Pagātnes simfonija: trīs

trīs

~ Tagad ~

Noteikti nevaru teikt, ka agrāk būtu domājusi, kā tas ir - skatīties bises šķietami bezgalīgajā stobrā, atpūšoties uz svešas mājas lieveņa. Tāpēc tagad prātā un ķermenī kā sacīkšu mašīnas joņo miljoniem gan saistītu, gan nesaistītu domu un izjūtu. Persona ieroci tur stingri. Tumsas un melnās kapuces dēļ nespēju saskatīt uzbrucēja seju; gals noteikti un mērķtiecīgi karājas piecu centimetru attālumā no manām ieplestajām nāsīm, un izjūtas pauž, ka pat mēģinot atkāpties, smadzenes kā saldējums kustu svina ietekmē.

Aizturētu elpu veros tumsā, jūtot, ka sirds sastingst. Liekas, it kā persona pretī ir tikai statuja, kas nespēj izdarīt neko ļaunu, nespēj nospiest mēlīti un tikai vienu dienu pēc mana ceļojuma aizsūtīt pie dieviem. Kad sajūtu smadzenes pamazām palēninām gaitu, zinu, ka vajadzēs ieelpot, tomēr bailes dara savu.

Sekli ievelku auksto gaisu plaušās, atsvaidzinot domāšanu un pēkšņi rodot dažādas idejas ar to, kā gan spētu izvairīties no lodes pierē un aizlaisties lapās, un uzbrucējs acumirklī atvēzējas, ietriekdams bises galu tieši pa žokli. Asas sāpes caurvij visu seju, tā sāk pulsēt pie katra straujā sirdspuksta. Esmu pārliecināta, ka trieciena mirklī dzirdēju nokrakšķam kaulus; par to šobrīd cenšos neuztraukties, domājot vien par to, kā aizbēgt no tumšajā jakā tērptās personas.

Tikai pēc momenta, kad, lēnām atvirzījusies uz aizmuguri, saprotu, ka somu esmu atstājusi uz lieveņa pirmā pakāpiena un tā vairs nav pa rokai. Ja vajadzētu skriet, būtu jāpamet visas līdzi ņemtās mantas.

Šļūcu atpakaļ, sejai pamazām paliekot arvien karstākai un karstākai, it kā es būtu metāls, ko tur virs uguns vijīgajām liesmām. Cenšos nenovērst skatienu no uzbrucēja, tomēr tajā pat momentā cenšos izlemt, vai ir vērts lekt kājās un mesties viņam virsū. Varbūt es varētu personu nogāzt no lieveņa? Varbūt varētu pārlekt pāri margām un mesties mežā?

„Ja vien vēlies savu pēcpusi pilnu ar metālu, droši!” veselais saprāts noburkšķ, un es saprotu, ka čukstētājam ir taisnība – pēc stājas un izskata var noprast, ka kapucē tērptais ar ieroci prot rīkoties kā elpot, un aizbēgt nespēšu, pat ja izsitīšu bisi no tvēriena. Varbūt kāds nazis vai pistole atrodas paslēpti jakas kabatā.

Sāku sekli sēkt, un man apreibst galva. Saspringtais ķermenis ir gatavs rīkoties. Prāts saka pretējo.

Man. Nav. Izejas.

Jauneklis divos soļos šķērso lieveni un nostājas tieši pretim, joprojām turot bisi pavērstu manai plecos ierautajai galvai. Šoreiz gan var redzēt, ka ieroča stobrs nedaudz vibrē trīcošo roku dēļ. Vēlos nedomāt par sāpēm sejā, par to, ka nespēju aizbēgt, tomēr tas neizdodas.

Prātā uzreiz ieslīd atmiņas no laika, kad tētis mācīja vēl mazajam brālim šaut uz sētas uzliktām bundžām. Jau tad varēja manīt zēna acīs zibam kaut ko tādu, ko es nemūžam nespētu saprast. Vai tā bija sajūsma? Vēlme izmantot talantu? Aizsargāt mūs – emarīnus – no tautas?

Man aizraujas elpa, liekot puisim saausīties un pacelt bisi augstāk, tieši pret pieri. Vēlos ierauties dziļāk zemē. Varbūt viņš zina, kas esmu, tāpēc arī uzbruka? Varbūt kāds tuvumā esošā pilsētā ir izsludinājis kārtējo emarīnu medību sezonu, kad ikkatrs no mums tiek notverts un ieslodzīts, lai tikai atņemtu Vēlēšanas?

