Pagātnes simfonija: divpadsmit

divpadsmit

~ Toreiz ~

- Markus, vai tiešām jau pagājis mēnesis? – vaicāju, stāvēdama puiša mājas dzīvojamā istabā tās pašas satraukuma un stresa pilnās dienas vakarā. Pēc noslēpumainās zīmītes atrašanas, uzreiz steidzos mājās, jo biju pagalam izbijusies un izmisusi par labākās draudzenes meliem. Nezināju, kur lappusi ar dīvaino kodu, kas man bija gaužām neizprotams, noslēpt, un vienīgā vieta, kur pat Tomass nebāztu savu ziņkārīgo degunteli, bija nelielas palmas puķupods, kas jau vairākus gadus atradās uz rakstāmgalda. Ar pirkstiem izrakņāju nelielu caurumu sausajā zemē un ievietoju lappusi tieši tur. Tur vismaz būtu kaut cik laba slēptuve, lai varētu atvilkt elpu uz piecām minūtēm.

Ieliku tikko Markusa uzdāvinātos ziedus vāzē un novietoju to uz grīdas, kamēr Markuss apsēdās pie klavierēm.

- Es gribētu tev pasniegt šo dāvanu. - Viņš plati pasmaidīja, kā džentelmenis noskūpstīdams man plaukstas virspusi. Tiešam nespēju aptvert, ka pēc tik raižu pilnas dienas spēšu mierīgi sēdēt ar Markusu istabā un just maigu kņudoņu vēderā iepriekš esošo nažu vietā. Bet tā notika. Atbildēju smaidam un atbalstījos pret klavierēm. Puisis sāka spēlēt, pirkstiem ātri kustoties pāri baltajiem un melnajiem taustiņiem. Ar apbrīnas pilnu skatienu lūkojos uz Markusu, domādama, ka pati nekad nespētu tā spēlēt un kādu iepriecināt.

Kad Markuss spēlēja kādu skaņdarbu, likās, ka aizplūstu no šīs pasaules, nonākot citā, fantāzijas zemē, kur mīt tikai šīs burvīgās skaņas un dažādi iztēles radīti tēli. Šķita, ka šo skaņdarbu vēl nebiju dzirdējusi – tā bija pavisam jauna un pārsteidzoša.

Puisis visu laiku smaidīja, lūkodamies man sejā. Jutos neērti, jo draugs bija atcerējies par šiem nelielajiem svētkiem un sagatavojis man tik burvīgu dāvanu, bet ko darīju es? Vienkārši par to aizmirsu. Nolēmu, ka kaut kad drīz visu atmaksāšu, nopērkot ko ļoti īpašu.

Kad skaņdarbs beidzās, Markuss piecēlās kājās un, pieiedams pie magnetafona, kas atradās uz sekcijas, ieslēdza mūziku – atpazinu, ka tā ir tā pati mūzika, kas tikko skanēja viņa izpildījumā.

- Kad tu paspēji uzrakstīt kaut ko tik… satriecošu? – Nezināju, ko citu teikt. Markuss pasmaidīja, ieliedams glāzēs dzirkstošo šampanieti.

- Redzi nu. Tev es vienmēr atradīšu laiku, - viņš atbildēja, pasniegdams man glāzi. Brīdi to aplūkoju, šaubīdamās, vai iedzert. No vienas puses bija Markuss un svētki, bet no otras – mamma un Tomass, kuri kā vanagi sajustu pat mazāko alkohola pavedienu, kad ienāktu mājās. Saldā smarža kairināja nāsis tik spēcīgi, ka lēmums tika pieņemts bez domāšanas. Sapratu, ka vecāki un brālis ir tikai neliela problēma, salīdzinot ar to, ka izjutu vainu puiša priekšā. Centos to nolīdzināt ar nesvarīgām sarunām, taču sirds mierīgāka nepalika.

- Tev vajadzētu aiznest šo darbu uz ierakstu studiju, - ieminējos, paraustīdama plecus. Stāvējām viens otram pretī, viegli līgodamies mūzikas ritmā.

