Pagātnes simfonija: pieci

pieci

~ Tagad ~

Kad biju tikai sešus gadus veca, pirmo reizi uzzināju par emarīniem un to, ka Beilīnu dzimtas kokam ir vistiešākā saistība ar tautai nīsto šķiru. Mums piederēja cauri paaudzēm nodotā emarīnu grāmata. Ietīta tumši būnos ādas vākos un noklāta ar līdzīgas krāsas zīda lentēm, tā mūždien atgādināja buramgrāmatas no pasakām, un tā arī pret to mēdzu izturēties. Vēl pirms atklāju patiesību par savu ģimeni, ar Tomasu ik vakaru sēdējām zem segām un čukstus lasījām Beilīnu dzimtas gadu simtiem krātos noslēpumus. Šķetinājām vijīgos burtus, citas valodas un frāzes, ko pat līdz šim momentam īsti neesmu sapratusi. Ar lipīgiem pirkstiem skārāmies tabulām un zīmējumiem, atstādami treknus pirkstu nospiedumus iedzeltējušo lapu maliņās. Lukturīša gaismā tvērām teikumus par to, cik senā pagātnē stiepās mūsu asinis, cik daudz iespēju sniedz būt atšķirīgiem.

Bet tad par Vēlēšanām uzzināja kāds no tautas, un mūsu milzīgā dzimta pamazām tika noslaucīta no pasaules.

Cits. Pēc. Cita.

Beilīnu grāmata no mūsu rokām tika atņemta, vecāki lika nosolīties, ka nevienam par to neteiksim, un tā arī darījām. Klusums mūsu attiecībās nostiepa treknu svītru un viss mainījās. Tad jutos īpaša, lai gan tik ļoti no pārējiem kaimiņu bērniem neatšķīros – tās pašas divas acis, divas ausis un pukstošā sirds.

Tagad vēlos, kaut nemūžam par to visu nebūtu uzzinājusi.

Telpa, kurā atrodos, tinas biezās ēnās un putekļu lāmās. Esmu pārliecināta, ka tā ir otrajā stāvā, tomēr to nevaru noteikt pavisam droši, jo logu te nav, vienīgi plaukstas lieluma caurums dēļu sienā, no kura līst zeltaini saules stari. Tikai tā spēju noteikt, ka ir diena, jo, kopš atrodos istabā, neviens pat nav iemetis acis. Varbūt esmu atstāta pilnīgi viena? Varbūt jauneklis izlēma pamest mani šeit un doties tikties ar sarunu biedru?

Cenšos piecelties kājās, taču ar aso līmlenti sasieto roku dēļ uzreiz zaudēju līdzsvaru. No malas noteikti izskatos pēc zīdaiņa, kas kārpa gaisu, vēloties atklāt pasaules skaistumu. Žēl gan, ka viņam ir jāpiedzīvo šāda vilšanās, jo dzīve ir pilna indīgiem ērkšķiem, padarot ik soli rožlapiņu klātajā ceļā mokošu.

Sākumā mēģināju kādu sasaukt; kliedzu, dauzīju jēlos papēžus pret pelējošajiem grīdas dēļiem, tomēr, ja kāds atradās lejasstāvā, tad nereaģēja, tāpēc vajadzēja mest mieru. Un pat, ja kāds ierastos, vienīgais, uz ko varu cerēt, ir belziens pa jau sapampušo vaigu, kas šobrīd atgādina vārītu kartupeli. Par laimi, jau kādu laiku sāpes nejūtu, lai arī nav īsti skaidrs, vai tas ir pārlieku spēcīgo izjūtu dēļ? Varbūt vienkārši pulsēšana rimās? Pampums uz žokļa uzstājīgi spiežas rīklei, nedaudz traucējot elpot, tāpēc arī spēks pamazām zūd un vajag atspiesties pret sienu un atvilkt elpu. Plakstiņi kā betons turpina vilkt lejup.

