Delreju cīņa: PIRMĀ nodaļa

PIRMĀ nodaļa.

***

1154 dienas pēc notikuma

44 dienas pirms notikuma.

Rudens.

Jau trīs gadus nespēju sevi cienīgi dēvēt par Delreju un pirmajā momentā, kad atvēru acis, neatminējos pat savu vārdu. Tieši tūkstoš deviņdesmit sešas dienas atpakaļ tika pārrautas jebkuras saites ar to, kas biju un, šķietami, vajadzēju būt nākotnē. Tieši tik ilgs laiks pagājis, kopš smagums uzgūlās uz dvēseles, nevēloties laist vaļā. Vai es to paredzēju? Vai zināju, ka tikšu nodota tieši ienaidniekiem rokās? Vai zināju, ka par mani aizmirsīs, tiklīdz pazudīšu no skata?

Nē.

Ādas krēsls saldēja stilbus, kaut ārpus ēkas sienām bija gandrīz trīsdesmit grādu temperatūra. Man sala; jutu zosādu pārklājam ādu katru reizi, kad iedomājos par pagātni, kaut dažbrīd atmiņas neplūda, kā vajadzēja. Iztrūkumi. Detaļas, kas izslīdēja no prāta šūnām, it kā būtu brutāli izgrieztas. Kāds bija Leo uzvārds? Viņam acis taču bija zilas? Un kā ar Rīdu? Kārters, laikam, bija puiša vārds.

Man aizcirtās elpa, un es sāku klepot, jūtot, kā gaiss skrāpē rīkles sieniņas. Varēja just lavandas saldeni īpatnējo smaržu plūstam cauri kabinetam kā taustekļi. Tā skāra nāsis un lika tām kņudēt, tomēr tas bija patīkami, tāpēc uz mirkli atslābu.

- Laiks pārbaudei, - ierunājās smalkas sievietes balss, medicīnas māsai ienākot gaišajā, labi vēdinātajā telpā. Viņas tumšie mati bija saņemti uz pakauša ar daudzām gaišām sprādzēm, kas krasi kontrastēja ar iesauļoto ādu.

Nedaudz pasmaidīju, kaut dziļi sirdī jutu jaunās sievietes skatienu duramies sejā. Viņas tumšajās varavīksnenēs likās atspīdam zilai atblāzmai. Ārste apsēdās uz krēsla iepretim un saņēma manu roku, kā zinādama, ka tas varētu līdzēt.

Trīs gadi, kopš nebiju pelnījusi būt Lilitas Delrejas atvase.

Zināju, ka svešo domu plūsmai kaut kad vajadzēja pārtrūkt, tomēr, lai cik arī necenstos, lai cik biezu mūri priekšā centos nolikt, tas nenotika. Likās, ka peldu milzīgā okeānā pilnā ar nepazīstamu cilvēku prātojumiem, to iekšējiem monologiem vai attēliem. Katra doma teica ko citu, atšķīrās gan skaļums, gan emociju gammas, savukārt dažas nespēju saklausīt pat līdz sāpēm cenšoties. Turklāt visbiežāk tieši tas, ko nedzirdēju, bija svarīgākais un nepieciešamākais.

- Tas ir pilsētas austrumu daļā, - aizvērusi acis, čukstēju, cenšoties nepārtraukt vārdus, kurus biju beidzot pārtvērusi. Ievilku dziļu elpu un kādu mirkli koncentrējos tikai uz vienu vienīgo nepieciešamo prātu. Sajutu spēcīgu liliju smaržu, kas lika kņudēt degunam, tomēr neatrāvos. Centos saklausīt vēl kādu domu stīgu, kas varētu palīdzēt, kaut vienu pavedienu.

