Delreju cīņa: SEPTĪTĀ nodaļa

SEPTĪTĀ nodaļa.

***

Notikuma diena.

Rudens.

Divdesmit.

Nebiju iedomājusies, ka man tik ātri paliks divdesmit gadu, tāpēc, kad pamodos tajā rīta un uz blakus esošā galdiņa ieraudzīju dāvanu sainīti, mana sirds nedaudz nogrima šoka un baiļu rezultātā.

Divdesmit. Katrīna Deivisa tikko bija palikusi divdesmit gadus veca.

Atminējos, kad pirms desmitgades pirmo reizi svinēju savu jubileju ar divciparu skaitli. Radās sajūta, it kā pasaule būtu mainījusies par simt astoņdesmit grādiem, kaut realitātē tā nebija noticis. Vienīgais, kas reāli bija mainījies, bija skaitlis, bet vecums tiešām, kā jau var saprast, bija tikai un vienīgi skaitlis, reizes, cik daudz Zeme apriņķojusi apkārt Saulei, tāpēc katru nākamo dzimšanas dienu domāju vienu un to pašu – tas nebija nekas nozīmīgs, jo realitātē vienas minūtes laikā nekas nemainījās.

Bet tagad, kad biju sasniegusi otro desmitgadi, likās, it kā pamats būtu izrauts zem kājām un dzīve lūkojās no augšas, vērojot, kā es slīdēju arvien zemāk un zemāk, un zemāk.

Ja godīgi, man radās šī absurdā doma, ka, būdama jau otrajā desmitgadē, man vajadzētu pēkšņi kļūt pieaugušai, tāpēc, kad atvēru acis un to aptvēru, sāku krist panikā, jo tā nudien nebija noticis. Es joprojām jutos tāpat, kā, kad man palika astoņpadsmit, ja vien neskaita to, ka pēc tam mana dzīve mainījās pavisam ar visu delreju padarīšanu. Tagad viss sēdēja tajos pašos plauktiņos, tajā pašā vietā, kur vienmēr, un vienīgi ar marķieri apvilktais datums kalendārā un dāvana uz galdiņa norādīja atšķirību no ikdienas.

- Daudz laimes! – Saprotams, ka pirmais cilvēks, kas mani apsveica, bija mani vecāki. Viņi pēkšņi atspoguļojās uz ekrāna istabas pašā priekšā, smaidīgi un starojoši, un, apkārt sprāgstot konfetti, viņi māja man no otra valsts gala. Abi smaidīja arvien plašāk un plašāk, krunciņām uz sejas parādoties dziļāk nekā parasti. Mamma, kopš pēdējās tikšanās reizes, bija nogriezusi matus, tagad šķipsnām sniedzoties vien līdz pleciem, bet tētim deniņos varēja redzēt sirmumu, kas iepriekš nebija tik ļoti manāms. Bet tā viss bija tāpat.

Zināju, ka tas bija tikai ieraksts, tāpēc neko neatbildēja, tikai nedaudz pasmaidot.

- Mums tiešām ļoti žēl, ka netikām mājās uz tādiem svētkiem, bet tavam tētim darbā ir uzlikta dubulslodze, un es nespēju viņu atstāt te vienu, - mamma klāstīja, lūkojoties te uz vīrieti, te kameru. – Tu jau zini, ka viņš varētu nomirt no bada, ja vien neesmu blakus.

Tētis iesmējās skanīgāk nekā parasti, un nespēju savaldīties, nesmaidot arī pašai.

- Tāpēc nosvini, cik vien labi spēj, un neaizmirsti pasveicināt draugus!

Abi pamāja ar abām rokām un izšāva vēl vienu konfetti strūklu, kas nolija pāri abu galvām un ieķērās kontrastējošajos matos. Pēc mirkļa ekrāns izslēdzās.

Perfekti. Divdesmit. Dzimšanas diena bez draugiem.

Diena bija sākusies sliktā gaisotnē.

