Pagātnes simfonija: četri

četri

~ Toreiz ~

- Laura? – cauri miegam dzirdēju, kā kāds izrunā manu vārdu. It kā pazīstama balss, it kā ne… Pavēru smagos plakstiņus un palūkojos apkārt, uz mirkli izbīstoties – iespējams, vēl cīnīdamās ar spītīgo miegu, jo nespēju apjēgt, kur tieši atrados. Tā pavisam noteikti nebija mana istaba, bet…

Un tad atcerējos vakar vakarā notikušo strīdu ar mammu un Tomasu, aizmukšanu no mājām un atnākšanu pie Markusa.

- Laura, ko tu šeit dari? – balss atkal atkārtoja. Tikai pēc mirkļa apjēdzu, ka tā pieder draugam. Pasmaidīju, tikai tad pamanīdama, ka puisis stāvēja pie gultas, rokās turēdams mugursomas lenci, un lielām, apaļām acīm skatījās tieši man sejā.

- Es… Nu… - murmināju, piesliedamās sēdus. – Es… - otru reizi centos iesākt skaidrojumu, bet jau atkal apklusu. Saspiedu pirkstus dūrēs un izberzēju no ilgās raudāšanas sūrstošās acis.

- Labi, lai jau paliek. Tev nav jāpaskaidro, ja nevēlies. Pats tev iedevu šī nama atslēgas, - viņš mīļi sacīja, nu vairs neizskatīdamies tik pārsteigts.

- Nē, es… - centos izlabot radušos situāciju, bet velti. Puisis tikai paraustīja plecus; viņš, aizgriezies un uzlicis mugursomu uz krēsla, piegāja pie sienā iebūvēta skapja. Sēdēju gultā, joprojām ievīstījusies biezajā segā, un skatījos uz Markusa rosīšanos. Šeit bija tik silti, tik patīkami kā lāča migā un negribēju rāpties ārā, it kā tad mājīgā burvestība būs lauzta uz visiem laikiem.

Viņš bez jebkādas kaunēšanās novilka kreklu un no kārtīgi salocītas kaudzītes izvilka gaiši zilu T-kreklu, ko pārvilka pāri galvai.

Jutu, kā man svilst vaigi, tāpēc, atbalstījusi elkoņus pret ceļiem, paslēpu tos plaukstās. Markuss atkal pagriezās pret mani, un arī šoreiz viņa sejas izteiksme bija izbrīna pilna.

- Kas? – viņš iesmējās un apsēdās gultā, saņemdams manas plaukstas savējās. Aizgriezos, lai puisis nepamanītu tomātsarkanos vaigus. – Laura, es nesaprotu, kas tev atgadījies, - Markuss centās pasmaidīt.  – Kad pirms dažām dienām braucu prom, viss bija lieliski. Vai tevi kāds ir samainījis? – viņš klusi iesmējās. Sparīgi papurināju galvu. Zināju, ka drīkstu viņam atklāt vismaz par strīdu ar mammu.

- Man tevis tik ļoti pietrūka, - nomurmināju, pastiepdamās viņam pretī, lai varētu puisi apskaut. Tik ļoti gribēju, lai bailes pazūd, lai varu Markusam visu izstāstīt, atklāt par savām jūtām un lai nekad nevajadzētu puisi laist vaļā, nekad…

- Es biju prom tikai divas dienas. Vai tiešām esmu tik ļoti svarīgs? – puisis iesmējās, kaut lieliski zināja atbildi.

- Tā… bet ko tu dari manā guļamistabā? – Markuss mainīja sarunas tematu; negribēju viņam stāstīt par vakardienas scēnu, bet likās, ka neizdosies to noklusēt. Jau tik bieži bijām par to runājuši, ka puisis visu prata izlasīt manās acīs.

- Es aizbēgu no mājām, - mēģināju to izrunāt ar kaunu, kaut neko tamlīdzīgu nejutu. Patiesībā vienkārši nevēlējos, lai Markuss sāk aizstāvēt vecākus, kā tas notika allaž. Mirkli sēdējām klusēdami, tikai skatījos uz puiša mainīgo sejas izteiksmi. Vienu brīdi viņš bija dusmīgs par manu nepaklausību, tad, šķiet, nedaudz atmaiga.

- Negribas teikt neko sliktu, tomēr… Man vajadzētu piezvanīt tavai mammai un pateikt, kur atrodies. Kā tad ir?

