Ar cieņu, Džeina Kraukle: PIECAS vēstules

PIECAS vēstules

Džeina,

Vakar ar māsīcu veicām tavas identitātes analīzi, nonākot pie šādiem secinājumiem:

1. Tu pavisam noteikti strādā skolas avīzē, citādi šīs slejas te nemaz nebūtu;

2. Tu pavisam noteikti neesi Džeina, jo skolā ir tikai viena meitene ar šādu vārdu (Valentīndienas izdevumā mīnētā Džeina Balode), un viņa, pirmkārt, nestrādā avīzē, otrkārt, noliedz to, ka ir slavenā Džeina Kraukle;

3. Tu esi no 11. vai 12. klases;

4. «L.» apzīmē tavu īsto vārdu, jo kādēļ gan tu liktu pilnīgi neizsakošu burtu, ja vien tam nebūtu zemteksta?

Tātad, Džeina Linda/Liva/Līvija/Lorija Kraukle, joprojām jūties spēcīga aiz savas anonīmās maskas?

Gabriella un Paula

Gabriaula,

Paldies par jūsu izsmeļošu ziņu, ļoti ceru, ka izbaudījāt analīzes veikšanu tikpat ļoti, cik es secinājumu lasīšanu, jo jūs to darījāt pavisam veltīgi. Apdomā visu teikto un pasaki – kur loģika? Kāpēc gan es nevarētu nestrādāt redakcijā? Un kāpēc lai, būdama Džeina Balode, es nevarētu par to melot, tā saglabājot identitāti? Un kāpēc lai kāds, kas vēlas palikt anonīms, rakstītu sava vārda iniciāli pseidonīmā? Tad jau es būtu īpaši stulba. Bet varbūt arī ne? Varbūt tomēr es atkal jūs, lasītāji, mānu, sakot dažādas muļķības? Varbūt esmu Linna Kolinsa no 10. klases? Varbūt vispār neesmu meitene?

Uzmini nu! Jūs to nezināsiet, ja vien neatkodīsiet Džeinas Kraukles cietu riekstu.

Veiksmi!

Starp citu, apsveicu, Oskaru Jūlu un Džeinu Balodi ar mēneša jubileju! Es taču zināju, ka esmu perfekts Amors.

Ar cieņu,

Džeina L. Kraukle

***

Par lielu brīnumu, gaiteņi bija kā izmiruši, un es varēju izslīdēt cauri skolai, neviena nemanīta.

Redakcija pirms četriem gadiem tika izvietota otrajā stāvā iepriekšējās fotolaboratorijas vietā, kas atradās 213. kabinetā. Es tur biju bijusi vien divas reizes. Pirmajā, kad avīzes dibināšanas gadā Londona mani tur aizvilka, vēloties iesaistīt mazāko māsu žurnālistikā, kas tajā brīdī man bija tikpat interesanti kā lauvai intriģēja krūmi. Pēc tās dienas es vairāk tur neatgriezos līdz pat pagājušajam gadam, kad deviņpadsmitajā aprīlī vajadzēja spert soli pāri šim pašas slieksnim, atrast avīzes eksemplārus un iedot Ksenijai, lai lasāmviela cilvēku rokās nonāktu laicīgi. Tā bija pirmā reize vidusskolas laikā, kad māsa padevās gripai, kaut līdz pēdējam mirklim to noliedza un turējās pretim ar rokām un kājām.

Arī tagad klases telpa bija aizslēgta, bet es zināju, ka tā būs, tāpēc pirms došanās augšup Londonas skapītī ar numuru „67” (kas, starp citu, bija gluži viegli atverams) atradu rezerves redakcijas atslēgu, tāpēc, palūkojusies visos virzienos un arī kamerās, kas akli lūkojās manā virzienā, ieslīdēju tumšajā klasē.

Iekšpusē bija vien pāris galdu, kas no viena stūra līdz otram bija klāti ar dekumentu, grāmatu un papīru kalniem. Tas norādīja vienīgi to, ka līdz šim brīdim aktīvi norisinājās novembra numura veidošana. Pāris Londonas uzņemtas fotogrāfijas ar krāsainiem magnētiem turējās pie baltās tāfeles blakus lielam uzrakstam, ko rakstījusi māsa:

„Novembra aptauja?”

Vai arī tas bija Ksenijas rokraksts. Abu meiteņu noapaļotie burti un aplīši virs «i» bija tik līdzīgi, ka bieži vien ne es, ne skolotāji, ne vecāki nespēja atšķirt, ko rakstījusi viena un ko otra meitene.

Pārkāpusi pāri slieksim, aizvēru durvis un ieslēdzu vienu no gaismām. Par laimi, žalūzijas bija pilnīgi nolaistas un durvīs neatradās stikla lodziņš, kā tas bija jebkurā citā klasē. Visticamāk, agrāk esot skolotāju istabai, darba spēks nodrošināja pilnīgu izolāciju no skolēniem, kas šajā brīdī bija gluži svētība.

Kādēļ es te atnācu? Māsas pavisam noteikti nebija tuvumā, jo klasē nebija, kur slēpties vai izgaist, jo viss bija kā izlikts uz delnas. Bet pēc šīs apjausmas es nenodomāju: „Vai, tad jau laikam jāiet uz stundu!” Manā domu pilnajā galvā starp Raiena Goslinga attēliem, ēdnīcā notikušā videoatkārtojumiem un domām par to, ka Londonas tiešām nebija skolā, vijās viens jautājums:

„Kas tad te ir interesants?”