Silti pirksti satvēra manu plaukstu, kā atbalstīdami. Tas pieskāriens. Plauksta, kas vienmēr līdzēja tikt cauri milzīgajam mūrim, ko slēja baiļu pilnu cilvēku prāti. Likās, ka viņš sniedz savu enerģiju, lai es nepalaistu jau tā knapi satverto delreja prātu. Atbildēju pieskārienam, turot Leo plaukstu cieši savā tvērienā, un ar spēju galvassāpju atblāzmu, kas kā āmuriņi sitās galvas iekšienē, centos izgrūzt informāciju ārā no sameklētā prāta.

Pirkstu kauliņi palika balti, tomēr Leo turpināja mani turēt, tagad satverot arī otru plaukstu. Viņš drebēja, jutu ik muskulī atbalsojamies viņa elpu un asins dunoņu. Nē, es nedrīkstēju atlaist rokas; spēks, ko sniedza draugs, glāba, tomēr, vai ar to bija par maz?

Man aizcirtās elpa, juzdama arvien spēcīgāku pulsēšanu deniņos.

- Viņš zina, ka klausos. – Mana balss bija aizsmakusi, bet sirds sitās pret krūškurvi ar visu tās iespējamo spēku, cenšoties pavēlēt, lai pārtraucu meklēt. – Luiss zina, ka sekoju.

Lietainā iela, caur kuru visu laiku brāzās jūras nestie vēji, ik pa brīdim pazuda, ziņojot, ka Luiss Berijs – vienpadsmitais delrejs – cenšas pretoties manai spējai lasīt domas. Viņš ar visu spēku grūda nesen pacelto sienu, kas atdalīja mani no puiša, tomēr ik pa brīdim spēju saskatīt ēkas, cilvēkus un ceļus visapkārt, kad Luiss, paātrinājis soli, nesās cauri Īrlandes Republikas – bijušās Īrijas un Skotijas – ielām. Spēju just sirdspukstus, kas mijās ar manējiem, katru satraukto elpas vilcienu.

Uz pieres izspiedās sviedri.

- Vai vajadzētu pārtraukt? – Kārtera balss skanēja kā no tālienes, kaut viņš stāvēja tepat istabā, tikai pāris soļu attālumā. Es neļāvu viņam atrasties tik tuvu, cik Leo, jo baidījos, ka reihera daba varētu traucēt telepātiski ieraudzīt nepieciešamo. Leo zināja, ko darīja, viņš iemācīja rīkoties ar delrejas spējām, viņš bija vienīgais, kas spētu palīdzēt, un to nojauta visi.

- Kate, tu vari vēl turēt? – Eiverija satraukti vaicāja, un es uzreiz pakratīju galvu, jūtot, kā atirušās matu šķipsnas atlīp no sviedru klātā kakla. Zināju, ka drīz vien vairogs, ko visvecākais šīs paaudzes delrejs novieto priekšā prātam, būs uzsliets, un es vairs nevarēšu viņam piekļūt klāt. Tāpēc centos no viņa acīm saskatīt ik detaļu, kas varētu parādīt, kur puisis bija un, visbūtiskākais, kādēļ bēga. Lietus aizklāja skatienu, tas bija kā balts plīvurs it visam priekšā, tomēr nepadevos.

„Nelien, kur nevajag!” Tas bija pēdējais trieciens, ko spēju paciest no Luisa puses, kad, aizcērtoties elpai, tiku atmesta atpakaļ uz nelielo moteļa istabiņu. Man sareiba galva; atlaidusi Leo plaukstas, burtiski ietriecos dīvāna atzveltnē, cenšoties pie kaut kā pieķerties. Nespēju parunāt, viss kā miglā, joprojām redzēju pēdējo ainu no Luisa acīm, kad viņš neviļus palūkojās sānis, – plāksnīti ar ielas nosaukumu.

Kļūda. Viena vienīga kļūda un mēs jau atradāmies uz pēdām.

- Viņš ir Viktorijas avēnijā.

Tiklīdz pateicu atrašanās vietu, sākās rosība. Redzēju, kā Eiverija piespiež pirkstu pie auss, tā sazinoties ar pilnīgi visiem sešiem delrejiem, kuri šobrīd atradās galvaspilsētas Belfāstas ielās.

