Delreju cīņa: OTRĀ nodaļa

OTRĀ nodaļa.

***

41 diena pirms notikuma.

Rudens.

Neviens pat līdz šai dienai nespēju atgūties no šoka un saprast, ka Džejs patiešām bija miris. Joprojām cilvēki apkārt pusdienu galdam gaidīja, kad puisis izmetīs kādu tikai viņam raksturīgu joku, sāks zoboties par to, ja kādam kaut kas nesanāca. Bieži vien Eiverija mēdza paskatīties uz vietu, kur kādreiz Džejs sēdēja, kaut tagad gan viņa, gan Emmas vieta stāvēja tukša. Meitene mūs pameta tajā pašā dienā, kad saprata notikušo. Viņa piecēlās un, neko nesakot, izgāja no mājas. Pazuda un neatgriezās. Likās, ka Džeja nāve mūs visus pārrāva vairākās daļās, un nekas nespēja salikt detaļas vienā. Ja porcelāna figūriņa saplēsta, to varēja salīmēt, tomēr tā nekad nebūs tāda, kāda bija. Vesela. Vienota. Arī Stefans un Sems izlēma mūs atstāt. Vēlāk aizgāja Ana un Karloss, Leslija un Dereks – viltus Policijas pārstāvis. Arī man radās doma doties atpakaļ uz Fēru, tomēr neuzdrošinājos, zinot, cik ļoti Eiverijai un Amēlijai vajadzēja ikkatru darbīgu roku. Viņas centās turēties, cik vien spēcīgi spēja, balstīt atlikušos, tomēr zināju, cik ļoti sagrautas abas bija. Eiva vienmēr visu turēja noslēgtu aiz biezas mūra sienas, neviens patiesībā nespēja zināt, ko viņa domāja. Ja vien nejauši neielūkojās meitenes prātā, un vienreiz man tas izdevās. Viņa vainoja sevi visā notikušajā, domāja – ja būtu sākusi runāt ar jauno Policijas galvu, viss noritētu daudz mierīgāk.

No sešpadsmit kopā domājošiem prātiem bijām palikuši tikai pieci.

- Džejs Milingtons – ļoti spēcīgs vārds ļoti spēcīgam un spējīgam cilvēkam. – Tā iesakās runa bērēs. Zināju, ka šī bija pēdejā reize, kad sanāksim visi kopā, tomēr neviens nešķita to izbaudām, ņemot vērā apstākļus. Zināju, ka visi atgriezīsies savās mājās, visi dosies savas agrākās dzīves gaitās, kaut tagad dzīve vairs nekad nebūs tāda, kā iepriekš. Uz delrejiem daudzi turpināja lūkoties šķību skatienu, viņu domas vienmēr ir saistītas ar to, vai mēs neko nenodarīsim, vai cilvēki spēs paiet garām nemanīti. Pat ar vecākiem spēju sazināties vien reizi nedēļā, kad neviens uz viņiem nelūkojās kā noziedzniekiem. Viņi centās izlikties, it kā nekas nebūtu mainījies. Sarunas ritēja tikai un vienīgi par maniem veiktajiem ceļiem, par draugiem un cilvēkiem, ko sastapu, tomēr ne reizi ne tētis, ne mamma nepieminēja to, kas biju. Likās, ka viņus tas neinteresēja, likās, ka viņi runāja ar tīģeri un, lai netiktu apēsti, nevicināja gar seju svaigu gaļas gabalu.

- Viss labi? – Dzirdēju čukstu pie auss un uzreiz izrāvos no domām, pievēršoties realitātei. Nāsis skāra svaigu skuju un koka aromāts, kas plūda cauri Sevjeras baznīcas telpām.

- Dzīvot, kā to darīja šis jauneklis, nespēj kurš katrs. Viņa pieredze sniedzās pāri jebkurām saprāta robežām, - Leila Kovelrija runāja uz nelielā paaugstinājuma, tērpusies pilnīgi melnā. Neviens mācītājs mistisku iemeslu dēļ nevēlējās vadīt bēres kādam, kurš nebija cilvēks, tāpēc neatlika nekas cits kā improvizēt. – Kā zina visi, būt citādam ir grūti, bet atklātam delrejam – gandrīz nereāli.

