Ar cieņu, Džeina Kraukle: DIVAS stundas

DIVAS stundas

Džeina,

Man ir deviņpadsmit gadu, bet joprojām esmu nevainīga. Visi draugi joprojām mani apceļ, tāpēc domāju, ka varētu samelot par to, ko darīšu šajā nedēļas nogalē.

Vai tas būtu labs risinājums? Ja nē - ko man citu darīt?

Kaķenīte

Kaķenīte,

Pirmkārt – Tavi draugi ir ļauni, nekad neesmu redzējusi tik nelaipnus un neizprotošus mājdzīvniekus. Ja viņi turpina Tevi apcelt, apčurā viņu rotaļu peles.

Otrkārt – man arī ir deviņpadsmit un es arī vēl neesmu nodevusies šiem priekiem. Ja vēlies, varam satikties un paraudāt kopā. Varbūt tas novērsīs domas no SLIKTĀS idejas par melošanu!

Ja kas, varu Tevi iepazīstināt ar Teo (tas nav puiša īstais vārds) – viņš jau kādu laiku meklē meiteni, ar ko varētu rokrokā iet cauri skolas gaiteņiem...

Ar cieņu,

Džeina L. Kraukle

* * *

Londona jau kopš bērna kājas bija domājusi kļūt par rakstnieci. Atminos, kad biju tikai piecus gadus veca, viņa nāca pie manas gultiņas un stāstīja baisus nostāstus par sieviņām, kas spēja atvemt astoņkājim līdzīgus taustekļus un aprīt pat pieaugušu cilvēku. Visvairāk gan šīm sieviņām garšoja piecgadīgas meitenītes ar vasarraibumiem, kas atgādināja akmeņiem izcaurumotu baltu audumu, un, ticiet vai ne, man no šiem Londonas mītiem (un, nē, neviens no tiem nenorisinājās Lielbritānijas galvaspilsētā) līdz pat astoņu gadu vecumam rādījās murgi.

Kad māsa sāka mācības vidusskolā, skolēnu padomei bija radusies doma atjaunot skolas avīzi, kas izzuda pēc tam, kad 2000. gadā anonīmi cilvēki aizdedzināja makulatūras kaudzi pie direktores kabineta. Un tad atkal, un atkal, līdz nākamajā mācību gadā cilvēki, cits pēc cita, pameta savus posteņus un neviens raksts netika radīts. Vadība centās atjaunot avīzi, bet cilvēki nebija tik atsaucīgi kā agrāk, jo baidījās no atkārtotiem notikumiem.

Londona visu mainīja. Būdama tikai sešpadsmit gadus veca, viņa viena pati izveidoja pirmo avīzes eksemplāru un pārdeva skolas gaiteņos par divdesmit centiem, ko vēlāk ziedoja skolas fondā. Par ko māsa runāja tajās piecpadsmit lappusēs? Par to, kas notiek skolā, kas notiks, kādi pasākumi gaidāmi tuvākajā mēnesī, kādi laikapstākļi, bija arī joku un padomu lapa. Pilnīgu visu Londona rakstīja, fotogrāfēja , rediģēja, printēja, un skolēni to novērtēja.

Tā gada decembrī ārpusstundu pasākumu vadītāja Kleinas kundze atvēlēja nelielu naudas summu vēl vienam izdevumam. Tajā mēnesī māsai palīdzēt pieteicās trīs cilvēki – viņas labākā draudzene Ksenija, klasesbiedrs Olivers un divpadsmitās klases fotopulciņa dalībniece Līvija. Vēl pēc mēneša, kad baumas par to, ka šoreiz avīze nebija izraisījusi negāciju vilni no apkārtējo vidus, Londona kļuva par žurnālistikas pulciņa vadītāju, un zem viņas spārna atradās jau desmit skolēnu.

Šogad, kad Londona Kolinsa grasās beigt vidusskolu, apkārt mēdz klīst divu veidu sarunas.

Pirmkārt, vai viņa taisās otro semestri pamest savu posteni, lai pievērstos mācībām vēl rūpīgāk?

Otrkārt, kas gan nākamgad varētu ieņemt viņas vietu?

Par laimi, cilvēki aizmirst, ka Londonai ir arī māsa, tāpēc es nemaz neuztraucos par to, ko apkārt runā. Ikdienā turpināju ignorēt sarunas tik uzcītīgi, ka reizēm pat piemirsu, ka māsa ir tik populāra vidusskolēnu vidū.