- Viktorijas avēnija, - Eiverija strauji nobēra, un pēc daudzbalsīgas „skaidrs” otrā galā, meitene atlaida nelielo mikrofonu, pati metoties pie durvīm, lai dotos uz minēto vietu. Paķērusi jaku, Eiva aiz sevis spēcīgi aizcirta durvis, atstājot mani, Leo un Kārteru vienus. Tomēr nepagāja ne minūte, kad redzēju no istabas izskrienam Kārteru. Es jau domāju, ka vajadzētu doties līdzi visiem, tomēr Leo roka pārāk uzstājīgi turēja sēžam, tā sakot, ka biju izdarījusi pietiekami.

- Kamēr mēs neizdomāsim veidu, kā domu lasīšana tev neatņems spēku, tu būsi tikai kā radars.

„Radars.” Iespurdzos, saprotot, cik ļoti šis vārds mani sajūsmināja un, savā ziņā, pat šokēja. Iedomājos, ka atrados uz mājas jumta, skenējot visu apkārtni un meklējot cilvēkus. Jā, es biju radars, kas spēja iekļūt faktiski visu cilvēku domās, ja vien pati to vēlējos un ja vien viņu prātus neaizsargāja kāda mākslīgi radīta siena. Tā diemžēl bija arvien biežāk manītā parādība. Tomēr bija arī pluss – ne tikai sabiedrība kļuva spēcīgāka, bet arī es, lai gan spēks ķermenī arī izsīka samērā ātri – lai varētu izvīties cauri kāda cita pretojoša delreja prātam, enerģija bija izzudusi kā izlietotai baterijai. Katru reizi radās sajūta, it kā būtu trīs četras stundas pavadījusi skrienot.

Galvas griešanās, ko iepriekš likos nemanām, tagad palika arvien spēcīgāka, un, lai varētu nofokusēt gan domas, gan skatienu, vajadzēja pielietot visu atlikušo spēku. Rīkle bija sausa un, kad centos norīt siekalas, tā likās kā smilšpapīrs.

- Ūdeni? – Leo izturējās tā, it kā lasītu domas. Varbūt viņš spēja saprast prātojumus no emocijām?

- Jā, lūdzu. – Puisis uzreiz pietrausās kājās un aiznesās uz virtuvi, kur vēl pirms pusstundas mēs visi sēdējām un baudījām pusdienas. Tad vēl nebija lietus, likās, ka drīz vien varēja no mākoņu maliņas izspraukties spožs saules stars. Taču viens zvans no Kovelrijas kundzes izmainīja visu.

Leo atgriezās pēc nepilnas minūtes ar gandrīz pilnu glāzi kristāldzidra ūdens. Pateicos, saņemot glāzi starp sastingušajiem pirkstiem, un ietrausos dziļāk dīvānā. Ar brīvo roku pievilku ceļus un atspiedu pret tiem zodu. Ūdens bija auksts, taču, lai gan pašai sala, iedots tika tieši nepieciešamais, atbrīvodams kaklu no vājās niezes un karstuma. Vēsā izjūta ielija ķermenī, taču šoreiz tas šķita patīkami, un es spēju uzreiz ļaut muskuļiem atslābt. Satraukums par to, vai visiem, kas devās pēc Luisa, būs labi, prātā bija tik un tā.

Leo iedeva segu, un es ietinos tajā kā mazs bērns tumšā ziemas dienā. Bērnībā tā vienmēr bija – ielīdu dīvānā pie televizora, lūkojos kādas filmiņas, dzēru siltu tēju vai kakao un, piekļāvusi kājas cieši klāt, ļāvu tētim sevi ietīt segā. Pēc tam faktiski vienmēr attapos savā gultā, jo biju aizmigusi televizora priekšā.