Kur gan es esmu? Ar katru sekundi vairāk domājot, rodas sajūta, it kā mežam nemaz nav izejas un viss stiepjas bezgalīgi. Cik kilometrus vakardien noskrēju? Un cik vēl iepriekš? Varbūt šai pasaulei nemaz nav nekā cita kā mežu un tīrumu, un hektāri tālu lauku?

Ja vien varētu paskatīties ārpusē, ja vien zinātu, ka atrodos turpat.

Pulsējošām sāpēm caurvijot nervus, uzstumju sevi stāvus un speru soļus pretim mazajam caurumiņam sienas dēļos, taču netieku pat soļa attālumā, kad dzirdu tuvojamies ritmiskus būkšķus. Pacērtu galvu skaņas virzienā – uzpampušais vaigs un ribas uzreiz iekliedzas sāpēs – un nokrītu uz zemes. Lai arī ārā vēlos nokļūt pēc iespējas ātrāk, sastapties ar manu nolaupītāju – vai nolaupītājiem – šobrīd ir pēdējais punkts vēlmju sarakstā.

Noskrapst atslēga – vai tad vēl kādā mājā mēdž būt atslēgas? – un, tiklīdz tiek atvērtas apsūbējušās durvis, aizveru plakstiņus. Persona nemūžam nenoticēs, ka guļu, to zinu ar simts procentu precizitāti, bet nekas neatliek, kā tēlot.

No smagā kritiena potīte smeldz. Jācer, ka būkšķi pirms mirkļa nevarēja tik labi dzirdēt.

- Ei, pilsētniece, celies!

„Kā gan viņš varēja zināt, ka esmu no pilsētas?” prātā nodomāju. Nepaveru gan plakstiņus, cerot, ka pēc minūtes persona aizies. Tas ir velti, jo pēc pārdesmit sekundēm pret čīkstošo grīdu nograb smagi zābaki, un es neviļus saraujos, nododama savu pozīciju. Bet varbūt viņš nemaz negrib darīt pāri?

Tikai, kad jūtu stingrus pirkstus pie sava zoda, apjēdzu, ka šī nav tā pati balss, kas piederēja vakardienas uzbrucējam, taču nespēju saprast, vai jūtos atvieglota, vai tieši pretēji. Atšķirībā no jaunekļa, nav zināms, kāds ir šī puiša – vīrieša – nodoms, tāpēc pie aukstā pieskāriena saraujos. Plakstiņi joprojām ir aizvērti, bet rodas vēlme tos nedaudz pavērt, lai zinātu, kam stājos pretī. Varbūt vēl spēju cīnīties, varbūt viņš ir vājāks nekā otrs.

Kļūdos. Kad atveru acis, sastopos ar visdziļāko un skarbāko skatienu, ko spēju iztēloties, un tas acumirklī asociējas ar vienu varoni, kas ikkatrā filmā sadala varoņus (labos vai ļaunos, kā kuru reizi) detaļās. Šņik – šņak, redz, tajā stūrī ir tava roka, tur – kāja! Spēji atraujos, redzēdama, kā tuvojas samitrinātā lupatiņa, un iedomājos miljons veidu, kā viņš varētu to izmantot manis nogalināšanā.

- Mierā, - puisis nošņāc un, pieliecoties tuvāk, kāda tumšā matu cirta pārslīd pāri viņa labajai acij. Visa šī situācija vairāk vai mazāk atgādina to, kā izturētos saimnieks pret nepaklausīgu suni – galvenais pavēlēt, uzšņākt vai pieķēdēt pie piemājas staba, ļaujot gūt mācību. Tomēr šī doma ir ironiska, ņemot vērā, ka neesmu dzīvnieks un vienīgais, ko izdarīju, gulēju uz sveša lieveņa. Nu, labi, tas varbūt ir sodāmi.

Nolaižu acis, bet puisis kustību pamana un satver pulsējošo zodu vēl ciešāk, piespiežot pelēcīgo lupatu pie pampuma vietas. Viss smeldz un tirpst, taču turpinu klusēt, domājot par to, vai man ir iespēja iebelzt viņam ar papēdi pa cirkšņiem.

