astoņpadsmit
~ Toreiz~
- Kas tev liek domāt, ka es esmu rebels? – Šķita, ka
tēvs patiesi dusmojās – seja bija saviebta dīvainā grimasē, vaigi sarkani,
piere savilkta grumbās. Es patiešām sapratu viņa niknuma iemeslu – galu galā
apvainoju miesīgo tēvu šādās nekrietnībās un negodā, vismaz attiecībā pret mūsu
ģimeni.
- Nu… - murmināju, pievilkusi ceļus cieši sev klāt.
Joprojām jutos šokēta un izbijusies par dzirdēto rebelu miteklī. Viņi noteikti
pieminēja Beilīnus. Es nebūtu varējusi pārklausīties. Bet varbūt tomēr?
Beilīni. Belīni. Belīti. Nē, tāda idiote nu gan neesmu. Viņi pavisam noteikti
teica „Piezvanīšu Beilīnam un pērles būs rokā.”.
- Es dzirdēju, kā rebeli pieminēja mūsu uzvārdu, -
beidzot šie vārdi bija izskanējuši un tos atgriezt vairs nevarēju. Tēvs,
apsēdies man blakus uz gultas malas, brīdi klusēja. Vēlējos šo klusumu uztvert
kā piekrišanu un gaidīt atvainošanos par viņa rīcību, bet tad pēkšņi tētis
ierunājās:
- Lieliski saprotu tavu neizpratni. Labāk nejautāšu,
kur tu dzirdēji rebelus, un
pastāstīšu visu patiesību.
- Jā, lūdzu.
- Tu taču zini, ka nāku no daudzbērnu ģimenes, vai
ne? – piekrītoši pamāju ar galvu, un tēvs turpināja stāstīt. Cerēju, ka vismaz
tagad par sugu, kurai piederēju, uzzināšu kaut mazliet vairāk, nekā
iepriekš. – Kad tavs vectētiņš saslima,
manu māsu un brāļu starpā sākās karš par iespēju tikt ierakstītam tēva
mantojumā. Dažiem tas nebija tik svarīgi, jo viņi patiesi mīlēja tēvu. Bet
citiem… Kā manam brālim Karlam nauda bija daudz vērtīgāka par ģimeni. Viņš
darīja visu iespējamo, lai sanaidotu bērnus ar slimo tēvu, kurš vairs nespēja
labi domāt un spriest paša spēkiem. Reiz mamma noklausījās Karla sarunu ar tēti
un kļuva ļoti nervoza. Viņa atnāca pie manis un lūdza palīdzību. Es netaisījos
klusēt.
Kādu brīdi viņš atkal nerunāja, un es tikai
pacietīgi gaidīju.
- Es kliedzu uz Karlu, un arī pārējie brāļi un māsas
man pievienojās. Tēvam tieši tajā dienā bija apskaidrības mirkļi un arī viņš
visu uzzināja. Pateicu Karlam, lai iet prom no mājām. Tobrīd mans vecākais
brālis tika izsvītrots no mantojuma un līdz ar to arī no mūsu ģimenes. Karls
ilgu laiku lūdza piedošanu, bet tēvs bija nelokāms. Drīz vien viņš nomira.
- Bet kāds tam sakars ar rebeliem? – vaicāju.
Skumjais stāsts par vectēva dzīves pēdējiem mēnešiem patiešām likās ļoti
interesants, tomēr šobrīd daudz svarīgāk bija novelt no tēva pleciem nepamatotu
apvainojumu par nodevību un pievienošanos rebeliem.
- Pagaidi, tiksim arī līdz tam. Es jau satikos ar
tavu mammu, un mēs gatavojāmies precēties, kad brālis uzzināja, ka tava māte
nāk no emarīnu ģimenes. Viņš atnāca pie manis un draudēja, ka izjauks manu
dzīvi, ka izjauks visu brāļu un māsu dzīves. Tad Karls kļuva par rebelu.
- Ak kungs… - tie bija vienīgie vārdi, ko tobrīd
varēju izdabūt pāri lūpām.
- Piedod, ka jau agrāk nebiju to visu izstāstījis.
Ja rodas vēl kādi jautājumi, droši vērsies pie manis, sarunāts? Tagad gan
atpūties, - viņš palīdzēja man atkal apgulties un apsedza ar biezo segu. Neko
neteicu, gaidīdama, kad tētis izies no istabas. Pēc dažiem mirkļiem tā arī
notika, durvīm klusi aizveroties.