- Paldies, - nočukstēju, novietoju glāzi uz galdiņa un apliku sev ap pleciem brūngano audumu, kas apkļāvās ap ķermeni kā ērtas drēbes. Leo atkal sameklēja manu plaukstu un turpināja atbalstīt pat bez vārdiem. Augumā ieplūda saltas bailes par to, ka pārējie delreji varētu neatgriezties, un bija vienalga, ka jau pagājuši trīs mēneši pēc ielaušanās Tiesas namā, mūs tik un tā daudzi nīda. Tagad gan viss plūda mierīgāk, un neilgi pēc notikušā mūsu Aizstāvības biroji tika atvērti visās tuvākajās vietās pie Austrālijas, kā arī Japānā un dažās vietās ap Baltijas jūru, kā nekā tur bija Lilitas Delrejas dzimtene. Tomēr tik un tā visapkārt pasaulei aktīvi darbojās atjaunotās Policijas vienības. Jā, sākumā visi bija apmulsuši, nezināja, ko darīt, taču tad viss mainījās.

- Domā viņiem viss būs labi? – joprojām čukstēju, kā baidīdamās, ka kāds varētu mūs noklausīties vai uzzināt, ka te atrodos. Acis kādu laiku bija piekaltas pretējai sienai, uz kuras šobrīd rotaļājās mākslīgi radīts saules zaķīšu efekts, liekot izskatīties, it kā ārā būtu laba vasaras diena. Mūsu kopā savītie pirksti atslābināja. Uz skausta uzmetusies zosāda, kas bija parādījusies no bailēm un stresa nevis aukstuma, lēnām sāka zust, un tikai tagad pamanīju, ka Leo kreisās rokas īkšķis berza manus pirkstu kauliņus, kā cenšoties sasildīt.

- Jā, viņi vienmēr tiek sveikā, turklāt šoreiz tas ir nepieciešams itīpaši. – Biju pārliecināta, ka puiša debeszilās acis lūkojas manī, pārliecinot savu vārdu patiesumu. Mēs tagad bijām vēl vairāk iedziļinājušies jaunu delreju, reiheru, vendezu un umvendezu meklēšanā, zinot, ka tikpat ļoti pastiprinājusi drošību arī Policija. Itīpaši pēc tam, kad atklājām, ka vendezi ir sadalīti divās kategorijās – ar pieskārienu nogalināt un tikai uz laiku paralizēt spējīgie, kurus izlēmām nodēvēt par umvendeziem par godu Violetas Vendezas māsai Umai. Tagad Policija bija izlēmusi tvert ne tikai delrejus, bet arī pārējos enigmas pārstāvjus, jo tā izdomāja Florence Grīna – divdesmit piecus gadus jauna Sammeras asistente, kura neilgi pēc jūnija beigām bez jebkādiem jautājumiem ieņēma savas vadītājas vietu. Neviens neiebilda. Neviens nepretojās. Bija tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Atminējos, kā iepriekšējā reizē, kad Vīnē uzodām pēdas vecākajam reiheram Derilam, Stefans bez žēlastības tika sašauts. Asinis, brūce tuvumā miega artērijai. Pāris centimetrus pa labi un būtu jāmeklē jauns piektais delrejs. Kādēļ neviens neko neteica, kādēļ nemēģināja vienkārši mūs aizturēt – nezināju. Neviens nezināja.

Tā vienkārši bija jaunā kārtība.

Cauri pilsētas spalgajiem un dunošajiem trokšņiem atskanēja skaļš, bet īss pīkstiens, un, izraujoties no pārdomām un iztraušoties no segas, automātiski pielēcu kājās. Leo jau atradās soli priekšā. Viņš faktiski uzreiz piesteidzās pie galda, uz kura bija attēlota detalizēta pasaules karte. Aizķēros aiz segas, gandrīz nokrītot uz zemes un atsitoties pret galda stūri, tomēr pāris sekundes vēlāk nostājos blakus puisim, kurš jau darbojās ar ierīci. Sāns no trieciena pulsēja un vāji smeldza. Sarkani punktiņi kā jāņtārpiņi mirgoja viscaur kontinentiem, visvairāk skarot tieši Austrāliju, tās blakusesošās salas Okeānijā un Āzijas nomali, tomēr starp tiem sešpadsmit punktiem, kurus jau biju izstudējusi līdz nelabumam, viens īpaši spilgts apzīmējums iekrita acīs uzreiz.