Nolaidu skatienu, tagad lūkojoties uz ēnā tinošajiem kurpju purngaliem, un jutu, kā sažņaudzas rīkle, atkal iedomājoties skatu, kā Džeja krūtīs ietriecas vairāk nekā divi duči ložu. Tik daudz sāpju, tik daudz naida un dusmu. Prātā atskanēja divdesmit spalgu šāviena trokšņu, un viss ķermenis acumirklī saspringa. Kā kāds varēja tik ļoti nīst delrejus, lai ko tādu nodarītu? Kā kāds varēja gūt baudu no tā?

„Ja nu vienīgi Sammera,” nodomāju, bet tas bija gaužām absurdi. Sammera bija mirusi, visam vajadzēja beigties. Tomēr pēc pāris mēnešu atslābuma, atkal viss domāja atgriezties kā iepriekš.

- Jā, neuztraucies, - atbildēju Leo, tomēr neuzdrošinājos pacelt acis, joprojām lūkojoties uz nelielu netīruma kārtiņu purngalā. Saruna pārtrūka, un šoreiz par to biju pateicīga, baidoties, ka pateikšu, ko nevajadzētu. Piemēram, jautājumu, kādēļ Kārters pēkšņi bija pametis Sevjeru, jo Leo bija vienīgais, kurš zināja atbildi. Jau atkal centos ielauzties Leo prātā, zinot, ka, labi meklējot, spēšu sameklēt atbildi, tomēr puiša domas bija pilnīgi nosegtas ar miljons kārtām citu prātojumu. Tas bija kā necaurejams džungļu mudžeklis nakts pašā tumšākajā stundā, jo Leo zināja, ko centos panākt. Vienu reizi tas gandrīz izdevās, tomēr pirms paspēju satvert diega pavedienu ar milzīgu uzrakstu „iemesli, kādēļ Kārters aizbrauca prom”, draugs paspēja uzsliet milzīgu, smagu mūri visam priekšā. Kopš tā brīža Leo centās kontrolēt pilnīgi visu, ko domāja, vienu dienu pat velkot uz rokas Leslijas iedoto magnētiskā lauka rokassprādzi, pat zinot, ka tā tiek ierobežots arī viņš pats.

„Kārteram ir darīšanas kaut kur citur, esi pacietīga.” Izdzirdot šo vienveidīgo atbildi, prātā uzreiz iespraucās tas, kā pirms pusgada šādas frāzes pavadīts aizbrauca Leo. Esi pacietīga. Protams, gaidīšu vairākus mēnešus, lai saprastu, ka patiesībā viss nav nekas nopietns? Tomēr tad, kādēļ iemeslu nevarēja pateikt tagad?

Visi piecēlās kājās un to pašu izdarīju arī es. Dzirdēju, kā aiz muguras šņukst Eiverija.

Pēc oficiālā pasākuma bez jebkāda brīdinājuma visi izklīda. Emma, kura visas ceremonijas laiku sēdēja pirmajā rindā un bez pārtraukuma raudāja, izgaisa un vairs viņu nesatiku, zinot, ka šī, iespējams, bija pēdejā reize, kad viņu sastapšu. Uz baznīcu ieradās arī Džeja ģimene, kuru starpā redzēju arī viņa vecākus, un, lai cik bezkaunīgi neizklausītos, ieraugot viņus, nepārtraukti domāju par to, kas būs puiša aizstājējs. Viņam nebija brāļu vai pēcnācēju, visu starpā atrodamas bija tikai trīs māsīcas, tomēr tas nederēja. Beigās tomēr pavēlēju izmest šīs domas no prāta, jūtoties nožēlojami, ka vispār par to iedomājos.

Uz Sevjeras ēkām, afišām un plakātiem atradās Džeja fotogrāfijas, piemiņas vietās uzstādītas elektroniskas sveces, kas dega dienu un nakti. Viņš izskatījās tik laimīgs, smaidīja, acīs nepārtraukti dzirksteļoja prieks. Mazākajos attēlos varēja redzēt puisi kopā ar Emmu, dažās bija redzami mēs visi, un drīz vien vairs nespēju pat palūkoties uz fotogrāfijām, nejūtoties kā ar caurdurtu sirdi. Dažbrīd radās pat sajūta, it kā pie visa vainīga būtu es, kaut tas bija gaužām muļķīgi. Vai es būtu vainojama, ka aizsūtīju visus pēc Luisa?

- Ko darīsim tālāk? – Klusumu pārtrauca Leo mierīgā balss. Beidzot pacēlu acis no visu laiku mainīgā ceļa. Palūkojoties uz Eiveriju, likās, ka redzu ikvienu sāpi atspoguļojamies nocietinātajā sejā.