Kārters jau atkal gaidīja apakšstāvā, un tas mani vairāk nemaz nepārsteidza, jo, kopš viņš atgriezās no sava „piedzīvojuma”, puisis mani vienmēr sagaidīja, kad pamodos. Nevarēju teikt, ka par to biju lielā sajūsmā, jo reizēm tiešām gribējās pabūt vienai, bet es neko neteicu, zinādama, ka Kārters bija vienīgais Fērā, ar ko jebkurā brīdī varēju parunāt. Reizēm man radās nojausma, ka realitātē puisis vakaros pārvērtās par kaķi un ieritinājās kādā puķu podā, lai es padomātu, ka viņš bija devies mājās, bet to arī es neminēju.

- Daudz laimes! – Kārters mani sagaidīja ar dāvanu rokās, ko viņš, negaidot nekādu reakciju, iespieda manējās, ievelkot maigā apskāvienā. Sainītis bija viegls, un es nespēju izlemt, kas tur varēja būt iekšpusē. – Jūties vecāka?

- Jūtos trīsdesmit gadus vecāka, - atteicu, atminoties visas sajūtas, ko sniedza pēdējo dienu pārdomas, kas kā betona gabals nospieda sirdi. Centos to izmest no prāta, bet pat tagad tas neizdevās, kaut izlikos, ka tas mani neuztrauca.

Tikai tad pamanīju, ka no virtuves nāk vilinoša pankūku smarža, kas atgādināja tās miljons reizes, kad ēdām ar Leo.

„Sasodīts, Kate! Beidz! Šodien ir tavi svētki!” Īsti nespēju saprast, vai šīs domas prātoju pati, vai arī Kārters bija tās ieslidinājis zemapziņā.

- Paldies, - noteicu, rotājot seju ar smaidu, kas tikai daļēji bija patiess, bet Kārters to ignorēja, un aizveda mani uz virtuvi.

Pēc brokastīm mēs jau atkal pievērsāmies kartēm. Jā, arī tagad, manā dzimšanas dienā, mēs turpinājām meklēt Leo, un tas, par lielu pārsteigumu, mani ļoti apmierināja, jo es tiešām nespētu visu dienu turpināt izlikties, ka viss bija kārtībā. Kārters mani saprata, tāpēc arī līdz pat vakarpusei turpināja ignorēt svētkus, atklāstot visu, ko Eiverija bija paziņojusi, kamēr gulēju. Par laimi, tādas informācijas bija daudz, un es spēju novērst uzmanību no aukstuma kuņģī.

- Mēs viņus drīz vien atradīsim, ja vien paši neparādīsies, - Kārters mierināja, pēc tam, kad izklāstīja, ka Stefans bija atklājis par kameras ierakstu Londonā, kur līdzīgs puisis Leo bija gājis pūlī. Tas nozīmēja vienīgi to, ka viņš bija brīvs, bet es to nespēju aptvert, jo kādēļ gan tādā gadījumā Leo jau neatradās šeit? – Eiverija arī teica, ka Policija esot uzbrukusi Luisam vēlreiz, tāpēc noprotu, ka viņa nemaz nebija noķērusi Pārkerus, vai arī viņi atradās kādā ieslodzījumā. Kaut pēc ieraksta tā nešķiet.

- Ja vien, protams, tas cilvēks tiešām nebija Leo, - teicu sliktāko, un tas lika Kārteram sakniebt lūpas. Viņš zināja, ka tāda iespējamība arī varēja būt, protams, ka varēja, jo pasaulē bija daudz cilvēku, kas līdzinājās citiem, tāpēc varēja arī gadīties, ka Leo realitātē bija kā akā iekritis.

Kārters nodūra skatienu, lūkojoties uz paklāju, kas vienā malā bija salocījies desmit sīkos līkumos. Ja godīgi, pirms tam arī es to nebiju pamanījusi.

