Pagātnes simfonija: astoņi

astoņi

~ Toreiz ~

Kādu brīdi ieplestām acīm un pavērtu muti sēdēju pie emarīnu grāmatas. Nezināju, ko domāt. Vai Aleina Lī, rakstot šos vārdus, bija domājusi par rebeliem? Vai arī par parastajiem cilvēkiem, tādiem, kā mani draugi, kuriem nepiemita emarīniem raksturīgās spējas? Nespēju to visu saprast. Vai tad par emarīniem nebija zināms jau kopš to rašanās brīža?

Cik vien sevi atcerējos, pilsētās redzēju dažādus plakātus par emarīniem, televīzijā rādīja ļoti daudz raidījumu un pat tikai uzņemtas filmas par šīs īpašās sugas dzīvi un tamlīdzīgi. Vai tad tā nebija vienmēr un visur? Dīvaini.

Pielēcu kājās un paņēmu grāmatu rokās, izlemdama to rūpīgāk izpētīt vakarā, kad būšu istabā, drošībā. Tagad vajadzēja to kārtīgi paslēpt, lai Tomass neatrod un nenosūdz mammai, kā tas parasti notika. Atcerējos, kā reiz bērnībā kopā ar Markusu un brāli devāmies no skolas, un jautrības dēļ kopā ar Markusu ierāpos kādā pagalmā, lai nozagtu pāris ābolus. Tomass, protams, skrēja pie mammas un sūdzējās, tāpēc, gribēdama aši paslēpties, aizķēros aiz sētas un dabūju nelielu rētu uz augšstilba, kas tur bija joprojām.

Atgriezusies realitātē, izrāpos no bēniņiem un klusi devos uz istabu, iestumdama biezo sējumu zem gultas. Prātā bija radusies kāda doma. Ja nu es aizietu pie vecmammas? Viņa visu mūžu bija strādājusi emarīnu izpētes centrā, zinot par šo sugu vairāk nekā parasti mirstīgie. Es iegūtu atbildes uz desmitiem citu jautājumu… Jā, tā bija laba doma, tāpēc izmetu no mugursomas visas mantas un ieliku tajā smago grāmatu, vēl kādu brīdi cenzdamās aizdarīt rāvējslēdzēju.

Informēju mammu, ka došos apciemot vecmammu; sieviete gan brīdi šaubījās, apgalvojot, ka varu runāt arī ar viņu. Negribējās mammu aizvainot, tomēr mūsu attiecības pēdējā laikā bijušas visai saspīlētas, tāpēc tagad spēju uzticēties tikai vecmammai – cilvēkam, ar kuru pavadīju gandrīz visu bērnību. Vecākiem nebija daudz naudas, tāpēc vecmāmiņa bija mana auklīte.  

Kad beidzot biju izmantojusi visus iespējamos argumentus, kāpēc man jāiet vienatnē, mamma piekāpās; ātriem soļiem steidzos uz pilsētas centra pusi, kur visu mūžu dzīvoja viens no dārgākajiem cilvēkiem visā pasaulē.

Tuvojoties augstceltnēm, pa ceļu brauca arvien vairāk mašīnu, ielās parādījās vairāk cilvēku. Uz viena lielveikala sienas atradās liels ekrāns, pa kuru šobrīd rādīja kādu raidījumu; cik nopratu, tas bija par emarīniem. Tika radītas dažādas šausmu filmu cienīgas ainas, kuras it kā izraisījuši manas sugas pārstāvji. Jau vairākus gadus rebeli centās parādīt pasaulei, cik ļauni ir emarīni. Riebumā novērsos, cerēdama, ka man neviens nepievērš uzmanību. Ja iekļūšu ienaidnieku nagos, nāve garantēta par visiem simts procentiem.

Nogriezos ap stūri, lai dotos garām marmarīnu izpētes centram. Šeit gan uz ielas, gan uz ēkas sienām atradās dažādas reklāmas par to, ka suga nemaz nav ļauna. Visapkārt redzēju tādus uzrakstus kā „KOPĀ MĒS VARAM PADARĪT ŠO PASAULI LABĀKU!” un tamlīdzīgi. Sirdī kaut kas iedūrās, saprotot, ko nozīmē šie teikumi. Emarīni nebūt nebija ļauni, šī suga negribēja nodarīt pāri cilvēkiem, bet rebeli patiesību pārvērta par simt astoņdesmit grādiem, melojot un par to pat nekautrējoties. Tomēr… Kāpēc tas bija nepieciešams? Atbildes nebija.