Malace, Linna, malace.

Šī bija pirmā reize, kad redakcijā atrados pilnīgi viena nevis pārējo dalībnieku ielenkumā, kas čaloja un darbojās kā bites stropā. Tagad arī bija daudz tumšāks un pilnāks, lai gan varēja šķist pilnīgi pretēji. Kā nekā, tagad neviena te nebija, tomēr galdu, kameru un papīru daudzums radīja vēlamo efektu. Paslīdēju garām pirmajai kaudzītei, ko, iespējams, veidoja jaunā numura uzmetums, tad vēl vienai, kurā atradās desmitiem vienādu lapu ar virsrakstu „aptauja”. Intereses pēc pacēlu virsējo lapu un izlasīju pirmās rindiņas: „Vai tu spētu maksāt vairāk par avīzi, ja mēs pievienotu jaunas sadaļas?”

Pasmīnēju, noliekot lapu atpakaļ. Jau atkal Londona centās izdomāt ko jaunu, lai piesaistītu cilvēku uzmanību. Tā pirms pusotra gada tapa ieteikumu sadaļa, kas iepriekš aizņēma vien puslapu, bet tagad, ar katru mēnesi, palika arvien garāka un garāka, līdz tagad varēja tikt dēvējama par vispopulārāko avīzes daļu. Tamdēļ drīz vien pie redakcijas durvīm tika pievienota vēstuļkaste, kurā ikviens varēja iemest savus jautājumus, uz ko vēlāk tika atbildēts nākamajā žurnāla numurā. Kas gan varēja būt vēl labāks par jaunu sadaļu? Noteikti Londonai bija daudz jaunu ideju, un, par brīnumu, mani pat nedaudz ieinteresēja, kas gan tas varētu būt. Ja vien, protams, Londona nebūtu pazudusi.

Nokļuvusi līdz telpas vidum, jau vēlējos apmesties uz papēža un doties prom, kad atklāju, ka uz priekšējā galda atrodas vesela kaudze ar dažādu krāsu, formu un veidu lapiņām. Tās noteikti bija Krauklei domātās vēstules. Jau gandrīz izlēmu kādu paņemt un aplūkot, bet mana sirdsapziņa teica ko citu. Tāpēc, pametusi pēdējo skatienu uz telpu, izsoļoju no redakcijas. Uz stundām vairāk negāju.

 

 

Sēdējām koka namiņā, ko pirms pāris gadiem Kiliānam uzcēla viņa paša tēvs. Tā bija neliela būdiņa, aptuveni pieci reiz pieci metri ar diviem maziem lodziņiem, aizklātiem ar sarkaniem samta aizkariem, kas pirms kāda laika vēl atradās Kiliāna viesistabā. Tas gan bija, pirms viņa vecāki izlēma izšķirties, tāpēc tagad aizkari atradās šeit. Telpā bija arī pārdesmit mazu spilventiņu un trīs segas - viena tumši zila puisim, viena zaļgani balta man un trešā rožaini sarkana Londonai. Mēs visi bijām sasēdušies savā būdiņas stūrī - es tuvāk pie durvīm zīmēju biezā blociņā, Londona uz sava jaunā «Nokia» telefona rakstīja īsziņu, skaņai atbalsojoties nakts gaisā, savukārt Kiliāns, mētāja basketbola bumbu pret sienu netālu no manas galvas.

- Uzmanies, - viņš teica sākumā.

- Es tev varu trāpīt, Nilla, - viņš piebilda pēc mirkļa, kad es jau kuro reizi sarāvos pēc katra sitiena.

- Nilla, Linna, Nilla, - ar katru metienu Kiliāns sacīja, bet es viņu ignorēju, turpinot zīmēt perfektu kubu lapas vidū. Lukturis, ko bijām atstiepuši no dzīvojamās mājas, meta spocīgas ēnas pret zemi, un es tajās varēju saskatīt tik daudz ko. Bet es ignorēju. Tikpat ļoti, cik to, kā Kiliāns nebeidza mani kaitināt.

- Tu esi garlaicīga, Linna, nopietni, un tas ir tik kaitinoši, ņemot vērā, ka esi jau četrpadsmitgadīga, - pārstājis mētāt bumbu, puisis noteica, tumšajiem matiem slīgstot acīs. Es, protams, palūkojos uz viņu tikai vienreiz, pēc tam atkal pievēršoties savam darbam, kas, lai gan bija jau pirms piecām minūtēm pabeigts, nebeidza pievērst uzmanību. Neko neatbildēju, spēcīgāk ieberžot melno tinti kuba šķautnēs.

Pēc mirkļa Kiliāns piecēlās kājās un pieslīdēja pie Londonas. Viņš pieliecās pie manas māsas auss un kaut ko iečukstēja. Viņa ieķiķinājās, spožajiem zobiem nozibsnot tumsā. Turpināju berzt līnijas, līdz radās caurums. Viņi piecēlās; Kiliāns saņēma Londonu aiz rokas un abi nokāpa lejup pa koka kāpnītēm, pilnībā ignorējot, ka arī es te biju.

Neviens neatgriezās, un, kad bija seši no rīta, es devos mājās. Kā izrādījās, Londona jau vairākas stundas atradās savā gultā, pilnīgi aizmirsusi par savu mazāko māsu.