- Lūdzu, nevajag... – cenšos pateikt, tomēr kārtējais trieciens ar ieroci trāpa tieši starp uzacīm, un es saļimstu uz zemes. Esmu pārliecināta, ka uz pārdesmit sekundēm zaudēju samaņu, jo, kad atveru kā ar svinu pielietos plakstiņus, pirmo reizi ieraugu puiša seju tikai pāris centimetru attālumā no manas.

Lai cik dīvaini tas arī neliktos, bet, tiklīdz saskatu maigos vaibstus, ko ieskauj tumšu matu ērkulis, un gandrīz bērnišķīgi apaļās un spulgās acis, bailes mani uz mirkli atlaiž un sirdī iezogas pārsteigums. Cik gan šim puisim ir gadu? Sešpadsmit? Varbūt septiņpadsmit? Var ļoti skaidri redzēt, ka jauneklis cenšas nocietināt seju, lai tikai es nepadomātu, ka viņš baidās; acis gan saka citu – tajās vīd spēcīga bažu atblāzma.

Tiklīdz panika kā bēgums okeānā izslīd no sastingušā auguma, sajūtu savainotās vietas. Visa seja sāk pulsēt kā apdegusi, nemaz nešaubītos, ka tā būtu, no pieres vietā, kur otro reizi trāpīja šaujamierocis, sūcas asinis, un tagad pāri degunam jau slīd nepārtraukta, karsta tērcīte. Nepamanīju, ka būtu smagi klupusi, taču potīte smeldz un rodas sajūta, ka tā varētu būt izmežģīta.

Jūtu matu šķipsnas pielipušas pie sviedru un asiņu masas kakla apvidū, un tas liek parādīties šķebinošai sajūtai rīklē, ko cenšos norīt. Pat pie tik mazas kustības jauneklis saspringst, un es acumirklī aizsedzu seju ar plaukstu, baidoties no kārtējā trieciena. Tas neseko.

- Kas tu esi? – atskan viņa pirmie vārdi, taču tie nav tik pārliecinoši un jautājuma zīmes vietā balss žēli aizlūst. Neliekas, ka puisis vēlētos nodarīt pāri, tomēr pēc klusuma brīža viņš satver mani aiz apkakles un uzrauj uz ceļiem, audumam sāpīgi griežoties kaklā. No aizvērtajām acīm izlaužas asaras, un es izdvešu kunkstu. Viņš nelaiž vaļā, pat vēl vairāk sasprindzinot muskuļus. – Vārdu. – Jauneklis ietur pauzi un iebaksta ar bises stobru rīklē. – Tūlīt.

Lai gan jūtu, ka draudu pilnā kustība ir patiesa, tik un tā mirkli minstinos. Ko gan par to teiktu Markuss? Viņš zina, kas esmu, tāpēc nepārtraukti uztraucās, ka kāds no tautas varētu mani nogalināt, kā tas notika ar mammu – vienīgo ģimenes emarīnu, ja neskaita mani. Vai varētu būt, ka šī maldīšanās mežā un bēgšanas ir tādēļ, ka kāds atklājis manu piederību emarīniem? Kā lai zinu, ko teikt, ja pat neatminos ne minūti no tā laika?

Jūtu metālu ieurbjamies arvien dziļāk balsenē, tāpēc izgrūžu dobju sāpju pilnu skaņu un bezspēcīgi nočukstu:

- Bei... lija. Beilija.

- Pilnu vārdu!

- Beilija Spensere. – Nevar apturēt pēkšņu domu, ka varbūt tiešām šis uzvārds ir ņemts no Markusa. Uzreiz izmetu to no prāta.

Puisis asi mani atlaiž, un es noslīgstu atpakaļ uz dēļu grīdas, atsitot pakausi pret durvju aplodu. Gar acīm pašķīst kārtējais dzirksteļu vilnis, kas līdz ar visu pārējo gandrīz harmoniski saskan kopīgā sāpju kanonā.

Dzirdu soļus attālināmies un uzreiz iedomājos, ka šī nudien būtu iespēja aizslīdēt nepamanītai, tomēr ideja tiek atmesta. Pat, ja izdotos uzslieties vertikāli, pēc soļa: a) zaudētu samaņu vai b) vēderā atrastos vismaz kaudze metāla.

- Tā nav viņa, - puisis klusu saka. Tam seko pauze un ir skaidrs, ka viņš runā pa telefonu. – Skaidrs, Evan, gaidīšu.

Saruna tiek pabeigta, un nepaspēju pat iepīkstēties, kad runātājs piejoņo klāt un ietriec savu milzīgo dūri tieši sejā.

Tajā naktī vairāk nepamostos.