Pagātnes simfonija: četrpadsmit

četrpadsmit

~ Toreiz ~

Likās, ka pagāja vesela mūžība, kamēr mamma klusi pieklauvēja un ienāca guļamistabā. Šī karstā un sutīgā maija diena man bija sākusies jau pirms vairākām stundām, kad, vēl sēžot zem segas, uzmanīgi nopētīju atvērtās balkona durvis un plānos aizkarus, kas ik pa brīdim liegi plivinājās vēja ritmā, kad tas pagodināja ar savu ierašanos.

Biju paspējusi ne pa jokam uztraukties, kāda būs šī diena, kā kļūšana par pilntiesīgu emarīni uz visiem laikiem izmainīs manu dzīvi un kādas tagad būs attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, kad centīšos uzvesties pēc iespējas piesardzīgāk. Prātoju pat par gaiši violetajām Vēlēšanās pērlītēm – kādas tās izskatīsies reālajā dzīvē nevis attēlos un kā tās ieguls manā plaukstā.

Pat paspēju aiziet brokastīs un nogaršot mammas gardo siera omleti un salātus, kas stikla bļodā krāsojās visdažādākajās varavīksnes krāsās, un aromāts, nonācis līdz degunam, lika mutē saskriet siekalām kā tādam kucēnam, kas tikko ieraudzījis suņu kārumus.

Tomēr mamma kā nenāca uz istabu, tā nenāca. Vai viņa aizmirsa par manu dzimšanas dienu un savu pienākumu? Bet varbūt atgadījās kaut kas slikts? Nē, negribēju tam ticēt.

Kad mamma beidzot parādījās pie durvīm, uzreiz pamanīju viņai rokās nelielu tumša koka lādīti, kuru uzreiz atpazinu. Šo lādīti biju redzējusi desmitiem reižu uz tualetes galdiņa vecāku guļamistabā, tomēr nekad nebija izdevies atrast atslēdziņu un redzēt, kas tad slēpjas aiz greznā koka vāka.

Abas apsēdāmies uz vēl nesaklātās gultas, un mamma pasniedzās pie kakla, kur atradās zelta ķēdīte. Vienmēr bija licies, ka tur atradās iekārts krustiņš, bet, tiklīdz aplūkoju to tuvāk, apjēdzu, ka tā ir mazītiņa atslēdziņa. Mamma ielika to lādītes slēdzenē, un vāciņš bija vaļā.

- Tev laikam liekas dīvaini redzēt, ko daru, bet šie priekšmeti ir ļoti svarīgi mūsu dzimtai. - Viņa pasmaidīja, un beidzot es varēju redzēt lādītes saturu. Tur atradās vairāki gredzeni, kā arī auduma kaklarotas – viss ar gaiši violetām pērlītēm. Vai tās būtu emarīnu… Vai šīs bija tās Vēlēšanās pērles?

Mamma acīmredzot pamanīja manu neizpratni un klusi iesmējās.

- Tagad saproti, kāpēc šī lādīte ir tik nozīmīga. Šeit glabājas pierādījumi, ka esam emarīni, - viņa sacīja, uzmanīgi izņemdama vienu no kaklarotām – to, uz kuras bija tikai viena violetā pērlīte. Uzreiz apjēdzu, ka tā paredzēta man. Pirmā dzimšanas diena.

- Tās ir tik skaistas… - nomurmināju. Mamma pamāja un paņēma rokās arī otru kaklarotu – uz tās bija vismaz astoņas pērles. Vai viņai tiešām bija tik maz vēlmju, vai tiešām mamma tik viegli izturēja un neizniekoja vēlēšanos? Tas bija dīvaini.

- Skaistas un ļoti dārgas. Ikviens pasaules rebels vēlas iegūt pērles sev, vai saproti? – nu viņa čukstēja, it kā kāds varētu noklausīties mūsu sarunu. Saprotoši pamāju ar galvu. – Tomēr es gribu, lai tev šodien ir nevis viena, bet gan divas pērlītes, - mamma plati pasmaidīja, noņemdama no savas kaklarotas vienu bumbiņu un uzvilkdama to uz man paredzētās aukliņas. Vēlāk sieviete sasēja kaklarotas galus un iespieda to man plaukstā.

Mirkli pētīju pērlītes, kas pirkstos bija aukstas kā miniatūri ledus gabaliņi, tikko izņemti no bāra saldētavas, ko karstā vasaras dienā pie baseina varētu ielikt limonādē un izbaudīt to sniegto burvību. Kādā ziņā šīs pērlītes patiešām atvēra iespēju durvis un ļāva nodrošināt nākotni jebkuram, kas to vēlējās.

- Nekad mūžā nenēsā šo priekšmetu sev ap kaklu. Tiklīdz iziesi ārā no mājas ar kaut ko tik bīstamu visiem redzamā vietā, tev apkārt saradīsies desmitiem rebelu, par kuriem agrāk nemaz nenojauti. Nepamanīsi, kā galva aizripos pa ietvi, - mamma, protams, centās jokot, tomēr man par to smiekli nenāca.