Fēras apvidū bija apstiprināts, ka var atvērt Aizstāvības biroju.

- Nevar būt! – pārsteigti iesaucos, jūtot, kā rīkle viegli iekņudas, un Leo pieskārās pavisam jaunajam punktam valsts nomalē, vietā, kur bija Fēra.

Pārsteigti lūkojos, kā pāri pusei kartes tagad stiepjas ekrāns ar tekstu. Pašā augšā zem datuma un laika, norādīdams, ka raksts tika veikts tikai pirms pāris minūtēm, atradās virsraksts: „Enigmas iekaro pasauli: vai pie Fēras viss apstāsies?”

Piespiedusies pie galda sāna un jūtot satraukuma tirpas, kas uz mirkli nomāca pat bailes, steidzos lasīt tekstu.

„Šī gada 2. septembrī pulkstens 14:56 pēc Griničas laika Fēras apvidus mērs Džons Heilijs parakstīja līgumu ar Austrālijas galvaspilsētas Sevjeras delreju, reiheru un vendezu Aizstāvības (turpmāk – Aizstāvības) pārstāvi Leilu Kovelriju par Aizstāvības biroja atvēršanu Fērā. Kā komentē pilsētas mērs, biroja darbība tiks uzsākta oktobra otrajā pusē pilsētas bijušā tiesas nama A korpusā.”

Sajūsma bez žēlastības pārklāja visas negatīvās emocijas, pazudinot tās pavisam. Joprojām biju ieķērusies galda malā kā ar skrūvspīlēm, tam vajadzēja sāpēt, pirkstiem vajadzēja notirpt vai kaut izjust spēku, ar kādu turējos, tomēr nebija nekas. To vien darīju, kā lasīju tikko parādījušos tekstu atkal un atkal, iedziļinoties ikkatrā iespējamā detaļā, ko tas sniedza. Neatminējos, ka būtu veiktas kādas balsošanas Fērā, līdz manām ausīm tas vismaz nenokļuva, tomēr prieks bija neapšaubāms. Tas guldzēja augumā kā upe, un es sāku aiz laimes dīdīties, joprojām nespējot saprast, kas notika.

Tas likās nepatiesi. Pārsteidzoši, patīkami, tomēr sajūta augumā bija gaužām sirreāla, it kā būtu ieraudzījusi sniegu, kas laistos lejup karstā jūlija dienā. Fēra bija viena no daudzajām vietām, kur Policijas perēkļi pēdējā laikā neļāva mums pat pietuvoties robežām. Viņi mūs vēroja, gaidīja kā plēsīgs lauva savu medījumu; viņi cerēja, ka nokļūšu tik tuvu slazdam, lai notvērtu un nelaistu vairs ārā. Varbūt mūs vienkārši nogalinātu, tagad tā nebija problēma, kopš vadības krēslā atradās Florence Grīna. Tomēr tagad, kad tiks atvērts Aizstrāvības birojs, turklāt vietā, kur mēs nemūžam negaidījām, Policijai nekas cits neatliks, kā atstāt mūs mierā. Vieta, kur šķita, ka delrejus varēja sastapt vismazāk, tagad būs aizsargāta.

Es varēšu atgriezties mājās.

