Pagātnes simfonija: trīspadsmit

trīspadsmit

~ Tagad ~

Visu nakti nespēju pagulēt, jo domas par to, ko teica pašas rakstītā vēstule, neizzuda no prāta ne sekundi. Par to, ka ārā ir karš starp mūsu dzimtu, citiem emarīniem, atbalstītājiem un tiem, kuri vēlējās pāršķērst katra rīkli tikai tādēļ, lai emarīni nespētu iznīcināt pasauli ar Vēlēšanām. Viņi nezina, ka tā tas nestrādā, arī mums ir savi likumi, ieviesti pirms vairākiem gadsimtiem, lai nevarētu pieļaut visatļautību. Mirušo atgriešana, jaunu Vēlēšanu iegūšana, globālu problēmu atrisināšana nudien nav mūsu spēkos. Bet ko gan viņi var zināt? Rebeli pat neticētu, ja es nostātos un visu emarīnu vārdā paziņotu patiesību. Aleinai Lī viņi nenoticēja, kāpēc gan man?

Ap trim četriem naktī – vēl pirms uzausa saule – izmeklēju visus iespējamos istabas stūrus, ar vēlmi atrast kādu rakstāmpiederumu un, labākajā gadījumā, arī papīru, bet tāds luksusa priekšmets nebija atrodams, un vajadzēja iztikt vien ar zīmuļa kodoliņu aptuveni divu centimetru garumā, ko pat pirkstos īsti nespēju noturēt, un noplēstu tapešu gabalu. Uzskricelēju visus uzticamo personu vārdus uz baltās puses un iebāzu papīru bikšu kabatā, joprojām nespējot saprast, kādēļ tur nav minēts Markuss un Nikola un kādēļ teksta vidū atrodas piebilde:

„Tava dzimšanas diena ir 17. augustā (kā Markusam, atceries?).”

Kādēļ gan lai neatcerētos? Vai man ir iemesls?

Karš, Markuss, ziemeļi, bēgšana. Markuss. Ziemeļi. Es nespēju atpazīt Beiliju, jauno meiteni ar gaišajiem matiem un mūždien savainotu miesu, viņa ir pavisam svešs cilvēks. Turklāt vēl bēgle. Bēgle, kas pameta draugus un ģimeni nopakaļ un metās prom no nāves epicentra. Beilija Spensere ir gļēvule, kas paņēmusi Markusa uzvārdu un pametusi viņu vienu.

Gļēvule, gļēvule, gļēvule.

Izmetu lapiņas paliekas pa plaukstas lieluma caurumu, ļaujot tām virpuļot vējā, un redzu, kā ārpusē palēnām uzaust saule.

Durvis atslēdz Evans, ienākot arī istabā un noliekot uz naktsgaldiņa kārtējo brokastu porciju. Gaidu, kad viņš aizies, tomēr puisis, salicis rokas sānos, nekustas un turpina vērties manā sejā, kā meklēdams tajā kaut emocijas pigmentu. Esmu pārliecināta, ka izskatos garlaikota; Evans liekas spējīgs lūkoties cauri emocijām, un noteikti redz, ka man ir bail. Neesmu gļēvule, man ir tikai bail.

- Ko gaidi? – izmetu, vēloties uzburt jaunu masku, taču izklausos pēc norātas skolnieces.

Evans pienāk blakus un apsēžas uz gultas, liekot tai spalgi iečīkstēties, un es apvaldu baiļu pilno skaņu rīklē.

- Man vajag uzzināt ko vairāk par tevi, lai varētu ļaut aiziet. – Jauneklis nelūkojas manā virzienā, pametot vien vieglu skatu uz kādu lapas gabaliņu, kas netika izmesta ārā. – Saproti? Džeisonu uztrauc tava pēkšņā uzrašanās mūsu teritorijā.

Es esmu iekļuvusi pie svešiniekiem?

- Mēs, protams, varam tevi aizvest pie bosa, tomēr nevēlamies nekādas problēmas, ja neesi no viņiem.

- Kurš to teica?

