Delreju cīņa: SESTĀ nodaļa

SESTĀ nodaļa.

***

8 dienas pirms notikuma.

Rudens.

- Ko tu gribēji ar to pateikt, ka nebrauksi? – Kārters mina man uz papēžiem, kad paziņoju, ka netaisījos braukt līdzi uz Sevjeru un palikšu tepat Fērā, kamēr atgriezīsies Leo. Tā bija mana izvēle un biju ar to pilnīgi samierinājusies, biju pavisam noteikti lēmusi par labu šim, tomēr ne mirkli nebiju iedomājusies, ka Kārters reaģēs tik asi.

- Taisies palikt te viena? Kad tik tikko jums uzbruka?

Un:

- Slēpsies? Vai dzīvosi tepat? Nedomā, ka neviens tevi nepamanīs!

Un tad nepārtraukti jautājot, vai es nevēlējos labāk doties prom un viņš paliktu te, meklēdams Leo un Ellenu. Uzreiz atteicos, uzskatot par vajadzību turēties pie savām mājām un nelaisties vaļā. Man vajadzēja sameklēt abus, turklāt tieši man bija dotas spējas ierakties citu cilvēku galvaskausos, lai uzzinātu visdziļākos noslēpumus. Varbūt cilvēki šeit zināja, kas noticis ar brāli un māsu, varbūt vajadzēja vien pacensties un es spētu viņus atrast. Ne Kārters, ne Eiverija vai kāds cits, tikai un vienīgi es.

Apstājos otrā stāva vidū un apcirtos uz papēža, tagad lūkojoties Kārtera satrauktajā sejā. Tikai šorīt pamanīju, ka puisim ir atauguši mati un tagad burtiski lūdzās pēc šķērēm, tāpēc viņš bieži, pats nemanot, tos atglauda no sejas. Un tagad atkal – tā pati vieglā kustība, lūkojoties ar šaubu un raižu pilnajām acīm. „Lūdzu, braucam prom!” jutu šo skatienu sakām. Nebiju pārliecināta, vai tikai pavisam nejauši neielūkojos viņa prātā.

- Kārter, - nočukstēju, - man vajag palikt. Es nedrīkstu viņus atstāt tāpat kā iepriekš.

Tā gan gluži nebija patiesība, jo maijā mēs visi kopīgi savā ziņā meklējām izeju, tomēr... Tomēr lielākoties plāns tika radīts, lai visi atbrīvotos no važām nevis lai atrastu abus notvertos.

Šoreiz es nepieļaušu to pašu kļūdu.

Kārters bija dziļi iegrimis domās, to varēja redzēt pēc blāvā skatiena, kas šķietami lūkojās manī, bet es nešaubījos, ka patiesībā viņš nemaz nekoncentrējās.

- Kārter? – ieteicos, kad jau pagāja pietiekami ilgs brīdis, lai atļautos ko teikt, un uzreiz manīju, kā viņš pievērsa uzmanību. – Tu taču saproti, ka man to vajag darīt, vai ne? – Kārteram vajadzēja apjēgt manu pienākumu atrast Leo un Ellenas pēdas (ja vien viņi bija dzīvi, par ko gan centos neprātot). Šoreiz bēgšana nebija izeja. Šoreiz tas izrādītu bailes un paniku, un gļēvulību, tāpēc puisim bija jāsaprot – vajadzēja palikt Fērā pienākuma dēļ.

Karters pašūpoja galvu, it kā būtu dzirdējis, ko prātoju.

- Mēs varētu lidojumu pārcelt par nedēļu, bet ne vairāk, jo, tici man, viņi varēs uzost tavas pēdas pat divu dienu laikā vienalga, vai mēs paliksim te, vai atradīsim slēptuvi kādā nomalē. – Es pamāju, zinot, ka puisim taisnība. – Mēs varam palikt tik ilgi, kamēr es neteikšu, ka jādodas prom, saprati? Kamēr es neteikšu, ka ir palicis pārāk bīstami. Sarunāts?

Zināju, ka šis nebija labākais variants, tomēr neko citu realizēt nespēju, tāpēc piekritu Kārteram. Citas izejas nebija.

Un tā mēs sākām meklēt jebkādu pavedienu, kas varētu aizvest pie abiem.