Tomēr šodien viss mainījās.

- Redzēji jauno avīzi? – Pēc otrās stundas – matemātikas – blakus uz palodzes nozvēlās Amika un novicināja man gar seju savu plaukstu, it kā es varētu neievērot draudzenes uzrašanos.

Lai arī es skaitījos skolas jauniņā, jo sāku te mācīties vien pirms gada, Amika pārspēja pat mani. Viņa kopā ar ģimeni no Japānas ieradās vien šajā pavasarī, un starp mums acumirklī izveidojās saikne, kad meitene bioloģijas stundā lauzītā angļu valodā pavaicāja:

- Ko nozīmē „puraušas”? Vai tas atrodas te? – Un, ievelkot dziļu elpu, norādīja uz aptuveno vietu, kur atradās plaušas. Es iesmējos tik skaļi, ka pret mani pavērsās vismaz pieci acu pāri, un čukstus izlaboju Amikas teikto. Jā, es zināju, ka japāņiem bija citādāka izruna nekā mums, bet, kad pirmo reizi sarunājos ar meiteni, nevarēju vien beigt sajūsmināties par to, ka mana labākā draudzene varētu būt ar tik uzjautrinošu akcentu.

Un tā mēs sākām kopā pavadīt laiku.

- Nē, neesmu redzējusi. Gan jau Londona mājās atvedīs vismaz pāris eksemplārus, lai parādītu vecākiem, - atteicu un nogrūdu Amikas roku. – Kas tur ir tik labs, lai tu ar mani par to runātu?

Amika bija pieradusi, ka sarunas par māsas panākumiem mani necik neinteresēja, tāpēc pēdējā laikā brīžos, kad gaiteņos jau ceļoja jaunie izdevumi, Amika runāja par to, ka vajadzētu kādu dienu aiziet uz kino vai lielveikalu, ignorējot apkārtējo smieklus vai sajūsmas saucienus, vai sašutuma pilnas frāzes.

Draudzene pacēla roku vēlreiz. Tā joprojām bija tukša.

- Ami, tu kaut ko lieto? Vai šīmēneša avīze ir neredzama, vai?

- Tur jau tā lieta!

Un tad es sapratu, ko meitene vēlējās pateikt.

Būdama Londonas jaunākā māsa, es jau biju iegaumējusi grafiku, kā meitene strādāja pie jaunākā „Pēcpusdiena” izdevuma. Viņa lielākoties darbojās vakaros, tāpēc vakariņas ģimenes lokā izpalika katru darba dienu. Pēc stundām Londona savācās ar savu komandu, lai apspriestu visu notiekošo, kā arī, lai katram izdalītu savu uzdevumu. No rītiem viņa parasti printēja vajadzīgo informāciju, tāpēc arī bieži vien man nebija jāuztraucas par to, ka varētu aizgulēties. Savukārt katra mēneša deviņpadsmitajā datumā katrs skolēns, kas samaksā trīsdesmit centus, desmitos no rīta skapītī saņēma savu avīzi. Skolotāji vienmēr bija centušies laiku nomainīt, lai nākamās stundas laikā skolēnu uzmanību nenovērstu joku vai „Ar cieņu, Džeina Kraukle” lapas izpēte, bet tas neizdevās, jo sākās protesti bērnu vidū.

Palūkojos sienas apaļajā pulkstenī gaiteņa galā.

10:05.

- Kur ir...? – centos iesākt teikumu, bet tas neizdevās, jo pamanīju apkārtējo reakcijas. Neviena rokās neatradās jaunākais rakstu krājums. Tā bija pirmā reize vairāku gadu laikā, kad deviņpadsmitajā datumā pēc otrās stundas nebija pilnīgs klusums.

Amika iekārtojās ērtāk, nolaidusi roku sev klēpī, un nopūtās.

Bet es viņu ignorēju. Pielēkusi kājās un uzmetusi somu uz pleca, aiznesos pa gaiteni, meklēdama pazīstamo sarkano matu vilni, bet ne tajā, ne nākamajā starpbrīdī, ne divas stundas pēc tam neatradu māsu skolēnu vidū. Kad pie manis pienāca Londonas draudzene Ksenija un vaicāja, vai gadījumā Londona nebija slima, sapratu, ka kaut kas tiešām nebija labi.

Vēl ilgu laiku Londonas telefons klusēja.