Delreju paslēpes: PIEKTĀ nodaļa

PIEKTĀ nodaļa.

***

133 dienas pirms notikuma.

Ziema.

- Kas notika? – Leo, izdzirdējis manu izmisīgo balsi, pēkšņi likās pilnīgi pamodies. Jau atkal zaudēju valodu un nespēju pateikt ne vārda. Dziļi manī sāka mosties arī baiļu pilnais zvērs, kas nezināja, ko patiesi vajadzēja darīt un, vai tas, kā rīkojos tagad, bija pareizi. Vienīgā skaņa, kas iznāca pār lūpām, bija kluss kunksts. Tas noteikti liks Leo uztraukties vēl vairāk. – Katrīn? – viņš gaidīja, kad atbildēšu, bet es neatsaucos. – Kur tu esi?

- Skolas pagalmā, - nočukstēju, sajūtot, kā acīs sariešas panikas asaras, kurām nebūt nebija nekāda saistība ar skumjām. Tas bija kā pēkšņs reflekss uz domu, ka brīdī, kad atnāks Leo, man būs jāpastāsta par dienasgrāmatu. Bet varbūt es tad būšu atvieglota? Vai paliks vieglāk ap sirdi, ja kāds cits vēl zinās, ko cenšos sameklēt?

Dzirdēju, kā Leo fonā kaut kas iegrabās, kas varēja nozīmēt, ka viņš tagad ģērbās.

- Laikam jautāt, ko tu tur dari, šobrīd būtu lieki, - Leo piebilda, un es vārgi pasmaidīju. – Tūlīt būšu.

Atskanēja pīkstieni, apzīmēdami jau tā īsās sarunas beigas.

Ar skaļu nopūtu atbalstīju galvu pret koka stumbru un gaidīju, kad ieradīsies Leo. Viņš dzīvoja netālu – kādu piecu minūšu gājienā no šejienes, taču man radās jautājums – ko gan puisis izdarīs, kad atnāks? Lūkosies uz mani caur restēm un teiks, ka nav nekādu iespēju tikt prom? Vai vēl labāk – uzdos jautājumus, uz kuriem obligāti būs jāatbild, gribēšu to vai ne?

Man palika auksti gan temperatūras, gan briesmīgo domu dēļ, tāpēc, pāris minūtes sēžot, piecēlos kājās, un tieši tajā brīdī ieraudzīju, kā no skolas puses straujiem, lieliem soļiem nāk Leo. Viņš bija knapi apģērbies - mētelis neaiztaisīts, cepure neuzvilkta, šalle neveikli pārmesta pār plecu, un es sajutos vainīga, ka burtiski draugu izrāvu no gultas. Varēja redzēt, ka viņš bija steidzies.

Atstūmos no koka miklā stumbra un pieskrēju pie žoga, kas, pietuvojoties pārāk tuvu, mani viegli atgrūda. Centos noslēpt asaras, kas spraucās laukā no maniem acu kaktiņiem, bet es zināju, ka Leo tās saskatīja no attāluma. Vienīgais, ko vēlējos, bija pieplakt pie puiša auguma un sajust sargājošās rokas sev apkārt. Vēlējos, kaut nebūtu bijusi tik stulba un nenāktu te. Vēlējos, kaut es nemaz nebūtu Delreja. Atzīstu – tās bija vienas vienīgas problēmas un noslēpumi.

Leo, neko nesacīdams, aplūkoja apkārtni, cenšoties atrast izeju, bet, protams, tas neizdevās. Pēc mirkļa staigāšanas apkārt, viņš atgriezās pie vietas, kur atrados es – bēdu čupiņa, kas to vien darīja, kā pārmeta sev visu, ko darīja.

- Tā, es varētu piezvanīt manai māsai, viņa te strādā brīvlaikā, bet tas aizņems vismaz piecpadsmit minūtes, - Leo ieteicās, ielūkojoties manās aizmiglotajās acīs, un pastiepa rokas, it kā vēloties mani apskaut, bet uzreiz žoga lauks viņa rokas atgrūda. – Un neraudi, viss būs labi.