Kā izrādās, puisis, kuru redzēju brīdī, kad ieslīdēju Kārtera prātā, bija viens no reiheriem, ko draugs meklējis, pametot Sevjeru. Jautājot, kāds bija viņa galvenais mērķis, dodoties atpakaļ uz dzimtajām mājām, Kārters atzinās nelabprāt.

Tas bija tas pats vakars, kad jau grasījos doties gulēt, pa pusei aizmigusi skatoties ziņas.

- Uzbrukuma cēloņi vai teroristu identitātes Fēras 1. vidusskolas sprādzienā joprojām nav zināmas, tomēr liecinieki ziņo, ka pirms negadījuma redzējuši ēkā ieejam cilvēkus. Viens no tiem ir jau iepriekš apcietinātais... – Reportieres seja pazuda un ekrānā varēja redzēt Leo portretu, kas tika izmantots laikā, kad viņš atradās Sammeras ieslodzījumā. Nopietna seja, dziestošas acis un lūpas sakniebtas, it kā kāds būtu viņam licis apklust teikuma vidū. Ja es nezinātu Leo, tiešām redzētu ko bīstamu lūkojamies pretim. Bet es pazinu un zināju, ka tā bija diena, kad pēc nedeļu ilgas slimošas viņš devās fotogrāfēties motocikla vadīšanas apliecībai.

- Tu izskaties pēc slepkavas. - Pēc Leo iziešanas no speciālas būdiņas smējos, lūkojoties uz hologrammu nelielajā plāksnītē. – Nudien, ja šādi izskatītos visi delreji, domāju, ka sāktu piekrist teiktajam par to, ka no mums ir jāvairās.

Leo viegli iedunkāja mani un lika runāt klusāk. Pavisam netālu stāvēja sirma sieviete, kas pameta uz mums niknu skatienu.

- Ja es šādi izskatītos katru dienu, nedomāju, ka mēs slēptos.

Tas pats fotoattēls tagad nelika smieties, jo zināju, ka blakus nebija Leo, lai mani pabakstītu, kad jokoju, vai runātu pretim.

Noslīdēju uz grīdas un pierāpoju pie ekrāna, bet, vēloties pieskarties, pirksti izslīdēja cauri projekcijai, un es sajutu vien vieglu siltumu skaram ādu.

- Ja ir zināma kāda cita nozīmīga informācija, lūdzam zvanīt uz ekrānā norādīto telefona numuru.

- Es vakarā pēc Džeja bērēm sēdēju istabā un skatījos ziņas, - aiz muguras dzirdēju Kārtera balsi. Nebiju dzirdējusi, kā viņš pielavījās, bet tas nemaz mani nepārsteidza – tā pēdējā laikā notika samērā bieži. Ar plaukstas kustību izslēdzu televīziju un pagriezos pret puisi, kas jau bija noslīdējis uz zemes netālu no manis. – Tu biji savā istabā, pārējie arī bija kaut kur, tāpēc tikai es uzzināju par to, kas notiek. Gribi zināt, kādēļ tik ātri aizbraucu?

Kārtera acis vizēja, un es saskatīju bažas un skumjas virmojam viņa sejā. Visu laiku biju jautājusi par iemeslu, kāpēc puisis nepaziņoja pirms aizbrauca, bet tagad nespēju saprast, vai tiešām to gribēju zināt. Nelikās, ka Kārters vēlējās stāstīt. Varbūt es viņu pierunāju runāt ne pēc paša gribas?

Kārters negaidīja atbildi:

- Kad man bija tikko palicis astoņpadsmit, es pazinu vienu citu reiheru, kurš man palīdzēja tikt cauri visām problēmām. Pēc tam viņš aizbrauca, un es nebiju viņu redzējis līdz pat dienai, kad tika paziņots par kārtējiem uzbrukumiem, - Kārters to stāstījia ļoti mierīgi, nemaz nelūkojoties manā virzienā. Viņš pasmaidīja. – Zināju, ka tieši tur atradīšu Metjū, jo reportāžā redzēju vienu no viņa draugiem, kas nozīmēja, ka jau atkal viņš bija centies atriebties par slepkavībām. Un man vajadzēja doties pēc viņa.