Nekad agrāk nebiju šo stāstu dzirdējusi, tomēr tas
nenozīmē, ka neticēju. Tēta vārdi tik tiešām likās patiesi. Un es jutos daudz
labāk, zinot, ka viņš nav rebels, kurš jebkurā mirklī var nogalināt miesīgo
meitu.
Par rebeliem biju noskaidrojusi, tagad vajadzēja uzzināt,
kas notika ar Nikolu un Annu. Pasniedzos un no somas izvilku mobilo telefonu.
Joprojām jutos ļoti nogurusi un šokēta par noklausīto spīdzināšanu, vīrieša
sāpju kliedzieniem, izmisumu, bailes viņa balsī…
Nezināju, kā runāt ar draudzeni, lai viņa nesaprastu,
ka arī ar mani kaut kas notika. Nikola to juta kā dzinējsuns jau no liela
attāluma. Minūtes aizritēja, saziņas ierīce joprojām atradās man plaukstā;
trulu skatienu vēros baltajos griestos, prātā juzdama pilnīgu tukšumu. Man šī
emarīnu padarīšana jau tagad bija apnikusi. Nebiju par visu labi informēta,
nespēju izgudrot, kā uzvesties sabiedrībā un ko teikt, lai neviens nenojaustu,
kas esmu. Kā tikko notikusī saruna ar tēvu pierādīja, arī ģimenē var būt
nodevēji.
Mazliet atguvusies no transam līdzīgā stāvokļa,
izlēmu rīkoties. No sākuma vajadzēja piezvanīt Nikolai un noskaidrot, kas īsti
noticis. Tad jau rīkošos pēc apstākļiem. Piecēlos gultā sēdus un,
atbalstījusies pret spilvenu, uzspiedu draudzenes numuru. Atskanēja vairāki
pīkstieni, tad dzirdēju Nikolas balsi.
- Kur, pie velna, tu pazudi?
- Mierīgāk, lūdzu, - centos runāt klusāk, lai vecāki
nedzirdētu un nenāktu mani apraudzīt.
- Ak Dievs, Laura, kas notika? Tu izklausies tā, it kā būtu ieraudzījusi Hitlera spoku
ģenerāļa frakā, - draudzene, kā allaž, mēģināja jokot, bet šodien tam nebija
laika.
- Vēlāk. Tagad es gribu zināt, kas notika ar tevi un
Annu, - apņēmīgi sacīju. Kāpēc Nikola vispār sarunājās ar to meiteni? Skolā
viņa vienmēr saplūda ar sienām, un es izmantoju Annas vārdu atrunām, ka mācos
algebru. Dažreiz tas bija izdevīgi, taču tagad…
- Es nevaru tev to atklāt pa telefonu. Tev jātiekas
ar Annu divatā. Paņem savu portatīvo datoru, tas ir ļoti svarīgi.
- Ak tā? Un kur tad man jātiekas ar princesi Annu? –
ironizēju. Nespēju saprast, kāpēc Nikola uzvedas tik atturīgi, tik uzmanīgi.
- Mežmalā pie trešā veikaliņa, - meitene klusu
nomurmināja. – Tu taču zini, kur tas atrodas, vai ne?
Protams, ka es zināju. Jau ne reizi vien tur
iegādājāmies alkoholu, jo abas pārdevējas bija tik stulbas, ka pat neprasīja
uzrādīt dokumentus.
- Tikai nesaki nevienam, kur ej, skaidrs? Tas ir ļoti svarīgi, tiešām. Pagaidām tu to vēl
nesaproti, bet tā nu tas ir. Tātad pēc stundas mežmalā pie trešā veikala. –
Nikola nometa klausuli, un es pat nepaspēju neko pateikt. Ne „Protams, es
piekrītu. Vienmēr taču meloju vecākiem, kur eju, kāpēc gan šoreiz tā
nerīkoties?”, ne arī „Klau, es labāk palikšu mājās, jo nespēju apjēgt, kāpēc
tai idiotei vajag ar mani satikties. Piedod.”. Tāpēc nekas cits neatlika, kā
vien piecelties no gultas un uzvilkt sporta tērpu. Mežā mani svārki noteikti
nederēs.
