pastāstīšu viņam par dienasgrāmatu un meklējumiem. Sirds un elpa lēnām nostabilizējās, bet Leo, pāris reizes noraizējies vēl nosaucis manu vārdu, pameta šo gaiteni un visticamāk devās lejā. Pēc mirkļa sāka vibrēt kabatā esošais telefons, bet es nelikos ne zinis, ignorējot zvanu. Vajadzēja apsvērt  plusi un mīnusi, tas arī viss.

- Labi, Katrīn, pietiks, - čukstus sev pavēlēju un pavēru acis, atbalstot galvu pret durvīm. Caur skropstām palūkojos uz pretējo sienu, kas bija pilnīgi balta kā mēdza būt slimnīcās. Pašu stūri, kur manīju aizmūkam vientuļu zirnekli, kas iepriekš cītīgi auda savu tīklu, apspīdēja vārgs gaismas stars. Saule ļāva labāk ieraudzīt pāris pleķus uz blakus sienas. Nopūtos, atkal pagriežot galvu, un sajutu, kā iepīkstas telefons. Šoreiz Leo nezvanīja, jo jau bija sapratis, ka neatbildēšu, tāpēc nosūtīja īsziņu. Turpinot sēdēt uz netīrās, putekļu vērpešu noklātās zemes, mēteļa kabatā sataustīju ierīci un izvilku to ārā. Uz ekrāna ar melniem burtiem gozējās uzraksts „pienākusi jauna ziņa.” Ar īkšķi nospiedu uz taustiņa, kas apzīmēja „lasīt īsziņu” un pa visu ekrānu parādījās Leo rakstītais. „Sasodīts, kur tu esi? Ja neatbildēsi, zvanīšu taviem vecākiem. Un es nejokoju.” Nopūtos, zinādama, ka viņš nekad nemelos un, kur nu vairāk, jokos par tādām lietām, tāpēc uzrakstīju īsu atbildi. „Uzticies man. Pēc piecām minūtēm būšu lejā.” Zināju, ka Leo ir sapratis, ka tiešām esmu skolā un ka viņš uztraucas par mani, kā jau labākais draugs, bet šobrīd joprojām nebiju pārliecināta, ko drīkstēju teikt un ko nē. Neizlēmība grauza mani kā nevēlama kaite.

Beidzot piecēlos kājās, vēloties jau iet ārā, tāpēc satvēru atslēgu ar burtu „B” un nospiedu uz skenera. Acumirklī durvis atvērās.

Pirmajā stāvā stikla kastītē, kaut sekretāres tur joprojām nebija, atstāju čipus, cerot, ka viņa nepamanīs to mirklīgo pazušanu, un devos izejas virzienā. Vēlējos jau refleksa vadīta ņemt rokā kartiņu, kas jāpiespiež pie ieejas durvīm arī ejot ārā, lai skolas datubāzē tiktu atzīmēts laiks, kad skolēns pameta mācību iestādi, bet tad atcerējos, ka mana kartiņa bija nederīga. Nospiedu vienkāršu taustiņu pie durvīm, kas bija domāts viesiem, un izgāju no ēkas. Blakus ceļam, mīņājoties no vienas kājas uz otru, jau stāvēja un gaidīja Leo.

- Kas, pie velna, tas bija? – viņš uzšņāca, likdamies diezgan nikns, ka neko neteicu. Uz jautājumu, ko puisis uzdeva, nomurmināju kaut ko līdzīgu „piedod”, bet man šķita, ka viņš to pat nesadzirdēja.

- Ko tu darīji skolā? – Leo, jau manāmi mierīgāk, jautāja.

- Man bija šis tas... jāpārbauda, - noslēpumaini atteicu un neviļos norādīju uz ceļu, tā sakot, ka mēs varētu doties pie manis. – Esmu izsalkusi kā vilks, turklāt mums vajadzētu beidzot sākt trenēties, citādi sāku ierūsēt, - centos novērsties no tēmas un jau likās, ka tas izdevās, jo Leo uzreiz aizrautīgi pasmaidīja, tiklīdz pieminēju divas viņam mīļākās lietas - ēdienu un treniņu, un sāka stāstīt par to, ko pa vakardienu esot iemācījies. Priecājos vismaz, ka sarunu temats bija novērsts uz pavisam citu pusi.

Jau otro nakti izmisīgi cīnījos ar bezmiegu, kas kā bubulis bija pārņēmis istabu un lika apmaldīties tik ļoti gaidītajam miegam. Prāts bija piebāzts ar miljoniem domu, un likās - tas no pārslodzes eksplodēs, iekrāsojot sienas visās domu nianšu krāsās. Visu laiku grozoties kā tāds spēļu vilciņš, sapratu, ka šonakt gulta likās pārāk neērta, bet spilvens - ciets, turklāt, pat ar ieslēgtu apkuri uz pilnu jaudu, man sala. Ietinusies trijās segās, jutu, kā ķermenis joprojām trīc. Vai tik man nebija klāt drudzis?

