Delreju cīņa: ASTOTĀ nodaļa

ASTOTĀ nodaļa.

***

Notikuma diena.

Rudens.

Es zināju, ka viņa bija mirusi. Un zināju arī to, ka biju pieļāvis lielāko kļūdu, ko vien varētu atļauties pieļaut – izlēmu atstāt viņu ilgāk nekā cerēju. Man bija izvēle. Man bija iespēja doties atpakaļ, man tāda bija, pavisam godīgi. Bet vai es šo iespēju uztvēru nopietni? Vai es aizdzinu no prāta domas, ka viena diena neko nemainīs?

Nē.

Un viena diena visu mainīja. Un viena diena man viņu atņēma, jo tagad viņas te vairs nebija.

Katrīna bija mani pametusi.

Sprādziens nogranda pār visu pilsētu, un man likās, ka betona gabali mani saraus gabalos. Atkal un atkal, un atkal es jutu to sitamies pret manu ķermeni, un es saļimu uz ceļiem, jaunam sāpju vilnim izšaujoties cauri nerviem. Sitiens pa galvu man lika noslīgt uz grīdas pavisam, un es biju pārliecināts, ka uz pārdemit sekundēm atslēdzos. Atverot acis, nogranda vēl viens sprādziens, un viss krita, bet es nevarēju vien beigt domāt par vienu un to pašu.

Ellena.

Katrīna.

Ellena, kur bija Ellena?

Nezināju, vai Kate bija paspējusi ienākt skolā, bet Ellenas klātbūtni es biju jutis visu laiku, tāpēc zināju, ka māsa atradās te – ierakta starp gruvešu kalniem. Betona lavīna mūs notrieca no kājām, betona plūdi.

Ellena?

Kāpēc man nebija Katrīnas spējas piekļūt cilvēku prātos? Kāpēc es nevarēju ar viņām sazināties tik vienkārši?

Putekļi nebija nosēdušies, un es zināju, ka tas nenotiks vēl ilgi. Visapkārt valdīja pilnīgs klusums, bet es nespēju saprast, vai tas nāca no apkārtnes, vai arī biju palicis kurls. Visas iespējas šķita reālas, tāpēc es, atbalstījies uz elkoņa, iebāzu rādītājpirkstu ausī. Atskanēja paukšķis, bet turpmākas skaņas nekādas. Tas neko nepaskaidroja.

Un tad adrenalīns sāka izplūst cauri vēnām, un es sajutu pirmās īstās sāpes. Kāja. Kāja bija ierakta zem betona bluķiem un durstošas adatiņas turpināja stingt ceļa apvidū. Dunēja, dunēja, dunēja, džinkstēja, un klusums.

Domas mani apņēma kā sega, kas varētu mani pasargāt. Ellena. Un Katrīna. Un es. Kur gan atrados? Kāpēc bija sprādzis? Kas bija sprādzis? Vai maz biju dzīvs?

„Katrīna?” Zināju, ka meitenei reizēm gadījās nolaist savu prāta mūri un viņa dzirdēja apkārt notiekošo bez jebkādas piepūles, un es tiešām cerēju, ka tā bija arī tagad. Viņai vajadzēja būt te, viņa nebija iegājusi ēkā, viņai vajadzēja zināt, kas noticis ar Ellenu.

„Kate!” kliedzu, bet atbildēja vien visaptverošs klusums, kas šķita ņirgājamies par mani, un es zināju, ka meitenes te nebija. Kāpēc?

Durstošās sajūtas kājā izplūda pa visiem nerviem un smiekli dunēja galvā, kaut zināju, ka ņirgājās pasaule. Nekas konkrēts, vienīgi pasaule, kas pieminēja delrejus, kas smējās un līksmoja par to, ka atradāmies iekšpusē, par to, ka drīz vien mirsim.

Dunēšana nerimās, un drīz vien drebuļi pārmetās uz elkoņiem, un es bezspēcīgi saļimu uz zemes. Putekļi lēnām sēdās.

Pirmo reizi, kad uzzināju, kas bija Katrīna, es sēdēju uz mūra malas pie skolas. Atminējos, kā Kārters ar jo-jo rotaļlietu centās aizķert mazu bērnu kājas, un es, ieurbies ģeogrāfijas mājasdarbā, dziļi nopūtos. Viņš atkal centās izrādīties. Atkal centās atklāt negatīvo pusi no savas personības, kaut tā bija tik nepatiesa un neīsta kā ziedi uz skolotājas Kolinsas galda. Bet es neko nesacīju, jo zināju, ka puisis draugu klātbūtnē man neklausīs. Vienīgās patiesuma paliekas parādījās vien tad, kad atradāmies ārpus skolas, turklāt divatā.