Dāvanas joprojām stāvēja istabas stūrī, jo man nebija itin nekādas vēlmes vērt vaļā iesaiņojumus, lai redzētu, ko bija nopirkuši vecāki un pats Kārters. Zinot, ka vecāki pavisam noteikti bija izlēmuši uzdāvināt kādu apģērba gabalu vai grāmatu, vai varbūt naudu pannā (kas bija labs joks pirms diviem gadiem, bet tagad pat nelika pasmaidīt, par to iedomājoties). Par laimi, ka Kārters neieinteresētību neuztvēra personīgi, tāpēc arī šajā momentā ļāvos ignorēt faktu, ka šodien man palika divdesmit un ka Leo nebija te, lai mani apsveiktu, kaut pirms kāda mēneša par to vien bijām runājuši.

- Tev būs ballīte, - Leo bija teicis ar smaidu sejā un dzirksti acīs.

- Nē, nopietni, - atteicu. – Ko gan tu aicināsi uz to „ballīti”?

- Iesim trijatā.

- Baigā ballīte. – Viņš zināja, man nepatika iet ārpus mājas un it īpaši dejot, tāpēc arī visticamāk puisis to ieteica.

- Uzaicināsim Eiveriju.

Mana seja bija šaubu pilna. Mēs ar Eiveriju nebijām sazinājušies diezzin cik ilgu laiku.

- Un Emmu.

- Viņa nenāks.

- Gan jau, - Leo tikai smaidīja.

Un tagad nekā tamlīdzīga, un, ja godīgi, tagad par to iedomājoties, sajutu nelielu vēlmi doties ārā un izklaidēties, kas bija tik neraksturīgs visiem zināmajai Katrīnai Deivisai, bet tas radīja domu, ka varēšu izpildīt Leo nenopietno vēlēšanos.

Man bija vienalga. Labāk meklēt, kur puisis bija, nevis ēst un dzert, kamēr dūša pilna. Man vajadzēja atrast, kur viņš bija, man vajadzēja izlabot savu kļūdu.

Bet Kārters, šķiet, bija citās domās, jo viņš, kad bijām izsprieduši visas idejas par Eiverijas atklājumiem, un puisis, sēžot uz dīvāna un turot rokās tējas krūzi, izklāstīja savas domas un mierinājumus, piecēlās kājās un vienkārši paziņoja, ka laiks laikam iet mājās.

Es biju pārsteigta.

Parasti Kārteru burtiski vajadzēja mest ārā no mājokļa, jo viņš domāja, ka nespēšu tikt galā pati ar sevi, bet tagad, kad tiešām tā varēja būt, viņš pats bija izlēmis doties prom.

- Protams, - es sacīju, ko puisis vēlējās dzirdēt, un pavadīju tumšmati izejas virzienā. Viņš pie paša sliekšņa pagriezās un pasmaidīja, sakot, ka atkal apsveic un lai es, kad aizeju, lai atveru dāvanu. Tad Kārters atstāja mājas, plānajam mētelim aizslīdot cauri laternu izgaismotajām ielām, un es paliku stāvot uz sliekšņa, juzdamās pilnīgi un galīgi viena. Man nebija neviena, kas spētu mani nomierināt, un pirmo reizi vairāku mēnešu laikā es tiešām sajutu skumjas pēc Rennas, kas visu laiku bija blakus, kad neviena cita te nebija. Varbūt man vajadzēja iegādāties kaķi. Varbūt man vajadzēja to izdarīt jau sen, kad atklāju, kas patiesībā bija Renna.

Aizvēru aiz sevis durvis, ieslīgstot pilnīgā klusumā, ko radīja aukstās un atmiņu raisošās mājas.

Šī bija pirmā diena, kad no sirds vēlējos tikt projām, bet fiziski to nespēju paveikt, jo atmiņas par Leo turēja mani kā ieslodzītu pašas domās.

Galīgi aizmirsu par Kārtera dāvanu un izlēmu iet gulēt, kaut bija tikai seši vakarā. Vienai dienai man pietika piedzīvojumu.