- Es. – Evans beidzot paceļ acis un nikni ielūkojas sejā. Uzreiz noželoju tikko teikto, un pieraujos tuvāk sienai. – Mēs neesam slepkavas, saproti? Mēs tikai cenšamies paveikt to, kas nepieciešams.

Lai arī par to iepriekš nebiju domājusi, tagad saprotu, kur esmu iepinusies. Evans, Džeisons – laikam jaunākais, ne? –, Džeina un pārējie ir no rebeliem. Vai arī – kā viņus sauca? Belioni?

Cenšos saglabāt mierīgu seju, taču tas izdodas vien ar grūtībām, jo kuņģī viss žņaudzas un vārās, un tas ir ne tikai baiļu, bet arī izsalkuma dēļ. Nedrīkstu radīt iemeslu viņiem padomāt, ka esmu no emarīniem.

Kaut tā ir patiesība.

Neatbildu uz jaunekļa retorisko jautājumu, un pamanu, ka knibinu krekla vīles apakšu.

- Varēsi atbildēt godīgi?

„Nē,” gribu teikt, bet spēju tikai pamāt ar galvu.

- Kā tevi sauc? – Šis jautājums ir tikai pārbaudei, jo viņš to jau zināja.

- Beilija Spensere.

- Cik tev ir gadu?

Iekšēji šķendējos, jo pasē nebiju skatījusies uz gadskaitli, kas atrodās pie dzimšanas datiem. Viņš noteikti redzēja dokumentu, lai saprastu, ka šobrīd minstinos atbildēt, tāpēc klusēju.

- Tas ir parasts jautājums, no kā gan baidies? – Neliekas, ka Evans censtos darīt ļaunu, tomēr katram gadījumam stingru seju lūkojos pretim.

- Labi, lai paliek, - tumšmatis saka un izvelk no džinsu kabatas salocītu fotogrāfiju. – Pazīsti? – Viņš pasniedz neliela izmēra attēlu, uz kura redzama kāda pusmūža vecuma sieviete ar iesirmiem, īsiem matiem un smaidu, kas liek sejai savilkties smalkās krunkās. Fotogrāfija ir manāmi izbalējusi.

- Nē, - godīgi saku, un novēršu skatienu no attēla.

- Un šos? – Evans pasniedz mazāku foto. Šoreiz personas atpazīstu pavisam skaidri. Jūtu, kā ķermenis vēlas ievilkt pārsteiguma pilnu elpu, bet to neļauju, zinot, ka viesis mani vēro un pamanīs reakciju.

Tā ir Nikola un Markuss.

Abi smaida, miegdami acis saulē, un var redzēt, kā jauniešu matos viz staru atspīdumi. Markuss ir aplicis roku ap draudzenes pleciem (tas mani pārsteidz, jo agrāk abi tuvumā stāvēja tikai tādēļ, ka es to vēlējos), un neliekas daudz mainījies. Tā pati stūrainā seja, līdz zodam stiepjošās šķipsnas, gaiši zaļās, omulīgās acis, kas izskatās vēl gaišākas nekā agrāk. Mugurā uzvilcis manis dāvināto T-kreklu ar milzīgu pūci, viņš izskatās jaunāks par saviem toreizējiem gadiem. Nikola, savukārt, ir tiešām mainījusies, un pirmajā sekundē nespēju viņu atpazīt. Pirmkārt, meitene atkal ir ataudzējusi tumšos matus, un no gaišajām šķipsnām vien ir palikuši gali, jo jauniete ir galvas rotu nocirpusi līdz pleciem un, šķiet, ka pati ar savu roku. Viņa ir krietni zaudējusi svaru, un izskatās, it kā spētu pārlūzt uz pusēm, ja vien kāds pagrūstu. Smaids – ar smalkām bedrītēm vaigos – gan saka, ka viņa par to neuztraucas.

Papurinu galvu, baidīdamās, ka, atverot muti, aizlūzīs balss. Attēls tiek pārlocīts uz pusēm un iebāzts kabatā.