- Nezinu, jāturpina meklēt Luiss un Filips, nekas jau dzīvē nemainās. – Varēja redzēt, ka viņa klaji melo, cenšoties gan runāt pēc iespējas nosvērtāk un mierīgāk, it kā viņu neietekmētu nekas no apkārtējā. Nekad iepriekš nebiju redzējusi Eivu tik sagrautu; atminējos, kā tiesas sēdes dienā meitene bez emocijām domāja nogalināt jebkuru, kurš stātos ceļā, jebkuru, kurš neļautu piekļūt mērķim. Tagad Džeja nāve sasniedza robežas un viss iepriekš aiz durvīm turētais plūda kā upe. Bez apstājas.

Ja Eiverija bez pūlem tika iekšēji sagrauta, kas notiks ar mums?

Iekodu lūpā, vēloties teikt kādus mierinošus vārdus, kaut zināju, ka Eiveriju tas aizskars. Jau tagad biju sapratusi, cik ļoti meitene vēlējās stāvēt visu priekšā ar dzelzs masku, kaut tagad tā lēnām zuda. Vai viss, ko Eiva piedzīvoja, beidzot atstāja manāmu efektu? Es pat nezināju, kāda dzīve viņai bija pirms satikāmies, varbūt viss krājās un krājās, līdz Džeja nāve bija pēdējais sitiens zem jostas vietas?

Tagad ikkatra mana problēma likās kā sīks piliens okeānā.

Kad nokļuvām pie daudzstāvu mājas, Eiverija, Amēlijai sekojot, iesteidzās iekšā. Mēs ar Leo un Ellenu tikām atstāti aiz durvīm, un es sapratu, ka šobrīd meitenes nevēlējās, lai nākam augšā.

Apsēdos uz lieveņa otrā pakāpiena, pievelkot kājas cieši klāt un atbalstot pret ceļiem zodu. Abi man pievienojās, tomēr neviens nebilda ne vārda, kā zinādami, ka šobrīd nevēlējos runāt. Saule kailajās, zilajās debesīs šķita spīdam īpaši spoži, ziņojot par tuvojošos vasaru; Eiropā tagad gan straujiem soļiem nāca aukstā ziema. Atminējos sniegu, kas skāra Fēras mežus, pilsētas ielas un mājas, mūsu ikdienišķās pastaigas un treniņus, Leo pastāvīgo ciemošanos. Smieklus. Jā, gandrīz pirms gada mēs vienkārši dzīvojām dzīvi aizsegā, nemaz nedomājot, ka pāris mēnešu laikā viss krasi pagriezīsies par simt astoņdesmit grādiem kā karuselī. Un tagad, kad viss lēnām nostājās savās vietās, dzīve izlēma veikt vēl vienu strauju rāvienu un iebelzt pa vēderu, sakot: „Nu, tu to gaidīji, Katīt? Gaidīji, ka pat visspēcīgākās saites spēj pārrauties tik strauji?”

Nē. Es to negaidīju.

„Nu, protams, visu spējīgā Katrīna taču domāja, ka pēc pirmā un vienīgā soļa veikšanas, ko nekad neviens delrejs nebija spējis, visi kritīs uz ceļiem un pielūgs citādi dzīvojošos?”

Kāda gan es biju muļķe. Kurš gan spēja tiešām no sirds cerēt, ka viss mainīsies tik strauji? Lai cik ļoti daudz cilvēku domas tika mainītas, tik un tā visās situācijās atradīsies tie pāris, kuri stūrgalvīgi turēsies pie saviem uzskatiem, nevēloties mainīties neparko. Ja viens piekritīs mums, pieci vēl vairāk nīdīs. Tāda bija dzīves skarbā realitāte.

- Kas tālāk? – nočukstēju, pat nepalūkojoties uz Leo vai Ellenu, kuri sēdēja blakus un ik pa brīdim kaut ko piebilda lietas sakarā. Vienu mirkli tas bija par Džeju, otru par viņa aizstājēju, citu par pagātni vai nākotni. Es tajā pūlējos neklausīties, cenšoties ieslīgt pati savā lietu pasaulē un meklējot Kārtera apmaldījušos prātu miljardu citu domu plūsmā.

„Kārter? Kārter, tu te? Kur tu esi?” Atbilde nesekoja, it kā viņš mani ignorētu nevis nedzirdētu. Vajadzēja vien padoties un samierināties ar to, ka vajadzēs vien gaidīt.

- Mēs par to prātojām, - Leo, saskatījies ar māsu, atteica. – Varbūt vajadzētu atgriezties Fērā?

