deviņi
~
Tagad ~
Nākamajā rītā pamodos, un tas vien ir labi.
Neesmu pārliecināta, pa kuru laiku izlēmu padoties miegam, kurā momentā atradu
īpaši kuplu un zemu koku, zem kura zariem atlaisties, taču tur arī atjēdzos.
Kad atveru acis, rodas sajūta, it kā es būtu
vairākas diennaktis nomodā (kas ir patiesība), un ķermenis no skriešanas un
krišanas, un savainojumiem sāp kā pats nelabais, kad tieku bakstīta ar elles
trijžuburi. Ļauju sev aptaustīt seju un acumirklī uzduros kartupeļveidīgam
izaugumam uz žokļa. Pie katra pieskāriena tas sāp, un nevaru vien beigt domāt
par pilnu ledus maisiņu, ko pieturēt pie savainojuma. Par spīti tam, diena ir
neparasti karsta, it kā māte daba skatītos nopakaļ un smietos par to, cik ļoti
lielas problēmas sagādā „pastaiga” mežā. Ledus, ledus, ledus. Pat tas, kā
Tomass reizēm mani iegāza kupenā un neļāva piecelties, iekams nebiju mutiski
parakstījusi kādu vergu cienīgu līgumu, šķita daudz skaistāk nekā just lipīgus
un verdošus sviedrus, līstam pāri skaustam. Ļautu viņam mani pagrūst
vairākkārtīgi, lai tikai spētu atvēsināties.
Kad pieceļos kājās, vajag vairākas minūtes,
pirms spēju doties tālāk, kaut no tā nav nekādas jēgas, jo nezinu, kur atrodos
un kur ir tuvākā pilsēta vai vismaz ciemats. Sameklēju matu gumiju bikšu kabatā
un sasienu šķipsnas kopā, tādējādi neļaujot kaklam tik traki svīst, un tas kādu
laiku palīdz.
Kur lai eju?
Mirkli stāvu uz vietas, izbaudot saules maigos
starus, lēkājam pāri ādai, un lūkojos apkārt. Mežs, mežs, mežs, kalns, koki,
krūmi, pāris putni. Nekā vairāk. Visloģiskākā doma, ko spēju realizēt, ir
doties atpakaļ, no kurienes ierados. Tur vajadzēja būt sākuma punktam, vietai,
kur atsāku ceļu. Cenšos nedomāt, ka, iespējams, no pilsētas arī bēgu, par to
uztraukšos vēlāk, tāpēc nosveros par labu tieši dienvidu virzienam (kā sapratu
pēc saules gājuma un sūnām uz mizām).
Iet nav nemaz tik grūti, kā domāju, jo ar katru
soli smeldzoņu jūtu arvien mazāk. Tomēr ar laiku ideja doties tur, no kurienes
nācu, liekas arvien bezjēdzīgāka, jo slāpes un izsalkums spēcīgi rāda savu.
Protams, iet pēc savas gandrīz nederīgās somas nav nekāds prāta darbs, bet
ceļot cauri mežam pilnīgi nezināmā virzienā liekas vēl neprātīgāk. Agri vai
vēlu pienāks nakts. Uzreiz iedomājos par Tomasa jaku, tās silto adījumu un
kapuci, kas aizsargā no lietus. Kad šo jaku mamma uzdāvināja brāļa
piecpadsmitajā dzimšanas dienā, Tomass ar to ķēra piemājas kaķēnus, līdz izlēmu
apģērba gabalu nobēdzināt, zinot, ka viņš to neizmantos lietderīgiem mērķiem.
Un tagad tā ir mana jaka. Vismaz bija.
Cauri plānajam krekliņam sūcas sviedri. Par
laimi brūce uz vēdera liekas kaut cik apdzijusi, tāpēc par to uztraucos
vismazāk, kaut pie katras kustības jūtu tās esamību. Gan jau paspēšu nokļūt
līdz kādai apdzīvotai vietai, pirms būs pavisam slikti, jo pilsēta nevar
atrasties tik tālu. Saule ļoti lēni virzās rietumu virzienā, tāpēc varu
nojaust, ka šobrīd ir vasara vai vēls pavasaris. Varbūt jūnijs. Varbūt šodien
ir mana dzimšanas diena?
Ja tā, daudz laimes, Laura, savā
astoņpadsmitajā...
Apstājos kā iemieta, un saprotu, ka nemaz
nezinu, cik šobrīd esmu veca. Varbūt šodien – rīt, parīt, aizvakar, pirms
nedēļas – ir mana deviņpadsmitā jubileja? Divdesmitā? Nudien nejūtos pieaugusi,
neliekas, ka kaut kas būtu mainījies.
