Pagātnes simfonija: divi

divi

~ Toreiz ~

Toreiz vēl biju pavisam parasta četrpadsmit gadus veca meitene. Cik gan nopietnas varēja būt problēmas šajā laikā? Strīdi ģimenē, sliktas atzīmes skolā, kas patiesībā arī bija viens no iemesliem nesaskaņām ar mammu.

Un tad vēl Markuss. Viņu pazinu jau tik ilgi, cik vien sevi atcerējos. Mātes bija nešķiramas draudzenes kopš skolas laika, tā nu bez mūsu piekrišanas tikām nolemti draudzībai. Par to gan nesūdzējos. Viņš vienmēr uzvedās jauki, pat mīļi, un nekad neuzbāzās, kas man sevišķi labi patika.  

Diemžēl pēdējā laikā netikāmies tik bieži, cik gribētos. Markuss bija aizrāvies ar savu pianista karjeru, tā nu, tuvojoties skolas brīvlaikam, viņš apceļoja valsti, spēlējot dažādākās Bēthovena simfonijas un Mocarta sonātes, kamēr nīku mājās. Taču reizēs, kad tikāmies, arvien vairāk jutos neomulīgi, bieži nosarku, kad puisis, neko ļaunu nedomādams, izteica kādu komplimentu par manu izskatu vai smaidīja, skatoties man acīs.

Atcerējos, kā reiz apmēram pirms mēneša, kad draugs bija atgriezies pilsētā, devāmies pastaigāties parkā, un es sapratu kaut ko ļoti svarīgu. Biju neglābjami iemīlējusies zēnā, ko pazinu jau visu mūžu, ar kuru pavadīju laiku kopā un kuram atklāju gandrīz visus savus noslēpumus. Agrāk vienmēr likās, ka šādas situācijas varētu gadīties tikai filmās, tomēr jūtas nokrita kā no zila gaisa, un, par nelaimi, nespēju tās kontrolēt. Gribēju Markusam visu pastāstīt, taču baidījos, ka viņam šie jaunumi, labākajā gadījumā, liktos smieklīgi, ļaunākajā – puisis viegli pasmaidītu, paraustītu plecus un klusi sacītu: „Laura Beilīna, vai manas īsās prombūtnes laikā esi galīgi prātu izkūkojusi?!” Šādus vārdus es pavisam noteikti negribēju dzirdēt no sava otra labākā drauga – tas man patiešām salauztu sirdi un tūkstošiem gabaliņu aizlidotu kur kurš: kosmosā, okeānā, pat citā pasaules daļā.

Ar katru dienu, ko pavadīju puiša sabiedrībā, taureņi vēderā un straujā sirds dauzīšanās, it kā būtu noskrējusi maratonu, kļuva arvien neciešamākas, tā nu sāku gaidīt, kad Markuss atkal aizbrauks uz kādu koncertu ar savu nelielo orķestri.

Reiz, kad nespēju atrast savu angļu valodas grāmatu un nācās visu istabu apgriezt kājām gaisā, no kumodes atvilktnes izkrita fotoalbumi, un negaidīti uzmācās vēlme aplūkot bērnības attēlus. Par pazudušo skolas grāmatu uzreiz aizmirsu, apsēzdamās uz gultas un pārskatīdama uzņēmumus. Sev nepievērsu nekādu uzmanību, cenzdamās skatīties tikai uz Markusu. Viņa tumšie mati līdz pat šodienai nebija mainījuši savu toni, tikai kļuvuši garāki – tagad tie sniedzās gandrīz līdz zodam, un fotogrāfijās redzamā zēna ķermenis bija kļuvis citādāks, muskuļotāks, it kā starp skolas apmeklēšanu, muzicēšanu un satikšanos ar nedaudzajiem draugiem, ko viņš bija ieguvis šo gadu laikā, puisis apmeklētu sporta zāli. Pasmaidīju par šādu domu, juzdama, kā augumu pārņem patīkamas trīsas.