Pēc mirkļa, kas atgādina mūžību, viņš atliecas. Uzreiz rodas sajūta, it kā plaušās bez brīdinājuma ieplūst gaiss un viss ekstāzē mirdz, tomēr brīvība nav ilga, jo paiet sekundes un viņš atkal ir notupies blakus un jau ziež uz pušumiem kādu nelāgi smaržojošu ziedi, un tas liek ādai stingt.

- Labāk paldies pateiktu nevis viebtos. – Tumšmatis pamana sejas izteiksmes maiņu, tomēr mani tas nebūt neinteresē, jo vairāk par visu vēlos tikt no ieslodzījuma prom.

Kad atkal paceļu skatienu, sastopos ar tām pašām melnajām acīm, kas pirms laika dūrās manā sejā, un ķermenī ielīst aukstums. Visu pastiprina tas, ka jaunekļa ādu vairākās vietās rotā melni zīmējumi, vijoties no apakšžokļa stingrās līnijas, pāri kaklam un plecam, līdz gandrīz izgaist virs bicepsiem. Virpulis pie virpuļa, viļņi kā jūrā vētras laikā.

Žoklis un piere svilst, tomēr iekšēji stingstu aukstuma dēļ; turklāt tad vēl tas skatiens un izskats.

Aizveru acis.

Neliekas, ka puisis vēlētos mani savainot, vai arī, ka diži gribētu palīdzēt (lai gan varbūt tieši šī brūču apkopšana var tikt dēvēta kā rūpēšanās?). Tāpēc izlemju klusēt un turēt acis ciet, kamēr atkal tikšu atstāta viena. Turpinu atbalstīties pret čīkstošajiem grīdas dēļiem līdz pat brīdim, kad tas notiek.

Tetovējumiem klātais puisis, nekā nebilzdams, pārgriež apsaitētās plaukstas un pamet telpu.

Tikai tad uzdrošinos atvērt plakstiņus.

Nākamā reize, kad kāds aptver manu eksistenci, ir tās pašas dienas vakarā. Tiek pavērtas durvis, un uz pavisam nelielas apsūbējušas paplātes kāds iestumj vakariņas – glāzi ūdens un trīs maizes ar desu un šķēli siera. Nekas vairāk uz virsmas nemaz nevarēja ielīst, taču man tas nav attaisnojums, jo līdz ar sāpēm deniņos un visiem sejas nerviem, izsalkums rāda savu.

Kad esmu notiesājusi niecīgās vakariņas – kas neremdina kuņģī veidojošās skaņas -, pamanu, ka uz paplātes atrodas arī neliela rūtiņu lapa. Tā kā bākuguns mirdz no metāla šķīvja apakšas, un es nespēju saprast, kā gan to iepriekš nemanīju, jo lapeles baltums neiedomājami kontrastē ar visu pārējo. Jau grasos pastiept plaukstu un pieskarties papīram, tomēr sastingstu pusceļā un atraujos, kā tas pēdējās dienas laikā notiek diezgan bieži. Tā, it kā man būtu bail no tā, kas varētu sagaidīt, kādi vārdi vai attēli būtu veidoti blakus nerūpīgi izplēstajām maliņām.

Sakrustoju rokas uz krūtīm un spītīgi sakniebju lūpas, kā cerēdama, ka paplāte pēkšņi varētu pazust, bet tas, saprotams, nenotiek.

- Tu to neaiztiksi, saprati? – noburkšķu zem deguna un uzslienos kājās, kas no ilgstošās sēdēšanas kļuvušas nejūtīgas un smeldz līdz ar pārējo ķermeni.

Lai novērstu domas no zīmītes, mēģinu staigāt apkārt, tomēr iepriekš pārvarētie kilometri un iekaustīšana spēcīgi atstāj ietekmi un tagad ik solis tiek pavadīts ar kunkstiem un vaidiem. Izstaigāju telpu vairākkārt, taču te nav ko redzēt, tāpēc noslīgstu uz kailās gultas un ļauju atpūsties.