- Nē, - Markuss smaidot atbildēja, saskandinādams glāzes. Iedzēru šampanieti, vairs nejuzdama par to nožēlu. Šodien ir mūsu vakars, un es vēlos to izbaudīt pēc iespējas vairāk.

- Kāpēc?

- Šis skaņdarbs ir domāts tikai tev. Nekad nebiju domājis, ka satikšos ar draudzeni, ar kuru agrāk itin viegli apspriedu citas meitenes. - Markuss veltīja man vēl vienu siltu smaidu, izņemdams no rokas glāzi un nolikdams to atkal uz klavierēm. – Tagad laiks dejot.

Apskāvu viņu, uzlikdama galvu puisim uz pleca. Mierīgajā klaviermūzikas ritmā līgojāmies, ko gan neviens muļķis nevarētu nosaukt par dejošanu. Tomēr man par to bija nospļauties. Uz brīdi gan visas domas par emarīniem un Nikolas skapītī atrasto zīmīti, gan nožēla par svētku aizmiršanu, pagaisa. Bijām tikai mēs divi. Divi vien.

- Dzīvē notiek dažādi. Nekad sev nepiedošu, ja ar tevi kaut kas notiks. Negribētos runāt nejauki, bet pat ģimene man nav tik svarīga, - murmināju, kamēr Markuss skūpstīja manus matus.

- Tu esi ļauna, - viņš ieķiķinājās.

- Un godīga, - tikpat klusi atbildēju, paceldama galvu, lai ielūkotos viņam acīs. – Markus, es nemeloju. Nezinu, ko darīšu, kad tu aizbrauksi prom uz ilgāku laiku vai kad kaut kas atgadīsies.

- Ar mums nekas nenotiks, saprati? – puisis sacīja, ar pirkstiem pieskardamies manam zodam. Pasmaidīju, it kā ticētu viņa vārdiem, kaut zināju, ka jebkurā mirklī var kaut kas atgadīties. – Un, kad braukšu prom uz vairāk nekā dažām dienām, tu dosies man līdzi. Viss būs labi, - to sacīdams, draugs atkal piespieda mani sev cieši klāt.

- Paldies tev.

- Nav par ko, - Markuss nomurmināja manos izspūrušajos matos, likdams skudriņām pārskriet pāri visam ķermenim. Pasmaidīju un, mazliet atrāvusies, pastiepos, lai viņu noskūpstītu.

- Man gribētos, lai šis mirklis nekad nebeigtos.

- Tas nenotiks. Šis mirklis vienmēr paliks mūsu atmiņās. Gribu, lai tu to atceries, pat ja nebūsi man blakus. Nē, aizmirsti. Tu būsi man blakus, mēs apprecēsimies un mums būs bērni.

- Un nodzīvosim laimīgi, līdz kaps mūs šķirs? – ieķiķinājos, satverdama puiša plaukstu un vilkdama viņu uz otro stāvu.

- Jā, tikai… Pēc daudziem gadiem mēs vairs nebūsim kopā, bet mīlestība paliks, - Markuss pasmaidīja, klusi aizvērdama savas guļamistabas durvis. Stāvēju ar muguru pret sienu, ļaudama puisim sevi skūpstīt. Nezināju, kādēļ vispār iedomājos par laiku, kad nebūsim kopā. Šodien mēs svinējām savu mēneša jubileju, bet es visu bojāju ar domām par nāvi. Centos izmest no prāta visu nejauko un ļauties šim brīdim ar Markusu.

Kaut kādā nezināmā veidā tikām līdz gultai un nogāzāmies, apvīdami viens otram apkārt kājas. Joprojām skūpstījāmies, meklēdami gaisu, lai nenomirtu jau šodien. Šī doma lika man atrauties un iesmieties skaļi, kas savukārt Markusā izraisīja nesaprašanu.

- Vai kaut kas nav tā? – viņš pasmaidīja. Papurināju galvu, joprojām smiedamās.

- Viss ir ideāli, Markus. Es tikai… Iedomājos, ka drīz nespēsim elpot, ja tā turpināsim, - atbildēju. Puisis tikai paraustīja plecus.

- Man vienalga, - to sacīdams, viņš apskāva mani vēl ciešāk.