Vārgi pasmaidīju un pamāju ar galvu, tā sakot, lai sazinās.

Es nekad iepriekš nebiju redzējusi Leo māsu. Dzirdējusi par viņu gan, taču pāris reizes, tā teikt, garām ejot. Viņu sauca Ellena, otrajā vārdā Geidža, kādu gadu vai divus vecāka par Leo, bet tas arī viss, ko zināju. Ģimene bija viena no tēmām, ko bieži nepārcilājām, tāpēc arī nezinājām detaļas par katra vecākiem un brāļiem vai māsām.

Leo, piespiedis telefonu pie auss, gaidīja, kad Ellena pacels, bet tas aizņēma diezgan ilgu brīdi. Tas, protams, bija pašsaprotami, jo kurš gan pamodīsies tik ātri un sapratīs, ka kāds zvana četros naktī? Es jau nu noteikti ne.

- Čau, Ellen, - Leo diezgan skaļi teica, pat nemaz nekaunēdamies, ka zvana tik agri. Dzirdēju, kā kāds otra telefona galā noburkšķ, bet vārdus izprast nevarēju. – Atceries Katrīnu? Jā, to pašu. - Mirkļa pauze, kuras laikā nolaidu acis uz saviem netīrajiem zābaku purngaliem, kā cenšoties nepievērst sev uzmanību. – Vai tu nevarētu, lūdzu, atbraukt līdz skolai un atslēgt vaļā durvis? Kate mistisku iemeslu dēļ atrodas pagalmā, un man nav ne mazākās nojausmas, kā lai viņu dabū ārā.

Sajutu, kā mani vaigi sāk kaist kā uz oglēm. Kad to, ko tagad biju izdarījusi, pasaka skaļi, tas izklausījās vēl muļķīgāk nekā man likās. Tiešām. Biju gatava ielīst zemē, lai tik nevajadzētu klausīties un skatīties uz Leo, vai vēl labāk, pēc mirkļa arī uz Ellenu.

- Tikai neaizmiedz pie stūres, lūdzu, es jau dzirdu, kā tu runā, - Leo, ķircinādams māsu, šādi beidza sarunu un iebāza telefonu bikšu kabatā. Pievērsies man, viņš sacīja: - Viņa pēc divdesmit minūtēm būs.

- Paldies, - atbildēju, jau atkal vēloties spert soli tuvāk žogam, bet tā radītais spēks mani jau otro reizi atgrūda, pavēlot atkāpties. Sarūgtināta nopūtos un jau atkal nošļūcu uz aukstā soliņa, kaut jau tagad manas kājas no aukstuma un mitruma palika stīvas. Pievilku ceļus sev pie krūtīm un paliku sēžam klusumā, nedzirdot ne skaņu nākam no Leo mutes. Laikam viņš bija sapratis, ka runāt nudien nevēlējos. Pēc kādām minūtēm piecpadsmit, kad biju izpētījusi visu apkārtni desmitiem reižu, beidzot sakustināju jau nejūtīgos kāju pirkstus, un jau kuro reizi dziļi nopūtos.

- Katrīn, - Leo, kurš atradās aiz žoga un noteikti stāvēja, lūkodamies man tieši sejā, rūpju pilnā balsī noteica. Pacēlu acis, kas tikko bija pētījušas manus netīros roku nagus, - tev viss kārtībā?

Zināju, ka viņš to jautāja nevis, lai pārbaudītu, vai tā ir, bet gan, lai zinātu, vai es šobrīd melošu, acīs skatīdamās. Mana āda bija pārāk plāna, lai noslēptu kaut ko no Leo. Viņš spēja lūkoties man cauri, viņš zināja ik niansi, kas norādīja uz to, ka nesaku taisnību, un uzreiz saprata, ka nekas nebija labi.

- Pagaidi, - nočukstēju, tā pasakot, ka vēlāk visu pastāstīšu, un Leo vairs neuzdeva nekādus jautājumus. Un šoreiz es tiešām apņēmos visu pateikt, kaut nedrīkstēju.

