Delreju cīņa: CETURTĀ nodaļa

CETURTĀ nodaļa.

***

9 dienas pirms notikuma.

Rudens.

Šodien bija jau mēnesis, kopš nesatikos aci pret aci ar Kārteru, un jau kādu laiku bažu pilnā durstošā sajūta sāka mani pavadīt ik sekundi. Likās, it kā kas tāds būtu jau noticis.

Vienīgais, ko zināju, bija svaigās ziņas no Leo mutes, un informācija tikai nedaudz spēja mani nomierināt – Kārteram it kā viss bija kārtībā. Darba daudz, tāpēc nesanāca sazināties pietiekami bieži, lai gan frāze „pietiekami bieži” šajā gadījumā apzīmēja vārdu „vispār”. Ignorēšana palika pārāk uzkrītoša, lai varētu tam nepievērst uzmanību.

Jau kādu laiku nebija dzirdēts itin nekas arī no Eiverijas un Amēlijas, un neziņa neļāva mierīgi dzīvot. Nebiju domājusi, ka ko tādu teikšu, bet man tiešām sāka trūkt tā laika, kad visi kopīgi cīnījāmies ar vienīgu delreju pasaules ļaunumu – Sammeru. Pietrūka tās kopīgās sajūtas, kad mūs vienoja viena aukla.

Tāpēc vajadzēja piekrist Leo piedāvājumam – pati gan par to biju vislielākājā sajūsmā – atjaunot treniņu tradīciju.

- Labs ir, esi gatava? – puisis vaicāja. Mēs atradāmies Deivisu mājas dzīvojamajā istabā, kā tas bija jau agrāk. Nekas nelikās mainījies – tā pati telpa, dīvāns, paklāja kroka pie televizora, tapetes, uz kurām rotaļājās saules radītās ēnas. Pat smarža, tas pats koksnes un apelsīnu aromāts, kas nekad nelikās līdz galam izplēnējam. Un tad vēl ikdienišķais izkārtojums – es, atspiedusies pret dīvānu un sakrustotām kājām, un Leo pusmetru attālumā no manis. Vajadzēja vien pastiept roku un spētu pieskarties viņa vaigam, sajust siltumu, kas plūda cauri slāņiem manī, un pēc sekundes spētu bez jebkādām problēmām pārkāpt nolaisto mūri un iekļūt viņa prātā. Kādreiz tas sagādāja problēmas vairāk nekā vajadzēja, tāpēc šis bija vienīgais, kas patiesi mainījies, kopš izpestīju Leo no Sammeras gūsta.

- Esmu gatava, - atteicu, kaut tā nebūt nebija patiesība. Kopš tā momenta, kad tikām atdalīti viens no otra, nevienu reizi vien sapratu, ka palēnam zaudēju iemaņas. Protams, notrulināt maņas pilnīgi jebkurā jomā bija diezgan viegli, delrejiem tas bija citādāk. Tas bija mūsu dzīvesveids un nespēt ceļot starp ķermeņiem bija kā nespēt elpot vai staigāt.

Tomēr drīz vien parādījās tā sajūta, ka jebkurš spēja uzsliet metriem augstu vairogu priekšā savam prātam, tāpēc vajadzēja vien atzīt – kaut kas mainījās. Vai nu es, vai nu pasaule apkārt.

Leo joprojām bija tas pats jauneklis, kas agrāk, tāpēc iespraukšanās cauri viņa prātam mūrim nesagādāja grūtības. To varētu aprakstīt, kā iešanu pa taku, kas staigāta miljoniem reižu, un spēju to darīt pat ar aizvērtām acīm. Pieķērusies smalkajam domu pavedienam, ievilku sevi puiša sarežģītā prāta biezokņos, līdz iekārtojos pietiekami ērti viņa rokās, kājās, un spēju Leo kontrolēt saviem spēkiem. Nelikās, ka pasaule viņa acīm būtu mainījusies, kaut bieži vien sabiedrība saka, ka ikkatrs dzīvi redz citādāk. Tās pašas krāsas, formas, asums. Nekas nemainījās. Pārlaidu skatienu apkārt telpai, izbaudot to, kā augums reaģēja uz mana prāta raidītajiem impulsiem, un tikai tad pa īstam pievērsos sev – pretī sēdošajai Katrīnai. Neparastas izjūtas izšāvās cauri, jo ne katru dienu gadās redzēt sevi pašu no malas.

