Delreju paslēpes: SESTĀ nodaļa

SESTĀ nodaļa.

***

132 dienas pirms notikuma.

Ziema.

Sniegs šķīda uz visām pusēm, kad samirkušo zābaku zoles skāra zemi. Jutu, kā ik pa brīdim ļogās potītes, brīdinot, ka šādā ātrumā krītot varēju pārlauzt sprandu, bet neapstājos. Cauri knapi aizvērtajam mētelim, kura malas kopā saturēja tikai viena poga, traucās ledusauksts vējš, padarot ķermeni faktiski nejūtīgu. Šobrīd tas neuztrauca, šobrīd biju gatava skriet cauri tukšajām pilsētas ielām pat ar īsroku krekliņu, ja vien tas ļautu ātrāk nokļūt pie Leo mājas.

Man vajadzēja paspēt. Vajadzēja paspēt pirms viņš izlemtu aizbraukt prom no pilsētas.

Soļi bija tik ātri, ka laternu gaismas mijās gandrīz nemanāmi. Aukstais gaiss saldēja plaušas līdz sāpēm, apavi šķita nedaudz par mazu, tāpēc labās kājas īkšķis smeldza pie katras kustības. Pagriezos citā ceļā, tagad dodoties cauri kādai sānieliņai, kas bija pilna ar sniegu kā vēl nekur citur. Neviens te netīrīja, jo apkārt esošo dzīvojamo māju ieejas atradās otrās pusēs un šeit pa retam ieklīda tikai kāds pamests kaķis. Tomēr zināju, ka caur šejienei pie Leo varēja nokļūt daudz ātrāk. Tā vismaz bija, kad turpināju skrējienu un sniegs nevilka iekšā savās baltajās, saltajās ķetnās, kad necentās apturēt vai apgāzt uz zemes, kad necentās ielīst ikkatrā spraugā aiz zeķēm. Tagad, nogājusi gandrīz pusi šī ceļa, sāku nožēlot, ka to izlēmu darīt. Pēdas kļuva nejūtīgas, tāpēc mehāniski vilkos uz priekšu; vējš šķita paliekam spēcīgāks un tas svieda sejā neredzamus ledus asmenīšus. Šajā ieliņā atradās tikai viena laterna, tomēr tā nedeva faktiski itin neko. Drīz vien, līdz galam neizcēlusi kāju no grimstošās sniega kārtas, attapos pilnā augumā uz zemes. Vaids no mutes izskanēja neapdomāti un gaužām asi. Kailās plaukstas iegrima aukstumā, ļaujot sniegam ielīst piedurknēs, kā meklējot kādu siltāku vietu. Likās, ka elpa tiek izsista no plaušām ar visu iespējamo spēku un uz mirkli rīkle no aukstuma dega ugunī. Sakodu zobus, baidoties, ka ievaidēšos vēl skaļāk. Aiz apkakles iespraucās smalki ledus duncīši, kas, lai gan ātri izkusa, aiz sevis atstāja citiem nemanāmas brūces. Kad piecēlos kājās, viss ķermenis smeldza sāpēs, tomēr turpināju ceļu.

Tālāk varēja iet daudz vieglāk. Šeit, noteikti, speciālas vienības bija iztīrījušas ielu pietiekami, lai pēc katras reizes, kad apavs skāra zemi, sniegs tikai iegurkstētos. Neapstājoties un vairs, nejūtot kāju pirkstus, izkratīju visu sniegu no apģērba. Sajutu arvien durstošākas sāpes pārklājam augumu. Tagad gaiss plaušas grieza vēl sāpīgāk.

Zināju, ka nepaspēšu. Radās ļoti spēcīga priekšnojauta, ka Leo vairs nevēlēsies runāt, neļaus pat attaisnoties un durvis paliks aizslēgtas. Es izdarīju lietu, ko puisis nemūžam negaidīja – klausīju cilvēkam, kurš nemūžam neteica taisnību, kurš kādreiz nodeva Leo un ļāva viņam palikt dabas varā. Patiesība kliedza sejā, sakot, ka nemūžam nedrīkstēju ļaut Kārteram iedot tās lapaspuses un ielīst prāta dziļumos, sakot, ko vajadzēja darīt. Kādēļ vispār izlēmu atrisināt šo mīklu pašas spēkiem? Kādēļ uzreiz nepateicu Leo, lai varētu sarunāt, ko darīt tālāk?

Vēl trīs kvartāli.