Es tiešām zināju, ka nebiju gulējusi ilgi, kad kāds iesteidzās istabā. Tā bija taurei līdzīga skaņa un smiekli, un saucieni, un daudzum daudz balsu, kas sajaucās vienā lielā putrā un nelaida manu prātu, kamēr nebiju izlēkusi no gultas ar domu, ka mani aplaupīja. Tas lika sirdij kūleņot kā no kalna, un es gandrīz nokritu, tērpusies vien šortos un tikai par centimetru nabu pārsniedzošā krekliņā, kad sapratu, kas te notika.

Durvīs stāvēja vesels bars delreju.

Gaismas slēdzi turēja Eiverija, blakus, izpletusi rokas, smaidīja Amēlija, tad Stefans un Sems, un Kārters, un Karloss, un visiem rokās desmitiem dažādu krāsu puķes un dāvanas varavīksnes krāsu iesaiņojumos, kas uz bālo sienu fona izcēlās kā sarkans balons pelēkās debesīs.

Un es. Un es stāvēju gandrīz apakšveļā ar matiem, kas atgādināja mēnešiem izmantotu ligzdu, un sajutos vēl sliktāk nekā, ja manā priekšā atrastos Sammera.

- Daudz laimes! – Amēlija spiedzošā tonī sauca un pacēla abas rokas gaisā, ar puķēm iebakstot Eiverijai acī; uz sekundi izdzisa gaisma, ainai sekojot ar skaļu „au!”, un tad Kārters nospieda gaismas slēdzi atkal. Sems un Stefans ķiķināja aizmugurē.

- Jā, apsveicu, - Eiverija, beržot aci, īgni sacīja. – Mēs būsim lejā.

Un tā viss bars, neko vairāk nesakot, pameta istabu.

Pulkstenis rādīja astoņi vakarā.

Ja godīgi, šis bija visoriģinālākais veids, kā kāds bija mani apsveicis jubilejā, tāpēc vēl kādu brīdi nespēju saņemties un iet sameklēt drēbes, bet tad pamanīju, ka kāds uz gultas malas bija nolicis nelielu sainīti ar uzrakstu „atver mani!”. Es sajutos kā Alise Brīnumzemē, kad pieslīdēju pie paciņas un atplēsu to vaļā, atklājot gaisīgu un baltu kleitu līdz celim un nelielu kartiņu, uz kuras skricelīgā rokrakstā bija rakstīts:

„Daudz laimes savos 20! Beidzot esi sasniegusi arī to gadskaitli, ko pats tik ļoti nespēju sagaidīt. Leo”

Leo.

Sasodīts, tā bija Leo dāvana.

Es nezināju, vai spēju uzvilkt kleitu, ko puisis man dāvināja, zinot, ka viņa lejasstāvā nemaz nebija. Iedomājos, it kā būtu likusi rotu, ko dāvinājusi vecmamma, kad viņa nomira, un arī tad to nespēju izdarīt, jo uzreiz sajutu smeldzi ķermeni vēl spēcīgāku nekā, ja būtu skrējusi piecu kilometru garu maratonu.

Tāpēc, sakodusi zobus, tādā pat naktstērpā devos ārā no istabas un noslīdēju pāris pakāpienus lejup, aiz stūra ieraugot Amēlijas gaišās lelles sprogas. Viņa smējās, cauri mūzikai smiekli skanēja spalgi un patīkami, bet es nespēju pasmaidīt, tāpēc tikai pasaucu meitenes vārdu. Amēlija pienāca klāt, nopētot mani no galvas līdz kājām:

- Tu jau zini, ka tur bija...

- Jā, es zinu, - nebiju domāju to teikt tik asi, bet es nespēju sevi apvaldīt, tāpēc katrs vārds tika burtiski noskaldīts. – Kur jūs to atradāt?

Amēlija rotaļīgi paraustīja plecus, būdama manāmi pārsteigta par manu reakciju, un nokoda gabaliņu no zefīra, kas bija atradies meitenei rokā.

- Tas stāvēja pie ārdurvīm, domājām, ka varbūt ir no taviem vecākiem vai kā tamlīdzīgi.