Zināju, ka jāatbild, ka jāsaka vismaz kaut kas, taču pār lūpām nenāca ne skaņa, rīkle bija kā izkaltusi, sāku viegli trīcēt. Baidījos pat iedomāties, kas notiks, ja Markuss piezvanīs mammai.  

- Tas nav nepieciešams. Viņa lieliski saprot, kur esmu, turklāt tagad jau droši vien kaut kur aizgājusi. Vēl kādu laiciņu drīkstu te uzkavēties, - nomurmināju un izlīdu no segas apakšas, pamanīdama, ka mugurā joprojām ir vakardienas apģērbs – tagad pieplacis ķermenim. Vaigi jau atkal svila.

- Labi, - puisis sacīja. – Ieej dušā, tu izskaties tiešām saburzīta. Aiziešu uz virtuvi un pateikšu mammai, ka mums ir negaidīts ciemiņš.

Aizvēru aiz sevis vannas istabas durvis un mirkli stāvēju, atbalstījusies pret sienu. Draugs bija nosaucis mani par saburzītu. Piegāju pie spoguļa un apjēdzu, ka puisim bijusi taisnība. Mati bija savēlušies pinkās, un tagad izskatījos kā briesmonis ar izvandītu putnu ligzdu uz galvas, taču sirdī norisinājās vētra – jutos tik ļoti nokaunējusies un sāpināta par Markusa vārdiem, kaut arī tā bijusi taisnība.

Nometu drēbes uz vēsās flīžu grīdas un ātri nomazgājos, atkal uzvilkdama to pašu apģērbu. Tagad izskatījos mazliet labāk, tādēļ vārgi pasmaidīju.

Pirmajā stāvā smaržoja pēc piparmētru tējas, kafijas un pankūkām. Doma par kaut ko ēdamu šķita satriecoša.

- Labrīt, Spenseres kundze, - sasveicinājos, kaut nejutos īpaši ērti. Markusa mamma plati pasmaidīja, rosīdamās pie plīts. Sievietes tumšie, garie mati, kas tagad sasieti augstā zirgastē, bija tādā pašā tonī kā dēlam. Markusa mamma bija ļoti slaida un, atšķirībā no manis, sportoja katru dienu. Viņai bija spilgti zaļas acis, vasarraibumains deguns un izteikti vaigu kauli, ko Markuss nebija mantojis. Spenseres kundzei ap acīm jau bija vairākas rieviņas un, kad viņa smaidīja, vaigos vīdēja bedrītes, kas savukārt tik ļoti atgādināja puisi.

Beigusi tik uzkrītoši pētīt drauga mammu, apskatīju pazīstamo virtuvi, kas tik ļoti līdzinājās manās mājās esošajai. Tikai šeit, pat par spīti nedaudzajiem cilvēkiem, valdīja ļoti omulīga, jauka un viesmīlīga gaisotne. Gandrīz visas mēbeles bija darinātas no gaiša koka, izņemot balto ledusskapi. Uz sienām bija piestiprināti skapīši un vienā no tiem, tieši virs plīts, iebūvēta krāsns. Arī pati bieži vien pildīju šīs virtuves pavāra pienākumus, kaut nepratu gatavot neko dižu.  Izvārīt makaronus, uzcept omleti vai sagriezt salātus – to gan varēju, bet ar to manas prasmes arī beidzās.

- Ak, labrīt, Laura! – viņa priecīgi atbildēja. Likās, ka Spenseres kundzei šodien bija īpaši labs garastāvoklis. – Markuss, neesi nu tik nepieklājīgs, iedod draudzenei šķīvi! – sieviete iesmējās, pagriezdamās pret mani. Palūkojos pār plecu, pamanīdama, ka Markuss bija tepat, atbalstījies pret durvju stenderi. Apsēdos pie galda un gaidīju, kad puisis pasniegs traukus.

- Tātad – Laura… Cik ilgi tu jau pavadi naktis mana dēla guļamistabā, man par to neko nezinot? – viņa sarauca uzacis, taču tas, protams, bija joks. Saviebos, juzdama, kā vaigi atkal sakarsa.

- Es… Tas… - stostījos, kaut vajadzēja atbildēt pārliecinoši, lai sievietei nerastos liekas aizdomas. Iedomājos savas mātes reakciju uz šādu situāciju. – Atnācu naktī, kad jūs vēl nebijāt atbraukuši. Man gribējās pabūt vienatnē. - Paraustīju plecus; Spenseres kundze neko vairs nejautāja, tikai turpināja maisīt pankūku mīklu un prasmīgi darboties ar pannu.