Sameklēju sniega pilnajā kabatā ūdensizturīgo tālruni un nejūtīgiem pirkstiem sameklēju Leo numuru. Centos kustēties vēl raitāk, kaut tas izdevās tikai ar lielām pūlēm, jo sirds dunoņa krūtīs brīdināja, ka no šādas pārpūles varēju pat noģībt. Piespiedusi tālruni pie auss, gaidīju, kamēr pīkstēšana pārtrūks un puisis atbildēs, tomēr tas bija velti.

- Te Leo, ja ir kas svarīgs, atstāj ziņu.

Iekodu lūpā un vīlusies gandrīz sastingu uz vietas, ja vien nepavēlētu sev turpināt doties uz priekšu. Ko man teikt? Vai atvainoties bija jēga, ja Leo tāpat neklausīsies? Bet varbūt?

- Piedod, es tā negribēju. Lūdzu, tiekamies pie tavas mājas, visu paskaidrošu. - Vārdi šķita pārvēršamies par čukstu, kas izzuda ziemas baltajā tumsā, tomēr turpināju cerēt, ka viņš piedos. Leo vajadzēja uzklausīt, viņam vajadzēja palīdzēt kā vienmēr, kad tas nepieciešams.

Divi kvartāli. Viens. Redzēju Pārkeru gaišo divstāvu māju ar virs durvīm esošu skaitli „34”. Pirms paspēju pieiet kaut soli tuvāk, šķietami sasalu uz vietas, jūtot dūšu sapīkam ķermenī. Pie savas sarkanās mašīnas sakrustotām rokām stāvēja Leo māsa. Tāpat kā iepriekš, arī tagad meitenei mugurā bija ziemas jaka ar pūkainu apkakli. Tiklīdz pārstāju jebkādu kustību, aukstums šķita gandrīz vai svilstošs.

Kā tumšmate pamanīja mani, viņa atgrūdās no braucamrīka un iebāza melnos cimdos tērptās plaukstas kabatā. Vai es vēl varēju atkāpties un doties prom? Saruna ar Leo vecāko māsu likās kā sods, jo viņu nepazinu un viņa mani arī ne. Vai Ellena pavēlēs pamest šo vietu? Varbūt aicinās iekšā? Nolamās?

Mirkli stāvot pilnīgi sastingusi kā skulptūra, spēru soli uz priekšu. Ellena pat neizkustējās, gaidīdama, kamēr pāriešu pāri ielai un nokļūšu personīgo māju pāra skaitļu pusē. Meitene izskatījās neizgulējusies, viņas acis neizteiksmīgi lūkojās manī, kā cenšoties vai nu pateikt, ko domāja, vai arī nolasīt no sejas, ko prātoju es. Centos neizskatīties izmisusi, kaut iekšienē bailes un panika guldzēja kā lava. Vajadzeja runāt ar Leo, vajadzēja atvainoties.

Nostājoties divu soļu attālumā no mašīnas un pašas meitenes, vēl kādu brīdi valdīja klusums, ko pārtrauca tikai vēja svilpošana kailajos kokos un krūmos. Savilku mēteli kopā un beidzot to aiztaisīju, beidzot ļaujot asins plūsmai ķermenī atgūt kaut cik vienmērīgu gaitu.

- Kur ir Leo? Es gribu... – iesāku runāt, domādama tālāko bērt kā pupas, līdz Ellena pārtrauca gandrīz vārda vidū.

- Nevajag, - viņa teica, lūkodamās uz mani kā mazu bērnu, kas vēlas iegūt ko tiešām nereālu. „Nē, Katrīnīt, tas nav iespējams,” teica skatiens, kaut centos šo domu izmest no prāta. – Leo tiešām nevēlas neko skaidrot, kamēr vēl nav pienācis īstais brīdis.

Ko skaidrot? Vai puisis negribēja teikt, kādēļ ar mani vairs nesazināsies? Varbūt iemesls bija cits?

Noteikti izskatījos tik šokēta, it kā grasītos raudāt, tomēr asaras nenāca. Biju izžuvusi sausa kā jebkurš ūdens avots tuksneša vidū, tomēr šobrīd mokošu karstumu mainīja durstošs un ādu svilinošs aukstums. Brīžiem pat nespēju saprast, vai man vispār sala, vai arī patiesībā ārā bija plus četrdesmit grādu temperatūra pēc celsija skalas. Spēja vēja brāzma iepūta matus sejā, un es jutu, kā sasalušie gali asi ietriecas vaigos.