Nākamajā rītā pamodos no tā, ka kāds klauvēja pie durvīm. Gaiss likās tik sasmacis, ka roka bija vai stīva no šķietamās stiepšanās loga virzienā. Atvēru acis un sākumā nesapratu, kāpēc nebiju savā istabā, drīz pēc tam atminēdamās, ka arī vakar paliku pie Markusa. Spenseres kundze klauvējās, taču iekšā nenāca, par ko biju neizsakāmi priecīga. Diez kas notiktu, ja viņa, neko ļaunu pat nenojauzdama, iestampātu telpā un pamanītu, ka guļam zem vienas segas? Tas būtu pavisam neveikli, un pat nezinu, kā paskaidrotu, ka nekas tāds mūsu starpā nenotika?

- Markus, vai tu dzirdi? Celies tūlīt pat un neliec man nākt iekšā!

- Jā, mammu, tūlīt, - puisis cauri miegam murmināja. Pieliecos un noskūpstīju viņa zodu, zinādama, ka vajadzētu pēc iespējas neuzkrītošāk pazust. Klusi piecēlos un uzvilku drēbes, ko biju nometusi uz grīdas. Sasēju matus astē un, aizgājusi līdz rakstāmgaldam, atradu tur baltu papīra lapu un pildspalvu. Aši uzrakstīju vārdus „Piezvani, kad būsiet galā. Es tevi mīlu. Laura.”. Pārlocīju zīmīti uz pusēm un noliku uz spilvena viņam blakus.

Lēniem soļiem devos izejas virzienā, cerēdama, ka Spenseres kundze nestāv pie pašām durvīm ar mīklas rulli rokās, gatava belzt pa galvu. Par laimi, izrādījās, ka viņa bija savā istabā, jo arī apakšstāvā sievieti ne redzēju, ne dzirdēju. Ātri izņēmu no vāzes rožu pušķi un steidzos ārā no ēkas, gandrīz vai skriedama atpakaļ uz mājām.

Pusceļā iezvanījās mobilais telefons. Izvilkusi to no džinsu kabatas, pamanīju, ka zvanītājs bija neviens cits kā Markuss.

- Es tevi nositīšu, - viņš sacīja, kaut, protams, tas bija tikai joks.

- Piedod, ka tā sanāca. Negribēju, lai tava mamma mūs nosit ar virtuves āmuru.

- Atvainošanās pieņemta. - Jutu, ka puisis telefona otrā galā pasmaida.

- Paldies. Lai veicas koncertā, - iedrošināju.

- Centīšos. Drīz redzēsimies. – To dzirdēdama, nospiedu beigšanas taustiņu, jo tieši tajā brīdī man zvanīja vēl kāds. Nikola.

- Labrīt, saulīt! Cikos iebraukt tev pakaļ? – Likās, ka draudzenei bija lielisks garastāvoklis – labi, kā jau vienmēr. Nezināju, kas meitenei šodien padomā, bet nekas garlaicīgs tas noteikti nevarētu būt.

- Es tikko pamodos, Nikola, - iesmējos.

- Piedod, es vienkārši jau esmu pie tavas mājas. - Viņa ieķiķinājās.

- Tu… nopietni?! – iesaucos. Tagad vairs negribēju iet iekšā mājā pa parādes durvīm, lai nevajadzētu draudzenei stāstīt katru sīkumu par vakardienu.

- Labi, tev ir desmit minūtes, lai nonāktu lejā. – Pat nepamanīju, kā jau biju nogriezusies uz mūsu ielas. Nikola, sēdēdama mašīnā, uzreiz mani ieraudzīja un apstulba.

- Jau esmu lejā. - Iespēju iekļūt namā nepamanītai palaidu vējā.

- Ceru, ka saproti – tev nāksies visu man izstāstīt, saulīt! Bet tagad gan ej pārģērbies, mūs gaida iepirkšanās tūre!

- Vai tie ir draudi?

- Pieņemsim, ka jā. Džila vakar atveda tik daudz gardumu un dāvanu, ka tagad mums pietiks veselam gadam, tāpēc mamma iedeva man naudu jaunām drēbēm! - Meitene plati pasmaidīja, skatam atklādama baltos zobus.

