Delreju paslēpes: ASTOŅPADSMITĀ nodaļa

ASTOŅPADSMITĀ nodaļa.

***

11 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Sēžot dīvāna pašā stūrī, pievilku gandrīz veselo kāju cieši klāt, it kā cerēdama sevi šādi saturēt kopā. Ārā joprojām bija nakts, brīdī, kad Kārters gāja modināt Eiveriju un Amēliju, pamanīju, ka ciparnīca rādīja vien pusstundu pāri pusnaktij. Atbalstīju zodu pret celi, vēloties pazust no šīs vietas, un uz mirkli aizvēru acis, jūtot cari atvērtajam logam plūstam vēja maigo pieskārienu, kas vēsi aizvijās aiz kakla. Patīkami noskurinājos, beidzot sajuzdamās svaiga un mundra. Varbūt galu galā pat sākšu domāt loģiski. Palūkoties uz katru, manīju Amēlijas rokās nedaudz paplukušu grāmatu „Romeo un Džuljeta”, no kuras līda ārā balta grāmatzīme; grāmatu viņa noteikti lasīja pirms iztraucējām ar manu sapni.

- Še, - Amēlija asi iespieda man rokā baltu tējas krūzi, it kā domādama, ka nespēšu to noturēt; no tases vijās spēcīgs piparmētru aromāts. Vēl svaigāk. Vēl patīkamāk.

- Tātad, - klusumu pārtrauca Eiverija, apsēžoties uz dīvāna malas, - tu gribi teikt, ka Lilita savā dienasgrāmatā ir ierakstījusi ko tādu, kas ir nepieciešams Sammerai?

Viegli pamāju ar galvu, padzerdama mazu malciņu atsvaidzinošās dziras, kas apdedzināja rīkli, taču lika ieplūst mundrumam visās ķermeņa daļās.

- Lai... Lai ko? – Kārters turpināja jautājumu, mazliet paraustīdams plecus, it kā joprojām neticētu tam, ko dzirdēja. Kurš gan ticētu? Es to nosapņoju, turklāt nespēju pierādīt, ka tas, ko redzēju, bija taisnība. Pat tad, ja tam ticētu no visas sirds.

- Nezinu, - atzinos, nespēdama paskatīties ne uz vienu. – Bet viņa izskatījās izmisusi, kad burtiski uzbruka Leslijai. Tas nozīmē, ka tajās lapās ir kas ļoti svarīgs.

Neviens pat nepaspēja acis pamirkšķināt, kad viesistabā ienesās Karloss ar datora plāksnīti rokā. Pilnīgi visi, arī es, pievērsās puisim, kas neizskatījās īpaši apmierināts ar uzzināto informāciju. Bet varbūt tieši otrādi?

- Nu? – Eiverija, nespēdama izturēt klusumu, nošņācās. Noliku krūzīti uz galdiņa, to vien vēloties, kā zināt, ko Karloss bija atradis. Puisis, atspiedies pret sienu, aplūkoja visus.

- Nezinu, vai tā ir laba, vai slikta ziņa, bet Lilitas dzimtas kokā es atradu meiteni vārdā Leslija, - viņš ieturēja pauzi, - un arī vēl vienu, ko sauca Linda.

Es to zināju jau kopš brīža, kad pamodos no sapņa – tas bija pilnīgi reāls. Zināju, ka eksistē Leslija un to, ka Sammera meklē mātes dienasgrāmatas iztrūkstošās lapas. Uzreiz apmierināti sakustējos, kuru katru brīdi gatava smaidīt kā maija saulīte.

- Leslija ir Sammeras māsa, - Karloss turpināja, īpaši uzsvērdams vārdu „ir”, un pameta skatienu manā virzienā, kā sacīdams: „Šī ir tikai viena sakritība.”. Es tam nepievērsu uzmanību, jo jau jutos kā uzvarētāja, kaut man nebija ne jausmas, kādu balvu iegūšu.

- Un Linda? – Amēlijas balss izklausījās vēl smalkāka nekā iepriekš, it kā viņai būtu bail no tā, ko atklās.

- Viena no divpadsmit šī brīža Delrejām. – Karloss pacēla spožo ekrānu sev pie sejas, lai vēlreiz varētu izpētīt informāciju. – Precīzāk – Linda ir Leslija.

Es melotu, ja teiktu, ka nebiju šokēta par to, ko teica puisis, kaut dziļi sirdī zināju, ka šāds būs iznākums. Frāzes, kas atkal un atkal skanēja galvā, teica - Leslijai – Sammeras māsai – bija kāda dziļa saistība ar Lindu. Es pat jutu, ka viņas varētu būt viens cilvēks, viena persona, taču, kad to pateica skaļi, neatlika nekas cits, kā pārsteigumā noelsties, un izskatījās, ka tā notika ar it visiem šajā istabā. Šoks strāvoja kā elektrības lādiņš pa vadiem, bet saspringtais klusums lika visiem vien vērties vienam otrā, kā cerot saņemt paskaidrojumu uz jautājumu – kāpēc to redzēju sapnī.