Kājas bija gandrīz nejūtīgas, taču par to esamību es sapratu, jo augšstilbos nerimstoši dūrās aukstuma radītās adatiņas. Mans saprāts teica, lai ceļos kājās, bet es to nespēju. Man nebija spēka, lai sasprindzinātu muskuļus un pieslietos augšā, lai pastaigātu. Vienīgais, ko varēju paveikt - domāt. Kādēļ man vispār būtu jāuzticas tādam cilvēkam kā Kārters? Vai es vispār viņam uzticējos? Daļēji, bet lielākoties es ticēju puisim pierādījumu dēļ, kas pateica, ka viņš tiešām šoreiz sacīja patiesību – izplēstā lapa no grāmatas, kas skaidri un gaiši pateica, ka Lilita rakstīja savu dienasgrāmatu. Bet, kāda velna pēc man tā bija vajadzīga, es to nespēju saprast pat līdz šim brīdim.

- Leo! – atskanēja skanīga un mazliet spalga meitenes balss, kas izrāva mani no īsajām pārdomām. Redzēju, kā puisis strauji aiziet līdz skolas ēkai, kur, blakus savai sarkanajai mašīnai stāvēja samērā īsa tumšmate. Uzreiz biju sapratusi, ka tā bija viņa māsa, jo pēc sejas meitene līdzinājās savam brālim.

Piecēlos kājās, jūtot, kā ikkatrs kauliņš ķermenī iekrakšķas kā lauzts, un aizgrīļojos pāris soļus tuvāk laternu apgaismotajai mācību iestādei, no kuras nāca Leo un Ellena.

- Man, par laimi, ir arī šī rotaļu laukuma vārtiņu atslēgas, citādi tev vēl būtu te jāsēž ilgi, - meitene, aplūkojot nožēlojamo un sašļukušo bēdu čupiņu – mani -, teica. Brīdī, kad viņa izvilka digitālo karti, kas atvērs manu vienīgo izeju, paspēju izpētīt jaunietes izskatu tāpat, kā viņa manējo. Ellena izskatījās par kādiem piecpadsmit centimetriem īsāka nekā es, ar nedaudz nosauļotu ādu, kas nozīmēja, ka viņa, iespējams, pastāvīgi dzīvoja kādā no siltajām valstīm vai arī ieguva mākslīgo iedegumu tepat, mati, gludi un perfekti taisni, krita pāri šaurajiem pleciem, atšķirībā no manas nekad nesavaldāmās ligzdas uz galvas, kas tagad bija arī neizķemmēti, turklāt arī nesapīti ikdienišķajā bizē. Ellena valkāja sintētisku ziemas jaku, kurai ap kaklu atradās brūngana zvērādas apkakle, tādējādi liekot izskatīties vecākai. Novēršot skatienu, sāku pētīt viņas darbību.

Sākumā meitene nospieda pogu uz  paneļa blakus vārtiņiem, vietā, kur atgrūšanās lauks man likās visvājākais, un ar pirkstiem pārbrauca pār pāris taustiņiem, kas to deaktivizēja. Uzreiz sajutu, kā pretestības spēks mazinās, līdz pazuda pavisam, un es zaudēju jau tā apšaubāmo līdzsvaru, ieķeroties žoga režģī. Metāls saldēja pirkstus, un tajā brīdī es nespēju izjust neko citu, kā tās kaitinošās, durošās adatiņas stilbos, delmos un plaukstās. Ellena atgrūda vaļā vārtiņus, un es beidzot tiku ārā. Jutu asaras, kas iepriekš bija kaut cik aprimušās, plūstam aumaļām pāri vaigiem, taču es nespēju saprast, kāpēc. Leo piesteidzās klāt un, saņēmis manu seju savās siltajās plaukstās, pavēlēja ielūkoties savās dzidri zilajās acīs: - Katrīn, vari beidzot paskaidrot, kas te notiek?