- Iedomājies, kā būtu, ja ar šo jo-jo varētu aizķert delreju dvēseles, - Kārters smīnot sacīja, un viņam pievienojās Gregs un Dīns – viņi abi izmeta kādu ņirdzamu frāzi par to, ka nākotnē gan jau kaut kas tāds būs iespējams. Es ignorēju un turpināju mācīties par ražošanas fāzēm. Es tiešām nesapratu, kā vēl spēju pavadīt laiku ar šo puisi, bet es arī nespēju vienkārši piecelties un aiziet – mēs viens otru pazinām jau kopš bērna kājas. Katru reizi, kad uzsniga sniegs, Kārters atradās pie manām durvīm un mēs gājām uz kalnu tepat netālu no pilsētas, kur bieži vien nāca arī Katrīna ar savu tēti. Tad gan es viņu neatpazinu, un es tiešām brīnījos, kā, jo Katrīna... Viņa bija atšķirīga. Kā gan es nepamanīju viņas gaiši zilās acis un garos, gaišos matus? Kā gan līdz šim brīdim es nebiju pamanījis to, ka viņa bija delreja?

Bet tagad, kad Kārters saritināja jo-jo kamoliņā un es paņēmu ģeogrāfijas grāmatu, iespiezdams to padusē, noskanēja zvans un es to ieraudzīju. Katrīna sēdēja uz mūra pavisam netālu un lūkojās tālumā, kā cenšoties izprast to, kas notika ar mākoņiem, sauli un pavasara laiku. Viņa bija saņēmusi matus bizē, kas krita pār meitenes sarautajiem pleciem, un es ievēroju, kā tumšās skropstas ieskauj debeszilās acis, kas vizēja un vizēja, un vizēja, un man šķita, ka zināju, ko viņa domāja.

- Ejam, - Kārters, iebāzis rotaļlietu kabatā, pamāja, un ar visiem saviem „draugiem” aiz muguras devās skolas virzienā. Es sekoju. Nekas cits neatlika, jo tikai es zināju, ka puisis realitātē nebija tāds, kādu šī maska padarīja. Viņā vēl bija cilvēks.

Ejot garām Katrīnai, Kārters speciāli izlikās, ka paslīdēja un gandrīz uzkrita meitenei virsū; kustību pavadīja smieklu šalts. Katrīnai no rokām bija izkritusi mape. Manas lūpas gan pat neizkustējās, jo es pirmo reizi palūkojos meitenes virzienā, un tajā brīdī es zināju, ka viņa bija delreja. Es to jutu – ar visu savu būtību izpratu to, ka meitene, kas sēdēja uz mūra, meitene, ko nebiju ievērojusi biežāk kā tikai reizēs, kad skolas direktore pasniedza diplomu par uzvaru eseju konkursā, un mēs visi aplaudējām. Viņa mani nemaz neievēroja, meitene joprojām vērās debesīs, bet es zināju, ka Katrīnas būtība nav piesaistīta viņas ķermenim, ka viņa spēja ceļot no auguma uz auguma, ja vien to vēlējās.

Es zināju, ka viņa bija tāda, kā es.

Pagāju garām pārāk strauji, un centos par to nedomāt, bet es to nespēju. Tā bija diena, kad Katrīna Deivisa bija kā sniegs iekritusi manā dzīvē.

Pat neatverot acis, zināju, ka atrados mašīnā. Visa pasaule kratījās, zumēja un dunēja, sajūtai izplatoties cauri augumam kā strāva. Sāpes kājā un pārējās ķermeņa daļās bija nedaudz rimušās, bet ne pietiekami, lai es spētu gulēt nesakostiem zobiem. Sakniebu lūpas tik cieši, ka pēc mirkļa tirpas izlauzās cauri nervu galiem un burtiski paralizēja augumu, un es beidzot atvēru acis.

Dunēja. Viss dunēja. Bet vismaz spēju ko dzirdēt.

„Katrīna? Katrīna! Katrīna!” Zināju, ka nespēšu sasniegt viņas prātu, tomēr centos, kliegdams vārdu atkal un atkal, un atkal, līdz smadzenes šķita tuvu eksplodēšanas robežai.

Kas bija noticis?

Atminējos, ka mums dzinās pakaļ. Atminējos, kā devāmies skolas virzienā un kā iegāju telpā. Skaņu, kā aizcirtās izejas durvis. Vai iekšā iekļuva arī māsa? Un kā ar Katrīnu? Vai viņas bija drošībā?

Pametot skatu cauri tumsas aizplīvurotajai vietai, nemanīju neko, kas norādītu, ka atrados te ar kādu, bet varēja jau arī būt, ka Ellena – vai Kate – bija nemaņā. Tomēr varbūt es vienīgais atrados te? Varbūt viņas jau sen bija...?

Nē.

