Kamēr zemi klāja nakts: 5

5

Iebērt Lakijam pusdienas bija labākais, kas tajā dienā notika, jo suns bija vienīgā patīkamā kompānija, kas atradās dzīvoklī, un redzēt Lakiju laimīgu nozīmēja padarīt laimīgu arī sevi pašu. Džeimijs pēc desmit minūšu ziņu skatīšanās, ieslēdza kādu filmu un turpināja ēst picu, un, lai cik ļoti es nebeidzu runāt par to, ka nepieciešams visu uztvert nopietni, puisis lika nomierināties un iekodās ēdienā.

Idiots.

Izstaigāju visu dzīvokli, meklēdama, kur izmantot atslēgu, bet tā arī neko neatradu, jo, kā izrādījās, neviens no mūsu skapjiem nebija tik vecs, lai tur ielīstu šī sīkiem ornamentiem rotātā atslēga. Kad mēģināju zvanīt mammai, sapratu, ka nebija zonas, tāpēc arī datorā internets nestrādāja vispār. Tāpēc, kad iedevu sunim ēdienu, izlēmu doties pie kaimiņiem, lai noskaidrotu, kas viņiem bija zināms.

- Es eju pie Rodžeriem, labi? – paziņoju Džeimijam, bet viņš izlikās mani neklausāmies, pievēršot uzmanību tam, ka tiek uzlaists gaisā autobuss, pilns ar cilvēkiem.

- Labi, - noburkšķēju un, iebāzusi atslēgu, izgāju kāpņu telpā. Tur bija pilnīgs klusums, un tas bija diezgan dīvaini, jo mūsu māja vienmēr bija īpatnēja ar to, ka jebkurā diennakts laikā jaunieši no ceturtā stāva pavadīja laiku, sēžot gaitenī un rēcot tik skaļi, ka ne vienu reizi vien tika saukta policija. Tagad viņu te nebija, un, ja godīgi, tas nebija pirmais, ko manīju.

Sākumā es sajutu puvumam līdzīgu smaku, kas ieskāva visu kāpņu telpu kā plīvurs, un man sāka šķist, ka smaržu, ja pacenstos, varētu arī saskatīt. Cik tā bija bieza, cik... smagnēja. Piespiedu roku pie deguna un mutes, un man šķita, ka varētu sākt rīstīties, un nespēju saprast, kas bija trakāk – elpot tik pretīgu smaku vai just to uz mēles. Tā bija vienmēr.

Pieslīdēju pie tumši brūnām durvīm ar numuru „4” un nospiedu zvana taustiņu. Arī viņiem bija saules bateriju izmantotā enerģija, tāpēc dzirdēju atskanam pīkstienu otrpus durvīm. Vienreiz. Divreiz. Trīsreiz. Neviens gan neatsaucās, un tas nozīmēja tikai vienu – viņu nebija mājās. Vai arī varbūt vienkārši viņi nevēlējās atsaukties, kā nekā Rodžeri bija vecs pāris, kuri nekad pat neatsaucās uz bērnu klavējieniem Helovīnos.

Devos pie durvīm ar „5”, kas piederēja vieniem no jauniešiem, kas te gaiteņos parasti sēdēja, un mūsu ģimenei nebija īpaši labas attiecības, jo vienu no miljons reizēm tieši tētis zvanīja policijai.

Durvis atvēra mazākais puika, kam tikko palika desmit gadu, un viņš nepavisam neatgādināja vecāko brāli. Viņš kautrīgi pabāza galvu durvīs, un es jau domāju, ka varbūt izdosies normāli sarunāties, kad viņš norēja:

- Ko tev vajag?

Skaidrs. Viss skaidrs.

- Tev brālis mājās? – laipni pavaicāju. – Vai vecāki? Tas būtu vēl labāk.

- Fils ir prom. Vecāki arī, esmu viens. Ko vajag?

Es sapratu, ka viņš nākotnē izvērtīsies tāds pats kā nelaimju pilnais brālis, tāpēc nopūtos, un, pateikdama paldies, devos atpakaļ uz dzīvokli. Bet, kad jau grasījos satvert rokturi, pamanīju, ka ēkas ārdurvis bija vaļā un tur blakus gulēja sieviete augstpapēžu kurpēs. Pirmais reflekss bija doties klāt un pavaicāt, kas noticis, bet mammas vārdi skanēja galvā īpaši spēcīgi un skaļi.

„Neej ārā no mājas.”

Labi, man vajadzēja klausīt, man vajadzēja...

Bet tā sieviete izskatījās sliktā stāvoklī. Ārā bija diezgan auksts, turklāt viņai viena no kurpēm atradās starp nekustīgajiem pirkstiem, bet potīte izskatījās noberzta un cauri melnajām zeķbiksēm sūcās asinis.

Neiet ārā. Iet. Neiet.

Piesteidzos pie izejas un pieliecos pie sievietes, tagad pavisam pārliecināta, ka viņa bija noģībusi. Seja bāla jo bāla, lūpas likās zilganas, bet to, ka viņa bija dzīva, norādīja elpošanas refleksi.

Pabakstīju viņu sakot:

- Man jums palīdzēt? – Stulbākais veids kā sniegt pirmo palīdzību. Ja es būtu filmā, jau sen būtu paspējusi izdarīt mākslīgo elpināšanu un divu sekunžu laikā, nezinu, pat varētu sākt taisīt operāciju.

Bet šī bija realitāte, un es nekad nebiju saskārusies ar to, ka tiešām nepieciešams palīdzēt, jo katru reizi, kad uz ielas redzēju kādu bezpajumtnieku guļam, nodomāju, ka gan jau citi būs spējīgāki. Bet tagad, palūkojoties apkārt, sapratu, ka neviena te nebija, un tas jau bija dīvaini, jo atminējos, ka pirms mirkļa, lūkojoties cauri logam, daudzi joprojām klīda apkārt, lūkojoties uz sprādziena radīto dūmu strūklu vai cenšoties saprast, kas noticis ar elektrības padevi (to sapratu pēc kādas grupiņas, kas rādīja uz ielu apgaismojumu). Tomēr tagad – neviena.

Bet tas nebija visdīvainākais. Nē, pēc kāda laika pamanīju, ka tieši pretēji – uz ielas atradās desmitiem cilvēku. Bet visi – pilnīgi visi – gulēja.

- Kas...? – pārsteigumā un šokā nočukstēju un piecēlos kājās.

Visas ietves bija ar noģībušiem augumiem. Vīrieši, sievietes, bērni, vecāki, jaunāki, zīdaiņu ratiņi.

Aizmirsu par šo sievieti un steidzos iekšā. Ieejot dzīvoklī, aizslēdzu durvis.

Kas, pie velna, bija noticis?