- Es... – zaudējusi arī runātspēju, ar ko man bieži vien bija problēmas, ja uztraucos, vārstīju muti kā uz sauszemes izmesta zivs. Mirkli Leo pacietīgi gaidīja, kad sākšu runāt, bet tad viņa rokas apvijās man apkārt, saspiežot draudzīgā un mīļā apskāvienā. Šūpojoties mierīgā ritmā uz abiem sāniem un jūtot puiša roku glāstam muguru, beidzot izlēmu to labāko un klusi pie Leo auss noteicu: - Man tiešām vajag tavu palīdzību.

Lēnām nāca rīts, bet es tikai tagad atgriezos mājās. Iespiedusi pirkstos atrasto atslēdziņu, izbaudīju tās formu, lēnām ar īkšķi un rādītājpirkstu velkot pa tās līnijām. Gludas, noapaļotas. Patīkamas. Ļāvu Leo sev novilkt slapjās drēbes, kuras viņš nometa turpat uz zemes. Ellena tās paņēma un, pajautājot Leo, kur atradās vannasistaba, pameta šo telpu. Puisis gribēja palīdzēt uzvilkt arī sauso apģerbu, bet es atteicos.

Vienā apakšveļā, ietinusies halātā, aizklumburoju līdz savai istabai un sameklēju siltu džemperi un diezgan plānas auduma bikses un apģērbos. Mana āda joprojām bija ar zosādu, auksta, bet sarkana kā vārītam vēzim. Jau gribot iet atpakaļ, ielūkojos spoguli un pretī ieraudzīju bālu, diezgan briesmīga izskata meiteni, ko es nekādā gadījumā negribēju nosaukt par sevi. Taču tā biju es. Sasārtušie un pleķu klātie vaigi teica, ka iepriekš biju raudājusi, tomēr es zināju, ka, ejot mājās, ne asara nenobira. Ellena mani aizveda līdz manai dzīvesvietai, tomēr visu ceļu es nespēju izteikt ne vārdu. Jau atkal biju iegrimusi pārdomās. Iedomājos, kā mūs abus noķer un iesloga cietumā. Kā ņirgājas par mums, jo mēs piedzimām atšķirīgi. Spējām vairāk nekā parasti cilvēki. Kādēļ gan neviens nespēja saprast, ka izvēles iespēja kļūt par Delrejiem neatradās mūsu rokās?

Man bija un arī tagad ir bail.

Spoguļattēlā redzēju savas drebošās rokas, zosādu pāri visai redzamajai ādai. Strauji novērsos no atspulga, lai atgrieztos pie Leo un Ellenas, ko arī darīju.

Viesistabā uz dīvāna atradās uzlikta sega, bet blakus tam, uz neliela galdiņa, stāvēja trīs kūpošas krūzes, kas nozīmēja, ka Leo kopš aizgāju paspēja uztaisīt mums tēju. Šobrīd viņa paša te nebija, un es apsēdos uz dīvāna, jau atkal pievilkdama sev klāt aukstās, bālās kājas. Starp pirkstiem joprojām iespiesta atradās senlaicīgā, nelielā sudraba atslēga, kas bija jau paspējusi sasilt, kaut pašai šķita, ka manas plaukstas bija ledus aukstumā. Atspiedu galvu pret spilvenu, pievilku ceļus pie sava ķermeņa un uz mirkli pievēru acis. Prāts šobrīd bija tukšs kā izslaucīts, un tas, par laimi, nomierināja. Nebiju pamanījusi mirkli, kad aizmigu.

Atverot acis, sapratu, ka ir pagājušas vismaz pāris stundas, jo tējas tases vairs te neatradās un aiz loga lēnām svīda gaisma, padarot debesis par kripatiņu gaišākas. Izkustoties no savas neērtās pozas, kas bija padarījusi roku gandrīz nejūtīgu, sapratu, ka man nežēlīgi sāpēja spranda; tas noteikti bija arī pamošanās iemesls. Lēnām piecēlos sēdus, mirkšķinot acis, lai saprastu, kas apkārt notika, un izkāpu no dīvāna, pieskaroties vēsajai linoleja grīdai. Digitālais pulkstenis pie sienas rādīja pusseptiņi no rīta un zem tā laika ziņas vēstīja, ka Fērai tuvojas kārtējā sniega vētra.