- Un tas nav viss, - Karloss gandrīz čukstus teica, liekot visiem atkal pievērsties viņam, nespējot iedomāties, ka varētu būt vēl kas šokējošāks par to, ko viņš tikko teica. – Leslijas meita, kura ir ierakstīta dzimtas kokā, ir adoptēta un tieši pāris dienas pēc viņas astoņpadsmitās dzimšanas dienas Leslija esot it kā nomirusi.

- Drīzāk viņa vienkārši esot iemiesojusies meitā, lai nekad nevarētu novecot, - automātiski izmetu, jau zinot, ka tā atkal būs patiesība. Viss pamazām sāka skaidroties, taču nesapratu, vai biju ar to apmierināta, vai tieši pretēji. – Kādam ir plāns, kā atgūt Lilitas dienasgrāmatu?

Visu sejas automātiski vērās manī kā uz kādu jukušo.

- Neviens nav teicis, ka mēs to darīsim, - Eiverija sašutusi teica, atbīdoties no suvenīru pilnā skapja, kur vienā no plauktiem atradās aizvērta rotaslietu lādīte. – Un nemaz nedomā to darīt viena. Tu jau zini, kas notiek, ja neklausa vecākos.

Kā ar mājienu, Eiva ar acīm ieurbās manā ieģipsētajā kājā, kas atradās atstutēta pret krēslu. Pagriezu galvu pret Kārteru, cerot, ka saņemšu atbalstu, kā nekā, tieši viņš sniedza pirmo informāciju par dienasgrāmatu, bet vienīgais, ko ieguvu, bija rūgts atraidījums.

- Eiverijai ir taisnība, - puisis negribīgi teica. – Mums vajag atrast atlikušos trīs...

- Divus, Linda atkrīt, - Amēlija nočiepstēja.

- Jā, divus, un jāizdomā veids, kā palaist informāciju par to, ka Sammera ir ļaunā Delreja, - Eiverija pabeidza.

Nopūtos, jau tagad juzdama zaudējuma rūgto garšu, un nolaidu kājas uz zemes.

- Starp citu, atvainojos par tēmas maiņu, bet, - Kārters pārsteigti ielūkojās manā sejā, - kā tu varēji ieskriet manā istabā, ja jau tev ir lauzta kāja?

- Laikam injekcija sāk iedarboties, - paraustīju plecus un piecēlos kājās, lai varētu doties atpakaļ uz istabu. Neviens vairs neko neteica.

Brokastīs mums atkal bija omlete, taču šoreiz es to ēdu nevis tikai lūkojos, nespēdama pagaršot ne kumosiņu.

No paša rīta ieradās ārste, kura pārbaudīja manus savainojumus. Pēc manis teiktā, tie bija pilnīgi sadzijuši, jo, kad lūkojos spogulī, ik brūce izskatījās desmitiem reižu labāk. Pat zilumi, kas iepriekš šķita kā iegravēti uz mūžību, tagad palika vien dzeltenīgi zaļa atblāzma no piķa melnajiem pleķiem uz ādas. Iepriekš teicu taisnību – plaukstas locītava bija atlabusi, it kā kritiena nebūtu vispār, tāpat arī lauztā kāja. Tajā pašā rītā ģipsis tika noņemts un es spēju gan paiet, gan paskriet, turklāt rokas dēļ ēst brokastis varēju jau kā pilnvērtīgs cilvēks – turot nazīti labajā, bet dakšiņu kreisajā rokā. Pa logu spīdēja spoža pēcpusdienas saule, metot uz galda dzltenīgi baltus gaismas kūļus, taču brokatotāji bija vien četri. Eiverija, Amēlija, Sems un Stefans devās uzzināt Filipa Makenzija – ceturtā Delreja – dzīvesvietu jau pirms pamodos.

Sagriezu pēdējo omletes gabaliņu uz pusēm un asi uzdūru vienu uz dakšiņas. Labsajūtā izkustināju sadzijušos kājas pirkstus, kas joprojām šķita nedaudz stīvi.

- Tātad šodien mums ir treniņš? – Klusumu pārtrauca Džejs, pat nepaceldams acis, lai ieskatītos kādam sejā. Likās, ka viņš to jautā tikai tādēļ, lai tiktu iesākta jelkāda saruna nevis, ka viņu tas interesētu.

- Eiva tā teica, - atbildēju, joprojām gremodama omleti. – Tikai jāsagaida viņa mājās.

Pamanīju, ka Emma, kura sēdēja blakus Džejam, tagad rokās jau turēja plūmi, tā paziņojot, ka sāļo ēdienu jau apēda, kaut šķīvis joprojām atradās viņai priekšā. Izskatījās, ka meitene nedomā to aiznest uz trauku mazgājamo mašīnu.