Sapurināju galvu, nespējot noticēt, ka tas bija noticis, un vāji iesmējos. Pēc mirkļa mani un Leo sajūsmas pilnie smiekli sajaucās kopā, radot pavisam citu gaidotni, kāda līdz šim te vēl nebija bijusi. Turpinām virpuļot kā lēnām krītošas sniegpārslas, apķērušies viens otram apkārt un acumirklī radās sajūta, it kā es būtu atgriezusies bērnības dienās. Vienmēr ir šķitis, ka šādi spēju nokļūt citā pasaulē, ka griežoties atveras portāls un vietu, kur nekad neesmu bijusi. Tagad šis ļāva mums iespraukties pasaulē, kur plūst vien miers un saticība. Taisnība sasniedz tos, kuriem to vajag, bet tie, kas to noliedza, tiek sodīti.

Nepamanīju momentu, kad jau sajutu sevi pievelkam Leo cieši klāt. Plakstiņi lēnām aizvērās, muskuļi kļuva tik viegli un brīvi. Pieslīdēju tikai soli tuvāk un manas sausās lūpas jau atradās pie Leo.

Es melotu, ja teiktu, ka par mums nebiju domājusi iepriekš. Trīsarpus mēnešu laikā likās, ka visus redzēju no pavisam cita skatu punkta nekā agrāk. Melns vairs nelikās tik melns, balts  tik balts, tomēr redzēt Leo lūkojamies manī ar šādu skatienu likās kā sapnī. Nekad iepriekš neredzēju šādas emociju nianses izpaužamies puiša sejā – viņš smaidīja vienmēr, kad ienācu istabā, smējās par jokiem, kas nebija smieklīgi. Vaigā bieži vien iegūlās pavisam neliela bedrīte tikai nedaudz zem dzimumzīmītes. Tikai tad ieraudzīju, kā mainās puiša acu tonis – no tīri debeszilām līdz kristāltīram okeāna ūdenim.

Tomēr, ko jutu es?

Cauri biezajām skropstām redzēju vieglu sārtumu Leo vaigos, kas ieplūda līdz ar katru sekundi, ko pavadījām tik tuvu. Viņa lūpas likās karstas un mīkstas kā vēl nekas iepriekš nejusts. Pagriežot galvu nedaudz uz sāniem, kāds garāks puiša mats noslīdēja pāri sejai un sāka maigi kutināt vaigu kaula apvidu. Pasmaidīju. Viņa elpa lika strauji cilāties krūtīm, kaut zināju, ka mana ķermeņa reakcija bija tāda pati. Ko gan puisis tagad domāja? Vai par to, cik tas varētu būt nepareizi? Par to, ka visu vajadzētu atstāt, kā ir? Zināju, ka nevienu muskuli nenoraustot varētu to uzzināt, tomēr neuzdrošinājos, baidoties no tā, ko varētu atrast Leo prātā.

Tikai nedaudz atliecoties, it kā mūsu magnētiskais spēks vienu otru vilka atpakaļ, un, plati smaidot, Leo nočukstēja:

- Man liekas, ka tev tiešām vajadzētu iemācīties likt vairogu savam prātam.

Atkal. Atkal kāds no delrejiem saklausīja, ko domāju. Tikai kādēļ tā?

Pagriezu galvu sāņis un ļāvu matiem aizsegt seju. Neliels mulsums ieskāva apkārtni, kaut tas nelikās traucējoši, tomēr drīz vien šī sajūta pazuda pavisam kā nebijusi. Vēros uz savām gaišajām zeķītēm un tikai pēc mirkļa pamanīju, ka biju sakrustojusi kājas, kā cenšoties noturēt stabilitāti.

Jau vēlējos ko atbildēt, kad atsprāga durvis un klaigājot iekšā ienesās bars. Likās, ka mežonīgi dzīvnieki cenšas nokļūt pāris slieksnim, balsis, te klusākas, te skaļākas, pārņema telpas, bet visam pa priekšu – Eiverija.