Satvēru segu, ko noteikti atnesa no manas istabas, un biju gatava iet uz savu gultu, bet tad izdzirdēju, kā kaut kas nokrīt uz zemes. Vajadzēja diezgan ilgu brīdi, lai saprastu, ka tā bija atslēga, par kuras esamību jau piemirsu. Pieliecos, lai to paņemtu, un, ietinusies segā, kas lika man pāris reizes paklupt, aizvilkos līdz savai istabai. Durvis bija mazliet pavērtas. Ieejot iekšā, pamanīju Leo. Viņš gulēja pa visu gultu, izstiepies kā tāds mazs bērns. Neviļus pasmaidīju un joprojām miegaini apsēdos uz guļvietas pašas malas. Mierīgi, lai nepamodinātu aizmigušo puisi, ielīdu gultas stūrī, vietā, kur Leo nebija izpleties. Te gulēt likās daudz ērtāk.

- Pamodies? – mani nedaudz nobiedēja puiša klusā balss, kas atskanēja tik tuvu.

- Kā jau redzi, - vāri pasmaidīju, jūtot, kā vaigi spēji pieplūst ar asinīm, tā radot vieglu nosarkumu. Ieklepojos, gribēdama, lai es beigtu sarkt, un nolaidu skatienu uz kādas vientuļas puķes Leo segas vidū, vietā, kur atradās puiša kāja. Viņš pamanīja manu reakciju, tāpēc atskanēja kluss spurdziens.

- Šķiet, ka tava seja ir atguvusi jelkādu krāsu, - Leo ķircinoši pabakstīja manu sānu, un es sasprindzinoties noraustījos. Kā man riebās, ka kāds uzdrošinājās bakstīt!

- Izdarīsi tā vēlreiz, un noraušu vainīgo pirkstu bez žēlastības! – uzrūcu, iesitot ar virsējo, brīvo roku, uz kuras es nebiju atbalstījusies, pa plaukstu, kas jau viltīgi stiepās manā virzienā, lai turpinātu kaitināt. Leo skanīgie smiekli satricināja istabu, izkliedējot vājās dusmas. Viņš pabīdījās nedaudz dziļāk gultā un ļāva man pielīst klāt, lai nebūtu jāuztraucas, ka varētu izkrist.

Iekārtojos ērtāk jau sasildītajā vietā, sapurinot noplakušo, izgulēto spilvenu un pabāžot rokas zem siltās dūnu segas, ārpusē atstājot tikai degunu un divas spožas, apkārt vērojošas acis. Pāris reizes sastapos ar Leo ziņkārīgajiem redzokļiem, kas, kā uzreiz sapratu, parādīja, ka puisis vēlējās ko jautāt. Viņš sakustējās, laikam cenšoties uz mirkli novērst manu skatienu, lai spētu izlemt, vai vajadzēja teikt, vai labāk - klusēt. Izskatās, ka viņam bija tādas pašas problēmas nespēt izdomāt kā man, un es nezināju, vai tas iepriecināja, vai sarūgtināja. Uz pāris sekundēm pievērsu acis griestu baltajai, līdzenajai virsmai, šķietami parādot, ka tas mani it kā ieinteresēja, bet tad, kā jau biju domājusi, ierunājās Leo.

- Es tiešām nezinu, vai tagad tev būtu vēlme runāt, bet... – viņš saminstinājās. – Tu teici, ka tev vajag manu palīdzību.

Ja godīgi, biju jau cerējusi, ka viņš būs aizmirsis lūgumu un man nebūs jācenšas izstāstīt visu ar saviem vārdiem, pie viena arī nepieminot to, ka visu pateica Kārters. Bet tagad tas brīdis pienāca, kad man būs viss vārds vārdā, vai vismaz tuvu tam, jāpastāsta. Novērsos no jau tā garlaicīgajiem griestiem un palūkojos uz puiša ieinteresēto seju, kas to vien gaidīja, kā atbildi uz faktu, ko viņš teica.