Vēl mirkli nekustīgi sēdēju, tad ātri sametu visas fotogrāfijas kumodes apakšējā atvilktnē, kur tās atradās vienmēr; man vienkārši nebija spēka tās salikt albumos.

Paslēpu seju plaukstās un apgūlos uz matrača. Tieši tobrīd vēlējos paslēpties no visa un visiem. Kāpēc šīs jūtas vienkārši nepazuda?! Tas mani darīja tik tramīgu un nervozu, ka visu laiku gribēju ar kādu runāt vai apskaut kā lielu, mīkstu plīša lāci. Markusam zvanīt nevarēju, tātad atlika tikai Nikola. Ilgi neprātodama par sekām, apvēlos uz vēdera un pastiepos uz naktsgaldiņa pusi, kur atradās mobilais telefons.

- Nikola! Sasodīts, kur tu pazudi?! – jautāju, kad draudzene beidzot atbildēja uz zvanu.

- Piedod, mīlulīt, es taču nevarēju runāt, sēžot uz apzeltītā dimantu poda! – viņa iesaucās, izraisot manī neviltotu smieklu vilni. Kad bijām izsmējušās, meitene pēkšņi jautāja: - Un kāpēc tik uzstājīgi? Gluži kā piecgadīgs, čīkstošs bērns!

- Piedod, vienkārši… - apklusu, jo atkal vajadzēja apvaldīt smieklu lēkmi. Nikola jebkurā situācijā saskatīja kaut ko uzjautrinošu, pat ja tobrīd gribētu raudāt. Iekodu lūpā, lai nomierinātos, un turpināju. – Es… Nu, sajutos kaut kā skumji.

- Vai tas ir… ē… mammas dēļ? Vai jūs atkal sakašķējāties kā tāds suns ar kaķi, kuri nespēja sadalīt desmit kilogramu desas gabalu? – Nu re, atkal Nikolas jautrība. Un kā gan varēju iedomāties, ka meitene vismaz šodien spēs mierināt un saprast? Sāku nožēlot, ka vispār viņai zvanīju, tā bija briesmīga doma.

- Nē, ar viņu tam nav nekāda sakara. Markuss jau ilgi ir prom, un es… Gribēju aprunāties. Piedod, ja iztraucēju tavu aizraujošo uzturēšanos tualetē.

- Ai, tas taču nekas, es jau biju beigusi! – viņa gandrīz iekliedzās, kas man lika izstiept roku, kur atradās mobilais, lai skaņa nepārplēstu bungādiņu. – Turklāt – Markuss aizbrauca tikai vakar. Vai tev jau pietrūkst to kaitinošo klavieru? Viņš varētu tās aizvākt pavisam vai, piemēram, sarīkot ugunskuru un sadedzināt, - Nikola ieminējās. Atkal iekodu lūpā, šoreiz - lai nepateiktu neko rupju. Šis paradums jau kļuva par ikdienas sastāvdaļu, turklāt nekādi nespēju to atmest. Gluži kā smēķēšana vai nagu graušana.

- Klau, Markuss ir mans otrs labākais draugs, - centos runāt mierīgi, tomēr nez kāpēc likās, ka balsī dzirdams aizkaitinājums. Laikam jau zvanīšana Nikolai Markusa dēļ bijusi kļūda. Tikai tagad atcerējos, cik ļoti draudzene puisi necieta. Ikreiz, kad pieminēju Markusu, jautrā Nikola pārvērtās, vienmēr pukojās par viņa „izcilajiem sasniegumiem” un tādā garā. Kaut patiesībā dažreiz likās, ka meitenei vienkārši skauž. Kad Markuss bija mājās, pavadīju ļoti daudz laika puiša sabiedrībā, un Nikola acīmredzot to iztulkoja nepareizi.

- Un kurš tad ir pirmais? – draudzenes skaļā balss atsauca mani īstenībā. Mirkli nesapratu viņas jautājumu, taču drīz vien izlēmu atbildēt tādā pašā tonī.