Biju dzirdējusi par pāris uzbrukumiem viscaur pasaulē, kur katru reizi apsūdzēja delrejus, un tas arī bija iemesls, kādēļ nepievērsu tam nekādu uzmanību – tie, kuri bijām savākušies vienviet, nebija pie tā vainīgi, un es zināju, ka nevajadzētu uztraukties par to. Bet es neiedomājos, ka, iespējams, visi uzbrukumi bija saistīti arī ar reiheriem vai vendeziem, jo viņi piederēja pie mums.

Tātad tādēļ Kārters aizbēga.

Centos saprast, vai atminos Kārtera minēto Metjū, jo, kad vēl gājām vidusskolā, Kārteram visu laiku apkārt trinās viņa „banda”, ja to var nosaukt. Kādreiz tādā atradās arī Leo, tomēr, kad atklāju savas delreju spējas, viņš jau kādu laiku Kārteru nebija saticis. Vai viens no viņiem bija Metjū?

- Vai viņš...? – vēlējos jautāt, bet nespēju saņemties. Kārters tikai papurināja galvu, tādējādi paziņojot traģiskās ziņas.

- Es paspēju tikai atrast Aleksandru, kad tie grupējumi, - Kārters gaisā izveidoja pēdiņas, - jau bija mums pie rīklēm. Tu jau zini, ka tagad tā vadītāja – Florence, vai kā? – ir izveidojusi papildus apvienības, kas vienkārši nogalina mūs visus.

Es tikai māju, jūtot nelabumu krājamies rīklē. Leo nevarēja būt notverts, ne jau pēc tam, kad mēs viņu tik tikko izglābām no visnežēlīgākās delrejas vēsturē. Tomēr es par to nevarēju būt pilnīgi pārliecināta. Varbūt pēc sprādziena tieši tā arī bija noticis.

Nespēju neiedomāties ainu, kur abi Pārkeri tiek bezsamaņā ievilkti mašīnā un aizvesti prom. Kā lai es zināju, kur viņi atradās un kur lai dodos, lai abus atrastu? Spēju prātā saskatīt viņu mierīgās sejas un aizvērtos plakstiņus, kad sirdī iedūrās asa sāpe.

Savilku rokas dūrēs un palūkojos Kārterā.

- Mums vajag kaut ko darīt, saproti? Viņa nevar no mums tikt vaļā, lai cik ļoti arī necenstos. Delreji būs vienmēr, arī reiheri un vendezi, tāpēc ko gan viņi cenšas panākt?

Mēs neieguvām atbildi ne tajā vakarā, ne dienu un nedēļu vēlāk. Bet tad jau bija par vēlu.

- Tātad šīs ir vietas, kur viņu simtprocentīgi nav. – Redzēju, kā Eiverija atsūta failu ar karti, kurā atradās ievilkti lieli, sarkani „X”. – Viņu mājas, pie kāda no skolas darbiniekiem, Ellenas slēptuvēs vai Leo un Kārtera agrākās tikšanās vietās.

- Šķiet, mēs jau būtu viņus atraduši, ja Leo ar māsu sēdētu uz savas mājas lieveņa, - nomurmināju, cerēdama, ka neviens mani nesadzirdēs, bet tā bija kļūda, jo Eiverija uzmeta niknu skatienu, tomēr turpināja runāt. Nespēju saprast, kas bija trakāk – saņemt naidīgu atbildi vai klusumu.

- Mēs esam gandrīz simtprocentīgi pārliecinātas, ka viņi ir ārpus pilsētas.

- Tad laikam jau jālūdz palīdzība citiem, ne? – Kārters iejaucās.

Nodomāju, ka šāda plānošana mūs aizvedīs pareizajā virzienā. Kā gan viņi varēja teikt, ka „abi atradās ārpus pilsētas”? Kā viņiem nebija kauna ko tādu sacīt, zinot, ka pasaule „aiz pilsētas” bija milzis, salīdzinājumā ar šo smilšu graudiņu? Vai Eiverija par mani ņirgājās, sakot šādus vārdus? Un kā ar Kārteru, kurš iedomājās, ka vajadzētu meklēt palīdzību – bet kā lai tādu meklē, ja nebija ne mazākās nojausmas, kur Leo un Ellena atradās un vai maz viņi bija dzīvi?