Izmetu domas no galvas, cenšoties pievērst uzmanību tam, ka mani viscaur klāja virvju murskuļi, kas noturēja mani pie vietas. Šķita, ka tas arī nodrošināja, ka savainotā kāja bija vietā un mazināja sāpes. Cerams. Motora rūkoņa skanēja cauri visai mašīnai, un es sajutu vibrācijas caurstrāvojam augumu un liekot visām maliņām smelgt. Sakodu zobus. Joprojām neļāvu ne skaņai šķērsot lūpas.

Kur es biju? Kur mani veda?

Kad mēs apstājāmies, likās, it kā pēkšņi visa pasaule būtu apturēta. Beidzot bija pilnīgs klusums un pulsēšana izslīdēja caur šūnām uz zemes, līdz es atkal sajutu sāpes celī, kas šķita saraujamies un izplešamies kā slikti uzpūsts balons. Es vēlējos izkļūt no auguma, bet to nespēju, jo spēks bija izsīcis, un es knapi spēju apjēgt savu esamību, kur nu vēl ceļot  kāda cita augumā.

Atvērās durvis un ieplūda apžilbinoša gaisma, kas lika aizspiest acis.

- Sveiks, Leo, - teica salda balss, un man pār acīm pārslīdēja piķa melns apsējs.

Ļāvu adatai ieslīdēt vēnā, un jau pēc mirkļa sajutu, kā viss augums atslābst. Kā patīkams siltums sajūta izplatījās cauri ikkatrai šūnai un lika man atviegloti nopūsties, it kā pēkšņi karstums būtu ieplūdis aukstā jo aukstā telpā. Patīkami. Silti. Viegli.

Zināju, ka vainīgs ir Īlijas šķīdums. Tas bija vienīgais iemesls, kādēļ delreji kļuva par delrejiem un kādēļ mēs spējām attīstīt spējas, bet tas bija arī viens no visātrākajiem veidiem, kā salāpīt mūsu brūces. Cilvēki nekad nemēdza izmantot šķīdumu, baidīdamies, ka varētu kļūt par delrejiem vai reiheriem, vai par kaut ko pilnīgi jaunu un nebijušu, bet mums no tā nebija ne silts, ne auksts. Sāpes no auguma izplūda tik strauji, bet viegli, ka es nespēju apvaldīties un atviegloti nopūtos vēlreiz. Es nevēlējos, lai sagūstītājs vai kas arī te bija domātu, ka biju pateicīgs par darīto, bet es tiešām nespēju pretoties – zaudēt sāpes bija kā ieplūst svētlaimes upē. Uz mirkli pat piemirsu par raizēm Ellenas un Kates dēļ.

Uz mazu mirklīti.

Dzirdēju, kā pavisam netālu atvērās durvis un iekšā ienāca sieviete. To varēja noprast pēc vieglajiem soļiem, ko spēra būtne, un es uzreiz izslējos krēslā, nevēloties parādīt, ka biju vājš. Es tāds nebiju, es tāds nudien nebiju, it īpaši tagad, kad visi savainojumi bija kā nebijuši.

- Sofija laikam nekad nesapratīs, kas ir draugi un kas ienaidnieki.

Nevajadzēja ilgu laiku, lai apjēgtu, kas atradās pavisam netālu. Tā bija Leslija. Sammeras Delrejas jaunākā māsa Leslija, kas pirms kāda laika bija palīdzējusi man izbēgt no māsas gūsta, tādējādi iegūstot uzticību arī no Katrīnas un Eiverijas.

Meitene bija noliekusies aiz muguras un sēja vaļā virves, kas klāja manas rokas, un es uzreiz sajutos, it kā mana dvēsele būtu atlaista brīvībā. Protams. Magnētiskais lauks.

Kad tika noņemts arī acu pārsējs, sapratu, ka atradāmies milzīgā un pilnīgi tukšā garāžā. Te bija gaišs, bet tā nebija saules gaisma, tāpēc nebija skaidrs, pirms cik ilga laika notika negadījums skolā. Vai bija pagājusi stunda, divas, diena.

Un kaut rokas bija brīvas un es spēju bēgt, es to nedarīju. Es to nedarīju, jo biju parādā Leslijai.

Meitene piecēlās kājās un iespiedusi rokas sānos, nostājās man priekšā. Viņa bija tik līdzīga māsai, ka brīdi biju pārliecināts, ka priekšā atradās Sammeras jaunākā versija, bet tad atminējos, ka abas atšķīra smalkums un kustības, ar kādām pārvietojās Leslija. Viņa bija daudz graciozāka un slaidāka, un meitenes vaigus klāja desmitiem sīku vasaras raibumu, kas meitenei lika izskatīties ne vecākai par sešpadsmit gadiem, kaut es zināju, ka patiesībā Leslija bija vairākus desmitus gadus vecāka par mani pašu. Kad Sammera bija izlēmusi dzīvot mūžīgi un katru reizi mainīt ķermeņus, arī Leslija bija kritusi kārdinājumam un sakoja māsai pa pēdām. Pēc laika Leslija gan bija nožēlojusi nodarīto un beidzot, kad atrados Sammeras gūstā, meitenei radās iespēja izdarīt ko labu delreju labā. Tagad meitene visu laiku bija kā izgaisusi no pasaules, līdz šim brīdim.

