Ar cieņu, Džeina Kraukle: SEŠI vakarā

SEŠI vakarā

Džeina,

Esmu pārliecināta, ka Tu zini visu, tapēc rakstu savu interesējošo jautājumu tieši Tev: kādēļ Kiliāns no 12. klases pēkšņi, pusgada vidū, izlēma pamest skolu? Cik esmu dzirdējusi (un tādu versiju ir neiedomājami daudz), viņš esot aizbēdzis ar savu draudzeni uz Kaliforniju pie Kiliāna mammas. Vēl tika teikts, ka viņš esot nogalinājis cilvēku un tagad bēg no policijas, bet šādu variantu ir daudz, tomēr Tu, Kraukle, esi vistīrākais ziņu avots, ko vien zinu.

Tad kas patiesībā ir noticis?

D.

D.

Ir vēl kādi fakti, par kuriem es vēl nezinu? Jo šie varianti ir gaužām interesanti – ja vari atsūti vēl uz manu e-pastu.

Cik es zinu – un, par lielu brīnumu, tādas informācijas ir visai maz – viņš ir aizbraucis uz Floridu pie savas māsas Stīvijas, kas pirms pāris mēnešiem apprecējās. Un,ņemot vērā, ka Kiliānam nav spožas attiecības ar tēvu (tas ir visiem zināms fakts, tāpēc man neviens nevar pārmest par baumām) un arī vidusskolas Floridā ir labākas nekā te, domāju, ka viņš to aptvēra laikus un devās laimes meklējumos citviet.

Ar cieņu,

Džeina L. Kraukle

***

Bija pagājušas sešas stundas, kopš ierados mājās un mamma bija burtiski piecēlusi kājās visus radagabalus gan šajā rajonā, gan valsts citā galā (it kā Londona varētu doties pie tēvoča Trevisa Sanfrancisko), bet neviens joprojām nezināja neko noderīgu, kas varētu dot kaut mazāko priekšstatu par to, kur atradās māsa.

Un tas mani manāmi sāka uztraukt.

Iedomājieties, kā tas bija - dzīvot ar radinieku, kas tevi traki kaitināja, un reizēm pat radās vēlme, kaut tas cilvēks pēc iespējas ātrāk izgaistu no tavas dzīves, bet, kad tas notika, radās milzīgs caurums vietā, kur atradās sirds. Jā, tā bija noticis arī ar mani, un es nespēju saprast, ko lai iesāk. Vai vajadzēja sākt zvanīt viņas klasesbiedriem? Likt plakātus uz ielām? Šķirot viņas «facebook» draugus? Es tiešām nezināju, tāpēc ap sešiem vakarā pametu savu istabu un devos viesistabas virzienā, kur joprojām kā viesulis darbojās mamma - viņa pat bija aizmirsusi, ka laiks gatavot vakariņas. Tagad visa uzmanība bija pievērsta Londonai.

- Nē, Maikl, tev ir jānāk mājās pēc iespējas ātrāk! Tu nesaproti? Tava meita ir pazudusi, bet tu vēl vari domāt par sasodītajiem papīriem?! - sieviete asi šņāca, soļojot gar dīvānu un fonā skanot televīzijas reklāmām. Paņēmu pulti un izslēdzu aparātu, bet tas acumirklī izsauca no gaišmatainās sievietes jaunus vārdu plūdus:

- Linna, tu tiešām neredzi, ka es to skatījos?!

„Jā, it kā tur varētu parādīties Londonas koordinātes,” nodomāju, bet, neko nesacījusi skaļi, atkal nospiedu „3” un ļāvu vīrietim televīzijā turpināt muldēt par to, cik labi bija izmantot nelielas elektroniskas kastītes mājas uzkopšanā, kas bīdījās apkārt pa māju gliemeža ātrumā.

- Maikl, ja tu te neatvilksies, es tiešām zvēru, ka iesniegšu šķiršanos!