- Es tevi mīlu, Nikola. - Atbildēju smaidam un klusām ielavījos mājā, cerēdama, ka ģimene vēl gulēja. Lai neradītu pārlieku lielu troksni, kas bija kritisks šajā mājā, divus soļus pēc sliekšņa novilku apavus un atstāju turpat pie ieejas. Aizskrēju uz savu istabu un, ātri uzvilkdama ērtus džinsus un T-kreklu, atkal devos lejā. Iegājusi virtuvē, apjēdzu, ka mamma nebija gulējusi. Viņa sēdēja pie galda un lēnām malkoja kafiju, lasīdama kādu no saviem sieviešu žurnāliem. 

- Labrīt, Laura.

- Labrīt, mammu. Iešu ārā ar Nikolu, labi? – pavisam mierīgi vaicāju, nepieminēdama faktu, ka tik tikko ierados, bet jau atkal taisījos iet prom.

- Protams, meitiņ. Viņa tevi gaida jau vismaz divdesmit minūtes.

- Tā gadījās. - Paraustīju plecus.

- Nu ja. Vakar runāju ar Markesas kundzi. Vai tu zini, ka ciemos atbraukusi viņu vecākā meita Džila? Un Nikola ir ieplānojusi iepirkšanos, tāpēc še, nopērc sev arī kaut ko. - Viņa, piecēlusies un gaitenī atradusi somu, pasniedza no maka naudu. Tur vajadzētu pietikt vismaz jaunām biksēm un vairākiem krekliem un jakām. Normāli, nodomāju. Mamma nekad nedeva tik daudz naudas, ja vien pati nebrauca līdzi uz iepirkšanās centru, kur varēja kontrolēt, ko pērku.

Uzreiz noslēpu banknotes savā somā.

- Paldies. Būšu vakarā. - Noskūpstīju sievieti uz vaiga un devos prom, lai neliktu gaidīt Nikolai vēl ilgāk. Iekāpu automašīnā, un mēs jau uzreiz sākām braukt.

- Un kā tad pagāja randiņš ar to cukurdupsi? – Nikola iesmējās. Viņa mūždien izdomāja Markusam dažādas iesaukas, taču centos neapvainoties – šīs iesaukas nekad netika domātas nopietni.

- Ak, izbeidz! – iespurcos, nomezdama somu uz aizmugurējā sēdekļa. - Zini, vakardiena bija lieliska. Viņš sacerēja man vienai domātu skaņdarbu. - Smaidīju kā tāda muļķe, juzdamās neizsakāmi lepna par savu draugu.

- Ak, viņš to dara mūždien, tāpēc nav jau nekāds brīnums.

- Nē, šī mūzika bija īpaša. Likās, ka tas atspoguļo mūsu patiesās attiecības, to, cik ļoti viņš mani mīl, to, kādi esam un vēl daudz ko citu. Kad tajā klausījos, jutos kā iegrimusi fantāzijas pasaulē, ko apsargā tāds kā mīlestības kupols…

- Labi, labi, pietiks ar šo filozofiju! – Nikola iesmējās, iestūrēdama pilsētā lielākā iepirkšanās centra stāvvietā. Kad kopā iepirkāmies, sākuma mērķis bija pirmajā stāvā esošais skaistumkopšanas veikals, kas bija apvienots arī ar salonu; te bija ļoti zemas cenas, bet pietiekami augsta apkalpošana, tāpēc vienmēr ieveidojām matus un uztaisījām manikīru.

- Klau, man ir ideja! Kā būtu ar tetovējumu? Cukurdupsis + Saulesstariņš!

- Tu esi ģeniāla! – Apskāvu draudzeni, kaut patiesībā šie vārdi bija tikai joks. Es nekad neuzdrošinātos uztaisīt sev tetovējumu, jo mamma mani nosistu. Turklāt Nikola tā teica, lai paķircinātos. Jau sen zināju, ka meitenei diez ko nepatika Markuss, bet… Viņa taču zināja, cik puisis man bija dārgs – varēja arī piekāpties.

Veselu mūžību nebiju jutusies tik laimīga.