- Sveika, - noteicu, bet nepakustējos, baidīdamies, ka sāpes pēkšņi varētu atgriezties. Par to iedomājoties, uzreiz atminējos Ellenu, kas lika man sarauties no šīs domas vien. – Mana māsa – viņa arī ir te?

Es nemaz neuztraucos par to, kādēļ atrados Leslijas klātbūtnē vai kādēļ notika negadījums, vienīgā doma bija par to, vai māsa un draudzene bija sveikas un veselas. Es biju gandrīz vai pārliecināts, ka ar Katrīnu viss bija labi, es to vienkārši jutu, kā tajā reizē, kad izpratu, ka meitene bija delreja.

- Mums vajadzēs kaut ko izrunāt, - Leslija pasmaidīja un uzlika roku man uz pleca. – Man tev ir piedāvājums.

Nekad agrāk vienā pilsētā, pat vienā valsts daļā nebija gadījies sastapt vairāk nekā vienu delreju. Tas bija kas nebijis, kas nereāls. Līdz pat brīdim, kad satiku Katrīnu un sapratu viņas būtību, nebiju saticis nevienu savas sugas pārstāvi reālajā dzīvē. Redzējis televīzijā? Protams. Fotogrāfijas internetā? Kur nu bez tā.

Bet tagad es sēdēju matemātikas stundā un pirmo reizi ieraudzīju, cik ļoti acīmredzami varēja manīt Katrīnas Deivisas piederību delrejiem. Gaiši mati, spoži zilas acis, kas bija daudz zilākas nekā jebkuram cilvēkam, ko kāds varēja sastapt. Stingri vaibsti un sajūta, ka meitenei bija noslēpums. To varēja redzēt Kates skatienā, kad viņa lūkojās apkārt, domādama par visu un visiem.

Bet meitene vēl nezināja, ka bija delreja. Līdz dzimšanas dienai bija palikuši vairāki mēneši, tomēr jau tagad redzēt to, cik ļoti viņa bija piederīga mums? Tas likās iespaidīgi. Parasti, kā man teica vectēvs, acis pirms astoņpadsmitās dzimšanas dienas bija pelēcīgi zilas nevis tīrā tonī, un tādējādi cilvēks radīja aizdomas par to, vai tiešām viņš varētu būt delrejs, vai arī ne. Bet šoreiz es zināju pavisam droši – Katrīna bija no manas sugas. Turklāt mēs dzīvojām vienā pilsētā.

Man vajadzēja tikt prom. Tālāk no viņas, tālāk no briesmām, ko vairāk nekā viens delrejs spēja nodrošināt vienā pilsētā. Bet mēs jau dzīvojām pavisam netālu tik sen, tik ilgi... Vai tiešām vienā rajonā varēja atrasties divi? Vai tiešām tā bija izlēmis kāds augstāks spēks? Vai tiešām neviens nesapratīs, kas bija noticis?

Katrīna saņēma matus uz vienu sānu un iegrima klases darbā, bet es nespēju novērsties. Lūkojos, kā viņa dauzīja kādu nenoteiktu ritmu uz galda, kā pildspalva slīdēja pāri rūtiņu lapai, kā viņa piemiedza acis, kad centās izdomāt atbildi. Biju pilnīgi aizmirsis par to, ka būtu jāpilda uzdevums, jo šis bija daudz svarīgāk nekā kaut kāds stulbs darbs, par ko tāpat neliks atzīmi.

Nebiju pamanījis, kā pie manis pieslīdēja skolotājs, kad sadzirdēju krekšķi, ko izdeva viņa rīkle.

- Pārker, - viņš sacīja, un es uzreiz nodūru skatienu lapā, kas joprojām bija pilnīgi tukša. – Novērsies no meitenēm un sāc darīt savu darbu. Es jau zinu, ka tavā vecumā nevar nosēdēt vietā, bet atceries arī to, ka pat ar papildstundām var rasties grūtības tikt gala ar eksāmenu.

Dzirdēju, kā apkārt iespurdzās pāris skolēnu, un karstums izplatījās manā ķermenī.

Tā bija pirmā reize, kad Katrīna palūkojās manā virzienā. Viņa smaidīja.

Jā, mēs varējām dzīvot vienā pilsētā. Un tieši es palīdzēšu viņai attīstīt savas spējas.