- Mēs varētu... – Eiverija iesāka, bet es vairāk nespēju izturēt, tāpēc piecēlos kājās un, nesacīdama ne vārdu, izslīdēju no istabas. Nelikās, ka kāds pievērstu uzmanību manai pazušanai, bet es biju pavisam pārliecināta, ka Kārters brīdī, kad šķērsoju istabas slieksni, palūkojās manā virzienā, un es sadzirdēju aiz mūra klusu saucienu:

„Kur tu ej?”

Kārters pēdējā laikā zināja, kā nokļūt aiz mana saprāta robežas, tāpēc noturēt mūri no visām pusēm palika arvien grūtāk un grūtāk, un parasti es to viņam darīju zināmu. Bet tagad, kad vēlme sarunāties ar jebkuru bija īpaši vāja, es izlikos, ka nebiju dzirdējusi Kārtera prāta raidīto jautājumu, un pat nepalūkojos puiša virzienā. Es viņu nedzirdēju, es nevienu nedzirdēju, es nedzirdēju ne Leo, ne Ellenu, un Kārtera uzbrukums prātam nozīmēja vienu – ar mani viss bija kārtībā. Kaut kas bija noticis ar abiem pazudušajiem.

Vēls vakars. Debesīs slīdēja miljoniem dažāda spožuma un baltās krāsas toņu zvaigznes, veidojot simtiem jaunu un nebijušu rakstu, ko spēju saskatīt pat ar neapbruņotu aci. Dienā bija lijis, tāpēc tagad smarža, svaiga un auksta, dūrās nāsīs, un es jutu kailās pēdas peļķē, kas veidojās pie lieveņa.

Bija grūti nosēdēt. Visu laiku vēlme doties prom un skriet meklēt Leo spiedās prātā kā ar varu iegriezta doma, un es nespēju to izmest no prāta tikpat ļoti kā ainu, kur abi iegāja skolā un no tās vairāk neiznāca.

Viņi bija dzīvi. Viņiem viss bija kārtībā.

Bet, protams, es par to nebiju simtprocentīgi pārliecināta, jo šajā pasaulē nekas nebija pilnīgi skaidrs, ņemot vērā to, ka delreji bija tik apdraudēti. Protams, Sammeras vairāk te nebija, bet tagad, kad viņas vietu ieņēma Florence, viss mainījās uz slikto pusi vēl straujāk nekā iepriekš. Reizēm, kad iedomājos Džeja acis, kad viņš pēdējo reizi ieraudzīja Emmu un pārējos, kad pēdējo reizi saskatīja saules spožumu un sajuta elpu skaram plaušas, sāku nožēlot, ka nogalināju Sammeru. Agrāk delrejiem nebija jāuztraucās par to, ka viņi varēja tikt nogalināti uzreiz, jo Policijas vadītāja vienmēr vēlējās iegūt katru enigmu sev dzīvu, sveiku un veselu, lai spētu atņemt dzīvību pašas spēkiem. Tad iespēja izbēgt bija lielāka, iespēja nokļūt atpakaļ atspoguļoja cerības, un arī es vienreiz spēju izbēgt no viņas ķetnām. Bet tagad, kad jaunā pārstāve Florence iziet ielās uz savām kājām un tēmē ar savu ieroci delreju virzienā, mēs esam slazdā uzreiz.

Nevajadzēja nogalināt Sammeru. Nevajadzēja pielikt punktu vieglākajai dzīvei. Nevajadzēja atvērt durvis nāvei un ciešanām, un mokām, jo tagad vairāk nezināju, kā to visu mainīt.

Nopūtos un nodūru acis, lūkojoties uz dubļu netīrajām pēdām. Man vajadzēja atrast Leo. Man vajadzēja atrast izeju no šīs situācijas, jo, pat būdama persona, kas spēja ceļot citu ķermeņos, es reizēm nezināju, ko darīju ar savu dzīvi. Kāpēc gan cilvēki domāja, ka bijām drauds? Kāpēc viņi uzskatīja, ka spējām darīt vien ļaunu, ja jau atkal un atkal, un atkal mēs tikām notverti un turēti gūstā, un nogalināti? Kāpēc viņi nesaprata, ka nudien nevajadzēja no mums baidīties?

Bija pagājuši jau vairāk nekā simt gadu, bet joprojām viņi bija kā bez loģiskās domāšanas. Mēs nespējām nogalināt. Mēs nespējām uzbrukt. Mēs neko nevarējām, bet skaitījāmies ļaunie tēli romānā bez laba nobeiguma.