Iegājusi virtuvē, ausīs skanot mierīgai folkmūzikai, ieslēdzu melodiju vēl skaļāk. Protams, varēja šķist, ka mana rīcība nudien nenorādija, ka es uztrauktos par Londonu, tomēr tā nudien nebija. Vienkārši, pirmkārt, bija pagājušas tikai sešas stundas un tikai ap šo laiku meitene parasti sāka posties mājupceļam, tāpēc kuru katru brīdi viņa varēja atnākt mājās, un, otrkārt, mēs bijām padarījuši visu, ko varējām jau pirms divām trim stundām. Sazvanījām krustmāti, tantes un tēvočus, vectēvu Ohaio, Londonas sporta nometnes draugus, bet neviens neko nezināja, tāpēc vajadzēja darīt vienu, kas vēl kaut cik jēdzīgs varēja būt - gaidīt, kamēr māsa atgriezīsies vai kamēr varēsim sazināties ar policiju. Jā, es uztraucos, jā, es to gluži neizrādīju, bet mēs tagad neko nevarējām padarīt, kamēr vien nebija pavisam skaidrs, vai viņa bija pazudusi, vai arī vienkārši izlēma padumpoties un paņēma brīvdienu.

Taisot sviestmaizi ar desu un klausoties, kā grupa īpaši skaļi stiepa vārdu «nākotne», jutu, kā mamma satver manas austiņas un bez žēlastības izrauj no ausīm. Tās iekrita majonēzes pļeckā uz šķīvja un tagad cauri mērces slānim mūziķu frāzes vairs nebija saklausāmas tik skaidri.

- Un tu vēl vari dziedāt, Linna, būtu labāk darījusi ko lietderīgu, - mamma nomurmināja, un es sapratu, ka laikam biju visu laiku dungojusi dziesmas ritmā.

- Es taisu sev vakariņas, lai nenomirtu badā, un tad es piezvanīšu Ksenijai, lai noskaidrotu, vai viņa gadījumā neko nezina, - noskaitīju, uzliekot maizi uz sava šedevra. - Mammu, beidz uztraukties, viņa drīz būs mājās.

Nesapratu, kā gan es varēju par to būt tik pārliecināta? Es zināju, ka Londona bija cilvēks, kas varēja paveikt pilnīgi jebko, ja vien viņa to vēlējās, kādēļ gan māsa tādā gadījumā nevarēja arī aizbēgt no savas ģimenes? Kādēļ gan nepārstāt būt par paraugbērnu un doties dzīves meklējumos tur, ārpasaulē? Bet es teicu mammai to, ko viņa vēlējās dzirdēt. Londona drīz atgriezīsies? Londona tūlīt ienāks pa durvīm. Londona, Londona, Londona....

- Labi, piepildi kuņģi un sāc to darīt, es iešu piezvanīt Sārai, - mamma paziņoja un jau devās prom. Vai viņa tiešām taisījās sazināties ar pašas trešās pakāpes māsīcu, kas Londonu bija redzējusi tikai vienreiz dzīves laikā? Nudien, tā būs vieta, kur māsa devusies, pavisam noteikti.

Nopūtos, paskatījos pulkstenī, kas strauji tuvojās septiņiem, un ķēros vakariņām, kas nepavisam nebija pietiekamas, lai spētu justies paēdusi.

 

* * *

 

- Hallo?

- Ksenij?

- Kas zvana?

- Linna, - atteicu, un saklausīju vien klusumu tālruņa otrā galā. Pēc čabināšanās nopratu, ka Londonas draudzene šobrīd ēda čipšus, un acumirklī manā pratā sāka peldēt attēli ar tiem un vēl garšīgu ķiploku mērcīti. Es biju izsalkusi, nudien, mamm.

- Hei... Kāpēc zvani? - Ksenija pārsteigti sacīja, izkustējusies no vietas. Viņa tiešām izklausījās pārsteigta par manu zvanu. Tas nozīmētu, ka viņa vai nu tiešām nezināja, kur Londona varētu būt, vai arī centās mani piemānīt, izliekoties, ka neko nezināja. - Londona joprojām nav mājās?