- Nesiet viņu iekšā! Ātri! – Eiva paspraucās mums garām, nemaz nepamanot klātbūtni, un ķerās klāt visu skapīšu revidēšanai. Durtiņas sitās ar blīkšķiem; bīdīšana, lamas. Šādu reakciju rezultātā sajutu spēju satraukumu pārklājam visas emocijas. Jautājumi slīdēja prātā kārtām, tomēr nevienu nespēju dabūt pār lūpām. Tikai pēc sekundes manīju, ka Leo vairs neatrodas man tuvumā un jau stāv pie ārdurvīm, kur pulcējās visi Luisa meklētāji. Pašu puisi gan nemanīju.

Centos ar acīm pārskriet pāri visu sejām, drīz vien viņu starpā pamanot Kārteru, kurš, sakodis zobus, tieši tajā momentā palīdzēja ienest sagumušu augumu. Tas puiša un Stefana rokās likās kā ļengana lupatu lelle. Bez dzīvības pazīmēm. Bez reakcijas. Ja kāds vēlētos, varētu piesiet striķīšus pie smagnējā auguma locekļiem un raustīt kā marioneti. Tikai, kad viņi atradās pāris metrus no manis, pustumsā pamanīju, kurš tas bija.

Džejs.

Eiverija uzgrūdās manam plecam un jau steidzās pie visiem, baidoties, ka līdz viesistabai puisis nespēs izvilkt. Viņa galva karājās nedaudz uz sānu, varēja domāt, ka viņš bija bezsamaņā, un es par to nešaubījos. Neizskatījās, ka šādā stāvoklī puisis varētu būt pie samaņas, turklāt ievainojumi tieši to apstiprināja. Redzēju, kā pāri ādas jakai stiepjas vairākas šāvuma vietas, viena pat ļoti tuvu sirdij. Trīs vai četras atradās vēdera apvidū. Kā gan kāds varētu izdzīvot pēc šādām traumām? Redzēju, kā sekli cilājas Džeja krūtis un no viņa mutes ik pa brīdim izspraucas sauss, kluss gārdziens.

No stinguma mani izrāva tikai Eiverijas asais brēciens:

- Ko tu stāvi kā miets?! Ej sameklē vismaz pārsējus!

Nevajadzēja teikt divreiz, kad kā asa bulta aizraucos vannasistabas virzienā. Īsti nezināju, kur ko meklēt, nezināju arī, vai mums vispār bija tādu priekšmetu, tomēr cerēju. Gaisma negaidot apžilbināja, un vajadzēja mirkli, lai spētu izprast aprises telpā. Vanna, duša, izlietne, spogulis. Skapītis netālu no ieapaļā spoguļa tika pamanīts faktiski uzreiz, tomēr likās, ka muskuļi nevēlas reaģēt, un klāt piekļuvu pēc neiedomājami ilga laika. Tikai tad sapratu, kas bija noticis.

Džejs bija sašauts. Džejs – mūsu otrais delrejs, mūsu jokdaris, Emmas mīļotais – lēnām aizgāja no šīs pasaules.

Nespēju aptvert, ka kādreiz dzīves laikā vajadzēs piedzīvot kāda nāvi savā ģimenē. Visi delreji bijām kā ģimene, zināju, ka mūs tvers, ievainos un mocīs, tomēr zaudēt kādu likās nereāli. It īpaši, ja trakākajam tvarstīšanas kultam vajadzēja būt galā. Sammera bija mirusi. Tagad viss griezās pareizajā virzienā, viss normalizējās.

Līdz šai dienai.

Visu saturu izbērusi uz vannasistabas grīdas, galu galā atradu paciņas ar meklētajiem apsējiem. Necentos visu salikt atpakaļ, ar labo kāju nejauši aizspēru kādu kastīti līdz pat durvīm un no tās izbira vates pikuči. Satvērusi rokā gaišos pārsējus, metos gaitenī, kur joprojām risinājās neliels haoss. Džejs bija izguldīts turpat ceļa vidū, viņa vaigam atbalstoties pret auksto grīdu un rokām un kājām izplestām kā jūraszvaigznei. Tikai tagad, būdams gaismā, ieraudzīju, cik viss patiesībā bija slikti. Nē, tās nebija vidēji piecas lodes uz puiša ķermeņa. Viņa krūtas caurumoja pāris duči asiņojošu caurumu, duči nāvējošu brūču, kuru dēļ neviens nespētu izdzīvot, arī delrejs ne. Tomēr Džejs te vēl bija. Viņš elpoja, sirds pukstēja kā vienmēr.