Viņa nezināja, ka tā bija Leo dāvana, un es gandrīz vai izlēmu pateikt piegādātāju, bet mani pārtrauca tas, ka Amēlija bija sacījusi – tā atradās pie ārdurvīm. Kam gan varēja piederēt Leo dāvana? Kurš gan varēja nolikt to pie durvīm, ja...

Ja ne pats Leo.

Es pasteidzos garām meitenei, aizturot elpu tā, ka plaušas pēc mirkļa sāka smelgt. Elpo, Kate, Elpo. Pārējie viesi lūkojās, kā sasniedzu izejas durvis. Biju uzgrūdusies Stefanam un izsitusi no rokām dzērienu, kas tagad sūcās paklājā, biju neveiksmīgi pērlēkusi pāri apaviem un somām; atrāvu vaļā durvis, ļaujot aukstajam gaisam ieplūst iekšā kā ledum.

Iela bija melna kā jau naktī pienākas, laternas meta spocīgas ēnas, bet tā tur nebija itin neviena, kas mani gaidītu. Biju vīlusies, tāpēc izskrēju uz ielas, kailajām pēdām skarot durstošo un auksto asfaltu; metot acis visapkārt, centos sameklēt zināmo stāvu, bet nespēju ieraudzīt itin neko īpašu. Vienīgi privātmājas, pāris mašīnas, gaismas, ko meta logi, un tad vēl debesskrāpju silueti tālumā, kas atgādināja milzīgus kubus, ko kāds bērns bija sakārtojis tornīšos.

„LEO?” kliedzu galvā, baidīdamās, ka skaņa pievērsīs uzmanību. Un es saucu viņa vārdu, un kliedzu pēc Ellenas, panikā lūkojos visapkārt, bet ne labajā, ne kreisajā pusē neviena stāva nebija.

- Katrīna, - Eiverija mierīgi sacīja, stāvot durvīs, ietinusies jakā. – Nāc iekšā.

Un es zināju, ka nevienu neatradīšu, bet es nespēju padoties. Palūkojos visapkārt vēlreiz un tikai tad sāku soļot atpakaļ mājas virzienā. Aukstums saldēja plaušas un pēdas likās kā sasalušas, stāvot sniegā, vējš pūta cauri jebkurai vīlei, skarot augumu ar asiem nažiem. Man radās sajūta, it kā kāds vērotu, bet es zināju, ka tas nebija Leo, tāpēc arī nepagriezos, lai aplūkotu apkārtni vēlreiz. Varēja jau būt, ka dāvana atradās mājās un puiša vecāki bija atveduši sainīti pēcpusdienā, lai ziņotu, ka Leo nebija par mani aizmirsis. Kāpēc gan es to nebiju iedomājusies agrāk? Tas bija loģiskāk nekā domāt, ka pats puisis atstājis saini un devis prom, pat nepieklauvējis.

- Nāc. – Es pamanīju, ka biju apstājusies, tikai tad, kad Kārters aplika roku man ap pleciem, un ievilka iekštelpās. Durstošā sajūta pakausī nebija no vēja, un es to zināju, tāpēc, kad atklāju, kas tur bija, nožēloju, ka nereaģēju ātrāk.

Svinības nebija tik siltas, kā biju plānojusi.

Kleita uz mana auguma bija tik gaisīga, ka reizēm pat piemirsu, ka tā bija mugurā. Tikai pēc atgriešanās viesistabā spēju izjust svinības, cik daudz vien mana sirds atļāva. Mēs ēdām silto ēdienu, baudījām Karlosa pagatavotos dzērienus, šokolādes kūku, kas drīz vien jau bija izzudusi, it kā tās nemaz nebūtu bijis. Mūsu starpā nebija tik daudzu, ka mani pārsteidza, cik ļoti pārējie to ignorēja. Nebija ne Emmas, kas pat neatsaucās uz zvaniem no Eiverijas, nebija Džeja, nebija Leo un Ellenas. Visvairāk varēja just Džeja neklātieni, jo tieši viņš parasti meta visinteresantākos jokus un lika visiem smaidīt. Tagad šo lomu centās uzņemties visi pārējie puiši, bet tas neizdevās, jo ne Kārters, ne Karloss nebija tie sirsnīgie jokdari kā Džejs, un drīz vien viss aizgāja melnā humora virzienā. Pēc tam Stefans izdomāja spēli, lai tikai es nesēdētu ar skābu ģimi.