Daudz laimes, Laura.
Pēc laika sāk līt, un tā tiešām ir pēdējā lāse
manā „veidi, kā izbojāt dienu” kausā. Nikni stampāju uz priekšu, ar laiku
paātrinot soli līdz pat skrējienam. Pilieni bango pret ķermeni kā sīkas metāla
bumbiņas, ko kāds met no pāris metru attāluma, un tas padara ādu manāmi jēlu
jau pēc desmit minūtēm. Vajag turpināt skriet, tomēr to nevaru, jo līvenis velk
izdragāto ķermeni pie zemes, tāpēc drīz vien palienu zem kāda vientuļa koka un,
apķērusi ceļus, piespiežu zodu pie kājām. Apkārt krājas peļķes, viss slīkst
dubļos, un tikai pēc kāda laika saprotu, ka varu dzert lietus ūdeni.
Tādā gadījumā vismaz nenomiršu no slāpēm.
Pieceļos kājās un drebošiem stilbiem aizeju līdz
tuvākajam krūmam, cerot, ka lapas būs pietiekami lielas, lai varētu sakrāt kaut
nelielu daudzumu šķidruma. Nokrītu uz ceļiem un kāri nolaizu tuvākās lapas –
tās pret mēli ir asas un rūgtas, tomēr tas neliedz turpināt izbaudīt lāses kā
narkomānam kārtējo devu. Lietusgāze turpina skaldīt muguru; tas savā ziņā ir
pat atsvaidzinoši, jo ik tērcīte aizskalo netīrumus un sviedru kārtiņu no ādas,
un es beidzot jūtos svaiga. Cik nu varu būt.
Drīz vien slāpes ir kaut cik remdētas, tāpēc
uzslienos uz želejai līdzīgām kājām un turpinu iet. Vakars pienāk ātrāk, nekā
domāju, bet lietus kā nerimstas, tā nerimstas.
- Ei, celies, viss būs labi. – Pak-pak-pak. –
Tu mani dzirdi? Lūdzu, atsaucies! – Soļi.
- Viņa ir atslēgusies, šaubos, ka pamodīsies.
Jūtu siltu roku pie vaiga, un manī rodas iekšēja
tieksme atrauties; tas neizdodas. Jūtos kā paralizēta, un neesmu nemaz
pārliecināta, vai uztveru ko vairāk par skaņām.
- Beilij. – Tā pati roka paceļ manu zodu, un es
nepretojos. – Beilij, vai tu mani dzirdi?
- Sasodīts... – Tikai pēc brīža saprotu, ka
atpazīstu balsis. Tie paši puiši, no kuriem bēgu, tie paši, kuru dēļ te gulēju
– smirdošā ūdens un dubļu lāmā, ar milzīgu pampumu un lūpu kaktiņu skaramies
zemei. Nespēju pat reaģēt, kad jaunākais puika – nav ne jausmas, kā viņus
atšķiru - ietriec savu plaukstu tieši pa vaigu. Āda smeldz, un es beidzot spēju
atvērt acis.
- Idiots, nopietni! – tetovētais jauneklis
pagrūž biedru nost, un viņš streipuļodams noveļas uz zemes. Dzirdu skaļas lamas
nākam no puiša mutes. Vecākais atkal pievēršas man, un es acumirklī aizveru
plakstiņus, cerot, ka viņi dosies prom, pat ja tas nozīmētu, ka padotos miegam
un nekad vairs nepamostos. – Beilija, tevi taču tā sauc, vai ne?
Viņš noteikti redzēja manu pasi. Tas ir
vienīgais izskaidrojums. Sakodusi zobus, turpinu klusēt.
Evans – noprotu, ka tas ir tetovētais puisis –
paslidina rokas zem mana gandrīz nejūtīgā auguma un paceļ no zemes, tagad turot
kā zīdaini. Tā arī jūtos – nevarīga, vāja un ar pretīgu sajūtu kuņģī. Jūtu viņa
rokas skaramies mugurai tik maigi. Uz mirkli pat piemirstu, ka tiku turēta
ieslodzījumā bez savas piekrišanas, kur mani baroja tikai ar nieka sviestmaizēm
un glāzi ūdens un netika nodrošināta pienācīga guļvieta.
Tomēr pieskāriens, ar kādu tetovētais mani
turēja, pat ļoti atgādināja Markusu. Tā, it kā tagad atrastos mājās un puisis
būtu ieradies ciemos. Pirksti – silti un maigi -, elpa aiz auss, smarža, kas
tik ļoti atgādina tikko mazgātas drēbes.