Kārtējo reizi pagriezos uz otriem sāniem un centos aizvērt acis, kas tūlīt pat atsprāga vaļā kā uz atsperēm. Uz naktsgaldiņa pulkstenis rādīja jau četri no rīta. Nopūtos. Es ļoti gaidīju rītdienu, lai varētu iet uz skolu, cerot, ka mani ielaidīs, un ielūkoties ozola stumbrā, par ko biju aizmirsusi vakar. Taču zināju, ka šī nakts būs gara un rīts nepienāks nemaz tik drīz.

Piecēlos sēdus, saņemot galvu plaukstās, un mirkli paberzēju seju, kaut sapratu, ka šādi aizdzīšu to miega palieku, kas vēl klejoja ķermenī, pavisam. Laikam būs vien jāiet uz to skolu šonakt, jo tāpat aizmigt nevarēju, kaut šaubījos, ka atradīšu jelkādu iespēju tikt iekšā. Varēju vienkārši pastaigāties. Varbūt aukstais gaiss palīdzēs domāt.

Saģērbos vakardienas drēbēs, kas vientuļi gulēja uz krēsla atzveltnes turpat pie gultas, mazliet pieķemmēju matus, lai neizskatītos kā no gultas izkāpusi (kaut tā bija) un, priekšnamā uzvelkot virsdrēbes, devos uz naksnīgās Fēras ielas.

Ārā bija vēss, aukstums dūra sejā kā mazas adatiņas, tāpēc uzstūmu šalli virs deguna. Tā vismaz bija siltāk. Uz ielas neatradās neviens cilvēks, visu māju logi, kuriem gāju garām, tinās tumsā. Visi kā jau normāli cilvēki gulēja. Man virs galvas spoži dega laternas. Pilnīgā klusumā soļi izklausījās pārāk skaļi; zābaki šņirkstēja pret sniega virsmu. Viena no laternām tieši priekšā pēkšņi pārstāja darboties, noteikti nosūtot uz centrāli signālus. Zināju, ka drīz ieradīsies kāds un to salabos – Fēras darbinieki bija tiešām ātri un devās uz izsaukumiem pat naktī.

Sasniedzu skolu pilnīgi atjēgusies no vēlmes aizmigt un vienīgais, ko šobrīd spēju domāt, bija par to, kā lai tieku iekšā teritorijā. Pārrāpties pāri žogam nevarēja, ieiet pa durvīm arī ne, kas cits atlika? Bezjēdzīgi piegāju pie skolas ieejas un kā idiote paraustīju durvju rokturi. Kā jau saprotams, durvis bija ciet. Centos sevi nosodīt, bet tas bija tikpat bezjēdzīgi, kā raustīt rokturi skolai četros naktī. Kur gan bija mans saprāts, kad izlēmu doties te nakts vidū?

Izlēmu apiet apkārt žogam, lai pārbaudītu, vai nav kāda vieta, kur kādi huligāni būtu uztaisījuši caurumu, bet jau tagad es uz to skatījos visai skeptiski. Ejot pa cilvēku izstaigātu taciņu, kas norādīja, ka kāds pirms manis jau bija gājis te apkārt un kur sniegs zem maniem zābakiem visai nepatīkami šņirkstēja, pagalma pašā galā ieraudzīju meklēto, augsto ozolu. Tas izskatījās vecs – gan vasarā, gan ziemā zaros neauga ne lapa, tos šobrīd klāja vienīgi nelielas sniega čupiņas, kas glauni rotāja koku. Apmierināta un atvieglota, ka ozols joprojām auga te, turpināju meklēt kādu eju iekšā, bet vienīgais labais variants pēc pilna apļa apkārt skolas teritorijai bija kāds cits koks, kura zari atradās pārkārušies pāri žogam. Nebija ne cauruma pretestības spēka klātajā žogā, kas neļāva pietuvoties pat pusmetra attālumā, ne kāda cita saprātīga iespēja tikt iekšā pagalmā. Varbūt man labāk vajadzēja pagaidīt rītdienu? Bet vēlme uzzināt, vai Lilitas Delrejas dienasgrāmata neatradās tieši ozola dobumā, bija spēcīgāka par manu saprātu, tāpēc izlēmu riskēt un izmantot šo šaubīga paskata koku. Novilku cimdus, iebāžot mēteļa kabatā, kur joprojām atradās telefons, un ieķēros pašā zemākajā zarā, kas stiepās uz sānu apmēram manu plecu augstumā. Cenšoties ar savu vārgo augšdaļu uzvilkt sevi augšā, pūlējos diezgan ilgu laiku, līdz, galu galā, saskrāpējot delmus, kas tūlīt pat sāka nejauki sūrstēt, un atsitot ceļus pret reljefo koka stumbru, uzvilku, uzstūmu un uzgrūdu sevi uz tā paša zara. Tālāk jau bija vieglāk. Pakāpusies pāris zarus augstāk, ar maziem, viegliem soļiem rāpos uz tālāko vietu, kur varētu veiksmīgi nolēkt lejā, lai nesavainotu sevi pret žogu. Man sala. Rokas bez cimdiem kļuva aukstas kā ledus gabali, kas ir izvilkti no ledusskapja un iemesti limonādes glāzē, bet sejas lejasdaļa jau bija paspējusi sakarst, tāpēc atkal nogrūdu nost šalli. Ejot pa sniegu, man bija samirkuši arī zābaki, kas nozīmēja, ka kāju pirksti sala tikpat ļoti kā roku. Es drebēju. Palūkojoties lejup, pamanīju, ka esmu jau soli pāri žogam, kas nozīmēja, ka drīz varēšu rāpties, nē, drīzāk lēkt lejā. Zem kājām atradās spoži balta kupena, kas, iespējams, varētu mīkstināt kritienu, bet prātā tik un tā skanēja sīka balstiņa, sakot, ka tas nebeigsies labi. Es sirdsbalsī neklausījos un jau pēc sekundes centos maigi nolēkt no trīs metru augstuma, kas nemaz nelikās tik augstu. Piezemējos ar smagu triecienu, kas lika man nokrist uz ceļiem, un uz mirkli man aizrāvās elpa. Kā sapratu, nekas slikts nebija noticis un kupena tik tiešām mazināja kritienu, tomēr rokas sala neprātīgi, jo biju iegrābusies sniegā; āda palika koši sarkana kā apdegusi. Kad centos noslaucīt plaukstu pret mēteļa priekšpusi, tā sāka nepatīkami kost un sūrstēt, turklāt es nespēju sajust mīksto mēteļa virsmu aukstuma dēļ. Galu galā, uzvelkot cimdus, pierāvos kājās un straujiem soļiem devos pretī ozolam. Rokas pamazām sāka sasilt.