- Lūdzu, ļauj vismaz atvainoties, - čukstēju tik klusi, ka baidījos, vai vispār biju kaut muti atvērusi. Varbūt tas viss skanēja tikai un vienīgi prātā. – Nevēlos, lai viņš izlemj pārtraukt ciešu draudzību tikai šo muļķību dēļ. – Aizturēju elpu; radās sajūta, it kā būtu zaudējusi pēdējās balss paliekas. Pirms Ellena paspēja kaut pateikt „jā” vai „nē”, izvilku no bikšu kabatas Kārtera nedaudz samirkušās lapas, kas drebošās plaukstas dēļ draudēja nokrist uz zemes: - Es šo sadedzināšu, tikai, lūdzu, pasaki Leo, ka man ir žēl!

Nezināju, ko vēl teikt, jo prāts bija kā izslaucīts. Tīrs, tomēr piegružāts ar visu nevajadzīgo, visu, kas varētu sapūt un izbojāt katru labo domu. Rokas drebēja gan aukstuma, gan baiļu dēļ, asmenīši joprojām dūrās atklātajos ādas laukumiņos, liekot tiem neredzami asiņot.

Ellena sekundes laikā pienāca pie manis cieši klāt un uzstājīgi pagrūda roku, kas turēja salocīto lapu kaudzīti. Vairs nespēju sajust, vai kaut ko vispār turēju, tāpēc to, ka viss saturs nomests sniegā, sapratu vien, kad Leo māsa pietupās, pacēla to un iebāza manā mēteļa ārkabatā.

- Uzmanīgi, visur ir acis, kas var ieraudzīt pat vismazāko sīkumu, - Ellena čukstēja, pamezdama skatienus uz neko neredzošajiem kaimiņu māju logiem. – Vienmēr turi tās pie sevis, saprati?

Pamāju, jūtot, kā sirds sāk joņot arvien ātrāk, līdz meitene atkāpās, atkal stalti nostājoties priekšā. Leo māsa likās daudz pašpārliecinātāka nekā es, ņemot vērā, ka viņa bija par kādu gabalu īsāka un pēc izskata kautrīgāka. Gaidīju, kad viņa ko teiks, bet Ellena tikai rakņājās savā jakas kabatā, līdz atrada žvadzošu saišķi ar čipiem domātiem visādām slēdzenēm un piespieda vienu pie mašīnas roktura, atverot durvis. Ellena grasījās braukt prom, un tas uzdzina kārtējo panikas vilni.

- Pagaidi! – Pienācu tuvāk, jau redzot, ka meitene vēlas kāpt iekšā braucamajā.

- Leo piezvanīs, – viņa centās mierināt, tomēr pat ar vājo smaidu no Ellenas puses tas neļāva nomierināties. – Tavi vārdi tikai ļāva viņam saprast, ko darīt tālāk, tāpēc – pacietību, Katrīn.

Paliku stāvam netālu no Pārkeru mājas tumšajiem logiem, kad Leo māsa ierausās salonā un pēc nepilnām desmit sekundēm aiztraucās pa ielu pilsētas centra virzienā. Kārtera dotās lapas kabatā šķita paliekam tik karstas kā nokaitēta dzelzs.

„Kate,” Leo rāmi un nosvērti sacīja, kā cenšoties ko pavisam acīmredzamu ieskaidrot mazam bērnam, „ja būtu bijis laiks, es to tev pateiktu acīs, bet man tāda nav. Mēs ar Ellenu braucam uz lielpilsētu.” Šajā momentā sajutu asu dūrienu pakrūtē. „Ir šis tas jānokārto, bet es nākammēnes būšu atpakaļ, sliktākajā gadījumā – nedaudz vēlāk. Centīšos zvanīt bieži, apsolu. Lūdzu, sargā sevi un neiekulies nepatikšanās bez manis.”

Ieraksts beidzās, un istaba ieslīga klusumā. Palūkojos uz tālruni, kas atradās atspiests pret dīvāna gaišo spilvenu, un pārstāju ņurcīt lapas. Zināju, ka drīz vien tās sairs pa locījuma vietām, tomēr nespēju saprast, kādēļ to nevēlējos panākt. Vai tad tieši tādēļ Leo neatstāja mani vienu?

Spalgā vēja svilpošana starp piemājas koku zariem visu laiku pārtrauca domu pavedienus, tos bez iemesla sasienot un samudžinot vēl vairāk. Istaba slīga pustumsā pievērto logu dēļ, tomēr šoreiz tas nomierināja, lai cik dīvaini tas neizklausītos. Gaisma likās traucējoša, iedomājoties, ka Leo, iespējams, tagad atrodas pavisam citā pasaules pusē un ķer saules starus kopā ar māsu. Ignorējot, nevēloties ar mani runāt, lai cik ļoti uzstājīgi necentos panākt pretējo.

„Kate,” pauze „ja būtu bijis laiks, es to tev pateiktu acīs, bet man tāda nav...”