Bet tas arī nedeva labu, jo drīz vien cilvēki pamanīja, ka es biju pametusi apli un jau atkal sēdēju pie galda, virpinot dzēriena glāzi starp pirkstiem. Neviens vairāk necentās izlikties, ka bija superjautri.

- Tā kleita ir ļoti skaista, - Kārters, apsēdies blakus, noteica. – Kurš tev to uzdāvināja?

Es nevienam nebiju pateikusi taisnību, tāpēc jau kuro reizi atkārtoju vienu un to pašu:

- Mamma.

Un neviens arī nejautāja; varēja redzēt, ka visi ticēja maniem meliem, jo šoreiz es to teicu tik viegli, it kā tā būtu patiesība. Pati biju pārsteigta, cik ļoti liegi šie vārdi slīdēja pāri lūpām, tāpēc sākumā biju pārliecināta, ka no šoka sirds apmeta kūleni vairākas reizes.

Kārters pamāja un iztukšoja glāzi, gandrīz to nometot uz zemes, kad centās to uzstutēt uz galda malas.

- Sasodīts! – tam sekoja, un puisis iesmējās. Es varēju viņu aizvest gulēt, bet vēlme celties nebija tik liela, tāpēc izlēmu, ka ļaušu puisim te sēdēt pie galda, kamēr vien viņš neizlems klīst apkārt un rādīt savas dejošanas prasmes (kādas viņam, par laimi, bija).

Izņēmu Kārteram glāzi no pirkstiem un noliku galda vidū, kur pirms mirkļa vēl atradās kūka.

Fonā skanēja smiekli un sarunas, bet es nemaz nevēlējos nevienā no tām iesaistīties.

- Rīt brauksim prom uz Sevjeru, - pavisam ikdienišķi noteica puisis, un es tikai pamāju. Biju pavisam piemirsusi, ka drīz vien jādodas prom. Biju tik ļoti iedziļinājusies savā dzīvē tepat, Fērā, ka noruna bija izkritusi no prāta pilnībā. Varbūt vēl varētu sarunāt, ka paliksim? Ja nu tomēr dāvanu iedeva Leo un viņš bija tepat?

Muļķības. Tās bija muļķības. Ja viņš te būtu, pasniegt sainīti puisis varēja arī rokās.

- Zināji, ka Stefans un Sems arī brauks līdzi?

- Nē, nezināju. – Tas bija godīgi. Es, protams, biju iedomājusies, ka visi atkal apvienosimies, bet apstiprinājumu guvu tikai tagad.

Un jau atkal viss sāksies no sākuma. Atminējos, kā iepriekšejā reizē visi apvienojāmies un centāmies rast plānu, lai cīnītos pret Sammeru. Arī tad Leo bija nolaupīts, arī tad bija daudz šķēršļu un problēmu. Vai jau atkal mēs centīsimies to paveikt? Jau atkal cīnīties pret ienaidnieku, kura vietā pēc tam atkal kāds iestāsies?

Sākumā bija Sammera. Tad Florence. Kas būs pēc tam? Džūlija? Liza? Tanja?

Mēs nemūžam netiksim vaļā no gūsta, ja katru reizi rīkosimies vienādi. Protams, bija pāris vietas uz Zemes, kur mūs sāka atbalstīt, bet tikpat spēcīgi cilvēki turējās pretim, sparīgumam augot.

Sasodīts, mēs tā netiksim galā ar sprunguļiem, ko kāds bāza mūsu dzīves riteņos.