Likās, ka galva drīz uzsprāgs. Prātā radās arvien jauni jautājumi, uz kuriem nespēju rast atbildes. Cerēju, ka vecmamma varēs kaut ko pastāstīt, tāpēc paātrināju soli, līdz pēc pāris minūtēm beidzot nonācu pareizajā ieliņā.

Vecmāmiņas māja ne ar ko īpaši neatšķīrās no citām ēkām šajā pilsētas daļā, taču man tā tik un tā likās pati skaistākā. Divstāvu nams, apdarīts ar gaišiem dēļiem, neliela veranda ar koka krēsliem pie ārdurvīm, garāža, kā arī neliela zemes platība, lielākoties nesen nopļauts mauriņš un daži krūmi. Šīs bija mammas bērnības mājas, tomēr, kad bērni izauga un apprecējās un kad pirms ļoti ilga laika – biju kādus trīs gadus veca -, nomira vecmammas vīrs, viņa, par spīti mammas un onkuļa lūgumiem, negribēja namu pārdot, apgalvojot, ka šeit mīt atmiņas, kas nav domātas svešiniekiem.

Patiesībā ļoti priecājos, ka omīte dzīvo šajā ēkā. Kad biju mazāka, pavadīju te gandrīz visu vasaras brīvlaiku, man tika ierādīta mātes vecā guļamistaba un varēju naktīs izkāpt pa logu un sēdēt uz slīpā jumta, pētot zvaigznes. Toreiz jutos tik mierīgi, aizsargāti… Šķita, es spētu atdot jebko, lai atgrieztu bērnību.

Nonākot pie baltajām koka ārdurvīm, pieklauvēju un, nesagaidījusi atbildi, gāju iekšā. Gaitenis – tāpat kā pārējā ēka – bija iekārtots ļoti mājīgi, uz sienām uzlīmētas bēšas tapetes ar sīkiem, sārtiem ziediņiem. Uz otro stāvu veda ne pārāk platas, bet skaistas gaiša koka kāpnes; pa kreisi atradās dzīvojamā istaba, pa labi – vectētiņa un vecmammas kabinets, bet, ja ietu taisni, nonāktu virtuvē. Gar stūriem bija saliktas lielas vāzes ar mākslīgiem ziediem, uz sienām dažviet atradās fotogrāfijas.

- Laura? – no virtuves atskanēja omītes balss. Nometu smago mugursomu uz grīdas, nevarēdama to ilgāk noturēt. Zināju, ka nama saimniece piktosies, taču pagaidām par to nedomāju.

- Jā, tā esmu tikai es, - atsaucos, steidzoties turp. Bija tik patīkami pēc ilga laika atkal redzēt vecmammu, ka nespēju apvaldīt emocijas un metos viņu apskaut. Sieviete iesmējās un kaut ko nomurmināja, tāpēc atkal nostājos taisni.

- Es arī priecājos tevi redzēt, Laura, bet tas nenozīmē, ka vajag mani nožņaugt, - viņa smaidīja.

- Ak, piedod! Atnācu aprunāties par… Nu, emarīniem. Tu nekad nenāc ciemos, tāpēc nolēmu, ka laiks rīkoties pašai. – Cerēju, ka vārdi neskan pārāk aizvainojoši, jo īpaši tādēļ, ka tā bija tīrākā patiesība. Vecmāmiņa nebija īpaši labās attiecībās ar tēti, turklāt vienmēr noklusēja šādas attieksmes iemeslu, teikdama, ka vēl esmu pārāk maza, lai to zinātu. Šādi vārdi allaž uzdzina skumjas un gribēju izaugt ātrāk.

- Priecājos, ka tā. Ļauj minēt: tu atradi sugas grāmatu. - Sievietes vārdi atgrieza mani realitātē.

- Bet… Kā tu zini?! – gandrīz iesaucos.

