Delreju cīņa: PROLOGS

PROLOGS.

***

2047. gads

125 gadi pirms notikuma.

Rudens.

Bija dzirdama rāma elpa tumšās telpas neredzamajā stūrī. Cauri loga rūtīm ik pa brīdim zibsnīja spoži zibens uzplaiksnījumi, kas vēso, šķietami tukšo telpu padarīja spokaini baltu, tomēr atskanošie sirdspuksti bija pārāk rāmi, lai domātu, ka malā sēdošais bērns baidījās. Nebija itin nekāda skaņa, izņemot pērkona dunoņa aiz loga un vienmērīgā elpošana, kas, ja kāds pēkšņi izlemtu ienākt istabā, nemaz nebūtu saklausāma. Persona, sēdēdama uz zemes un pievilkusi sev cieši klāt ceļus, nepārtraukti lūkojās uz aizvērtajām, tumšajām durvīm. Neviens nenāca, neviens nevēlējās ierasties pēc viņas, neviens nevēlējās atrast meiteni un aplikt rokas viņai apkārt siltā, mierinošā apskāvienā.

Neviens.

Trīspadsmitgadnieces seja tika piespiesta pie ceļiem brīdī, kad viņa juta, ka drīz vien no acīm izsprauksies pirmās karstās asaras. Viņa savā ziņā priecājās, ka neviens nespēj redzēt, kā meitene raud, tomēr vientulības sajūta nepameta sirdi, lai kā viņa necentās to novērst. Pāri meitenes šaurajiem, kaulainajiem pleciem slīga taisni, rudi mati, kas viņas trauslo ķermeni apņēma spožā, karstā uguns liesmā, ko nespēja apdzēst ne ūdens, ne gaiss, ne kas cits no šīs pasaules. Tomēr, lai cik aizsargāta meitene jutās parasti, šobrīd viņai likās, it kā atrastos zem klajas debes, kur jebkas spēja tikt klāt. Uguns bija apdzisusi.

Aiz aizvērtajām durvīm pirmo reizi vairāku stundu laikā atskanēja rosība. Meitene pacēla sasārtušās acis, kaut zināja, ka tā nevarēja būt viņas māte, kas šobrīd saldi gulēja blakusistabā, tāpat mājās nevarēja būt ieradušās arī vecākās māsas un brāļi. Viņi šobrīd atradās kādā piektdienas pasākumā, ko rīkoja pilsētas svētku dēļ, jo, paveroties slikti apgaismotajā pulkstenī uz pretējās sienas, sarkanmate redzēja, ka rādītāji bija pavērsušies tikai uz skaitļa vienpadsmit. Bija tikai vienpadsmit. Tas bija pārāk agri, lai viņi būtu jau mājās.

Tomēr meitene tik un tā pietrausās kājās, jūtot, kā tirpst pēdas un potītes ejot izejas virzienā. Viņa lēnām pavēra durvis, dzirdot, kā cauri stindzinošajam klusumam atskan klusa, bet velkoša čīkstēšana, kas uz rokām lika parādīties drebuļiem un zosādai, aukstai un stindzinošai.

- Leslij? – viņa nočukstēja, lūkojoties gaiteņa aklajā tumsā, ko neapspīdēja itin nekas. Soļi, kas pirms mirkļa skanēja, apklusa, it kā persona censtos ielavīties mājās citu nemanīta. Meitene juta milzīgu, sāļu kamolu kaklā, kas jaucās ar norītajām asarām, tāpēc uz kādu mirkli nespēja pakustēties, baidoties, ka tas varētu būt zaglis, kurš tūlīt uzbruks viņai. Notvers jaunieti un aizvedīs uz vietu, kur viņu nemūžam neviens neatradīs.

Viņa jau vēlējās atkāpties, tomēr spēja vēlme noskaidrot, kurš stāvēja tumsā, ņēma virsroku, un meitene pastiepa sastingušo roku uz sānu, lai atrastu turpat esošo gaismas slēdzi, tomēr, pirms viņa paspēja to nospiest, meitene ar pirkstu galiem uzdūrās kādas personas siltajam sānam un iekliedzās. Neaptverot, kas notika, karstas rokas satvēra viņu, ievelkot meiteni nelaužāmā tvērienā. Viņai aizrāvās elpa, bet tad atskanēja kārtējais spalgais kliedziens, ko acumirklī pārtrauca milzīga plauksta, kas piespiedās pie meitenes pavērtās mutes. Panika brieda arvien vairāk un vairāk ar katru sekundi, tomēr sarkanmates augums palika ieslodzīts starp spēcīgajām rokām, lai kā viņa necīnītos. Pērkona dunoņa likās paliekam klusāka, tagad bija dzirdāma tikai sirds skaļā joņošana krūtīs, bet galvā pulsēja straujas, spiedošas asinis.

Šausmas, kas plosījās meitenes prātā, tika pārtrauktas strauji, kad no tumsas dziļumiem atskanēja klusa ķiķināšana, drīz vien pāraugdama skaļos, daudzbalsīgos smieklos. Uzreiz spēcīgais tvēriens atslāba, un, izlauzusies no sava brāļa rokām, meitene dusmās atkāpās pāris soļus uz aizmuguri. Tagad viņa redzēja tumsā zibam piecus acu pāris, kas pārmaiņus lūkojās te uz viņu, te uz pārējiem, tomēr izsmejošā izteiksme nepazuda ne mirkli. Atradusi gaismas slēdzi, beidzot priekšnamā tapa gaišs, un bija saskatāmas jauniešu smieklu sasārtušās sejas. Beidzot meitenes sirds pārstāja joņot, iepriekš it kā cenšoties izrauties no krūtīm, un viņa sajuta pēkšņas dusmas plosāmies ķermenī.

- Eu, Sammera! Neapvainojies! – meitene dzirdēja sava septiņpadsmitgadīgā brāļa Saimona balsi, kad viņa kā viesulis ienesās savā istabā, ar visu spēku aizcērtot durvis un ļaujot telpai ieslīgt tumsā.

- Tas bija tikai joks, māšel, - tagad runāja Dženija, māsa, kurai tik tikko apritēja divdesmit viens gads, tomēr Sammera, atkal sakņupusi istabas stūrī un atbalstījusi galvu pret gultas malu, neklausījās savu trīs māsu un divu brāļu atvainošanās vārdos, zinādama, ka šī nebija pēdējā reize, kad tā notiks. Tā bija mūždien - brāļi mēdza izdomāt nežēlīgus jociņus pret savu jaunāko māsu Sammeru, nebaidīdamies, ka tas varētu aizskart meiteni līdz pašiem sirds dziļumiem. Viņus neuztrauca nekas, jo jaunākā māsa nespēja aizstāvēties, nespēja dot prettriecienu, kas varētu ko mainīt. Viņai bija tikai trīspadsmit, tikko pabeigusi septīto klasi, meitene saplūda līdz ar pūli, nevēloties izcelties ne par kripatu, kaut meitenes matu dēļ jaunā Lilitas Delrejas atvase bija kā lāpa visdziļākajā tumsā.

Sammera pielēca kājās un, saņēmusi pēkšņu drosmes pieplūdumu, pienesās pie durvīm un atrāva tās vaļā, gandrīz ietriecoties Dženijas un Leslijas augumos, kas nobloķēja meitenes ceļu. Viņa juta drosmi pateikt visu, ko viņa domāja, tomēr Sammerai vajadzēja pāris sekundes, lai sakopotu vārdus un izpļautu pār lūpām.

- Varbūt brīdī, kad jūs nomirsiet, tas arī būs joks!

Aizcirtusi durvis, jaunā meitene sakņupa turpat pie durvīm, nedzirdot, kā noskan soļi, kad visi aizgāja no dežūras otrpus sienai, jo meitenes klēpī jau pilēja milzīgas, sāļas un karstas asaras, apdedzinot viņas vaigus koši sarkanus.