- Kamēr nekas nenotiek, abas varētu tikt galā pašas, - Ellena piebilda.

- Un, ja vajadzētu palīdzību, brauktu atpakaļ.

Lai cik ļoti mans veselais saprāts necentās kliegt, ziņojot, ka šķirties šajā gadījumā būtu īstākā pašnāvība, es nevarēju noliegt, ka par to mēdzu arī domāt. Kopš dienas, kad viss sāka brukt kā krāsainu klucīšu mājiņa, arī man prātā ienāca doma par to, ka varētu braukt mājās. Šobrīd nevienam mūsu palīdzība nebija vajadzīga, turklāt tikties ar katra ģimeni un ieplūst dienas rutīnā kā tas bija agrāk, šķita neparasti vilinoši. Vai tad es nevēlējos atkal satikt vecākus? Katru dienu trenēties, iepirkties un iet uz kino? Savos gandrīz divdesmit gados biju palaidusi garām faktiski visu jaunību, kad varēju darīt, ko vēlējos, tomēr varbūt to varēju atgūt?

Kuru gan es mānu – pat atgriešanās gadījumā visi mūs pazīs; viņi vai nu vēlēsies mums paspiest roku, vai arī ietriekt dunča asmeni brīžos, kad novērsīsimies kaut uz sekundi. Sevjera šobrīd bija vienīgā vieta, kur varējām justies kā normāli, citu pieņemti cilvēki un neviens nelūkosies mūsu sejās ar riebumu un naidu.

- Bet ko par to teiks Eimija un Eiva?

- Visi ir jau šo grupējumu pametuši, mūsu klātbūtne nespēj līdzēt, lai cik ļoti necenstos. – Leo lūkojās tālienē, redzot, kā virs galvas pārlaižas liela, putnam līdzīga lidmašīna. Mēs tur arī varējām būt, jau tagad mērojot okeānu un zemes, līdz sasniegtu mājas. Pavisam nejauši ielūkojos Leo dvēselē, redzot krāšņas, krāsaina lapas krītam no koku tumšajiem zariem. Uzreiz arī es atminējos to pagājušā gada dienu, kad puisis ieradās pie manis un parādīja savas attīstītās spējas – tagad viņš varēja pārvietoties bez pieskāriena, un tas gan man, gan Leo bija vislielākās sasniegums. Mēs smējāmies, griezāmies un skrējām kā mazi bērni. Šūpojāmies uz nedaudz čīkstošajām šūpolēm piemājas tukšajā parkā. Smiekli atbalsojās galvā kā dziesma, atbalsis un smaids padarīja vaigus nejūtīgus. Ja vien Leo šobrīd par to nebūtu ieprātojies, vēl ilgu laiku neatminētos pilnīgi ikdienišķās lietas, kas padarīja dzīvi skaistu. Visa mana dzīve tika pavadīta dzimtajā mazpilsētā Fērā, un nekur citur tā mājas sajūta nebūtu tik izteikta kā tur. Kādēļ gan mēs nevarējām atgriezties?

- Bet viņas cer, ka mēs palīdzēsim, - minēju, tomēr pati ar šo frāzi nejutos pārliecināta par to, kā vajadzētu rīkoties. – Mums nepieciešams turēties kopā, lai Policija nespētu delrejus iznīcināt vienu pēc otra.

- Tomēr viņi nebaidās mums uzbrukt pat, ja esam kā viens vesels, - Leo ierunājās, šķietami garlaikoti knibinoties gar tumšās jakas ārkabatu. - Vai tad tu neatminies pirmo noteikumu delreju dzīvēs, ko liku iegaumēt?

Likumu zināju kā valsts himnu, tomēr joprojām nespēju izlemt, kas būtu šobrīd labākais. Vai tad dzīvnieki nemēdza turēties kopā, lai aizsargātu viens otru? Vai tad vientuļnieki netika nogalināti daudz ātrāk?

- Ja vēlies izdzīvot, Kate, ir jāturas nomaļus, tas mazāk piesaista uzmanību, - Leo balss galvā skanēja kā attālu dzirdama melodija. Kad viņš to teica pirmo reizi, joprojām nevēlējos ticēt tam, kas biju, joprojām noliedzu to un vienīgais, ko vēlējos domāt – delreji ir noziedznieki, viņus ir jāiznīcina. Visi tā teica, visi tam ticēja, tad kādēļ lai tā nebūtu patiesība?

- Tad kāpēc mēs esam divi?