- Labi, - Evans pieceļas un jau dodas izejas virzienā, laikam nopratis, ka neesmu gatava nopratināšanai, kad izlemju pirmo reizi nosacītās sarunas laikā patiešām ierunāties:

- Vai tu vakar ienesi brokastis? – Šī doma mocīja jau ilgu laiku. Ja Evans būtu gribējis, lai te palieku, viņš nenoliktu vēstuli pie durvīm. Bet pajautāt vajadzēja.

- Nē, kāpēc jautā?

- Tāpat, - vīlusies saku un redzu, kā puisis iziet no telpas, atkal atstājot durvis pusvirus. Kārtējo reizi caurskatu uzticamo cilvēku sarakstu, un joprojām nespēju saprast, ko ar to darīt. Iedomājos, ka varbūt varu pavaicāt Evanam izmantot internetu, bet uzreiz saprotu, ka man to neļaus, ja tuvumā atradīsies Džeisons, un varbūt pat tad ne. Turklāt, ja tagad ir karš, varbūt cilvēku informācija netiek papildināta, un tāpat neko neuzzināšu?

Iestumju tapetes gabalu zem spilvena, un turpinu lūkoties uz vilinošo izeju. Kādēļ gan neizmantot iespēju un nedoties prom? Es varētu to paveikt. Bet vai vajag?

Izeja, klusums mājā, vēstule, vēstule, vārdi. Nepieciešams iet, vēlreiz bēgt. Varbūt Beilija bija devusies uz ziemeļiem, kā to minēja rakstītajā? Varbūt es jau atrodos pavisam netālu?

Nemaz nezinu, cik ilgs laiks pagājis, kopš vēstules uzrakstīšanas, to teica arī Beilija. Varbūt tikai pāris dienas, varbūt vairāk, varbūt Beilija jau sen pametusi to vietu ziemeļos un devās prom.

Pievelku ceļus vēl tuvāk, jūtoties pavisam apmaldījusies šajā pasaulē, un turpinu prātot. Agrāk būtu darījusi visu, ko deva dzīve, zinot, ka, būdama emarīna, varu iet bojā jau nākamajā dienā, un tieši to vienmēr teica Tomass. „Neļauj citiem paņemt to, ko spēj iegūt arī tu.” Nezinu, vai viņš to teica no sirds, vai arī, lai iegrūstu nepatikšanās, taču izteiciens līdz pat šodienai palika prātā.

Vajag pamest šo vietu, vajag censties doties uz turieni, kur gāja Beilija. Nevarēja būt, ka tā atrodas tālu, kā nekā meitenei – man – līdzi ir tikai pāris litri ūdens un ar to vajadzēja pietikt, maksimums, divām trim dienām, atšķirībā, kā Beilija dzēra. Kad vēl nekas nebija aizgājis pa pieskari, kad mamma bija dzīva, man ar šādu daudzumu pietiktu četrām diennaktīm. Varbūt līdz ciemam vai pilsētai ir vien pāris stundu gājiens?

Šādu domu dēļ jau atkal sasparojos, iedomājoties, ka spētu nokļūt, kur beidzot kāds skaidrā valodā paskaidrotu, kas notiek pasaulē. Varbūt pat satiktu Markusu un Nikolu (joprojām ceru, ka vēstulē neminētie vārdi ir kā pašsaprotama lieta, ka tos nemaz nevajag minēt). Varbūt atkal spētu aizbēgt un šoreiz pat sasniegt mērķi. Ja mani nāktu pārbaudīt Džeina, tā būtu viegla izeja.

Izlemju atkal mēģināt.

Naktī durvju iečīkstēšanās un tas, kā šīs skaņas rezultātā nobīstos, ir iemesls, kādēļ nojaušu, ka, pašai negribot, esmu aizmigusi. Iekšēji nolamājos un uzreiz ķeru jau vakarā noslēpto paplāti, kad dzirdu asu čukstu:

- Eu, nomierinies! – Pat nepaskatoties, apjēdzu, ka tā ir jaunā Džeina, tāpēc uz mirkli apmulstu. Ko gan viņa te dara? Vai tas ir slazds? Vai viņa zina, ko grasos darīt?

Saule vēl neaust, kas nozīmē, ka ir aptuveni divi trīs naktī.

- Zinu, ka tu mani neatpazīsti, bet Beilija gan.