Balss pastā atstātā ziņa turpināja savu apļveida gaitu, atkal un atkal ļaujot atrast kādu jaunu niansi puiša balsī un izjūtās. Vienā brīdī varēja sadzirdēt, kā viņam aizlūzt balss teikuma vidū, citbrīd, ka Leo ievelk elpu brīdī, kad to nevajadzēja.

„Kate.” Fonā atskanēja pildspalvas sišanas troksnis. Cita skaņa. Vai tie bija soļi? Varbūt Ellena ienāca istabā vai arī Leo pats izgāja ārā?

Nodilušais labais stūrītis, ko nepārtraukti locīju, palika pirkstos, liekot izskatīties grāmatas publikācijai pēc applukušas, laika skartas avīzes ieraksta, tāpēc, pirms paspēju izdarīt ko nenovēršamu, pielēcu kājās un šķērsoju visu telpu, lai ieliktu gan vēstuli, gan grāmatas lapu, gan karti dziļākajā galda atvilktnes stūrī aiz kādas bez vākiem palikušas klades. Putekļi pacēlās virs tumšās kastes un tikpat strauji arī nosēdās atpakaļ. Jau vēlējos aizvērt atvilktni ciet, tomēr kaut kas mani turēja nost. Saprāts? Domas? Vēlmes? Redzēju, kā pusatlocītas lapas guļ pašā stūrī, kā aicinādamas un lūgdamas, lai neatstāju tās te.

Paliku stāvam, nespējot izlemt, ko vajadzētu darīt. Kārters bija ieguvis visu šo informāciju, lai mēs spētu atrast un tikt galā ar Delreju dzīves lielākajām problēmām. Viņš teica, ka visas apkārt klīstošās balsis ir vienas vienīgas baumas un nedrīkstam tām ticēt. Cilvēki melo, gvelž muļķības, saka to, kas viņiem šķiet pareizi, kaut ne vienmēr noskaidrojot, kāda bija patiesība. Tomēr, ko gan mēs divatā ar Leo spējām padarīt? Stāties pretim desmit miljardiem pasaules iedzīvotāju? Cīnīties?

„Tu esi viena,” sirdsbalss klusi nočukstēja, un sapratu, ka tā bija taisnība. Ja vēlējos izkaut vietu zem saules, to spēju tikai es pati, jo Leo vairs neatradās tuvumā.

Iegrūdu pustukšo kasti atpakaļ tai domātajā vietā un aizcirtu čīkstošas skapja durtiņas, tām tomēr spītīgi atlēcot atpakaļ. Nemaz necentos to izlabot, un atgriezos atpakaļ iesēdētajā vietā, apguļoties uz mīkstās dīvāna virsmas un bezmērķīgi veroties baltajos, nemainīgajos griestos.

Varbūt tomēr vajadzēja rīkoties?

Šķiet, ka šī bija kāda divdesmitā reize trīs nedēļu laikā, kad pavisam nemanāmi paslīdēju garām gan Leo, gan Kārtera mājai. Neviena no tām nebija pamesta, vakaros iekštelpās dega gaismas, varēja dzirdēt balsis, tomēr abi puiši tur neatradās. Divdesmito reizi apstājos pie Pārkeru un Rīdu mājas logiem, no attāluma vērojot, kā cauri telpu gaiteņiem, it kā nekas nebūtu noticis, kustas cilvēki. Ēnas. Manīju Leo vecākus smejamies, viņi, visticamāk, zināja, kur dēls atradās. Tomēr neuzdrošinājos pieiet klāt un pavaicāt. Ellena pavēlēja gaidīt, un to solījos darīt.

Kā viens vienīgs, neviena nemanīts siluets atsāku palēninājušos soļu ritmu, ar katru sekundi arvien vairāk attālinoties no gaišajiem un mājīgajiem logiem. Sabāzusi rokas kabatās un ievilkusi galvu plecos, devos centra virzienā, lai pirmoreiz, kopš Leo pameta mājas, censtos trenēties. Zināju, ka būs grūti, zināju, ka sākumā nekas nesanāks, tomēr cita, ko darīt, nebija. Vajadzēja vien censties no visas sirds.

Sniga. Acis klīda pāri nedaudz nomācošajai apkārtnei, sastopoties vien ar perfektu, baltu tukšumu, ko pārtrauca tikai tumšo koku mizas kolāža. Savilku šalli virs deguna, jūtot aukstas adatiņas duramies sasārtušajos vaigos, un paātrināju soli. Kad sasniedzu lielveikala ieejas durvis, sacēlās vējš, likdams mierīgi krītošajām pārslām nekontrolēti lipt matos. Jau tagad likās, ka jutu, kā šķipsnas mitruma ietekmē ieliecas nekārtīgās lokās, tāpēc saņēmu tās uz vienu sānu. Garām paspraucās pāris cilvēki, kuri steidzās ātrāk tikt iekšā, taču nelielā grūstīšanās nelika iespringt.