- Es īsti nezinu, vai to var nosaukt par palīdzību, bet es vēlējos tev ko pateikt, - izvairīgi teicu, jūtot, kā prātā jau atkal cīkstas abas domāšanas puses, cenšoties vēl izlemt, ko un kā visu sacīt. Varbūt man vajadzēja iedot izlasīt, ko iedeva Kārters, taču to uzreiz atmetu. Vajadzēja runāt pašai. – Par šo Delreju padarīšanu. – Leo savilka uzacis uz augšu pārsteigumā, bet izskatījās, ka viņš bija gatavs klausīties. – Iemesls, kādēļ tiek tvarstīti un nogalināti Delreji, nekad nav bijis tāds, kādu mums Policijas pārstāvji sniedza priekšā visus šos gadus.

Un tā. Ar vienu elpas vilcienu nobēru pašu pirmo teikumu visam, ko vēlējos tagad izstāstīt. Man šķita, ka ar to paliks vieglāk, taču tā nebija. Smagums, kāds atradās sirdī, palika arī pēc frāzes pasacīšanas, un tas sāka nogurdināt. Vēlējos, lai man paliktu vieglāk un uz dūšas neatrastos milzīgs, smags akmens, kas knapi ļāva elpot, bet tā nenotika. Smagums turpināji spiest un nemaz nedomāja atvieglot jušanu.

- Un kāds tad ir patiesais iemesls? – Leo diezgan neticīgi vaicāja. Balss tonis – nedaudz izsmejošs, bet arī nopietns – lika kuņģim sarauties čokurā, un man bija pat nedaudz bail turpināt stāstīt.

„Nē, Katrīn,” strikti pavēlēju pati sev, „runā!”

- To es mēģinu noskaidrot. Zinu, ka Lilita Delreja – oriģinālā – rakstīja savu dienasgrāmatu, un, pēc man zināmiem avotiem, tur tika aprakstīts it viss, uz ko man ir bijuši jautājumi, tai skaitā arī par to, kāds ir iemesls mūsu ienīšanai, - strauji nobēru pirmo zināmo daļu un, ievelkot elpu, pat neļāvu atvērt Leo muti, kad turpināju runāt monologā. – Tāpēc es izlēmu sameklēt to.

Strauji nometu segu un izrāpos no gultas, ne pa jokam pārsteidzot Leo ar savu kustību. Ar vienu mazu soli pakāpos pie sava naktsgaldiņa un acumirklī, kā pārlaidu plaukstu pār lampu, tā iedegās, apspīdot šo istabas daļu ar spoži baltu gaismu. Pulkstenis uz galda rādīja bez divdesmit septiņi, blakus esošais kalendārs paziņoja, ka šodien man ir jāsatiekas ar Leo, bet laikam nebūs pat jācenšas, jo viņš tagad jau atradās te. Aizliekot matus aiz auss, atrāvu vaļā skapīša durtiņas un atradu Kārtera dotās lapas, paņemot divas no trim, jo prāts teica, lai puiša vēstuli atstāju tepat, un, ar augšstilbu aizgrūžot ciet durtiņas, ielēcu atpakaļ gultā. Sakrustojot kājas, atspiedos pret gaišo istabas sienu un viegli ievilku elpu. Leo, atjēdzies no manas pēkšņās aktivitātes, pieslējās sēdus.

- Te ir karte, kur var atrasties dienasgrāmata, jo, kā zināms, Lilita esot dzīvojusi Fēras teritorijā, - pasniedzu pirmo lapu, uz kuras bija attēloti smalkie pilsētas ielu labirinti. – Ar sarkano ir atzīmētas izpētītās vietas, bet ar melno - kur vēl ir jāiet.

Pirms gulētiešanas es vēl negribīgi ar sarkanu pildspalvu ievilku krustiņu uz skolas ēkas, kaut klases telpā nemaz nepaspēju rūpīgi izpētīt, bet bez tā bija atlikušas vien divas meklējamās vietas. Īstenībā, ja Leo man palīdzētu, es spētu ar visu tikt galā daudz ātrāk, un tas mani uzmundrināja, lai turpinātu stāstīt. Tomēr stingri iekodu sev lūpā, lai sagaidītu, ko teiks Leo.