Katrīna – viņu es par Leo saukt nevarēju, jo tas nudien liktos dīvaini – pasmīnēja un pēc sekundes jutu, kā ar to pašu delreju saikni tieku vilkta atpakaļ. Centos pretoties, pēc iespējas spēcīgāk turoties pie zemes un auguma, tomēr Leo jau no paša sākuma bija spēcīgāks par mani, tāpēc drīz vien atkal atrados savā ķermenī.

Leo nebeidza smaidīt, likās, ka viņu šī situācija uzjautrina, un tas varētu būt, jo šie bija pirmie treniņi, kuros varēju kaut cik pretoties šai saiknei, jo agrāk māku nepaspēju attīstīt pietiekami strauji, lai uzslietu mūri un neļautu Leo piekļūt prātam. Arī tagad tas sagādāja grūtības, bet šoreiz arī man piedurknē bija paslēptas kādas kārtis.

Savilku lūpu kaktiņus uz augšu un aizdomīgi ielūkojos Leo sejā. Acumirklī viņa smaids izdzisa, jo viņš bija sapratis, ko grasījos darīt.

Protams, neļāvu sev iekļūt pārāk dziļi puiša domās, jo ikkatrai darbībai jābūt robežām, tomēr ļāvu sev ielūkoties viņa prātojumos. Redzēju panikas pilnas jautājuma un izsaukuma zīmes virmojam apkārt, it kā jauneklis speciāli censtos nevērst manu uzmanību no vārdiem, teikumiem un attēliem, ko varētu saskatīt, bet es aizvēru acis un rakos dziļāk. Paralēli tam jutu vilkmi no Leo puses, bet es grūdos prom cik vien spēcīgi spēju, duroties prātā kā ar adatām.

Kā ar vakuumu tiku iesūkta Leo prātā, un es novēlos uz zemes, it kā kāds būtu iedunkājis mani pa vēderu ar dūri. Varētu likties, ka puisis bija uzvarējis cīņā, bet tā nebija, jo arī es paspēju izvilkt kādu domu pavedienu no mudžekļu mudžekļiem.

Tā bija aina, vārgs kadrs, kurā redzēju metāla un ādas apsējus, kas cieši piespieda Leo rokas pie ledus auksta metāla galda. Un es to jutu. Izbaudīju puiša izjūtas, kad pa durvīm ienāca Sammera un ieslidināja verdošu šķidrumu tieši vēnās, šķietami visu ķermeni piepildot ar svinu. Un es nespēju izkustēties, mana dvēsele bija piešūta pie auguma, kurā atrados, un es nespēju neko padarīt. Leo izjūtas, Leo domas un emocijas, un es neko nespēju izdarīt, lai pavedienu izvītu un atstātu puisi bez sāpēm.

Visi smaidi un smiekli izzuda kā nebijuši, un es atkal ieslīdēju atpakaļ sevī. Vairs neteicu ne vārdu, jo neko arī nevajadzēja teikt.

- Kate... – Leo čukstēja, savilcis pieri raizēs, it kā tā būtu es, kurai šī doma uzjundītu atmiņas no laika, kad Leo atradās pie Sammeras ieslodzījumā. Un kā gan es varēju iepriekš nejautāt par to, kas tur notika? Kā gan es varēju būt tik egoistiska un domāt vien par to, kā es no tā cietu?

Joprojām cementa smagums vilka mani pie zemes, kaut tās bija tikai iedomas. Varbūt šādi visu laiku jutās parasti cilvēki? Ar dvēselēm kā pienaglotām vienā apvalkā.

- Kate, - dzirdēju Leo atkārtojam manu vārdu, un šoreiz jutu, kādas sāpes viņu sagādā vien doma, ka es varētu zināt par pagātnes notikumiem. Nē, tā nebija, man nesāpēja. Es biju izmisumā par to, ko Leo juta.

Pieslējos uz ceļiem un ievilku viņu ciešā apskāvienā, jūtot, kā pret mani satraukti dun puiša sirds.

- Vakar Eiverija zvanīja, lai pateiktu, ka uzdūrās kādam pavedienam, - Ellena teica, mums iegriežoties šķērsieliņā, kas veda uz Fēras vidusskolu. Bija zvanījusi Meisones kundze un teica, ka vajadzētu ierasties pie viņas. Kā izrādās, direktore atradusi kādu dokumentu, kas piederēja Lilitai Delrejai. Visu ceļu pirms tam trijatā pārrunājām, kas gan tas varētu būt, tomēr nekas prātīgs nenāca prātā.