Ar šo domu atkal ieslīdu nemaņā, un šoreiz īsti
nezinu, cik ilgu laiku tādā stāvoklī pavadīšu.
Kad atjēdzos, guļu tajā pašā istabā, kur
iepriekš, un šoreiz esmu rūpīgi ietīta segās, it kā es būtu ciemiņš nevis
cietumnieks. Liekas, ka nekad agrāk neesmu tik labi izgulējusies, varbūt ir
pagājusi nedēļa kopš neveiksmīgā bēgšanas plāna, varbūt vairāk, jo nekas nesāp,
nesmeldz un nekož kā ar citronskābi apliets. Turklāt jūtu ikkatru nervu šunu
kontrolējam ķermeni, tāpēc mierīgi spēju atvērt acis un izstaipīties, pavisam
piemirsusi, ka kāds varētu kustību pamanīt.
Liegi pieslienos sēdus, jūtot ik kauliņu
nokrakšķamies, un tajā momentā brūce vēderā sāk nelabā balsī kliegt, lai atkal
apguļos, citādi tas nebeigsies labi. Cauri nelielajam caurumam sienā plūst
maigi saules stari.
Nekas nav mainījies. Tā pati pustukšā telpa un
vientuļās sienas, kas prasīt prasās pēc jauna krāsojuma, tā pati kailā grīda,
kas noteikti čīkstētu, ja izlemtu izkāpt no guļvietas. Nepaspēju realizēt domu,
kad izdzirdu iespiedzamies kāpnes, un pēc mirkļa atkal paveras pusvirus
atstātās durvis un šajā virzienā lūkojas tas pats jauneklis, kas te,
visticamāk, mani atnesa. Viņš stāvot izskatās garāks nekā atmiņās, tomēr šoreiz
acis neliekas tik skarbas un tumšas, it kā saules gaisma ar tumšajām ēnām
spēlētu kādu rotaļu, tādējādi padarot seju maigāku. Viņš ir sakniebis lūpas
ciešā līnijā.
Kad atkal esmu strauji aplūkojusi Evanu, ieraugu
pie sāna to pašu jauno meiteni, kurai bēgšanas brīdī, iespējams, salauzu
degunu, un to arī norāda uzlīmētie apsēji uz smalkās sejas.
- Tu būtu gājusi bojā, to taču saproti, vai ne?
– Tas ir pirmais, ko pasaka jauneklis, un arī šoreiz kā pašā pirmajā tikšanās
reizē viņa balss ir asa kā nazis. Jūtu baiļu pilnas tirpas caurstrāvojam
augumu, tāpēc izlemju labāk turpināt klusēt, jau atkal cerot, ka viņš vienkārši
atstās mani vienu. Varbūt nākamajā reizē spēšu aizlavīties no mājas, pa ceļam
paķerot līdzi savu somu. Protams, ja vien zinātu, kur tā atrodas. Priekšnamā?
Virtuvē? Kādā no padsmit istabām?
Aptuveni četrpadsmit gadus vecā meitene pagriežas
un pazūd no skata, atstājot vien mani un puisi. Viņš joprojām stāv durvju ailē
un gaida, kad ko teikšu.
- Kāda tev daļa, kas notiek ar mani? – Tikai,
kad Evans sakrusto rokas uz krūtīm, saprotu, ka tikko sacītais ir nācis no
manas un tikai manas mutes.
- Nevar būt, viņa runā, - viņš, savilcis uzacis
pārsteigumā, saka. – Un tev ir taisnība, es varēju atstāt tevi pūstam kalna
pakājē, bet pasaulē, kāda tā ir tagad, dzīvības ir pēc iespējas vairāk
jāsaudzē. Ēd. - Puisis norāda uz galdiņu blakus, un tikai tagad pamanu, ka uz
tā noliktas paprāvas brokastis, kas uzreiz liek kuņģim sažņaugties – pat
nesaprotu, vai no izsalkuma, vai pretīguma.
Jau vēlos pateikt paldies (vismaz badā viņi mani
laikam nemērdēs), taču, paceļot acis no ēdiena, atklāju, ka puisis ir aizgājis
un durvis, joprojām puspavērtas, stāv pilnīgi tukšas. Es tagad pavisam mierīgi
varētu doties prom, ja vien ārdurvis būtu vaļā, bet izlemju to vēl nedarīt,
sākumā piepildot kuņģi ar pēdējā laikā vissātīgākajām brokastīm, ko esmu ēdusi.
Neviens vairāk neatgriežas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru