Delreju cīņa: TREŠĀ nodaļa

TREŠĀ nodaļa.

***

39 dienas pirms notikuma.

Rudens.

Lai gan Fēra fiziski nebija mainījusies, tiklīdz šķērsojām pilsētas robežas, sajutu spēju atšķirību. Šķita, ka cauri saules siltajiem un glāstošajiem pieskārieniem spraucas aukstuma valgi, cenšoties mani ietīt kā tīklā un turēt tik ilgi, kamēr neatvadītos no saprāta paliekām. Pirmais, ko pamanīju, sasniedzot pilsētas pašu centru, bija skatieni. Simtiem acu pāru lūkojās manā virzienā, es to zināju, lai gan visi to centās padarīt nemanāmu. Tomēr to jutu. Asas un aukstas tirpas uz pakauša un skausta, sviedru kārtiņa, kas neilgi pēc ierašanās parādījās uz kakla un rokām, ziņoja, ka visa uzmanība tika pievērsta mums.

Ignorēt. Vajadzēja tam visam nepievērst uzmanību, taču, lai cik arī necentos, turpināju vērties stāvos. Personas nebeidza uzmest pa acij, kad, ierāvusi galvu plecos, soļoju garām, viņi nopētīja no matu galiņiem līdz papēžiem un nodomāja par to, cik ilgi grasījos izdzīvot lauvu midzenī un kad gan es atkal uzbrukšu nevainīgiem cilvēkiem. Šajā gadījumā šī „ne pie kā vainīgā persona” skaitījās Sammera Delreja – slepkava, mele un visu delreju dzīvesstāsta grāvēja.

Leo pieslīdēja blakus un, savilcis rudens jakas malas kopā, pieliecās klāt:

- Neuztraucies, drīz būsim mājās.

- Zinu. Es neuztraucos, vienkārši... Man nepatīk lieka uzmanība. – Pasmaidīju un ļāvu puisim sevi pievilkt klāt.

- Viņi baidās no mums, tāpēc vari priecāties, jo neviens neuzdrošināsies uzbrukt. Cerams, - Leo klusi iesmējās. – Atceries, mēs esam mājās, un nekas cits nav vajadzīgs.

Mājas. Vienīgais vārds, kas lika izrauties no domu mudžekļa un attapties realitātes vilinošajā klusumā. Jā, bija pilsētas radītās skaņas, tomēr salīdzinājumā ar cilvēku pildītajām galvā, varēju reālo pasauli salīdzināt ar dziļu un tīkamu klusumu. Leo bija taisnība – mēs drīz jau ieradīsimies manā dzīvesvietā un varēsim atpūsties. Pirmo reizi pusgada laika būs atļauts atgulties uz dīvāna un pētīt sienu rakstus, domājot par to, cik kādreiz viss bija mierīgi. Varbūt tagad varēja delreju samežģīto dzīvi nolikt malā un dzīvot normāli. Kaut uz mirkli. Kaut nedēļu. Kaut pāris dienas.

Augstās daudzstāvu ēkas mūs ieskāva, lai kur arī negājām. Visapkārt atradās dzīva rosība kā skudru pūznī. Atrados kā zem palielināmā stikla.

Cauri dažāda augstuma un veida koku puskailajiem zariem spraucās saules stari, atstājot uz asfalta neatkārtojamus rakstus. Visa Fēra bija viens vienīgs mākslas darbs; tajā brīdī zināju, ka nenožēloju atgriešanos.

No reto koku zariem virpuļojot krita oranžas, dzeltenas un sarkanas lapas, atstājot uz zemes krāsu un formu okeānu. Kad būs pietiekami daudz, varētu ar Leo doties rudens pastaigā kā to mēdzu darīt bērnībā. Ar tēti devos parkā, sameklēju vislielāko lapu kaudzi, un tam sekoja kauja. Krāsas šķīda uz visām pusēm, formas un raksti lidoja kā miljons mazas lidmašīnītes, līdz atkal kā lietussardziņi noslīdēja uz zemes. Varētu būt, ka bērnībā šīs dienas novērtēju mazāk nekā tagad, jo šobrīd likās – atdotu visu, lai tikai atkal spētu atgriezties savos astoņos gados kaut uz vienu dienu, lai nebūtu jāraizējas par to, ko tik un tā nespēju ietekmēt.

Kā jau vasaras sākumā, kad te ierados pēdējo reizi, arī tagad mans rajons bija gandrīz pamests, lai gan tagad uz ielas atradās nedaudz vairāk nekā „nulle” kaimiņu. Redzēju kādu ģimeni dodamies uz pretī esošo parku, un neizskatījās, ka viņi uztrauktos par mani. Varbūt cilvēki cerēja, ka nekad vairs te neatgriezīšos.

Lai gan, ko es varēju izdarīt?

Trijatā apstājāmies netālu no ieejas durvīm. Divstāvu māja nebija mainījusies pilnīgi nekā, kaut biju domājusi, ka šajā laikā, visticamāk, tā būs nodedzināta līdz pamatiem vai vismaz pilnīgi izdemolēta. Nevienu neinteresētu, ja tas notiktu, jo baidītos par to ziņot policijai. Varbūt vienkārši neviens nevēlētos pat reaģet, jo viņus tas neskartu. Par laimi nekas no ģimenes īpašuma nebija skarts. Uz ēkas bēšās virsmas tika mestas ēnas, dažas no tām pat atgādināja cilvēku apveidus; visi logi bija aizvērti, kā to arī atstāju, izņemot viens. Elektroniski izveidotās žalūzijas atklāja vien sprīdi no palodzes, lai ielūkotos manā guļamistabā, tomēr tā bija arī viena no pamata pazīmēm, pēc kuras noteicu, ka neviens Deivisu dzīvesvietā nebija bijis mēnešiem ilgi.

- Es laikam iešu pateikt vecākiem, ka esam atpakaļ, - Ellena, sapratusi, ka tālāk nekāda palīdzība nebūs vajadzīga, norādīja ielas virzienā un, sagaidījusi vien brāļa „Labi”, lēnām sāka virzīties atpakaļ uz centru. Gan viņa, gan es zinājām, ka meitene pavisam mierīgi varēja piezvanīt viņiem, tomēr neteicu neko. Leo māsa noteikti gribēja dot laiku, lai varētu atkal iejusties ikdienas dzīvē, un tā kā brālis bija daļa no manas dzīves, tieši viņam bija tiesības palikt.

No parka joprojām skanēja bērnu čalas un šūpoļu čīkstoņa. Nelikās, ka būtu kas mainījies, tomēr šī sajūta parādījās tikai uz nieka sekundi, līdz tika aizskalota ar visām atmiņām ar pēdējā laika notikumiem.

- Gribi, lai palieku vai sekoju Ellenai? – Leo vaicāja, pacēlis uzaci jautājošā sejas izteiksmē. Viņš turēja rokas iebāztas bikšu kabatās, turklāt poza izskatījās tik brīva un nepiespiesta, ka uzreiz sapratu – nespēšu pateikt „nē”. Viņš izturējās tik dabiski. Tas bija Leo. Mans labākais draugs un sabiedrotais, un viņš piedāvājās palikt ilgāk, lai, visticamāk, saprastu, ka viss bija labi. Mūžam gādīgais puisis jau atkal parādīja savu vissiltāko pusi, tāpēc, maigi pasmaidīdama, teicu:

- Lūdzu, paliec.

Kamēr pleca somā atradu plāksnīti ar mājas adresi, pagāja vesela mūžība, un es biju pārliecināta, ka kāds pamanīja manu klātbūtni. Rakņājos pustukšajās mantās, sataustīdama drēbes un konfekšu papīriņus no lidojumā dotajiem saldumiem, līdz beidzot uzdūros nelielajam plastikātam, ko acumirklī izvilku ārā un noskenēju ārdurvju panelī. Tās noklikšķēja un mūsu acīm pavērās pustumšs un sasmacis priekšnams. Siltums acumirklī pastiepa savas taustekļiem līdzīgās ķetnas, ievilka mani savos apskāvienos un iekšēji radīja patīkamu mājīguma sajūtu.

Mājas. Beidzot biju atnākusi.

Ieslīdēju šaurajā telpā un, ļaujot ienākt arī Leo, aizvēru durvis. Kā jau ierasts, plastikāta kartiņu ievietoju blakus esošajā karšu turētāja, pēc tam liegām kustībām ieplūstot dzīvojamā istabā. Nekas citādāks. Ikkatra mēbele, ik sīkums savā vietā – fotogrāfijas, stikla galdiņš pie dīvāna, televizors. Atminējos muļķīgās reklāmas, ko mēdzām skatīties, kad nebija cita darāmā. Istaba tinās tumsā aizvērto logu dēļ, turklāt varēja redzēt vieglu putekļu kārtiņu ceļamies no priekšmetiem pie katra soļa, un drīz vien sausuma sajūta rīklē kā draudīgs plēsējs pavēlēja atvērt logus un izvēdināt telpas. Kakls smeldza un koda, mutē parādījās nepatīkama smiltīm līdzīga garša – jā, es bērnībā biju mēģinājusi smiltis -, tomēr, par laimi, pēc laika tā izzuda.

- Izskatās, ka neviens te nav bijis iekšā, - kad gāju garām, lai ieietu virtuvē, Leo sacīja, vilkdams nost tumšo jaku un uzkarinādams to uz pakaramā. Viņš izturējās tā, it kā pats būtu atgriezies savā dzīvesvietā. – Apavi tepat, lietussargs, par lielu brīnumu, arī. – Puisis pieskārās priekšmetam, ko biju tur atstājusi, šķiet, pirms veselas mūžības.

- Priecājos. Nevaru iedomāties, kā spētu pārdzīvot, ja būtu pretēji. Būtu jāpārceļas pie tevis, bet, kā zinu, tava viesu guļamistaba šobrīd ir aizņemta. – Dzirdēju Leo iespurdzamies un cauri uzslietajam aizskaram, kas klāja viņa prātu, izspraucās tikai viens vārdu salikums, kas man lika atkal aizcirst domu pilnās telpas durvis.

„Tas nekas.”

Pavēlēju sev, ka jācenšas izvairīties no citu prātiem. Ielūkoties tajos ir kā visintīmākā saruna, un tas pēdējā laikā lika sajusties arvien neērtāk un neērtāk, jo brīžiem šķita, ka šo prātojumu izdzirdēju vēl pirms to saprata pats īpašnieks.

- Starp citu, domā, ka Eiverija būs piezvanījusi? – puisis ieinteresēti jautāja, it kā viņš būtu lasījis manas domas, jo tieši to biju domājusi darīt – pārbaudīt svanu sarakstu.

- Šaubos. - Piesteidzos pie ziņojuma dēļa, kas pēc manas kustības automātiski ieslēdzās, apspīdot tuvāko apkārtni baltu. Uzslīdēju uz galda virsmas, kā to mēdzu darīt agrāk, un caurskatīju prombūtnes laikā pienākušo ziņu un zvanu sarakstu. Daži zvani no vecākiem, kad vēl nebiju pati paziņojusi par to, ka biju drošībā, ziņa no vidusskolas direktores, skaidrojot par to, lai saku, ja notiek kas jauns. Tas arī viss. Biju nedaudz vīlusies, jo cerēju, ka mani meklēs vairāk, tomēr savā ziņā ar atvieglojumu varēju nopūsties – neviens nesūtīja draudu pilnas vēstules.

Jā, mēs ar Leo bijām jaunākās Fēras „slavenības”. Šoreiz ne labā nozīmē, atšķirībā no tiem momentiem, kad skolas laikā uzvarēju kādu konkursu vai ieguvu augstāko rezultāti starp visā pilsētā esošajām mācību iestādēm eksāmenā. To nebiju gaidījusi pat es. Tomēr šoreiz – paši negribēdami, ieguvām bēdīgu slavu.

Kā gan es vēlētos visu apmainīt pret to, kā dzīvoju pirms gada.