Aizvērtām acīm sēdēju uz lieveņa, ar īkšķi braukdama cauri peļķes saturam un jūtot pēdas stingstam aukstuma ietekmē. Nezināju, cik ilgi pavadīju te sēžam, bet drīz vien sajutu sev blakus apsēžamies stāvu. Jau uzreiz zināju, kas tur bija, tāpēc ignorēju Kārteru un turpināju lūkoties peļķē kā mazs bērns. Mati slīga pāri pleciem un aizsedza seju, tāpēc Kārters nevarēja redzēt, ka biju sākusi raudāt. Asaras slīdēja pāri vaigiem maigā un siltā tērcītē, pilot plaukstās un iesūcoties biksēs. Tas, par lielu brīnumu, sasildīja manu sirdi, un es uz mirkli sajutos labāk, kaut joprojām jutu lielu vainu visā notikušajā. Tajā, kas notika ar mūsu grupu, ar Džeju, ar Emmu, ar mūždien dzelžaino Eiveriju, kas beidzot sāka lūzt, ar Leo un Ellenu, un sevi pašu, un tas dūra sirdī kā simtiem mazu adatiņu. Es biju pie visa vainīga, jo tieši es nogalināju Sammeru, atbrīvojot aicinošu un siltu vietu jebkuram, kas vēlējās tur iekļūt. Un tā atnāca Florence. Un tā tika nogalināts Džejs. Un tā es paliku viena. Un tā salūza Eiverijas aizsegs. Un tā viss mainījās.

Es raudāju. Klusi, bet noteikti ļāvu birt asarām, līdz klusi šņuksti lika nokrist aizsegam, un Kārters ievilka mani savās rokās, ar maigiem pirkstiem noglaudot matus uz sānu.

- Nevajag, - viņš čukstēja, ar rādītājpirkstu noslaucīdams manu kreiso vaigu, no kura kutinoši slīdēja lāsīte. – Mēs viņu atradīsim.

Es tikai purināju galvu, nespēdama iedomāties, ka pēc divām neveiksmīgām reizēm kāds varētu atgriezties pavisam sveiks un vesels, kā tas notika ar Leo. Tā dzīvē nemēdza notikt.

- Un ko tad jūs taisāties darīt? Kur jūs viņus meklēsiet? – atraucu, atbalstījusies pret puiša plecu. – Es tiešam nezinu, ko mēs varam pasākt, lai atrastu delrejus citā zemē, ja nav ne jausmas, kurā kontinentā viņi atradās. – Pasaule bija pārāk liela. Pasaule tiešām bija pārāk liela. Bet es to nespēju pateikt, tāpēc, iekozdama lūpā, aizvēru acis, pāris sekundes meklēdama puisi balsu un skaņu pilnajā pasaulē.

„Leo? Lūdzu, Leo, atsaucies, ja mani dzirdi!”

Un biju pārliecināta, ka visi tuvumā esošie cilvēki dzirdēja manu balsi savās galvās, uz mirkli būdami pārsteigti, ka kāda cita domas slīd viņu prātos. Visticamāk viņi to ignorēja, visticamāk izlikās, ka nekas tamlīdzīgs nebija noticis, bet es turpināju saukt puisi, un balss atskanēja citu galvās, līdz Kārters pagriezās pret mani un saņēma manu noraudāto saju savās milzīgajās plaukstās.

Viņa acis bija kā izkususi šokolāde, bet es tiešām nespēju par to šobrīd domāt, jo domas klīda visapkārt pasaulei kā apmaldījies kucēns, meklējot mājas.

- Beidz, - Kārters noteikti sacīja, un ļāva savām lūpām skart manējās, tādējādi cenšoties novērst domas no tā, kas mani visu laiku mocīja. Un, lai arī Leo vārds uz mirkli apklusa, nespēju prātot par Kārteru, kad nezināju, kurā pasaules malā atradās puisis.

Ļāvos skūpstam, un zināju, ka Kārters bija apmierināts ar manu spēju mierīgumu, bet es turpināju domāt par vienu. Leo, kaut atradās citā pasaules malā, noteikti tagad spēja lūkoties tajās pašās zvaigznēs, kurās es, un tas mani nomierināja.

Es spēšu visu vērst uz labu.