Veikals jau kādu laiku bija zaudējis svētku rotājumus un sajūtas, tomēr tik un tā tas izskatījās skaisti. Stūros varēja manīt pāris puķu podos iestādītas palmas, pāri sienām stiepās dažādi raksti, kas ik pa laikam mainījās, līdz, ieejot kādā ātrās ēdināšanas restorānā, blakus jau vijās kaķa pēdu nospiedumi. Ēna, kas aizvijās tālu uz priekšu, līdzinājās Rennai, un uzreiz atcerējos, ka jau kādu laiku nebiju kaķeni redzējusi. Vai viņa sniega laiku pavadīja pie kaimiņiem? Tā mēdza gadīties, kad viņa nespēja pašas spēkiem nokļūt mājās, tāpēc centos par to neuztraukties. Renna vienmēr atgriezās mājās, agri vai vēlu, un šoreiz būs tāpat.

Pēdu nospiedumi nomainījās uz kādām ziedu ēnām.

Kafejnīcā uzreiz pasūtīju pankūkas ar kļavu sīrupu un apelsīnu sulu, kaut to uzreiz nožēloju, jo atminējos, kā pirms Simulātoru Kluba ar Leo baudījām citrusaugļus. Pasūtījums tika atnests faktiski uzreiz, un, iedzērusi vienu malku, pagrūdu glāzi nedaudz nostāk. Izlikos, ka pieķēros ēdienam, kaut patiesībā ar viltīgu skatienu meklēju savu pirmo upuri. Nē, to īsti tā nevarēja nosaukt, jo šodien pavisam noteikti neko nepaveikšu. Kur gan atradās mans veselais saprāts, kad izlēmu attīstīt Delreju spēju tikai ar domām? Vai tas vispār līdzēs, vai arī tā būs kā mācīšanās skolā, izlaižot kādu gadu vai divus?

Nopūta lika sašļukt vēl vairāk, tomēr izlēmu nepadoties un palūkojos uz netālu sēdošo sievieti, kura lēni sūca kafiju, visu laiku spiežot taustiņus uz telefona ekrāna. Viņa šķita mani nemanām, tāpēc nedaudz nodūru skatienu un koncentrējusies atvēru prātu. Bez Leo to darīt likās nereāli, jutos, kā krizdama bezdibenī un mani pavadīja tikai tumsa. Akli meklēju kādu brīvu laukumiņu, kādu brīvu šķirbiņu, caur kuru varētu kaut ielūkoties iekšā brunetes prātā, tomēr viss bija slēgts. Kā necaurredzama, neizteiksmīga siena tā visu laiku meta atpakaļ. Dvēsele pretojās.

Pamanīju, ka ar vienu roku esmu ieķērusies koka galda noapaļotajā malā un pirksti sāka smelgt. Visi muskuļi savilkās saspringuma rezultātā un uz mirkli likās, ka no galvas nevis vienkārši izlīdīšu, bet gan izlauzīšu ceļu, sagraujot visu. Piere pulsēja.

„Te galvenais ir domu spēks, atslābinies.” Šī doma prātā iespraucās pavisam nejauši, tomēr Leo balss lika aizrauties elpai un pēkšņa vājuma rezultātā nedaudz apreibt. Atlaidu galdu un roka ļengani iekrita klēpī. Dakšiņa, ko turēju labajā, turpināja bezmērķīgi bakstīt pankūkas stūri, kaut darbība uz mirkli tika izsista no ritma. Noliku galda piederumu uz šķīvja malas un sapurināju galvu, lai varētu vēlreiz sākt visu no sākuma. Leo dēļ. Visu Delreju dēļ.

Pēc pusstundas sieviete pavisam negaidīti piecēlās kājās un pameta šo vietu, tajā brīdī izlēmu beidzot ķerties klāt pie ēdiena. Tas bija pilnīgi atdzisis, tomēr garša lika laimē ievaidēties. Uzreiz atmetu domu turpināt treniņu, tomēr apņēmos pēc kāda laika te atgriezties.

Man to vajadzēja paveikt. Un, ja Leo nepalīdzēs, spēšu tikt galā pati.

Cauri logam redzēju, kā sniegs vērpetēs puteņo apkārt Fērai, tomēr pirmo reizi nedēļu laikā sirdī kļuva silti.