- Tas, kurš saista manu māti ar suņiem un izdomātām desām. Vai gadījumā nezini tādu cilvēku? – iesmējos, jo arī Nikola jau smējās pilnā kaklā. Mēs tik tiešām daudz uzjautrinājāmies, bet tas vismaz novērsa uzmanību no skumjām un depresīvām domām.

- Nav ne jausmas! Vai uzaicināsi viņu uz kafejnīcu, lai varam iepazīties? - viņa, droši vien atguvusi elpu, sacīja. Vārtījos pa gultu kā mazs bērns, it kā tiktu kutināta.

- Jebkurā laikā, kad vien tev būtu ērti. Labi, patiesībā vēlējos ar tevi aprunāties par kaut ko citu. Vai varam satikties? – mainīju sarunas tematu; negribēju ilgāk domāt ne par Markusu, ne mammu, kas apakšstāvā sasaucās ar manu divus gadus jaunāko brāli Tomasu.

- Tikpat labi spēju pieņemt tavu pasūtījumu arī pa telefonu, jaunā dāma! – Nikola tēlotā nopietnībā sacīja, lai gan arī tas izklausījās gaužām smieklīgi. Viņa, kā parasti, centās atdarināt dažādus akcentus.

- Nē, tas ir daudz svarīgāks par picu.

- Pat par to?! Sarunāts, nāc pie manis, pie reizes arī pasūtīšu vakariņas, ja jau tu par to atgādināji. – Iztēlojos, kā draudzene parausta plecus un pasmaidīju, kaut lieliski zināju, ka viņa mani neredz. Atvadījusies aši pārģērbos - pirms kāda laika taisījos līst gultā un palasīt grāmatu.

Pārmetusi somu pāri plecam, klusām devos ārā no istabas. Apjēdzu, ka tikt garām nepamanītai neizdosies. Mani vienmēr kāds vēroja – ja ne mamma, gatavodama vakariņas vai uzkopdama galdu, tad Tomass, sēžot viesistabā uz dīvāna, skatoties televīziju, un izliekoties, ka pilda mājas darbus. Vienmēr, kad ielūkojos brāļa acīs, tās bija ledaini aukstas, liekulīgi uzjautrinātas un niknas. Ar ko biju nopelnījusi šādu attieksmi? Bērnībā taču ar viņu rotaļājos, auklēju kā dēliņu un mīlēju vairāk par visu. Man pat nevajadzēja mīkstās plīša mantas, jo blakus bija mazais Tomass. Un kā viņš tā pēkšņi pārvērtās? No mīloša brālīša kļuva par aukstasinīgu, izsalkušu briesmoni.

Atgriezos realitātē un atkal iedomājos par šī brīža situāciju. Vienīgais iespējamais veids, kā izkļūt no mājas pēc septiņiem vakarā, bija izlēkt pa logu, tomēr tad pastāvēja procentuāli liela iespēja, ka kaut ko salauzīšu un doties ciemos vairs nespēšu.

Bet varbūt vajadzētu riskēt un iet ārā kā parasti? Tikai šo vienu reizi.

Pietupos pie kāpņu margām, prātodama labāko atrunu. Mammu, man jāaiziet uz veikalu un jānopērk… klade angļu valodai! Nē. Man jāaiziet uz grāmatnīcu. Septiņos vakarā?! Smieklīgi. Es iešu ar Markusu uz kino. Bet viņš taču nav pilsētā. Ko lai citu saku? Varbūt patiesību – aiziešu pie Nikolas. Jā, kā tad, tā vien atļaus.

Nē, nē, nē, tas nekam neder, Laura. Sapratu, ka man ir tikai dažas sekundes laika, pirms kāds pamanīs, ka neatrodos istabā.  

- Laura? Ko tu tur dari? – atskanēja skaļa, stingra balss. Mamma. Pacēlu galvu, pamanīdama, ka sievietei pāri plecam pārmests virtuves dvielis. Tajā pašā mirklī no istabas izsteidzās Tomass un piegāja mātei pavisam tuvu. Ak nē, es taču tā arī neizdomāju atrunu… Ko tagad?

- Ē… kurpju auklas, - nomurmināju, izlikdamās, ka tiešām to arī daru. Nekas cits pagaidām neatlika.