Kā gan es vēlos tikt no šīs bedres prom! Kaut nesaprotu, kur došos, ko redzēšu un kāds vispār ir mērķis, bet skaidrs ir viens – šī nav vieta, kur man jābūt.

Atminos tās reizes, kad lavījos no savas istabas nakts vidū, lai tikai varētu satikt Markusu, sajust viņa smaržu un maigās ādas pieskārienu pret savējo. Viss tinās klusumā un tumsā, ik solis varētu pamodināt ģimeni, brāli, kurš, protams, pie vislabākās izdevības censtos mani iegāzt lamatās. Tomēr to ik reizi paveicu bez problēmām. Aizslīdēju kā nevienam neredzama ēna, bez knikšķiem, bez klikšķiem un grīdu dēļu čīkstoņas, un tieši pirms saullēkta ielavījos atpakaļ istabā. Kāda ir iespēja tikt šoreiz? Vai tas ir reāli?

Izdzirdot, ka skan soļi, apjēdzu, ka biju ieslīgusi vāja miega valgos, tāpēc strauji pielecu sēdus. Sirds auļo pēkšņa adrenalīna rezultātā, un tikai pēc momenta saprotu, ko biju sapņojusi pirms mirkļa. Joprojām jūtu miglai līdzīgo pieskārienu, ko atstāja prātā izveidotā Markusa tēla pirkstu gali, vīdamies pāri mugurai kā svešā jaunekļa tetovējumi.

„Tu zini, ka tevi mīlu,” Markuss teica.

„Zinu,” es atbildēju.

„Tu taču zini, kur mani meklēt,” Markuss teica.

„Zinu,” es atbildēju. Tie ir meli, jo man nav ne mazākās nojausmas, kur puisis varētu būt, vai viņš vispār ir sasniedzams un kur vispār atrodos, tomēr atbildu tikai ar šo vārdu, it kā spētu apmānīt sevi.

„Tu taču zini, kas ir jādara,” Markuss turpināja runāt, un tagad atbilde ir pavisam skaidra.

„Zinu.”

Kad atskan atslēgas klikšķi, jau esmu sagatavojusies. Ar baltiem pirkstu kauliņiem turos pie smagās metāla paplātes. Ik sekunde atbalsojas prātā ar tikšķiem, kaut pulksteņa šajā telpā nav, saspringti balstos pie grīdas, joprojām jūtot smeldzoņu muskuļos. Paplāte ir vienīgais priekšmets, kas tur mani stāvus, tāpēc atgādinu sev plānu. Skrapstoņa uz mirkli izgaist, tad atskan soļi, tomēr drīz vien klikšķis caurdur klusumu kā šāviens, un es gandrīz izmetu priekšmetu no pirkstiem.

Kad atveras durvis, metos uz priekšu uz bliežu metālu pret ienācēja seju, nesaudzējot ne spēka palieku. Milzīgs blīkšķis kā pērkona grāviens caurstrāvo sienas, un es jūtu, kā persona krīt, atsitoties pret gaiteņa sienu un pilnīgi sastingstot. Mirkli, kas līdzinās minūtēm, stāvu sastingusi durvju ailā, blenžot uz guļošo personu, līdz aptveru, ka tas nav ne viens, ne otrs no iepriekš satiktajiem. Uz grīdas ar asiņojošu degunu guļ jauna meitene, kas savā ziņā pat atgādina pagātnes mani – tumšiem, vidēji gariem matiem, gludu ādu, mandeļformas acīm. Nešķiet, ka pusaudze būtu nomodā, un tas sāk mani uztraukt, jo agrāk nekad nespētu atstāt cilvēku nemaņā, zinot, ka tā ir tieši mana vaina.

Tomēr esmu mainījusies.

Satveru paplāti vēl ciešāk un nesos pa gaiteni kāpņu virzienā. Neviens mani neaptur.