Delreju paslēpes: EPILOGS

EPILOGS.

***

14 gadi pirms notikuma.

                                                                                

Rudens.

Pāri Fērai lija auksts, rudenīgs lietus, kad mājās no parka, kurā visu dienu spēlējās desmitiem bērnu, atgriezās jauna sieviete ar viņas piecgadīgo meitu. Viņas bija nosalušas, varēja redzēt, kā, piespiedusi mazo meiteni sev cieši klāt zem jakas, jaunā sieviete dreb pie visām miesām, cenšoties saglabāt siltumu, kas tagad likās pilnīgi izgarojis. No mātes gaišajiem matiem pilēja iesūkušās lietus piles, pie durvīm atstājot ūdens peļķi, bet prātā traucās tikai divas tramīgas domas – „kāpēc viņa nepaņēma lietussargu” un „vai meita pēc šādas lietusgāzes nesaslims”. Abas atradās drošā vietā zem lieveņa jumtiņa, bet aiz viņu augumiem gāza lietus, kas izskatījās gandrīz balts, neļaujot saskatīt pat desmit metrus uz priekšu.

- Kur ir tās atslēgas? – jaunā sieviete šņāca, meklēdama kaut kur somā iemesto elektronisko karti, līdz beidzot to atrada, ļaujot sev un mazajai meitai nokļūt sausumā un siltumā. Tiklīdz tika atvērtas divstāvu mājas durvis, mazā meitene, kura visu laiku bija piespiedusies pie mātes auguma, iztrausās no drošā un sargājošā tvēriena, ieskrienot mājīgajā miteklī, kur viņu jau gaidīja tēvs.

- Atkal aizmirsi lietussargu? – vīrietis ar smīnu uz lūpām vaicāja savai sievai un noķēra gaišmataino meitu, kura jau bija pieskrējusi klāt.

- Nesaki neko, lietus sāka gāzt negaidīti – mēs pat nepaspējām paslēpties, - sieviete nedaudz īgni attrauca, novelkot no pleciem pilošo vējjaku un pilnīgi izmirkušo sārto šalli un nometot turpat uz pakaramā. Sieviete strauji novilka apavus, lai varētu aiznest visu žāvēties uz vannasistabu. Vīrietis pasmīnēja, un, pacēlis savu meitu vēl augstāk, lai varētu smaidīgajai meitenei ielūkoties sejā, vaicāja: – Nu ko, Katrīn, gāja jautri?

Meitenīte tikai māja ar galvu un bez apstājas smalkajā bērna balsī stāstīja par to, ko bija piedzīvojusi. Par smilšu pilīm, par lellēm, ar kurām viņa rotaļājās. Par paslēpēm, ko spēlēja ar citiem, un to, kā sāka līt lietus un izjauca viņas smilšu pili. Tēvs klausīdamies aiznesa runīgo meiteni līdz viesistabai, kur nolika viņu uz dīvāna un, joprojām mādams ar galvu, sāka vilkt nost izmirkušās drēbes.

- Un es ieguvu jaunus draugus, spēj iedomāties? – meitene, pārtraukdama tēva darbību, piecēlās kājās un sāka lēkāt pa dīvāna virsmu, gaišajām matu sprogām lēkājot līdz ar viņu. Vīrietis tikai turpināja priecāties par katru lietu, ko meita pateica, dzirdot, kā aiz loga nodun spēcīgs un dobjš pērkons, atnācis līdz ar lietu.

Viesistabā beidzot ienāca sieviete, kura ar dvieli susināja slapjos matus un apsēdās blakus sajūsminātajai Katrīnai, smaidot un priecājoties tikpat daudz, cik to darīja vīrs. Meitenīte turpināja runāt par spēlēm, ko ar pārējiem bērniem spēlēja, par to, ka viņa vēlas jau tagad atgriezties, taču meitenes mātei vajadzēja pateikt, ka ir pārāk slikts laiks, lai ietu ārā, un viņa uzreiz sapīka. Kad sieviete pateica, lai aiziet pārģērbties, Katrīna uzreiz atkal atplauka un, nolēcot no dīvāna, jau skrēja uz savu istabu.