Pēc brokastīm kopā ar Markusu iekārtojos viesistabā uz dīvāna, paņemdama klēpī lielo, mīksto Sūkli Bobu Kvadrātbiksi, kurš šeit atradās vienmēr un allaž spēja mani nomierināt.

Markuss sēdēja uz krēsla pie klavierēm. Kādu brīdi klusējām, tad pielēcu kājās, pamanīdama uz melnā mūzikas instrumenta nošu lapas, ko atradu vakarnakt. Satvēru tās, pirms puisis paspēja iebilst.

- Kas tad tas? Nevar būt, ka būsi kļuvis nekārtīgs! – Iesmējos, vicinādama lapas. Markuss pasmaidīja un izrāva notis man no rokām, ātri paslēpdams tās sev aiz muguras.

- Tas… Nav svarīgi. Parasta dziesma. Mēs ar mammu steidzāmies uz vilcienu, tāpēc nepaspēju visu savākt, skaidrs? Un vispār – kādēļ tu rocies pa manām mantām? - stāvējām viens otram pavisam tuvu; Markuss centās izlikties dusmīgs,  bet tas tikai sasmīdināja.

- Nāc šurp, man tevis ļoti pietrūka, - viņš plati pasmaidīja, ieplezdams rokas, lai es varētu puisi atkal apskaut. Tā kādu brīdi stāvējām, sirdij dauzoties kā negudrai. Likās, to var dzirdēt pat kilometriem tālu, varbūt kaut kur Antarktīdā. Atrados Markusam tik tuvu, tik… Nespēju sakarīgi domāt. Vienu brīdi prātā pazibēja ideja – varbūt pārvarēt bailes un visu viņam izstāstīt? Nē, es nevarēju, biju pārāk gļēva.

Atvirzījos nost un, neļaujot Markusam sevi atkal apskaut, apsēdos uz dīvāna. Augšstāvā bija dzirdama klusināta radio murdoņa.

- Laura! Kas ar tevi notiek, velns parāvis?! – puisis iesaucās, apsēzdamies man blakus. Mirkli pētīju savas rokas, tad pacēlu acis, lai samelotu, bet pēkšņi šķita, ka tas būtu ļoti, ļoti negodīgi.

- Nezinu. Piedod, es tiešam nespēju apjēgt, kas ar mani noticis… - nomurmināju. Tā bija daļēja patiesība.

- Šķiet, tava mamma teiktu, ka ir iestājies pubertātes vecums, - draugs plati pasmaidīja par savu neveiksmīgo joku. Markuss bija lielisks muzikants, bet viņa  anekdotes – gan visai jēlas.

- Nepiemini mammu, lūdzu. Tam nav nekāda sakara ar…

- Ar ko? Ar to, ka tu vienmēr runā viņiem pretī? Ar to, ka tu nemācies? Viņiem ir taisnība. Un tev patiešām ir iestājies tas vecums.

Markusa vārdi kārtējo reizi iedūra sirdī. Vienmēr, kad viņš nostājās ģimenes pusē, jutos nodota. Iekodu apakšlūpā un sacīju:

- Vienīgais, ar ko tam ir sakars, esi tu. Es nevaru par to domāt, piedod. Nezinu, kas notiek. Vēl nekad nekas tāds nav atgadījies. Man…

Puisis neko neteica. Zināju, ka viņš lieliski apjēdza, ko tikko pateicu. Viņš nebija tāds muļķis, lai nesaprastu, ka atzinos mīlestībā. Muļķe biju es, jo nepaturēju to pie sevis. Tomēr tagad jutos kaut mazliet labāk, it kā no sirds beidzot būtu novelts akmens krāvums vai brīvībā palaists dusmīgs zvērs.

Pagāja, šķiet, piecas minūtes; puisis tikai nopūtās. Pabīdījos nedaudz tālāk, lai mūsu kājas nesaskartos.

- Varbūt šis tev palīdzēs noskaidrot domas, - viņš pēc vēl kāda brīža sacīja, pieliecies uz manu pusi. Šoreiz neatrāvos, gaidīdama, kas notiks. Markuss gandrīz gulēja man virsū, kad mūsu lūpas beidzot saskārās.

Diemžēl skūpsts ne mazākajā mērā nepalīdzēja domām noskaidroties; tas drīzāk visu vēl vairāk samudžināja.