- Vēl kāda dienasgrāmatas detaļa varbūt, - Leo minēja, un tā bija arī mana pirmā doma.

- Varbūt, bet nevar zināt, kā nekā tu jau agrāk neko neatradi, Katrīn, - Ellena pievērsās man.

- Nu jā, bet es arī tik ļoti nemeklēju, - atzinos, un tā bija taisnība. Starp viņas dokumentiem neko īpašu nebiju manījusi, lai tas pievērstu uzmanību, tāpēc, iespējams, biju kaut ko palaidusi garām.

Un tad Ellena piebilda, ka vakar zvanīja Eiverija, un temats tika nomainīts.

- Izskatās, ka visi pēkšņi kaut kam uzduras. Eiverija, Meisone... – Leo iesmējās, tomēr viņš arī bija vienīgais. Es tikai pasmīnēju, iedomājoties, ka, iespējams, tagad viss ritin atritināsies un mēs spēsim tikt galā ar jebko, kas stāties ceļā. Jācer, ka Eiverija tik tiešam atradusi kaut ko noderīgu.

- Viņa arī teica, ka drīz vien varētu atbraukt uz Fēru, - Leo māsa šķietami neviļus piebilda, un es beidzot pacēlu acis no pelēkā asfalta, palūkojoties uz bruneti.

- Kāpēc? – Bet tiešam, kādēļ vajadzētu braukt no drošās Sevjeras, lai nokļūtu pie mums?

Ellena lēkājot nostājās mums priekšā un sāka iet atmuguriski.

- Tev taču tūlīt svētki!

Ak nē.

- Jaukā, mazā Katrīnīte ieiet jaunā desmitgadē! – Ellena pacēla rokas un, strauji kustinot pirkstus, izveidoja ko līdzīgu salūtam. Es tikai bažīgi nolaidu skatienu, iedomājoties, ka drīz vien būs pagājuši divi gadi, kopš esmu pilntiesīgi dēvējama par delreju. Tiešām dīvaini, ka tā ir vienīgā doma, ko iedomājos pēc vārdu salikuma „dzimšanas diena”. Agrāk tie bija svētki, tiešam ilgi gaidīti svētki, bet tagad... Gadu esmu delreja, divus, desmit. Vai es tā domāšu visu mūžu?

- Vai, pareizi! – Leo negaidīti aplika roku man ap pleciem, un es jutu tirpas izvijamies cauri augumam. – Būsi veca.

- Tad jau tev ir klāt mūža nogale, - sacīju un iebakstīju Leo sānā. Vai Leo arī dzimšanas dienas saistīja ar delrejiem?

To gan nepajautāju skaļi, jūtoties kā paranoiķe, un ļāvu Leo un Ellenai pārrunāt visu, kas viņiem ienāca prātā par to, kā svinēsim. Uzmanīgi klausījos, ne mirkli nepārtraucot vārdu plūsmu.

- Vajadzētu uzaicināt visus.

- Ar Emmu būs trakāk. Bet var mēģināt.

- Un tad sarīkot traku ballīti.

Leo uz mani palūkojās un iesmējās, iedomājoties, kā es izklaidējos. Jau sen tā nebija gadījies, jo visu laiku pasākumus centos izlaist un sēdēju vai nu mājās, vai devos pastaigās pa pilsētu. Arī pēc tam, kad vecāki aizbrauca no Fēras, es labprātāk uzturējos savās četrās sienās. Leo mani saprata, arī viņš nebija no tiem, kas skrēja pie visiem ciemos un nāca mājās četros naktī, tāpēc puisis vienmēr izlēma par labu kādai filmai pie manis vai picērijas apmeklēšanai. Viņš zināja, ka negribēšu ballīti, taču neko neteica Ellenai, ļaujot māsai turpināt prātot.

Leo nebija atlaidis manus plecus, un es to nemaz nelikos manām, jo šis pieskāriens likās pārāk dabisks, lai ko teiktu. Pagriezāmies kārtējā ieliņā, arvien vairāk pietuvojoties ēkai. Mēs nesteidzāmies, jo Meisones kundze nešķita tik ļoti satraukusies, lai mēs ierastos piecpadsmit minūtes pēc zvana. Viņa vienkārši teica:

- Esmu atradusi kaut ko interesantu – Lilitas ziņā. Varēsi atnākt?

Un es atteicu, ka jau nāku. Vajadzēja vien desmit minūtes, lai satiktu Leo un Ellenu, un tad mēs jau devāmies skolas virzienā.