Ozols šķita lielāks nekā bija pirms gada, kaut, protams, tā nevarēja būt taisnība. Tā pašā priekšā atradās dobs caurums, kur kādreiz ligzdu uzbūvēja kāds vientuļš putnu pāris, bet tagad jau pāris gadus dobums stāvēja tukšs, ja vien kāds bērns tur nesalika akmeņus vai ko citu. Norāvu nost vienu cimdu un, pastiepusies uz pirkstgaliem, iebāzu roku nelielajā caurumā, cenšoties kaut ko sataustīt. Brīdī, kad dienasgrāmatu zem nosalušajiem pirkstiem nesajutu, dūša sašļuka vilšanās sajūtas ieskauta, bet tad mani pirksti satvēra ko pavisam nelielu. Pēc formas uzreiz atgādināja atslēgu, īstu atslēgu, ko kādreiz mēdza izmantot mājas durvīm. Tagad jau tie laiki bija pagājuši, un visas pirms manas dzimšanas strauji tika aizstātas ar elektroniskajām kartēm vai čipiem, tā nodrošinot lielāku drošību, jo tās ir daudz grūtāk viltot.  Taču te – dobumā – atradās pavisam reāla metāla atslēga. Izvilku to ārā un vārgajā gaismā, ko meta laterna rotaļu laukuma otrajā pusē aiz slidkalniņa, ieraudzīju, ka uz tās atradās iegravēti cipari, kas man neizteica itin neko. Tur bija iegrebts knapi saskatāms piecciparu skaitlis, bet, ja rūpīgi ielūkojās, saskatīju kombināciju: „14658”. Saraucu pieri. Sākumā domāju nolikt slēdzamo atpakaļ, bet tad tomēr iebāzu mēteļa brīvajā kabatā. Vismaz ar tukšām rokām mājās neaiziešu.

Jau būdama gatava iet atpakaļ, atskārtu, ka nezināju kā. Koks bija vienīgā iespēja tikt iekšā, tas gan, bet vai es padomāju, kā tikšu ārā? Izmisīgi palūkojos uz zaru, kas karājās nedaudz vairāk kā metru virs žoga malas. Likās, ka tas ņirgājas par mani, tāpēc žigli novērsu skatienu.

Ak, es, blondā muļķe!

Uz mirkli iezagās panika, kas izplūda pa visiem maniem locekļiem. Mezdama skatienus visapkārt, sapratu, ka biju iesprostota šeit līdz pat rītam, kad, varbūt, kāds mani izlaidīs ārā. Un tad tik būs jāatrunājas, ko darīju te nakts vidū.

Kājas palika mīkstas, un pēc sekundes es saļimu uz zemes, sajūtot slapju sniegu iespraucamies bikšu starā. Zināju, ka pārbaudīt, vai durvis nav vaļā, nebija nekāda jēga, kā arī mēģināt pārrāpties pāri žogam, kas nelaiž nevienu tuvāk par pusmetru. Sapratu, ka neizdomāšu nevienu iespēju, kā tikt prom pašas spēkiem.

Ievaidējos kā ievainots dzīvnieks, jo biju spjēgusi divas lietas – viena par otru sliktāka.

No mēteļa mitrās kabatas izvilku telefonu un drebošiem, nosalušiem pirkstiem uzspiedu jau zināmo numuru. Piespiežot pie auss, pāris reizes tas savienojoties iepīkstējās, bet tad ierunājās miegaina balss:

- Hallo?

- Leo, - drauga balsi izrunājusi, man aizkrita balss, - man vajag tavu palīdzību.