- Kur tad sataisījies? Mēs ar tēvu taču izlēmām par komandantstundu. Un tagad ir… - viņa apklusa, uz mirkli uzmezdama skatienu sienas pulkstenim. –Septiņi un trīs minūtes. – Kur pazuda tas laiks? Sasodītās trīs minūtes!

- Patiesībā jau to izlēma Tomass. Jūs tikai akli pakļāvāties, jo viņš… - redz ir tas labais, gudrais un lieliskais bērns. Gribēju pabeigt teikumu, kad pēkšņi apjēdzu, ko tas nozīmēs – netikšu no šejienes ārā – labākajā gadījumā! - vēl piecdesmit gadus. Spēcīgi iekodu lūpā, sajuzdama metālisko asiņu garšu, un lēnām nokāpu pa kāpnēm, šoreiz izlemdama izmantot pavisam citu taktiku – strīda vietā runāt mierīgi, nosvērti un klusi. Nevēlējos atkal uzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem, kaut ķermenī viss kūsāja aiz dusmām un nicinājuma pret ģimeni. Viens, divi, trīs… septiņi, deviņi… Prātā skaitīju līdz desmit, cerēdama, ka tas palīdzēs nomierināties. Cilvēki, kuri strīda laikā smaidot klusē, atstāj lielākas rētas un neizpratni par tiem, kuri kliedz un ārdās.

Gatavojos jau doties tālāk, kad brālis ar spēcīgu kustību mani apturēja. Viņa acīs jau atkal gailēja atklātas dusmas un nicinājums. Es viņu ienīdu. Neviens pat nespēja iedomāties, cik ļoti.

- Tu neatbildēji, kur iesi! – viņš caur zobiem izgrūda. Atkāpos dažus soļus, tā ka tagad stāvēju pietiekami tālu gan no brāļa, gan mammas.

- Es… Nu, es piezvanīju Annai… Ziniet to gudro meiteni no manas klases? Viņa apsolīja palīdzēt ar algebras mājas darbu un… - Protams, tie bija klaji meli, tomēr cerēju, ka viņi to nemanīs.

- Kāpēc tik vēlu? – mamma tēlotā uztraukumā vaicāja. Smieklīgi. Viņa taču nekad patiesi neraizējās, tikai izlikās par labu mammu, kāda nekad nebija, ne pret mani.  Tikai pret Tomasu, pirmo plānoto bērnu, turklāt vēl dēlu!

- Viņa nesen sākusi apmeklēt kaut kādus matemātikas kursus… Īsti nezinu, kādus, tomēr Anna ir mājās tikai vēlu vakaros… - centos neskatīties abiem acīs, vērodama veco,  nodilušo somu, kas ļengani karājās plecā.

- Man prieks, ka esi izlēmusi mācīties! – mamma iesaucās, emociju uzplūdā gribēdama mani apskaut, tomēr Tomass ar rokas kustību viņu apturēja.

- Kaut kā neesmu pamanījis, ka tu skolā ar viņu īpaši draudzējies. Jūs drīzāk par Annu ņirgājaties! – Tomass stingrā balsī sacīja; šī bija pirmā reize, kad puisis teica daļēju patiesību. Mēs neņirgājāmies, mēs Annai vienkārši nepievērsām uzmanību – tā meitene bija īsts grāmatu tārps, kas runāja par to vien. Turklāt Tomass… Viņš uzvedās tā, it kā būtu vecākais brālis, nevis otrādi. Un vecāki izlēma tam nepievērst uzmanību, tādējādi kā ar nazi ievainojot manas jūtas tieši sirdī.

- Tagad viss ir mainījies, - viegli pasmaidīju, prātā domādama, ka laikam šoreiz izdevies viņus pārliecināt. – Jau pirms dažām dienām ar viņu mācījos algebru un… - nespēju turpināt, jo tieši tajā brīdī Tomass iesmējās kā ķerts. Kas tad vēl?