Leo ienāca virtuves vidēja lieluma telpā un atspiedās pret stenderi, lūkojoties manī ar šaubīgu un jautājošu skatienu, kā cenšoties izdibināt domas. Ļāvu ekrānam turpināt spīdēt un lūkojos tajā kā zombijs, nespējot izdomāt, ko vajadzētu darīt. Pašai piezvanīt Eiverijai? Nelikās, ka meitene bija laimīga brīdī, kad aizgājām, kaut to nevarēju pateikt pavisam droši, jo viņas emocijas neteica neko – burtiski itin neko. Likās, it kā es atrastos robotu muzejā un manās acīs lūkotos Eiverijas fiziska kopija, tomēr ne domu, ne citu dzīvu cilvēku izpausmju viņai nebūtu. Tomēr pēdējais teikums, pirms sakravājām somas un, vairākas reizes atskatoties, izgājām no dzīvokļa, teica vienu – viņa bija apvainojusies.

- Piezvanīsim, kad vajadzēs palīdzību. – Kurš normāls cilvēks to teiktu, ja tiktu paziņots, ka viss plāns tiek mainīts un pārējie dodas prom? Nevajadzēja būt telepātei, lai to saprastu.

Leo turpināja stāvēt durvīs, kā gaidīdams, ka kaut ko sacīšu, tomēr es kādu brīdi neteicu itin neko, kas varētu pārtraukt šo miermīlīgo klusumu, šo mājīgumu. Pavisam lēnām sāku saprast, ka beidzot – pēc vairāku mēnešu slēpšanās – biju savā virtuvē un lūkojos uz Leo. Uz izglābto Leo, ko nebiju redzējusi tik ilgu laiku.

Lai pierastu pie mierīgās gaisotnes, vajadzēja ilgāk nekā biju plānojusi. Saprotot, ka nekas ar mani nevarēja notikt un neviens negrasās uzbrukt, Leo devās prom. Viņš apsolīja piezvanīt vakarā vai arī, ja tas neizdotos, tad nākamajā rītā, tomēr ne viens, ne otrs gadījums nepiepildījās, un puisis pie durvīm parādījās tikai trešajā pēcpusdienā. Nelikās, ka viņš būtu mainījies, tomēr uz jautājumu, ko gan Leo darījis iepriekšējā pēcpusdienā, kad manu zvanu puisis ignorēja, Leo tikai attrauca, ka gulēja. Nevarēju neticēt, ka jaunekli varētu mocīt nogurums, pati smagumu kaulos izjutu tikpat spēcīgi, tomēr zināju, ka kaut kas tika noklusēts.

Šo dienu laikā biju paspējusi izdarīt tik maz, ka varēja pavisam mierīgi teikt – nekas nebija mainījies. Līdzi ņemtās mantās joprojām pa pusei gulēja, pa pusei vēlās ārā no somas, iepriekšējā vakarā ēdu ārpus mājas, tāpēc viruves durvis joprojām bija cieši aizvērtas. Tagad, kad ieradās Leo, likās, it kā būtu atvērusi savu dvēseli, ļaujot jebkuram ieiet iekšā un redzēt, kā skatīju pasauli. Nelikās, ka Fēra tiešām būtu mainījusies, nešaubījos, ja pēkšņi zaudētu atmiņu, padomātu, ka dzīve rit savu gaitu, bet tā nebūt nebija. Džejs gāja bojā, Kārters izgaisa no manas dzīves, Leo kaut ko noklusēja.

Pasmaidīju, cenšoties paziņot puisim, ka viss kārtībā, un ļāvu ienākt istabā. Kaut kad visu uzzināšu, tomēr ne tagad. Vēlējos kādu laiku dzīvot mierīgi un neļauties panikai un bailēm pārņemt dzīvi, pārņemt delreju pasauli. Tāpēc izlēmu kādu laiku klusēt.

Leo pastiepa roku sev aiz muguras un atklāja vidēja izmēra baltu kasti.

- Nopirku picu, - viņš teica. – Ar desu un šampinjoniem.

Pica. Tā sākās pavisam parasta diena Katrīnas Deivisas dzīvē.