Telpā palika tikai abi vecāki, un uzreiz, kā meita aizgāja, iestājās pilnīgs klusums, ko pārtrauca tikai lietus skaļā sišanās pret asfaltu un negaisa radītais troksnis. Sieviete pārstāja žāvēt matus un nolika balto dvieli sev klēpī, zinādama, ko vīrs teiks. Lai izvairītos no gaidāmās sarunas, viņa centās turpināt meitas teikto:

- Pārkeri bija ieradušies parkā ar saviem bērniem. Leo un Ellenu. Nevaru burtiski aptvert, viņi taču jau veselu mūžību nebija tur bijuši. – Pērkonam iedunoties līdz ar zibens šautru, kas iezīmēja visu debess malu baltu, vīrietis pamāja ar galvu:

- Visam pienāk pirmā reize.

Tomēr šī saruna neturpinājās ilgi, kad jau atkal iestājās nedaudz mulsinošs klusums. Varēja dzirdēt, kā otrajā stāvā skraida viņu meita, klaigājot kaut ko saistītu ar drēbēm un ķemmēm, ko viņa centās atrast. Mirkli vīrs un sieva iesmējās, dzirdot sajūsmu meitas balsī, tomēr tas arī bija īsi, izplēnējot jau pēc pāris sekundēm.

- Izabella, mums... – viņš tikai paspēja atvērt muti, kad blondīne pacēla roku, apturēdama vārdus.

- Nē, mēs to nedrīkstam darīt, Mark. – Viņā iezagās šaubas, ko nespēja pārtraukt pilnīgi nekas. Izabella nekad neatbalstīs vīra ideju, ko viņš jau simtiem reižu šo piecu gadu laikā bija izteicis. – Vai tu spētu mūsu bērnam pateikt ko tādu, kas pilnīgi izbojātu viņas dzīvi? – Sieviete, cerīgi ieurbusies Marka sejā, kā gaidīdama, ka viņš beidzot būs mainījis domas un piekritīs sievai, tomēr valdīja pilnīgs klusums, un atbilde nesekoja. Iepriekš esošais labais garastāvoklis pazuda kā nebijis. „Nevarēja būt, ka viņš vēlējās nodarīt ļaunu Katrīnai?” Izabella tramīgi domāja, joprojām lūkojoties viņa sejā, taču vīrs neatbildēja, kas lika sievietei krūtīs parādīties sūrstošam caurumam. – Tu tiešām to darītu?

Vīrietis, nodūris skatienu, redzēja sievas acīs ciešanu pilnas asaras, tāpēc pastiepās un ievilka viņu ciešā un siltā apskāvienā. Marks ļāva Izabellai raudāt, nesakot ne vārda, un tikai vēlāk, kad dzirdēja vieglus soļus otrajā stāvā, maigi satvēra viņu aiz sejas, ielūkojoties acīs, kā cenšoties pateikt, ka viss, ko sacīs, būs pilnīga taisnība.

- Es nemūžam neko tādu negribēju. Bet agri vai vēlu kāds viņai to pateiks, saproti? Vai tad nebūtu labāk, ja to izdarītu mēs?

- Nezinu, es tiešām nezinu...

- Saproti, es jūtu, ka viņa varētu mainīt cilvēkus. Katrīnai ir dotības, kas, pareizi lietotas, varētu kļūt par spēcīgu efektu defekta vietā, kā to domā visa pasaule, tu tā neuzskati?

Jautājums palika karājamies gaisā, kad viesistabā ienesās piecgadīgā meitenīte un ielēca pa vidu vecākiem, pārtraucot sarunu uzreiz. Tas uzreiz nomainīja garastāvokļa paleti, sākot abiem smaidīt un smieties līdz ar bērnu. Uz uzdoto jautājumu Izabella neatbildēja, un vēlāk abi jau izlikās aizmirsuši sarunu, kas viņiem risinājās iepriekš, nemaz nepadomādami, ka Markam varētu būt taisnība.

Defekts reizēm arī ir pārvēršams par efektu, un tas galu galā varētu mainīt pilnīgi visu.