Viņš klusēja, pētot karti. Redzēju, kā puiša acis diezgan ieinteresēti klejo pa ieliņām, ik pa brīdi apstājoties, lai izlasītu uzrakstīto tekstu. Neveikli knibinājos gar grāmatas lapaspusi, kas sasvīdušo roku dēļ palika nedaudz mitra.

- Un tev šo iedeva Kārters, vai ne?

Likās, ka pārklausījos. Pēkšņs aukstuma vilnis uzbruka ķermenim, liekot uz visa auguma uzmesties nepatīkamai zosādai, kas apdullināja arī smadzenes. Šokēti palūkojos uz Leo, bet viņa sejas izteiksme bija viennozīmīga – dusmas. Niknums, kas virmoja puisī, jau plūda pāri malām, padarot savstarpējo situāciju mazliet neveiklu. Sasprindzinājums starp mums ar katru sekundi palielinājās, bet es nespēju bilst ne vārda. Kāda nežēlīgi skaļa balss galvā kliedza vienu un to pašu: „Sasodīts, viņš zina! Viņš zina!” un nespēja apklust ne mirkli. Jau uz brīdi norimusies sirds, atkal atsāka straujo pukstēšanas maratonu, ko, iespējams, dzirdēja arī Leo.

- Katrīna, - Leo balsī dzirdēju nosodošu toni, bet dusmas un naids manā vārdā nebija dzirdams. Tas mani pavisam nedaudz nomierināja, bet ne uz ilgu laiku. – Mēs taču sarunājām, ka tu ar viņu netiksies, vai tad ne?

- Jā, bet...

- Nav nekāda bet! – puisis pacēla balsi, un mana sirds apmeta nežēlīgi bīstamu kūleni krūtīs, kas radīja sajūtu, ka tas varēja beigties letāli. – Viņš jau tā par daudz zina, bet, ja tu ar viņu satuvināsies, tas beigsies slikti gan tev, gan man.

Zināju, ka viņam bija taisnība, bet es nevēlējos to atzīt. Es nedrīkstēju uzticēties Kārteram - puisim, kas manu skolas dzīvi bieži vien padarīja neciešamu. Bet ko es varēju darīt, ja ceļi, kas visu laiku bija gājuši katrs savā virzienā, pēkšņi krustojās? Vai vajadzēja apstāties un pagaidīt, kamēr viņš aiziet? Dzīve lika sastapties ar Kārteru, kaut pirmais iespaids nebija tas labākais, taču tagad es ticēju, ka viņš saka taisnību. Es ticēju, ka viņš centās palīdzēt. Varbūt es biju naiva, tomēr sekas uzzināšu vēlāk.

Nolaidu acis un klusēju, tikai pēc nelielas mulsuma pauzes spējot ierunāties. Mana balss bija čerkstoša un klusa:

- Nav jau runa par Kārteru, bet gan par mums, Leo.

Taisnība. Runa bija par patiesības iegūšanu, jo šobrīd viss, ko zinājām, atradās miglā tīts un, iespējams, nepatiess. Visām augstāk stāvošajām personām patika padarīt visu dramatiskāku nekā patiesībā bija, izpušķot pēc sava prāta, tā padarot to mazāk kritisku vai tieši otrādi – vairāk. Un, ja jau, kā Kārters teica, zināmais iemesls, kādēļ tika izveidota Policija, ir vieni vienīgi meli, man vajadzēja uzzināt īsto iemeslu, kas, iespējams, nebija nemaz tik briesmīgs, lai tiktu nogalināti cilvēki. Varbūt tieši es ar Kārtera un Leo palīdzību spēju pielikt tam punktu! Padarīt galu ikdienišķajām slepkavībām un izmisīgām bailēm no tā, ka vari tikt notverts. Varbūt tas arī bija Kārtera mērķis.