- Joprojām. Tu nezini, kur viņa varētu būt? - Es zināju, ka abas bija labākās draudzenes jau kopš astotās klases, kad Ksenija pārvācās mums pavisam netālu un abām gadījās iet uz skolu vienlaicīgi. Es tad biju saslimusi ar gripu, tāpēc mammai nesanāca aizvest Londonu, un tā sākās īsta draudzība. Diemžēl mūsu tajā pat laikā ira. Vai būtu bijis citādāk, ja nebūtu Ksenijas? Vai Londona tagad būtu mājās, drošībā?

Ksenija mirkli klusēja, bet tad nomurmināja, ka māsa nevarētu būt pie citiem no redakcijas, jo pilnīgi visi bija šokā par to, ka Londonas šodien nebija. To es jau biju izspriedusi pirms Ksenijas. Meitene gan iedeva pāris telefona numurus ar cilvēkiem, ar ko abas bija pavadījušas nedēļas nogales, un tie bija jaunieši no pilsētas koledžas, un es uzreiz pierakstīju, zinot, ka viss varēja būt iespējams. Tajā brīdī es arī sapratu, ka Ksenija tiešām nezināja par Londonas atrašanās vietu, tāpēc sirsnīgi pateicos un beidzu sarunu.

Bija vēls vakars, un es, gulēdama izstiepusies gultā, nespēju saprast, kā vajadzēja rīkoties tālāk. Es sajutos kā detektīvs (slikts, ja drīkst piebilst), kas, ieguvis pavedienus, nemācēja salikt visu vienā attēlā un ieraudzīt: „Jā, viņa tiešām ir tajā pamestajā ēkā aiz lielveikala! Tieši, kā es biju domājusi!” Vai man vajadzēja piezvanīt uz Ksenijas dotajiem numuriem? Pajautāt, ko atklājusi mamma? Vai gaidīt līdz rītdienai? Varbūt Londona bija izlēmusi mirkli padumpoties un rīt jau saldi gulēs savā gultiņā, apskāvusi rotaļu lāci, ko Kiliāns bija uzdāvinājis uz viņas sešpadsmito dzimšanas dienu. Labi, to viņa gan nedarītu, jo tas bija Kiliāns.

Pamazām iemigu, nemaz neizpildījusi uz rītdienas uzdotos mājasdarbus, un naktī nesapņoju itin neko.

 

* * *

 

Tip. Tap. Tip. Tap. Iečīkstējās grīdas dēlis, un es apstājos, ieklausīdamās jebkurā skaņā, kas nāca no tukšās mājas. Vecāki nebija te, savukārt es biju izlēmusi palikt pie klasesbiedrenes, bet pēdējā brīdī pārdomāju, desmitos vakarā ejot garām tumšajām ēkām un domājot: „Ak Dievs, tikai nenāciet klāt, nenācietnenāciet, tālāk, tālāk, tālāk no manis, prom!” Tip. Tap. Atkal iečīkstējās, un es, divu soļu attālumā no Londonas istabas apstājos.

- Kuš, kuš, kuš! Beidz rēkt! - Dzirdēju māsas balsi un klusus, bet dobjus smieklus. Pēc sekundes ieķiķinājās Londona, un tam sekoja kārtējā „kuš” sesija.

- Tu pati beidz stresot, neviena tāpat te nav.

Es pagriezos un tikpat klusi devos prom pa gaiteni, lejup pa kāpnēm un ārā, pāri zālienam līdz koka namiņam, kas piederēja Kiliānam. Tam pašam Kiliānam, kas ar mums draudzējās no pašas bērnības, tam pašam puisim, kas pirms pāris nedēļām bija iesitis Londonai pa seju, tam pašam puisim, kas tagad atradās mūsu mājās, Londonas istabā, zem Londonas segas.

Sasodīts, kā es ienīdu šo pasauli un to, kā viss beigās izvērtās.