Sasējusi matus ciešā mezglā, ielikusi datoru somā un
apāvusi ērtas skriešanas kurpes, sāku plānot bēgšanu no mājas. Nevarēju taču
vienkārši iet ārā pa galvenajām durvīm, visiem redzot. Biju ievēlusies ēkā šoka
stāvoklī, izmisusi un bailēs, tādēļ zināju par simts procentiem, ka vecāki mani
nekur nelaidīs vēl vismaz nedēļu. Atlika tikai izrāpties pa logu, tomēr arī tas
bija visai grūti paveicams, ņemot vērā, ka tuvumā nebija neviena koka, un
nevēlējos salauzt kājas, lecot no otrā stāva.
Neatlika nekas cits, kā vien izlavīties no mājas pa
pagalma durvīm. No visas sirds cerēju, ka virtuvē neviena nav. Uzliku plecā
datorsomu un lavījos lejā. Biju tikusi līdz pirmajam stāvam, kad sadzirdēju
balsis, un sirds gandrīz saskrēja papēžos. Ja kāds mani tagad pamanītu,
noteikti vajadzētu visu paskaidrot, un mamma visdrīzāk izlemtu, ka man
vajadzētu apmeklēt psihologu vismaz dažas reizes nedēļā. Pašlaik nespēju
izniekot savu laiku kaut kam tādam. Atrados ceļā uz visu patiesību, pat uz to,
kāpēc Nikola palīdz Annai un kas tai meitenei no manis vajadzīgs.
Klusām izgāju no mājas un pa zālienu aizsteidzos
līdz žoga vārtiņiem, kas veda tieši uz trešo šoseju. Kādu brīdi soļoju pa ceļa
malu veikaliņa virzienā, sperdama akmeņus. Drīz vien iela beidzās un sākās
mežs. Neapstājoties soļoju tālāk, līdz pēc aptuveni desmit minūtēm sasniedzu
trešo veikaliņu. Pārgāju pāri šosejai, kur mežmalā jau stāvēja Anna.
- Ļoti gribētu zināt, kāpēc tev ar mani jārunā.
- Paldies, ka atnāci. Man tev šis tas jāpastāsta.
Par rebeliem un emarīniem, - pēdējo teikumu meitene izrunāja īpaši klusu, it kā
kāds varētu noklausīties. Palūkojos apkārt, bet nevienu nemanīju.
- Tad runā, - sakrustoju rokas uz krūtīm; netaisījos
kustēties ne no vietas, lai arī ko Anna teiktu.
- Mēs nevaram palikt šeit. Varam mazliet pastaigāties un atrast kādu ērtu vietu, - viņa
piedāvāja. Man tas nelikās īpaši aizraujoši, taču gribēju noskaidrot, kas šai
meitenei zināms par emarīniem un rebeliem. – Tavā datorā ir kaut kas ļoti
svarīgs, un tu par to pat nenojaut, - Anna pieliecās pavisam tuvu un iečukstēja
man ausī. Viegli pasmaidīju, vairs nejuzdamās tik nogurusi un izmisusi. Varbūt
svaigais meža gaiss nāca par labu.
- Labi, ejam, - sacīju un sāku brist cauri koku un
krūmu puduriem. Pēc vairākām minūtēm klusuma atradām taku un tagad varējām iet
viena otrai blakus. Anna visu laiku skatījās te pa labi, te pa kreisi, te aiz
muguras. Nu gan paranoja.
- Tiešām nesaprotu, ko šeit daru. Skolā mēs pat
nepārmijām skatienus.
- Viss kādreiz mainās. Es zinu informāciju, kas tev
noderētu. Tu pavisam nesen esi kļuvusi par emarīnu un…
- Stop! – gandrīz iesaucos. – Kā tu to vari zināt? Tas… Es… To zina tikai
mana ģimene… Ja rebeli…
- Nebaidies, es nevienam to neatklāšu, neesmu muļķe,
skaidrs?
- Par ko tu runā?
- Vai tad tu vēl nesaproti? Rebeli vēlas pārņemt
varu pār pasauli un iznīcināt visus emarīnus.
- Tu domā, ka par to vēl neesmu informēta? Man ir
jāuzmanās un tādā garā.
- Ak kungs, Laura! Tā nav vienkārši uzmanīšanās. Drīz vien var sākties karš
starp emarīniem un rebeliem un ko tad tu darīsi? Uzmanīsies?!
Karš? Par ko Anna runāja? Kāds karš? Kaut rebeli un
emarīni nebija labās attiecībās, meitenei nevarēja būt taisnība.