- Ārprāts, Laura, pavisam aizmirsu, ka esi tik jauniņa un naiva! – viņa iesmējās. – Klau, kā būtu, ja mēs aprunātos dzīvojamā istabā?

Par atbildi strupi pamāju un devos uz norādīto telpu, pa ceļam savākdama no gaiteņa mugursomu. Iekārtojusies uz dīvāna, uzmanīgi pētīju vienu no ziedu kompozīcijām – šoreiz tā bija neliela un atradās uz žurnālu galdiņa. Dažādās krāsas raisīja manī visdažādākās emocijas. Prieku par atkalredzēšanos ar mīļoto omīti, dusmas un aizvainojumu, ka viņa mani uzskata par naivu. Jā, labi, tāda arī biju. Gandrīz neko nezināju ne par emarīnu pasauli, ne arī par dzīvi kopumā. Laikam jau bija muļķīgi brīnīties, ka sieviete zināja apciemojuma iemeslu – tā bija vecmamma, viņa zināja visu.

- Te būs tava tējiņa, - viņa sacīja, ienākdama istabā un nolikdama uz galdiņa blakus ziediem sudrabotu paplāti ar divām krūzēm un cepumu trauciņu.

- Tu taču zini, ka man negaršo, - saviebos. Kā vecmamma varēja aizmirst, ka dzeru tikai kafiju?

- Vismaz šodien iztiec bez sava kokaīna!

- Ak, vecmāmiņ! Tas nav nekāds kokaīns, bet gan kofeīns. Atkārto ar mani: ko - fe - īns.

 - Jā, jā, labi, ko – ka - īns. Tātad – kur ir tā vecā grāmata? – Ziniet, kas man visvairāk patika vecajā sievietē? Tas, ka viņa vienmēr uzreiz ķērās pie lietas, gari un plaši neprātodama. Izvilku no mugursomas emarīnu bagātību un pasniedzu to viņai.

- Tad kā tu zināji, ka tā ir manas mājas bēniņos? Vai šo grāmatu tur paslēpi tu?

- Nu redzi, Laura, tu paliec gudrāka ar katru mirkli, ko pavadi šeit! Jā, protams, ka es, kurš gan cits? Emarīnu vēstures grāmatai bija vajadzīga slēptuve, un neviens – patiešām neviens, ­- to neiedomātos meklēt jūsu mājā. Un tagad, kad esi to atradusi… Jau paredzēju, ka to atradīsi tieši tu, dažas dienas pirms piecpadsmitās dzimšanas dienas.

- Lieliski, esmu kaut kāda dīvaine, kurai jāatrod šī nesaprotamā lieta, - nomurmināju.

- Daļēji tev ir patiesība. No vienas puses esi ļoti laimīga. Daudzi emarīni gribētu atrast šo dārgumu. Savukārt no otras – tev būs vēl vairāk jāuzmanās no rebeliem. Grāmata var nest gan laimi, gan nāvi. Tagad, pēc dzimšanas dienas, kad saņemsi pirmās Vēlēšanās pērlītes, tev arī pašai vajadzēs pierakstīt savus novērojumus, emocijas, notikumus pilsētā. 

- Bet… - Gribēju pajautāt, ar ko tad atšķiros no citiem emarīniem un kāpēc tie nevar pildīt šo garlaicīgo pienākumu, taču vecmamma mani pārtrauca pusvārdā:

- Šī grāmata visai emarīnu sugai ir ļoti svarīga, bet īpaši mums. Tā pieder dzimtai jau vairākus gadsimtus.

- Pagaidi. Tu gribi teikt, ka šie ir tikai mūsu senču pieraksti?

- Visi kādreiz dzīvojošie emarīni savā ziņā ir senči, bet, ja tu domā asinsradiniekus, tad jā, lielākoties, šī ir Beilīnu dzimtas dienasgrāmata.

Šie vārdi tik ļoti mani šokēja, ka dažus mirkļus nespēju parunāt, kaut nācās izteikt pašu briesmīgāko jautājumu, kas nomocīja prātu jau vairākas stundas. Saņēmu visus spēkus, aizvēru acis un vaicāju:

- Tad jau… Aleina Lī bija mana radiniece?

- Jā, un arī pirmais rebelu upuris.