Kamēr zemi klāja nakts: 6

6

Saulrietā Džesai bija apnicis gaidīt. Protams, visiem tas bija apnicis, bet Lias māsa to norādīja pilnīgi manāmi, jo viņa pielēca kājās un skaļi iesaucās:

- Mums laiks doties prom. Man pietiek.

Malace, Džesa! Zelta medaļa par drosmi ierunāties!

- Ko tad tu taisies darīt? – Lia bailīgi ierunājās, ieritinājusies vecākās māsas rokas ielokā, un ik pa brīdim pametot skatu Simonas virzienā, kas joprojām gulēja.

Viņa gulēja.

Gulēja.

Un gulēja.

Vienalga, ko darījām, meitene joprojām gulšņāja uz zemes, un es nespēju saprast, ko darīt. Vienbrīd mēģinājām klauvēt, citreiz sameklējām kādu pannu, kas atradās virtuves telpā, un sākām dauzīt. Tad radās doma paliet zem durvīm ūdenī, jo tad vajadzētu pamosties diskomforta dēļ, bet es atrunāju Džesu, jo, ja nu Simona neatjēgtos, viņa aukstumā gulētu ūdens peļķē.

- Mēs varētu izrāpties pa logu.

Un oficiāli mēs varējām tik dēvētas par visstulbākajām meitenēm pasaules vāsturē. Vēl viena zelta zvaigznīte.

Kā gan neviena no mums neiedomājās, ka varētu izmantot logu un kāpēc mūsu apreibušās smadzenes bija tik idiotiskas, lai visu laiku domātu par to, ka vajadzētu gaidīt, kamēr kāds ieradīties nevis izlīst pa logu?

Pēc tam mēs guvām atbildi. Šeit nebija atveramu logu.

Kurā mājā nebija atveramu logu?!

Labi, nedaudz meloju. Šajā ēkā nevarējām atrast izmantojamus logus, caur kuriem mēs varētu tikt cauri. Tajā brīdī sāka gāzt lietus, un mēs sapratām, ka agri vai vēlu būs jāizkļūst ārā, tāpēc sākām domāt par ko tādu, kas varētu palīdzēt. Pirmā ideja radās Liai, kas ieteica, ka varētu mēģināt izsist stiklu. Protams, nešaubos, ka katrai tas bija ienācis prātā, bet pēc tam ierunājās saprātīgais „es”, sakot, ka pēc tam par to būs jāmaksā. Nevienam nebija naudas un ielikt jaunu logu nevarēja būt tik viegli kā iegādāties saldējumu. Tāpēc, pirms to realizēt, centāmies izdomāt ko citu, bet pēc laiciņa sapratām, ka tas bija vienīgais atrisinājums.

Tajā brīdī atskanēja klauvējiens pie ārdurvīm, un mēs, klupšus krišus, metāmies lejup pa kāpnēm, pavisam noteikti domājot vienu un to pašu:

„Simona bija pamodusies, Simona bija augšā, Simona, Simona, Simona!”

Bet, kad nokļuvām pie durvīm, sapratām, ka tur vairāk neviena nebija, kas izsauca gan atvieglojuma pilnas nopūtas, gan šausmu pilnus skatienus, jo tagad nezinājām, kur Simona bija un kādēļ gan viņai ienāca prātā doties cauri lietum kaut kur citur?

- Jāiet meklēt, - secināju, un mēs sadalījāmies, pieejot pie katra loga, kas bija pirmajā stāvā un skatoties visapkārt, bet lietus bija palicis tik spēcīgs, ka izskatījās pēc balta auduma, kas aizklāja skatu, un es spēju saskatīt vienīgi pāris metru deguna priekšā. Arī Džesai un Liai nekādu panākumu nebija, tāpēc mēs beidzot izlēmām par labu tam, ka vajadzēja vien dauzīt logu ārā.

Mēs zinājām, ka šī bija slikta ideja, jo ne tikai mums būs par to jāmaksā, bet arī mēs varējām savainoties. Bet tā bija vienīgā realizējamā ideja.

Atradušas krēslu, kas bija pietiekami viegls, lai to varētu pacelt, es pieteicos kļūt par galveno sitēju, jo Lia bija pārāk vāja, bet Džesa vienkārši nepaspēja pateikt „es” laikus. Tā strādāja šī demokrātija. Es satvēru metāla krēslu pietiekami spēcīgā tvērienā, un pēc pāris sekunžu sagatavošanas triecu kājas pret durvīm.

Stikli nolija uz grīdas tik spēcīgā vilnī kā ārā esošais lietus, un ar kliedzieniem Lia un Džesa lēca atpakaļ. Es jutu, kā kājā ieduras stikla lauska, tāpēc reflekss bija nomest krēslu un palūkoties, kas vainas. Protams, apakšstilbā bija iešķēlusies maza lauska, kas tagad gulēja turpat blakus, un no brūcītes šaurā tērcīte plūda koši sarkanas asinis.

- Ak dievs! – Džesa iesaucās, palūkojoties uz manu kāju, kas nemaz nebija tik briesmīgā stāvoklī, kā to uztvēra meitene.

- Beidz minēt Dieva vārdu nepiemērotās situācijās! Tu taču zini, ka Viņš tevi klausās, - Lia šņāca pretim un uzmeta māsai niknu skatienu, bet es tikai nogrozīju acis un sameklēju salvešu paku, kas mētājās uz zemes, un piespiedu pie griezuma vietas. Tas nebija nekas traks, tāpēc, cerams, drīz vien pārstās asiņot.

Stikli, kā izrādās, bija trāpījuši ar Džesai, bet viņa to nemaz nebija pamanījusi, jo neliels gabaliņš bija ielidojis viņai plaukstā, un pēc tam, to izvelkot, nebija ne vairāk par divām asins lāsēm. Lia gan bija tikusi prom pilnīgi neskarta, un to viņa sauca par „Dieva aizsardzību”, kas lika nodomāt, ka Lia bija pārāk liela kristiete jebkurā situācijā un viņai vajadzētu beidzot nomierināties. Bet, protams, to skaļi neteicu.

Tagad, kad durvīs vairs nebija stikla, sapratu, ka ārpusē esošais lietus šalca kā viļņi okeānā. Es gan pie okeāna nekad nebiju braukusi, bet gan jau skaņas, ko radīja filmās bija kaut cik līdzīgas kā realitātē, tāpēc arī šņākšana un dūkšana, ko radīja lietus, atgādināja viļņus. Asinis pārstāja plūst, tāpēc noņēmu salvetes un izmetu turpat atkritumu urnā.

- Ejam?

Abas pamāja, un, uzvilkušas jakas, izslīdējām vakara lietū.

Ārā bija stindzinoši auksts un drīz vien kājas bija klātas ar zosādu, un Džesa, kurai mugurā atradās tikai plāna jaciņa, drebēja. Lūkojos zem kājām, negribot, lai lāses krīt tieši sejā, un lietus lija tik skaļi, ka brīdī, kad parādījās Simona, mēs nemaz to nepamanījām. Precīzāk – nedzirdējām. Un pēc tam, to apdomājot, es nespēju saprast, kā gan Simonu varēja nedzirdēt, jo skaņas, ko izdeva viņas rīkle, atgādināja niknu suni, kas, putām šķīstos, grasījās uzbrukt.

Tādēļ ka mēs to nesadzirdējām, arī to, ka Simona uzlēca Džesai uz muguras, mēs negaidījām, līdz brīdim, kad Džesa iekliedzās tik skaļi, ka viņai aizkrita balss.

Simonas acīs mirdzēja asins atblāzma.