- Mēs varam izdibināt patiesību par mums un varbūt pat pārtraukt pasaulē notiekošo, - cerīgi ielūkojos Leo sejā, kas joprojām likās akmens cieta un nepauda nekādas emocijas. Man palika šķebīgi ap dūšu, taču es pavēlēju organismam nomierināties. Nemaz nepamanīju, ka pirksti bez žēlastības burza lapu manās rokās, kad tā jau bija izmocīta emociju ietekmē, un to stūri palēnām sāka dilt. Leo vairs nespēja ielūkoties manā sejā, tāpēc, atbalstot galvu pret vēso sienu, klusēja. Jau sāka likties, ka viņš apsver iespēju mani atbalstīt, bet tas visas iedomas sagruva līdz ar brīdi, kad viņš piecēlās kājās un sāka ģērbties. Es šokēta vēros viņa mugurā, nespējot aptvert, ka viņš tikko bija pateicis „nē” šai domai. Pateicis „nē” man.

- Ja tu vēlies biedroties ar Kārteru, tad lūdzu, - Leo noskaldīja, likās, ka pat nenoraustoties ne vaibstam un paejot garām gultai, kur es gulēju, devās izejas virzienā. Viņš aizcirta durvis burtiski mana deguna priekšā, atstājot istabā vien nejauko auru, kas vēl ilgi līdz ar vārdiem, kas bija skanējuši, virmoja gaisā.

- Leo... – par vēlu izdvesu viņa vārdu, jo viņš to tāpat nedzirdēja. Viņš bija aizgājis.

Jutu vēl lielāku smagumu spiežamies uz sirds. Pukstēšana, kas vēl nesen šķita tik ātra, ka bija pat grūti atšķirt, kur sākās viens puksts un kur nākamais, tagad nedaudz aprimās; palika nedaudz grūti elpot. Plaušas samazinājās par trim reizēm, neļaujot skābeklim normāli cirkulēt. Nespēju saprast, kas tikko notika. Vai tiešām Leo tikko bija piecēlies un pametis šo māju? Pirmo reizi ar naidu sejā, pat neatvadoties, pārkāpis pāri slieksnim?

Nebiju pamanījusi, kad manas acis piepildījās ar asarām. Necentos tās notraust.

Un kurš teica, ka Leo mani sapratīs, ka paliks vieglāk līdz ar pateikšanu citam cilvēkam? Kurš gan bija domājis, ka viss izvērtīsies šādi?

Krūtīs auga nejauks un nikns dusmu mākonis uz sevi, kuru katru brīdi gatavs uzsprāgt, bet vienīgā skaņa, kas iznāca no sausās rīkles, bija kluss, žēls, nevienam nenozīmīgs kunksts.

Piecēlos kājās, nomezdama lapaspusi, kas saburzīta noslīdēja uz zemes, un, nekā nesaprazdama, aizsteberēju līdz pievērtajām istabas durvīm. Bija grūti sataustīt tā malu, tas aizņēma ilgu laiku, līdz beidzot pirkstu satvēra vēso, apaļo rokturi un pagrieza.

- Leo, - balss palika skaļāka, cerot, ka viņš būs vēl te, stāvēs viesistabas vidū un smaidīs, gaidot, kad skriešu, lai iekristu viņa apskāvienā, bet nekā tamlīdzīga. Māja bija tukša, bet galvenās durvīs – pavērtas. Straujiem, neparasti šķībiem un neritmiskiem soļiem pieskrēju pie izejas. Durvis atsitās pret sienu ar smagu skaņu, bet es tam nepievērsu uzmanību.

- Leo! – iekliedzos, pustumsā, zem laternu spožajām gaismām, redzot aizejam melnā mētelī tērpušos stāvu. – Leo...

Zināju, ka nebija nekādas jēgas saukt, jo viņš pēc mirkļa jau pazuda no redzesloka.

- Leo... – nočukstēju tik klusi, ka pat nepavērās lūpas, un sabruku turpat uz grīdas, jūtot, kā asaru tērcītes rit pār maniem siltajiem vaigiem.

Ko gan es izdarīju?