„Kā tad!” nodomāju, saausījusies un beidzot paīstam pamodusies.

Tumšmate cauri ēnām virzās tuvāk, un es paceļu metālu acu augstumā, parādot, ka ar mani nav joka lieta. Tikai tad līdz apmulsušajām smadzenēm nonāk tas, ka meitene nav mani nodēvējusi par Beiliju. Viņa mani uzrunā kā pavisam citu cilvēku, it kā Beilijas te nemaz nav.

Viņa zina. Viņa, sasodīts, zina!

Saprotu, ka gaidīt nevaru, tāpēc, klupdama krizdama, izveļos no gultas, paspējot aizbāzt sarakstu aiz bikšu jostas, un metos viņai virsū. Nebaidos, ka troksnis varētu pamodināt pārējos, nebaidos arī, ka vajadzības gadījumā varētu nosist pusaudzi. Ja Džeina saprot, ka esmu emarīna, viņa par to pateiks pārējiem, un es tikšu aizvilkta pie rebelu vadītājiem un nogalināta. Ja vien, protams, viņa jau nav pateikusi. Varbūt man vēl ir laiks.

Sakostiem zobiem, metos viņai virsū un jau atvēzējos, lai triektu paplātes stūri pret Džeinas šauro pieri, kad viņa strauju kustību pietupjas un iebliež ar kāju pa labo potīti, tādējādi nogāžot uz muguras. No kritiena trokšņa vien, esmu pārliecināta, varētu kājās piecelt visu māju, tāpēc, ja kāds vispār ir te, man ir aptuveni divas minūtes, lai laistos lapās. Gravitācija šķietami pievelk mani pie zemes spēcīgāk nekā parasti, un rodas sajūta, it kā kāds ar ceļiem tupētu uz mana vēdera, dauzot pa saules pinumu. Iegārdzos, bet doma paliek tā pati – prom. Prom un ātri.

- Laura, nomierinies! Nomierinies! – Džeina skandina, tagad tiešām uzsēžoties virsū un ar visu spēku spiežot plaukstu pret muti, bet es raustos un murminu:

- Esmu Beilija! Esmu Beilija!

Ir grūti noticēt saviem vārdiem, jo patiesībā nemaz nezinu, kas esmu. No pirmās dzīves dienas esmu saukta par Lauru, šis vārds ir iesūcies būtībā kā eļļa audeklā, un to nevar tik viegli mainīt.

Esmu Laura. Nē, Beilija. Man jābūt Beilijai, kaut tāda nejūtos, taču, ko darīt, ja pieļauju pārāk daudz kļūdu?

Un galvā viss dūc – beilijabeilijabeilijalaurabeilijaspenserebeilīnalaura. Un dūc, un san, un šņāc, un es nevaru to apturēt.

Pūlos izrauties no tvēriena, bet tagad otra roka pārāk spēcīgi spiež uz rīkli un padara nervus nejūtīgus.

Mani tikko pievārēja četrpadsmitgadīga pusaudze.

- Klusē! Pamodināsi Taisonu! – Džeina atksl pūlas uzspiest plaukstu man uz mutes, un es automātiski iecērtu zobus pirkstos. Tikai viena izdevība un esmu brīva. Man ir jātiek prom, jābēg, jārāpo, jālien, tikai prom!

Pieķeros pie durvīm, un ar spalgu - DONG! - kokā ietriecas naža asmens, pāris sekundes vibrējot spēka rezultātā. Tas skar plaukstu tikai nedaudz, tomēr sāpes izslīd cauri ikkatrai pieejamajai šūnai. Uz grīdas kā pelēninājumā nopil asins lāse.

Piespiedusi savainoto roku pie krekla malas, kas acumirklī iekrāsojas rūsas sarkanā tonī, un atrauju vaļā durvis.

Un tad... Un tad Džeina gandrīz lūdzoši ierunājas:

- Tu – Beilija – aizliedza šo teikt, bet... – Skaļi tiek ievilkta elpa. – Bet es zinu, kur atrast Markusu. Un es varu tevi pie viņa aizvest.

Un esmu izdarījusi izvēli.