Par lielu brīnumu, šodien bija ļoti saulaina diena rudenim un cilvēku ielās bija neparasti daudz. Un es nezināju, vai tas ir saules vai kā cita dēļ, bet tieši šodien gandrīz neviens mums nepievērsa uzmanību. Neviens nesaskatījās, pat nepalūkojās mūsu virzienā, un tas radīja manī spējas aizdomas.

Tikai es varu rast aizdomas tur, kur tādām nemaz nevajadzētu būt.

Cilvēki mierīgi gāja garām, citi runāja pa telefonu, citi savā starpā, daži lūkojās taisni uz priekšu vai uz pelēkā asfalta, bet neviens – tiešām neviens – zaglīgi nepameta skatienu delreju virzienā.

Ko tas nozīmēja?

- Klau, - klusi noteicu, zinot, ka pārtraucu Ellenu pusvārdā, kaut nezināju, par ko viņa vispār runāja. Joprojām dzimšanas diena? Kas cits? Leo uzreiz pievērsās man. – Tev gadījumā neliekas dīvaini...

Un tajā brīdī es izdzirdēju šāviena troksni, kas lika manām bungādiņām sāpēs iesmelgties. Leo pievilka mani sev klāt, kā cenšoties aizsargāt, kaut mēs jau nevarējām zināt, vai tie esam mēs, uz ko šāva.

„Protams, ka esam, Katrīn, vai tu redzi vēl kādu citu?” uzšņācu pati sev un piepiedos pie Leo pleca.

Apkārtējie uz mirkli sastinga un tad metās kur nu kurais, un, lai mēs nepaliktu vienīgie ceļa vidū, nemaz nezinot, no kurienes nāca šavieni, Leo paķēra māsu aiz delma un, raujot mani līdzi, metās nākamajā ielā, ne mirkli neapstājoties, lai saprastu, uz kurieni skrējām.

Dzirdēju vēl vienu šāviena troksni, tomēr nelikās, ka tas būtu mums tuvumā, līdz pāris soļu attālumā redzēju pašķīstam smalkas asfalta šķepeles, un man vajadzēja palēkt malā, lai tās neietreiktos kājā.

- Uz skolu! – Ellena nošņāca un asi parāva mūs otrā virzienā, kur atradās šaura ieliņa tieši iestādes virzienā. Jau cerēju, ka esam izrāvušies no personas, kad Leo paklupa un noslīdēja uz zemes. Viņš bija palaidis vaļā manu roku, un es uz mirkli nespēju saprast, ko vajadzētu darīt, tāpēc saķēru viņa augšdelmu un pierāvu kājās. Tikai tad pamanīju, ka kārtējā lode esot trāpījusi viņam plecā.

- Ejam! – uzsaucu un vilku viņu līdzi, zinot, ka nedrīkstēju nevienu pamest. Ellena skrēja pa priekšu, laikam cenšoties saprast, vai aiz nākamā stūra neatrodas slazds, un es domāju par to pašu. Kā arī par to, kādēļ netika iešauts tā, lai mēs vairs nespētu doties tālāk.

Uzreiz iedomājos par to, ka maijā tas bija Sammeras plāns, lai notvertu delrejus – nenogalināt. Tikai ievainot. Vai jaunajai līderei arī bija tas pats nomodā? Vai tiešam tik ļoti līdzīgi varētu domāt svešs cilvēks?

Vai Sammera tiešam bija iznīcināta?

„Nē, viņa ir mirusi, viņa nevar atkal stāvēt aiz šī visa,” pārliecināti prātoju, kaut patiesībā par to skaidrības nebija.

Ellena bija atgriezusies pie mums un vēlējās palīdzēt Leo, bet viņš tikai papurināja galvu.

Kad sasniedzām skolas ēku, vairs neviens mums neuzbruka, tāpēc pamazām sirds pārstāja tik strauji auļot, kaut joprojām uztraukums par notikušo spindza prātā kā bišu spiets. Pieturēju durvis un ļāvu Leo un Ellenai iespraukties tukšajā ēkā, jo stundas jau bija beigušās un visi skolēni atradās mājās vai pilsētā, un tikai tad es iedomājos vienu.

Varbūt šāvējs mūs centās te ievilināt?

Nepaspēju izdvest ne skaņu, kad cauri sienām uzjundīja pērkona grāvienam līdzīgs troksnis un no stiklu un betona grūstoša viļņa nolidoju pa pakāpieniem. Trieciens izsita no plaušām pēdējās elpas paliekas.