Izdzēru pēdējo malku no kristāliski tīrās glāzes, un noliku to uz galda, atbalstoties ar elkoņiem pret virsmu. Kārters turpināja runāt, bet es nespēju vairāk koncentrēties, tāpēc sāku spēlēties ar nelielo maizīti uz paplātes, sadalot to daļās un pēc tam saliekot atpakaļ citādos veidos. Gurķi zem desas, salātlapu virs visa, tad pretēji. Un Kārters tam nemaz nepievērsa uzmanību, klāstot par to, ko grasījāmies darīt tālāk.

Vēros ārā pa logu. Tur joprojām bija tumšs, un tieši pretim mājai neatradās laterna, tāpēc gaismas atspīdums nebija tik liels, kā, piemēram, no virtuves puses. Ēnas atgādināja stāvus. Tur bija gan dzīvnieki, gan cilvēki, gan augi un citi silueti, bet es zināju, ka realitātē iela bija pilnīgi tukša. Neviena tur nebija.

Neviena...

Es ieraudzīju cilvēku. Tas stāvēja uz pretējās mājas jumta, notupies uz viena ceļa, it kā grasītos bildināt savu mīļoto. Sākumā padomāju, ka man tikai rādījās, bet tad es sapratu, ka patiešām – tur kāds bija. Kāds stāvēja.

Un vēroja mani.

- Nujā, un... – Kārters runāja, bet es pielēcu kājās un, pieturot kleitas malu, piesteidzos pie loga, piespiežot plaukstu pie stikla. Joprojām stāvs. Vai tas varēja būt Leo? No šīs vietas to nespēju saskatīt, jo bija pārāk tumšs.

- Kate? – Istabā visi bija apklusuši, pat dziesma šķita skanam daudz klusāk. Eiverija stāvēja pāris soļu attālumā, cenšoties noskaidrot, kas bija noticis.

Es neko neteicu un samiedzu acis, lūkojoties uz vīrieša augumu tālumā. Un tad es sapratu, kas tur bija.

Nepaspēju ne pakustēties, kad dzirdēju plīstoša stikla troksni un manas krūtis skāra asa, ugunij līdzīga sāpe, kas izplatījās cauri ķermenim zibensātrumā. Mana elpa aizrāvās ar kliedzienu, kājas saļodzījās no pēkšņā un šķietamā spiediena, un es slīdēju atpakaļ, atpakaļ, atpakaļ, lejup, lejup, lejup. Mana galva skāra galda stūri, krakšķis šķita skaļāks nekā melanholiskā mūzika apkārt, kas ieskāva mani maigā apskāvienā, līdz sāka žņaugt. Gaiss turēja rīkli kā ar asmeņiem. Tā cimdi bija noklāti ar durstekļiem, skarot ādu arvien dziļāk, arvien spēcīgāk. Es joprojām šķitu krītam, kaut zināju, ka tā nebija. Pasaule griezās. Sāpe turpināja vīties visapkārt. Joprojām sēcošā elpa skāra plaušas ar asmeņiem, un es vēlējos aizturēt elpu, lai tikai nejustu pretīgumu ķermenī, bet tas neizdevās.

Elpo.

Elpo.

Elpo.

Nezināju, vai to sacīja prāts, vai arī kāds blakus čukstēja, bet tam arī nebija nozīmes, jo nekam šajā momentā nebija nozīmes. Uz mājas nebija sēdējis Leo, to tagad zināju pavisam skaidri, jo Leo nemūžam nebūtu šāvis. Viņš nemūžam nebūtu trāpījis, pat ja šautu, viņš nemūžam neļautu lodei skart manu ādu, ja zinātu, ka tas neļautu elpot un radītu sajūtu, it kā es slīktu.

Es slīku. Asinis plūda rīklē, un es rīstījos, klepoju, bet centos arī neelpot, jo kurš gan gribētu just to, ko es jutu? Kurš gribētu slīkt? Kurš gribētu smakt?

„Elpo, Katrīna. Lūdzu, elpo.”