- Laura, tu vēl šodien, ejot viņai garām gaitenī, neko nepateici! Jā, varbūt arī cerēji mūs ar mammu apmuļķot, bet tas nemaz nav tik viegli. Turklāt – šodien iegriezos pie matemātikas skolotāja. Viņš teica, ka tavas atzīmes nav uzlabojušās ne par mazumiņu, - brālis nicīgi smējās.  

- Laura, vai tā ir patiesība? – sarunā iesaistījās māte.  Nu tad beidzot! Pamodies vecāku instinkts! Un man jau likās, ka tas darbojas tikai režīmā „Mūsu dēls Tomass”. Neatbildēju, tikai skatījos uz kurpju purngaliem, tāpēc mamma atkārtoja jautājumu, jau skaļāk un dusmīgāk. – Vai Tomasam ir taisnība?!

- Bet… Es cenšos! Ko tavs Tomass vispār darīja pie matemātikas skolotāja? Varbūt viņš tagad strādā par slepeno aģentu? Ak nē, viņš taču jau gadiem mani izseko prieka pēc, lai pēc tam varētu nosūdzēt pat to, ka ēdnīcā nopirku diētisko kolu, nevis ābolu sulu!

- Tūlīt pat atvainojies brālim! Viņš, atšķirībā no tevis, uztraucas gan par savām, gan tavām atzīmēm! – mamma šķita iekarstam niknumā. Lieliski, tagad tikšanos ar Nikolu varēju atlikt vēl uz gadu.

 - Uztraucas, ja?! – sāku kliegt, tomēr man jau bija vienalga, ka šovakar palikšu mājās. Gribēju reizi par visām reizēm atvērt mammai acis uz patiesību, kaut, ja godīgi, šaubījos, ka viņa ieklausīsies kaut vienā manā vārdā. –Mammu, tu uzvedies kā akla! Vai tad tu neredzi… Es cenšos mācīties, turklāt manas sekmes nav nemaz tik briesmīgas! Tikai Tomass nez kāpēc no tā izpūš nez cik milzīgu ziloni, un tu uzreiz paklausi! – kliedzu bez apstājas. Pirms pāris dienām biju apsolījusi sev vairs neraudāt viņu priekšā, taču nespēju izturēt. Asaras ritēja pār vaigiem aumaļām. Sirdī atkal kaut kas iedūra. Es vienkārši nespēju izturēt šādu attieksmi.

- Nav nemaz tik briesmīgas?! – Tomass iejaucās. – Tu taču…

- Aizveries, Tomas! Es runāju ar mammu! Aizvāc savu pakaļu reiz no šejienes! – iekliedzos, bet puisis tik un tā nekustējās ne no vietas. Pagriezos pret sievieti un turpināju savu monologu. –Vai tiešām tu neredzi, ka es mācos, cik vien varu? Es… Es tiešām mācos. Bet jūs izvēlaties to neredzēt!

- Tūlīt pat ej uz savu istabu un apdomā, ko tu tikko teici! Kā tu ar mani runā! Kā tu uzdrošinies!  Tomass ir bērns, bet uzvedas daudz pieklājīgāk!

- Tāpēc, ka tu lec viņam apkārt kā tāds sunītis! Un tas, ka viņam ir tikai divpadsmit gadu, vēl nenozīmē, ka viņš neko neapjēdz!

- Ej. Uz. Savu. Istabu. Un. Mācies. Matemātiku. Vai. Kas. Nu. Tev. Tur. Ir. Uzdots. – māte izrunāja šos vārdus caur zobiem. Viņa bija nikna kā vērsis, taču centās to neizrādīt. Pasmaidīju un, pasperdama dažus soļus, sāku skriet, bet mans mērķis nebūt nebija kāpnes un guļamistaba. Steidzos uz ārdurvju pusi, pirms Tomass paspēja mani noķert. Aizcirtu koka durvis un ātri soļoju prom. Bija jau satumsis, tomēr, ejot pa ielu, redzēju, kā no pilsētas centra puses brauc tēva mašīna. Pagriezos pret šoseju ar muguru, lai viņš mani nespētu pazīt.