Ziemas saltums šķita iespraucamies jebkurā ādas šūnā un saldējam ik auguma centimetru, kaut patiesībā tas viss nebija reāls. Redzēju sniegpārslas virpuļojam aiz cieši aizvērtajiem logiem, triecamies rūtīs un izkūstot pēc sekundes vai divām. Vai šāda bija arī Delreju dzīve? Kā sniegpārslām, kuras nevienu neinteresēja ne pirms, ne pēc izzušanas? Pavisam netālu no dīvāna, uz kura sēdējām, gulšņāja Renna, ik pa brīdim paverot aci un palūkojoties mūsu virzienā. Vērojot. Tajā laikā tas nelikās nekas neparasts, tomēr tagad viss strauji mainīja savu gaitu.

Realitātē Leo saņēma manu roku un ielūkojās sapņainajā skatienā. Kā dzirdot, ko prātoju, puisis pieliecās tuvāk un sacīja:

- Tā mēs dzīvojam. Un tāda būs mūsu dzīve, lai kur arī nelūkosimies.

Puiša pašpārliecinātība pavisam noteikti bija viens no iemesliem, kādēļ sāku svērties par labu Pārkeru idejai. Abi jau kādu laikā noteikti bija plānojuši, kā to man pateikt, lai es spētu pieņemt kā īsteno realitāti. Viņi saskatījās kārtējo reizi, un es vairs nespēju izturēt, tādēļ liku Leo prātam pavērties. Vajadzēja vien nieka sekundi, lai saklausītu nedaudz bijīgu balstiņu puiša domu visdziļākajā nostūrī, kas joprojām šaubījās pats par saviem vārdiem. Visticamāk, puisis to balstiņu nemaz nedzirdēja, jo tā bija pārāk klusa salīdzinājumā ar vēlmi doties prom no nepazīstamās miljonu pilsētas, lai varētu atkal sēdēt mājās un dzert tēju, kamēr netālu skan mūzika vai tiek rādīta kāda sen neredzēta filma. Ieraudzīju sīku stīdziņu, kas ievilka mani atmiņu un domu plūsmā.

Un pirmais, ko izdzirdēju, bija mani smiekli. Tie atbalsojās kā pret klinti un skanēja no visām pusēm, ziņojot tikai vienu. Es biju laimīga. Cik gan ilgs laiks bija pagājis, kopš pēdējo reizi tiešām no sirds smējos?

Aizgrūdu Leo prātu ciet, un atgriezos pati sevī, stingri turēdamās pie cietās zemes. Lieveņa betona virsma šķita neparasti silta, salīdzinājumā ar vēso gaisu. Saule joprojām turpināja savu ceļu pāri mūsu galvām, skarot ikkatra ādu un atstājot savu iespaidu uz katra ķermeni. Lai gan man vajadzēja justies neiedomājami silti par to, kas notika pēdējā laikā, tieši saules gaisma parādīja, ka bija atrodama zelta maliņa ikkatrā no situācijām. Centos domāt pozitīvi, lūkojoties spožajās debesīs, kā meklēdama zīmi par to, ka kaut kas tūlīt varētu izmainīties, tomēr nekas nenotika. Saule turpināja spīdēt, plāni mākoņu vāli – slīdēt pāri debess jumam. Un klusums. Mēs visi klusēja, turklāt izskatījās, ka pasaule klusēja līdz ar mums. Tā gaidīja lēmumu, citādi jau nekas nenotiks.

Atbalstīju galvu pret Leo plecu, vēloties pateikt visu, ko nespēju paveikt skaļi. Ka viņam bija taisnība. Ka vajadzēja ko darīt. Ka nepieciešams doties prom. Dzīvot normālu dzīvi. Ka lūdzu piedošanu par to, kas manis dēļ norisinājās. Par visu un visiem. Un izskatījās, ka puisis manas domas izprata, kaut šoreiz zināju – mans mūris nebija nolaists un viņš to apjēdza pēc reakcijas. Leo liegi pieslīdēja klāt, atstājot starpā vien divus vai trīs centimetrus, un atbalstīja roku uz pleciem. Tā smagi uzgūlās virsū, tomēr es to nejutu, tāpēc ļāvu izbaudīt sajūtu, kas radās, kad spējām klusējot vienkārši redzēt pasauli no citas puses. Atvērt acis uz lietām, ko iepriekš neredzējām, un izskatījās, ka to spējām paveikt tikai divatā. Viņa apkārt izveidotais vairogs mani sargāja.

Biju beidzot izlēmusi doties mājās.