- Tu murgo, - sacīju, pārlēkdama pāri nokritušam
kokam. Meitene patiešām izklausījās traka, ņemot vērā jau trīsdesmit piecus
gadus valdošo mieru. Kaut rebeli medīja manus sugasbrāļus un māsas, tas viss
notika samērā klusi un, ja godīgi, es par situāciju nenojautu līdz pat
šodienai. Nelikās, ka varētu rasties karš. Vecmamma taču stāstīja, ka daudzi
emarīni izmantoja pērlītes, lai pastiprinātu mieru un saskaņu ģimenēs un
sabiedrībā. Vai kaut kas varētu mainīties? Nē, nedomāju vis. Anna pavisam
noteikti to visu ir izgudrojusi, lai ievestu mani dziļi mežā un nolaupītu
datoru.
- Ak tā? Kad ieslēgsi portatīvo, parādīšu
informāciju, ko tur glabā rebeli, - meitene sacīja, nogriezdamās no taciņas.
- Manā datorā?
Tev vajadzētu aiziet pie psihiatra. Nevienam
rebelam nav piekļuves manai informācijai, - skeptiski nomurmināju. Anna tik
tiešām likās zaudējusi prātu. Un kā gan es agrāk varēju no viņas norakstīt
mājasdarbus?
Pēkšņi kaut kur tālumā atskanēja svilpiens. Tas
pavisam noteikti nevarēja būt meža dzīvnieks. Tikai cilvēki. Vai mums patiešām
kāds sekoja? Vai Annas paranojai tik tiešām bija iemesli?
- Ņem, - meitene man kaut ko pasniedza. Palūkojos
lejup, pamanīdama, ka tā ir pistole, melna, smaga un auksta. Uz stobra bija
neliels rozā nospiedums, it kā tas norādīja uz piederību kādam cilvēkam, Annai.
Pistole neiegūla manā plauktā; nekad iepriekš nebiju turējusi rokā šaujamo,
tāpēc pat nenojautu, kā to lietot.
- Es… Tu joprojām neatbildēji par manu datoru! –
iesaucos, bet tieši tajā mirklī atskanēja kliedziens un no krūmāja izlēca divi
melnā tērpušies stāvi. Iespiedzos, tagad tik
tiešām juzdamās pārbijusies. Nostājos Annai pavisam blakus, cerēdama, ka nekas
slikts nenotiks, kaut, protams, nevarēju būt tik naiva un uz to paļauties.
- Tavs dators… - Anna čukstēja. Tikai tagad
pamanīju, ka soma vairs neatrodas man plecā. Drudžaini lūkojos apkārt, bet
nespēju to nekur pamanīt. Kur ir mans
dators?!
- Jā, kas tajā iekļuva? – gribēju zināt tikai to.
Gan jau es to vēlāk atradīšu.
- Tomass, viņš… - meitene bija aizelsusies.
Atskanēja šāviens un kliedzieni visapkārt. Nespēju palūkoties lejup, lai
noskaidrotu, kas un kur šāva. Tālāk sākās īstākais haoss. Anna kliedza gan uz
mani, gan vienkārši tāpat, tāpēc sapratu, ka viņa ir ievainota, bet ko gan es
varēju izdarīt? Meitene visu laiku teica, lai pazūdu, lai bēgu, lai atstāju
viņu šeit. Jutos tiešām drausmīgi, taču citu iespēju nezināju. Iekliedzos, ka
vēl atgriezīšos viņai pakaļ, un metos bēgt. Pēc dažiem soļiem pagriezos,
pamanīdama, ka viens no melnā tērptajiem velk Annu pa zemi. Vai viņa bija
mirusi? Ļoti cerēju, ka ne, citādi viņa būs gājusi bojā manis dēļ. Un to nu es
nespētu panest.
Biju pavisam aizelsusies un ne pa jokam nogurusi.
Nometu pistoli un skrēju tālāk. Kāda daļiņa saprāta teica, ka tā bijusi muļķīga
rīcība, tomēr vairs nespēju rīkoties pareizi. Šodien notika tik daudz, ka
gribēju tikai apgulties un aizmigt.
Tikusi līdz mežmalai, apjēdzu, ka tālāk nespēšu iet.
Aizķēros aiz kādas saknes un pakritu, izstiepusies garšļaukus.
Tajā mirklī zaudēju samaņu.

Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru