Pagātnes simfonija: astoņpadsmit

astoņpadsmit

~ Toreiz~

- Kas tev liek domāt, ka es esmu rebels? – Šķita, ka tēvs patiesi dusmojās – seja bija saviebta dīvainā grimasē, vaigi sarkani, piere savilkta grumbās. Es patiešām sapratu viņa niknuma iemeslu – galu galā apvainoju miesīgo tēvu šādās nekrietnībās un negodā, vismaz attiecībā pret mūsu ģimeni.

- Nu… - murmināju, pievilkusi ceļus cieši sev klāt. Joprojām jutos šokēta un izbijusies par dzirdēto rebelu miteklī. Viņi noteikti pieminēja Beilīnus. Es nebūtu varējusi pārklausīties. Bet varbūt tomēr? Beilīni. Belīni. Belīti. Nē, tāda idiote nu gan neesmu. Viņi pavisam noteikti teica „Piezvanīšu Beilīnam un pērles būs rokā.”.

- Es dzirdēju, kā rebeli pieminēja mūsu uzvārdu, - beidzot šie vārdi bija izskanējuši un tos atgriezt vairs nevarēju. Tēvs, apsēdies man blakus uz gultas malas, brīdi klusēja. Vēlējos šo klusumu uztvert kā piekrišanu un gaidīt atvainošanos par viņa rīcību, bet tad pēkšņi tētis ierunājās:

- Lieliski saprotu tavu neizpratni. Labāk nejautāšu, kur tu dzirdēji rebelus, un pastāstīšu visu patiesību.

- Jā, lūdzu.

- Tu taču zini, ka nāku no daudzbērnu ģimenes, vai ne? – piekrītoši pamāju ar galvu, un tēvs turpināja stāstīt. Cerēju, ka vismaz tagad par sugu, kurai piederēju, uzzināšu kaut mazliet vairāk, nekā iepriekš.  – Kad tavs vectētiņš saslima, manu māsu un brāļu starpā sākās karš par iespēju tikt ierakstītam tēva mantojumā. Dažiem tas nebija tik svarīgi, jo viņi patiesi mīlēja tēvu. Bet citiem… Kā manam brālim Karlam nauda bija daudz vērtīgāka par ģimeni. Viņš darīja visu iespējamo, lai sanaidotu bērnus ar slimo tēvu, kurš vairs nespēja labi domāt un spriest paša spēkiem. Reiz mamma noklausījās Karla sarunu ar tēti un kļuva ļoti nervoza. Viņa atnāca pie manis un lūdza palīdzību. Es netaisījos klusēt.

Kādu brīdi viņš atkal nerunāja, un es tikai pacietīgi gaidīju.

- Es kliedzu uz Karlu, un arī pārējie brāļi un māsas man pievienojās. Tēvam tieši tajā dienā bija apskaidrības mirkļi un arī viņš visu uzzināja. Pateicu Karlam, lai iet prom no mājām. Tobrīd mans vecākais brālis tika izsvītrots no mantojuma un līdz ar to arī no mūsu ģimenes. Karls ilgu laiku lūdza piedošanu, bet tēvs bija nelokāms. Drīz vien viņš nomira.

- Bet kāds tam sakars ar rebeliem? – vaicāju. Skumjais stāsts par vectēva dzīves pēdējiem mēnešiem patiešām likās ļoti interesants, tomēr šobrīd daudz svarīgāk bija novelt no tēva pleciem nepamatotu apvainojumu par nodevību un pievienošanos rebeliem.

- Pagaidi, tiksim arī līdz tam. Es jau satikos ar tavu mammu, un mēs gatavojāmies precēties, kad brālis uzzināja, ka tava māte nāk no emarīnu ģimenes. Viņš atnāca pie manis un draudēja, ka izjauks manu dzīvi, ka izjauks visu brāļu un māsu dzīves. Tad Karls kļuva par rebelu.

- Ak kungs… - tie bija vienīgie vārdi, ko tobrīd varēju izdabūt pāri lūpām.

- Piedod, ka jau agrāk nebiju to visu izstāstījis. Ja rodas vēl kādi jautājumi, droši vērsies pie manis, sarunāts? Tagad gan atpūties, - viņš palīdzēja man atkal apgulties un apsedza ar biezo segu. Neko neteicu, gaidīdama, kad tētis izies no istabas. Pēc dažiem mirkļiem tā arī notika, durvīm klusi aizveroties.

Nekad agrāk nebiju šo stāstu dzirdējusi, tomēr tas nenozīmē, ka neticēju. Tēta vārdi tik tiešām likās patiesi. Un es jutos daudz labāk, zinot, ka viņš nav rebels, kurš jebkurā mirklī var nogalināt miesīgo meitu.

Par rebeliem biju noskaidrojusi, tagad vajadzēja uzzināt, kas notika ar Nikolu un Annu. Pasniedzos un no somas izvilku mobilo telefonu. Joprojām jutos ļoti nogurusi un šokēta par noklausīto spīdzināšanu, vīrieša sāpju kliedzieniem, izmisumu, bailes viņa balsī…

Nezināju, kā runāt ar draudzeni, lai viņa nesaprastu, ka arī ar mani kaut kas notika. Nikola to juta kā dzinējsuns jau no liela attāluma. Minūtes aizritēja, saziņas ierīce joprojām atradās man plaukstā; trulu skatienu vēros baltajos griestos, prātā juzdama pilnīgu tukšumu. Man šī emarīnu padarīšana jau tagad bija apnikusi. Nebiju par visu labi informēta, nespēju izgudrot, kā uzvesties sabiedrībā un ko teikt, lai neviens nenojaustu, kas esmu. Kā tikko notikusī saruna ar tēvu pierādīja, arī ģimenē var būt nodevēji.

Mazliet atguvusies no transam līdzīgā stāvokļa, izlēmu rīkoties. No sākuma vajadzēja piezvanīt Nikolai un noskaidrot, kas īsti noticis. Tad jau rīkošos pēc apstākļiem. Piecēlos gultā sēdus un, atbalstījusies pret spilvenu, uzspiedu draudzenes numuru. Atskanēja vairāki pīkstieni, tad dzirdēju Nikolas balsi.

- Kur, pie velna, tu pazudi?

- Mierīgāk, lūdzu, - centos runāt klusāk, lai vecāki nedzirdētu un nenāktu mani apraudzīt.

- Ak Dievs, Laura, kas notika? Tu izklausies tā, it kā būtu ieraudzījusi Hitlera spoku ģenerāļa frakā, - draudzene, kā allaž, mēģināja jokot, bet šodien tam nebija laika.

- Vēlāk. Tagad es gribu zināt, kas notika ar tevi un Annu, - apņēmīgi sacīju. Kāpēc Nikola vispār sarunājās ar to meiteni? Skolā viņa vienmēr saplūda ar sienām, un es izmantoju Annas vārdu atrunām, ka mācos algebru. Dažreiz tas bija izdevīgi, taču tagad…

- Es nevaru tev to atklāt pa telefonu. Tev jātiekas ar Annu divatā. Paņem savu portatīvo datoru, tas ir ļoti svarīgi.

- Ak tā? Un kur tad man jātiekas ar princesi Annu? – ironizēju. Nespēju saprast, kāpēc Nikola uzvedas tik atturīgi, tik uzmanīgi.

- Mežmalā pie trešā veikaliņa, - meitene klusu nomurmināja. – Tu taču zini, kur tas atrodas, vai ne?

Protams, ka es zināju. Jau ne reizi vien tur iegādājāmies alkoholu, jo abas pārdevējas bija tik stulbas, ka pat neprasīja uzrādīt dokumentus.

- Tikai nesaki nevienam, kur ej, skaidrs? Tas ir ļoti svarīgi, tiešām. Pagaidām tu to vēl nesaproti, bet tā nu tas ir. Tātad pēc stundas mežmalā pie trešā veikala. – Nikola nometa klausuli, un es pat nepaspēju neko pateikt. Ne „Protams, es piekrītu. Vienmēr taču meloju vecākiem, kur eju, kāpēc gan šoreiz tā nerīkoties?”, ne arī „Klau, es labāk palikšu mājās, jo nespēju apjēgt, kāpēc tai idiotei vajag ar mani satikties. Piedod.”. Tāpēc nekas cits neatlika, kā vien piecelties no gultas un uzvilkt sporta tērpu. Mežā mani svārki noteikti nederēs.

Sasējusi matus ciešā mezglā, ielikusi datoru somā un apāvusi ērtas skriešanas kurpes, sāku plānot bēgšanu no mājas. Nevarēju taču vienkārši iet ārā pa galvenajām durvīm, visiem redzot. Biju ievēlusies ēkā šoka stāvoklī, izmisusi un bailēs, tādēļ zināju par simts procentiem, ka vecāki mani nekur nelaidīs vēl vismaz nedēļu. Atlika tikai izrāpties pa logu, tomēr arī tas bija visai grūti paveicams, ņemot vērā, ka tuvumā nebija neviena koka, un nevēlējos salauzt kājas, lecot no otrā stāva.

Neatlika nekas cits, kā vien izlavīties no mājas pa pagalma durvīm. No visas sirds cerēju, ka virtuvē neviena nav. Uzliku plecā datorsomu un lavījos lejā. Biju tikusi līdz pirmajam stāvam, kad sadzirdēju balsis, un sirds gandrīz saskrēja papēžos. Ja kāds mani tagad pamanītu, noteikti vajadzētu visu paskaidrot, un mamma visdrīzāk izlemtu, ka man vajadzētu apmeklēt psihologu vismaz dažas reizes nedēļā. Pašlaik nespēju izniekot savu laiku kaut kam tādam. Atrados ceļā uz visu patiesību, pat uz to, kāpēc Nikola palīdz Annai un kas tai meitenei no manis vajadzīgs.

Klusām izgāju no mājas un pa zālienu aizsteidzos līdz žoga vārtiņiem, kas veda tieši uz trešo šoseju. Kādu brīdi soļoju pa ceļa malu veikaliņa virzienā, sperdama akmeņus. Drīz vien iela beidzās un sākās mežs. Neapstājoties soļoju tālāk, līdz pēc aptuveni desmit minūtēm sasniedzu trešo veikaliņu. Pārgāju pāri šosejai, kur mežmalā jau stāvēja Anna.

- Ļoti gribētu zināt, kāpēc tev ar mani jārunā.

- Paldies, ka atnāci. Man tev šis tas jāpastāsta. Par rebeliem un emarīniem, - pēdējo teikumu meitene izrunāja īpaši klusu, it kā kāds varētu noklausīties. Palūkojos apkārt, bet nevienu nemanīju.

- Tad runā, - sakrustoju rokas uz krūtīm; netaisījos kustēties ne no vietas, lai arī ko Anna teiktu.

- Mēs nevaram palikt šeit. Varam mazliet pastaigāties un atrast kādu ērtu vietu, - viņa piedāvāja. Man tas nelikās īpaši aizraujoši, taču gribēju noskaidrot, kas šai meitenei zināms par emarīniem un rebeliem. – Tavā datorā ir kaut kas ļoti svarīgs, un tu par to pat nenojaut, - Anna pieliecās pavisam tuvu un iečukstēja man ausī. Viegli pasmaidīju, vairs nejuzdamās tik nogurusi un izmisusi. Varbūt svaigais meža gaiss nāca par labu.

- Labi, ejam, - sacīju un sāku brist cauri koku un krūmu puduriem. Pēc vairākām minūtēm klusuma atradām taku un tagad varējām iet viena otrai blakus. Anna visu laiku skatījās te pa labi, te pa kreisi, te aiz muguras. Nu gan paranoja.

- Tiešām nesaprotu, ko šeit daru. Skolā mēs pat nepārmijām skatienus.

- Viss kādreiz mainās. Es zinu informāciju, kas tev noderētu. Tu pavisam nesen esi kļuvusi par emarīnu un…

- Stop! – gandrīz iesaucos. – Kā tu to vari zināt? Tas… Es… To zina tikai mana ģimene… Ja rebeli…

- Nebaidies, es nevienam to neatklāšu, neesmu muļķe, skaidrs?

- Par ko tu runā?

- Vai tad tu vēl nesaproti? Rebeli vēlas pārņemt varu pār pasauli un iznīcināt visus emarīnus.

- Tu domā, ka par to vēl neesmu informēta? Man ir jāuzmanās un tādā garā.

- Ak kungs, Laura! Tā nav vienkārši uzmanīšanās. Drīz vien var sākties karš starp emarīniem un rebeliem un ko tad tu darīsi? Uzmanīsies?!

Karš? Par ko Anna runāja? Kāds karš? Kaut rebeli un emarīni nebija labās attiecībās, meitenei nevarēja būt taisnība.

- Tu murgo, - sacīju, pārlēkdama pāri nokritušam kokam. Meitene patiešām izklausījās traka, ņemot vērā jau trīsdesmit piecus gadus valdošo mieru. Kaut rebeli medīja manus sugasbrāļus un māsas, tas viss notika samērā klusi un, ja godīgi, es par situāciju nenojautu līdz pat šodienai. Nelikās, ka varētu rasties karš. Vecmamma taču stāstīja, ka daudzi emarīni izmantoja pērlītes, lai pastiprinātu mieru un saskaņu ģimenēs un sabiedrībā. Vai kaut kas varētu mainīties? Nē, nedomāju vis. Anna pavisam noteikti to visu ir izgudrojusi, lai ievestu mani dziļi mežā un nolaupītu datoru.

- Ak tā? Kad ieslēgsi portatīvo, parādīšu informāciju, ko tur glabā rebeli, - meitene sacīja, nogriezdamās no taciņas.

- Manā datorā? Tev vajadzētu aiziet pie psihiatra. Nevienam rebelam nav piekļuves manai informācijai, - skeptiski nomurmināju. Anna tik tiešām likās zaudējusi prātu. Un kā gan es agrāk varēju no viņas norakstīt mājasdarbus?

Pēkšņi kaut kur tālumā atskanēja svilpiens. Tas pavisam noteikti nevarēja būt meža dzīvnieks. Tikai cilvēki. Vai mums patiešām kāds sekoja? Vai Annas paranojai tik tiešām bija iemesli?

- Ņem, - meitene man kaut ko pasniedza. Palūkojos lejup, pamanīdama, ka tā ir pistole, melna, smaga un auksta. Uz stobra bija neliels rozā nospiedums, it kā tas norādīja uz piederību kādam cilvēkam, Annai. Pistole neiegūla manā plauktā; nekad iepriekš nebiju turējusi rokā šaujamo, tāpēc pat nenojautu, kā to lietot.

- Es… Tu joprojām neatbildēji par manu datoru! – iesaucos, bet tieši tajā mirklī atskanēja kliedziens un no krūmāja izlēca divi melnā tērpušies stāvi. Iespiedzos, tagad tik tiešām juzdamās pārbijusies. Nostājos Annai pavisam blakus, cerēdama, ka nekas slikts nenotiks, kaut, protams, nevarēju būt tik naiva un uz to paļauties.

- Tavs dators… - Anna čukstēja. Tikai tagad pamanīju, ka soma vairs neatrodas man plecā. Drudžaini lūkojos apkārt, bet nespēju to nekur pamanīt. Kur ir mans dators?!

- Jā, kas tajā iekļuva? – gribēju zināt tikai to. Gan jau es to vēlāk atradīšu.

- Tomass, viņš… - meitene bija aizelsusies. Atskanēja šāviens un kliedzieni visapkārt. Nespēju palūkoties lejup, lai noskaidrotu, kas un kur šāva. Tālāk sākās īstākais haoss. Anna kliedza gan uz mani, gan vienkārši tāpat, tāpēc sapratu, ka viņa ir ievainota, bet ko gan es varēju izdarīt? Meitene visu laiku teica, lai pazūdu, lai bēgu, lai atstāju viņu šeit. Jutos tiešām drausmīgi, taču citu iespēju nezināju. Iekliedzos, ka vēl atgriezīšos viņai pakaļ, un metos bēgt. Pēc dažiem soļiem pagriezos, pamanīdama, ka viens no melnā tērptajiem velk Annu pa zemi. Vai viņa bija mirusi? Ļoti cerēju, ka ne, citādi viņa būs gājusi bojā manis dēļ. Un to nu es nespētu panest.

Biju pavisam aizelsusies un ne pa jokam nogurusi. Nometu pistoli un skrēju tālāk. Kāda daļiņa saprāta teica, ka tā bijusi muļķīga rīcība, tomēr vairs nespēju rīkoties pareizi. Šodien notika tik daudz, ka gribēju tikai apgulties un aizmigt.

Tikusi līdz mežmalai, apjēdzu, ka tālāk nespēšu iet. Aizķēros aiz kādas saknes un pakritu, izstiepusies garšļaukus.

Tajā mirklī zaudēju samaņu.