Tagad zināju, ka to neteicu es. Kāda balss skanēja galvā vai varbūt ausī, vai varbūt man tikai izlikās, es tiešām to nezināju, tāpēc arī neko neatbildēju. Nemaz nezināju, vai varēju atbildēt, un tas bija skaidrs. Slīkšana nebija jauka.

Un es arī noslīku.

Skaņas visapkārt sajaucās vienā lielā putrā, un es jutu kāda rokas spiežamies man uz brūces, ko caurstrāvoja lode. Spiediens, spiediens, sāpes, pulsēšana, asinis, kas plūda uz delmiem; karstas, vārošas, it kā es būtu iemērkta vannā. Man joprojām bija auksti, kaut visapkārt pasaule šķita degam zilās ugunīs. Zils. Sarkans. Zils. Sarkans. Tad vēl balts. Un atkal zils. Skaņas saplūda vienā lielā putrā un spiedās smadzenēs ar tādu spēku, ka likās – drīz vien pārplīsīs bungādiņas. Rokas uz brūces, tvēriens pie plaukstas un īkšķis, kas glāstīja delnu, tik ļoti atgādinot Leo. Bet varbūt Kārteru? Noteikti Kārteru.

Sarkans. Zils. Balts.

Apkārt pīkstēja aparatūra, bet es joprojām nespēju aptvert, kur biju, tāpēc centos pamest galvu citā virzienā, bet sajutu karstumu rīklē un aizrijos. Centos izklepot masu no mutes, bet tas neizdevās, tāpēc drīz vien sajutu vēl rokas sev pie lūpām un tad jau es pazudu skaņu un krāsu virpulī.

Nesapratu, kā vēl spēju atjēgties, jo, kad pavēru vienu plakstiņu, visapkārt bija tikai balts. Balta gaisma, baltas sienas, balta pasaule. Skaņas joprojām skāra jutīgās bungādiņas ar saviem nažiem, un es aizmiedzu acis, jūtot, kā rīkle smeldz, it kā kāds censtos mani nožņaugt. Auksts gaiss kutināja nāsis, un tas šķita tik nedabiski, ka vēlējos atbrīvoties no caurulītēm pēc iespējas ātrāk, bet es to nespēju, jo kāds jau atkal mani turēja, kaut to jutu tik vāji cauri sāpju viļņiem. Sajūtas vijās un kustējās visapkārt, līdz vairs nespēju saprast, kas notika, līdz atkal izzudu no pasaules. Un tā es zudu un modos, un zudu, un cilvēki mani centās atgriezt atkal un atkal, un atkal, bet es pretojos. Es vēlējos pazust, jo tā šķita vienīgā pareizā izeja. Bet tad mani atpakaļ centās noturēt maigās plaukstas un asmeņi, un elpa nāsis un arī mutē, un arī grūdieni uz krūtīm, un arī vārdi. Vārdi, kas teica vienu un to pašu dažādās intonācijās un frāzēs.

„Lūdzu, neej.”

„Katrīna, paliec.”

„Kate.”

„Kate, lūdzu.”

„Kate.”

Un mans vārds atkal. Un vēl, un vēl. Un tad balss, ko nemūžam nebiju domājusi dzirdēt, atskanēja gandrīz pie pašas manas auss, sakot:

„Tev vajag palikt. Es neļaušu tev aiziet, ja to darīsi neatvadoties.”

Man rēgojās. Man pavisam noteikti rēgojās, jo Leo te nebija, un es noteikti tikai vēlējos saņemt mierinājumu, zinot, ka cīņa bija galā. Neviens nevarēja mani apturēt no došanās prom, un tas bija pavisam skaidrs, tāpēc es ievilku pēdējo smeldzoņas pilno elpu caurdurtajās plaušās, un ļāvu tai izplūst cauri nāsīm. Maigi un mierīgi.

Neviens nevarēja mani apturēt.

Nejutu vairāk neko – ne balsis, ne sāpes, ne plaukstas, kas pirms mirkļa mani uzturēja. Es biju izzudusi.