Kā?

Noslīdēju uz zemes, spēcīgi atsitot ceļus, tomēr izlikos nejūtot mirklīgās sāpes caurvijam nervus. Eiverija centās iepildīt šļirci ar Īlijas šķīdumu, tomēr drebošās rokās radīja iespaidu, ka viņa nevarētu pat satvert pildspalvu, ja vajadzētu. Kā vēloties palīdzēt, pieslīdēju, cik vien tuvu spēju un ar plaukstām aizspiest visvairāk asiņojošo brūci – tieši zem atslēgas kaula. Siltums zem pirkstiem likās paliekam vājāks, asinis spraucās ārā tik un tā, un es nezpēju padarīt itin neko.

Džejs smagi elpoja.

- Dariet taču kaut ko! Jebko! – iebrēcos, aizlūstot balsij. Tomēr zināju, ka bija jau par vēlu. Vai var izglābt balonu, kurš tik daudzās vietās ir caurdurts? Puksti zem plaukstām palika arvien vājāki, līdz jutu tikai savu asins cirkulāciju un vairs neko. Emma, kura visu laiku bija satvērusi puiša labo roku dzelžainā tvērienā, nebeidza murmināt:

- Viss būs labi, viss būs labi. Turies, lūdzu... – Uz riņķi. Atkal un atkal kā iestrēdzis ieraksts. Zilganais škidrums tika iesūkts caurulītē un pēc pāris sekundēm Eiva ieslidināja adatu zem Džeja ādas rokas locītavā, tomēr moments bija nokavēts. Pēdējais elpas vilciens ļāva Džejam izpūsties kā balonam un viņš sastinga. Eiverija centās vēl ko darīt – šķīdums tika ievadīts vēl divas reizes, līdz mūsu glabātajā konteinerā palika vien neliela, zila strīpiņa. Tomēr viņu tas neuztrauca.

Likās, ka sirdī iedūrās simtiem mazu duncīšu, kas turpināja mocīt ķermeni un dvēseli, sakot, ka cīņa vēl nebija galā. Pacēlu rokas no sastingušā Džeja, kaut šķietams magnētiskais lauks tās vilka atpakaļ un bezspēcīgi saliku tās klēpī. Ar acs galu redzēju, kā Eiverija mēģina veikt puisim sirds masāžu un elpināšanu, tomēr pēc kādas minūtes Leo uzlika roku uz viņas pleca, tā pasakot, ka viss beidzies. Emma no raudāšanas sāka rīstīties, un arī es sajutu sāļumu acs kaktiņos. Pilnīgi visi klusēja, vairāku sejā nevarēja redzēt ne emocijas atblāzmu, kas ļautu izprast katra domas. Šoreiz nespēju noturēties un ar sāpju pilnu rāvienu iekļuvu Eiverijas samudžinātajā prātā.

Redzēju tikai vienu attēlu, lai saprastu, kas notika. Tikai vienu zibsni emociju pilnajā domu drūzmā, lai iegūtu atbildi uz prātā plūstošo jautājumu. Pie ceļiem pieskārās ugunskarsta asins plūsma, tomēr neizkustējos pat no vietas.

Smīns Florences Grīnas sejā un caururbjošs šāviens troksnis. Sievietes sejas izteiksme, acus skatiens vēstīja tikai vienu – ja mēs nepadosimies, viņa to izdarīs mūsu vietā. Cīņa sākās tikai tagad.