- Bet kur lai es to paslēpju? – ieminējos, jo tiešām nespēju iedomāties ne par vienu drošu vietu, pat ne šajā istabā.

- Tas nu tev jāizlemj pašai, - to teikdama, mamma aizvēra lādīti, un mazā atslēdziņa atgriezās viņai ap kaklu. – Klau, pie tevis ir emarīnu grāmata?

- Jā, tūlīt... – murmināju, meklēdama somu, kur biju iebāzusi lielo sējumu. Plaukstā joprojām iežmiegta atradās kaklarota ar divām burvīgi skaistām, bet tajā pašā laikā nāvīgi bīstamām emarīnu pērlītēm. Izvilku grāmatu un pasniedzu mātei. Izrādījās, ka manai dzimtai svarīgais priekšmets ir tiešām smags. Sieviete uzlika to uz ceļiem, un es atkal iekārtojos blakus.

- Zinu, ka jūties izbijusies par šo visu emarīnu padarīšanu. – Mamma turpināja šķirstīt lapas. - Tagad tu vari to atklāt šai grāmatai. Tici man, tā būs vieglāk to visu izturēt. - Viņa mierinoši pasmaidīja, uzlikdama plaukstu man uz pleca.

- Paldies, mammu, - pamāju, pieceldamās kājās, lai izlemtu, kur vislabāk noglabāt pērlītes un grāmatu, lai vispār neviens to neatrod. Vismazāk gribējās, lai to redz Tomass.

Mamma devās pie durvīm, bet tad, it kā kaut ko atcerējusies, apcirtās riņķī un strauji izņēma grāmatu man no rokām.

- Gandrīz aizmirsu! Ak, esmu tāda zoss! Nāc šurp, Laura, ir vēl kaut kas, kas tev jāredz.

- Jā? – vaicāju, atkal iekārtodamās uz gultas. Saraucu pieri un savilku uzacis, nespēdama apjēgt, kas gan vēl būtu palicis nepateikts.

- Ir daudz dažādu noteikumu, ko radījuši paši emarīni… Saproti, Vēlēšanās pērlītēm nav bezgalīgas spējas… Daudzu gadu laikā emarīni ir veikuši eksperimentus ar pērlēm, bet dažreiz rezultāts bija pārāk negatīvs, tāpēc tika radīts saraksts, kurš mūsdienās atrodams jebkurā emarīnu dzimtas grāmatā.

- Un tie būtu… - Jautājoši uzlūkoju mammu. Viņa pasmaidīja un atkal sāka strauji šķirstīt brūnās lapas.

- Te nu būs, - viņa sacīja, ar pirkstu noradīdama uz garu sarakstu, kas pletās pa visu lielo lapu. Šeit bija tik daudz teikumu, kas savijās vienā kopīgā tekstā, ka man uz mirkli satumsa acīs. – Labi, atstāšu tevi vienatnē, lai vari to visu izpētīt. Ja rodas kādi jautājumi, nāc pie manis. Tikai atceries: jāuzvedas ļoti uzmanīgi.

- Protams, mammu. Paldies, - veltīju viņai siltu smaidu. Sieviete izgāja no guļamistabas, klusi aizvērdama durvis. Mirkli sēdēju, aplūkodama visu telpu un vējā plīvojošos, gaišos aizkarus, līdz beidzot uzdrošinājos pievērsties emarīnu likumiem. Te bija vairāk nekā piecdesmit noteikumu, tomēr pārskatīju tikai pašus pirmos:

1.               Nedrīkst vēlēties mūžīgu dzīvi.

2.               Nedrīkst vēlēties atdzīvināt mirušos.

3.               Nedrīkst vēlēties ko ļaunu pret citiem.

4.               Nedrīkst vēlēties vēl Vēlēšanās.

5.               Nedrīkst vēlēties kļūt jaunākam.

Vai tiešām nedrīkstēju vēlēties neko no šī saraksta? Te taču bija iekļautas visas tās lietas, par kurām sapņoju jau no mazotnes. Joprojām baidījos nomirt, tāpēc, loģiski, ka sapņoju dzīvot mūžīgi, nekad nenovecot un izbaudīt jaunību.

Vienīgais noteikums, kurš man patika, bija trešais. Nedrīkst vēlēties ko ļaunu pret citiem. Šis tiešām bija labi izdomāts, jo, pat neskatoties uz emarīnu īpašajām spējām, bijām tikai cilvēki, kuri, protams, vēlēja citiem ļaunu, pat to nopietni nedomādami. Un ja nu es tiešām dusmotos uz Tomasu ievēlētos, lai ar viņu notiek kaut kas briesmīgs? Vainotu sevi visu atlikušo mūžu.

Un kā gan ar ceturto likumu? Vēlēties vēl citas Vēlēšanās pērlītes būtu lieliski – teikšu godīgi, biju šo domu apcerējusi pēdējās dažas nedēļas, bet nu visas idejas tika sagrautas…

Tomēr apjēdzu, ka nespēšu šos emarīnu likumus sagraut un vienkārši nāksies ar tiem sadzīvot.

Čābīgi.