Vēl kādu brīdi tā iedama, nonācu pie Markusa mājām. Tā bija tāda pati ēka kā mūsējā, tikai gaiši zaļa. Nevienā logā nedega gaisma, un es lieliski zināju, kāpēc. Puisis kopā ar mammu bija devies uz kādu pilsētu, kuras nosaukumu pat necentos iegaumēt. Man jau sen bija šī nama personīgās atslēgas, jo gan Markuss, gan viņa māte uzskatīja, ka esmu pietiekami uzticams draugs.

Atvēru durvis un klusi iegāju ēkā. Uz mirkli iedomājos, ka kaimiņi var noturēt mani par zagli. Ielaušanās labākā drauga īpašumā. Lieliski.

Nometu somu turpat gaitenī uz grīdas, atstādama atslēgas uz kumodes. Ielūkojusies spogulī, sapratu, ka mati ir izspūruši, un tagad izskatos kā putnubiedēklis. Nepievērsu tam uzmanību, jo sapratu, ka neviens mani tāpat šeit neredzēs. Pat neieslēgusi gaismu, klusiem soļiem devos viesistabas virzienā, kur pie vienas no sienām atradās melnas, lakotas klavieres; tās, cik man zināms, šeit stāvējušas jau gadiem ilgi. Turpat mētājās vairākas nošu lapas, kas likās visai dīvaini – ne Markuss, ne viņa māte necieta nekārtību, kur nu vēl saistītu ar mūziku. Tā taču būtu Bēthovena zaimošana!

Paņēmu lapas rokās, cenzdamās saprast vismaz kaut ko, kas tur rakstīts. Taču tādam mūzikas „ģēnijam”, kāda biju es, šīs lapas neko neizteica. Tikai desmitiem dažādu simbolu, sakārtoti rindās. Turpat bija arī daži vārdi, rakstīti Markusa slīpajā, nesaprotamajā rokrakstā, taču tumsā nespēju tos izšķirt.

 Noliku papīrus vietā un apsēdos uz nelielā krēsla un tumsā vēroju melnbaltos taustiņus. Dažreiz, runājot ar mani par Tomasu un māti, Markuss apgalvoja, ka mūsu dzīve ir kā šīs klavieres. Pašlaik man šķiet, ka viss ir iekrāsots minoru melns, kaut patiesībā tas nemaz nav tik tumšs. Toreiz parasti pasmaidīju un atbildēju, ka viņš to nesaprot. Draugs bija vienīgais bērns ģimenē, turklāt viņa vecāki jau pirms gadiem piecpadsmit bija šķīrušies, tā nu mamma varēja pievērst uzmanību tikai dēlam.

Kādu laiku tā nekustīgi sēdēju, tad piecēlos un devos uz Markusa guļamistabu. Klusi atgrūdu vaļā durvis uz telpu, kurā biju atradusies tik bieži, ka pat saskaitīt nevarēju. Likās, ka telpa nesen vēdināta, ievilku plaušās svaigo gaisu, kas mazliet smaržoja pēc skujām un zemes.

Istaba bija salīdzinoši neliela, tomēr, šķiet, Markusam nemaz vairāk nevajadzēja. Viņš lielāko dzīves daļu pavadīja, ceļojot pa visu valsti. Apsēdos gultā, atkal kādu mirkli skatīdamās vienā vienīgā punktā – šoreiz tie bija aizvērtie aizkari. Drīz vien noguru, visās drēbēs saritinādamās zem biezās dūnu segas. Strīds ar mammu un Tomasu bija mani nogurdinājis. Šaubījos, vai viņa zvanīs uz Markusa mājas numuru, jo zināja, ka viņi neatrodas pilsētā. Un mans mobilais bija palicis lejā, tāpēc, pat ja telefons vibrēja, to nedzirdēju; tā bija daudz labāk. Nezinu, cik ilgi tā gulēju, taču vairs nespēju prātot ne par māti, ne Tomasu, ne Nikolu, kura mani droši vien gaidīja pie sevis mājās, un pat ne par Markusu, jo drīz vien ieslīgu ciešā miegā.