- Starp citu, cik ilgā laikā tu apguvi Delreju lietu? – man paspruka pirms vēl spēju apdomāties, tāpēc pēc sekundes iekodu lūpā.

- Četru mēnešu laikā, - Džejs neitrāli izmeta, un es gandrīz aizrijos. Četri mēneši? Mans pusotrs gads burtiski nobālēja viņa priekšā vēl vairāk nekā iepriekš, kaut zināju, ka tā jau biju smags gadījums Delreju vēsturē.

- Man vajadzēja divus gadus, - Emma mazliet kaunīgi teica, knibinoties gar plūmes īso kātiņu. – Un cik tad tev? Šķiet, ka pirmajai tas nieks vien.

Nevēlējos atbildēt uz jautājumu, kaut pati biju vien vainīga par aizsākto tēmu, tāpēc knapi izdabūju vārdus pār lūpām:

- Pusotru gadu.

Nodūru acis uz pārpalikumiem šķīvī, ko pastāvīgi bīdīju apkārt ar dakšiņas sudrabotajiem zariem, vēloties uz mirkli izgaist vai vismaz paņemt pasacītos vārdus atpakaļ. Dzirdēju Džeja gandrīz histērisko spurdzienu, kas atskanēja, tiklīdz viņš nometa galda piederumus uz šķīvja.

- Tu taču joko, vai ne? – puisis cerīgi vaicāja, ar jūtamu smaidu sejā, taču es pat nereaģēju, līdz Džejs saprata, kas tas nebija joks.

- Es to izdarīju, kad mani gandrīz noķēra Policija, - nočukstēju, it kā gribot, lai neviens to nesadzirdētu. – Redzēju, kā Leo un viņa māsa attālinās un manī iezagās panika.

Nepamanīju brīdi, kad atskanēja kluss pakšķis, milzīgai asarai iepilot šķīvī un atsitoties pret malu. Iedomājoties vien par to, kas bija noticis, gandrīz iekšēji pamiru. Kāpēc man vajadzēja to teikt?

Pielēcu kājās, atkal gandrīz apgāzdama krēslu un, cik vien ātri varot, izmetos no virtuves, skriešus nesoties augšup pa kāpnēm uz istabu. Pie pēdējā pakāpiena aizķeros un smagi nokritu uz zemes. Uzreiz pa nerviem izšāvās vājas sāpes, kuras acumirklī apsīka vēl pirms paspēju piecelties kājās, un turpināt ceļu.

- Kate! – aiz muguras sauca Kārters.

- Vari uz mirkli atstāt mani vienu? – jūtot asaras ritam pār vaigiem, lūdzu, ieskatoties tieši puisim sejā. Redzot izmisumu, sāpes un bailes par to, kas notiks, viņš pamāja ar galvu un pagriezās, lai ietu atpakaļ uz virtuvi. Ar lūpām izveidoju „paldies”, kaut Kārters to vairs neredzēja, un, ieejot guļamistabā, aiz sevis pirmo reizi aizslēdzu durvis.

Gulta šķita neparasti mīksta; tas palīdzēja palēnām nomierināties. Spilvens bija svaigs, sega nedabiski vēsa pret sakarsušo ādu. Vēlējos, kaut nebūtu iesākusi sarunu par mums, vēlējos, kaut visu pusdienas laiku valdītu klusums, kāds bija jau kopš paša sākuma. Kas mani tirdīja?

Bet tagad prātā to vien darīju, kā atminējos treniņus un dienas kopā ar Leo. Viņa smaidu, smieklus. Sajūtu, kāda radās, kad viņš mani apskāva. Mierināja.

Cik gan dienas pagājušas kopš pēdējo reizi viņu redzēju? Tikai vienpadsmit?

Pagriezos ar seju pret griestiem, naivi cerot, ka viss notikušais bija viens vienīgs sapnis, un es attapšos savā mājā, istabā, savā gultā. Fērā. Cerēju, ka pie durvīm klauvēs Leo un teiks, ka klāt jauna diena. Naivi. Pretī vērās raksturīgas Londonas mājas bālie griesti un prastā lustra, kas apžilbināja acis.

Man pietrūka Leo. Iezagās bailes, ka tā bija pēdējā tikšanās reize.

Paslēpu seju plaukstās, jūtot asaras birstam kā pupas.

Tā nevarēja būt pēdējā reize. Nedrīkstēja.

Atskanēja bijīgs klauvējiens pie durvīm; es pat neizkustējos, sākumā vēlēdamās viesi ignorēt, taču galu galā atsaucos, ļaujot ienākt. Nevīžīgi izberzu acis ar segas pārvalka stūri, lai neviens neredzētu saraudāto seju, un piecēlos sēdus, jūtot, kā vaigi svilst kā uz uguns. Tas bija Kārters.

- Piedod, ka traucēju. Eimija man iedeva rezerves atslēgu, - viņš vainīgi noteica un pacēla kareklīti, pat netuvodamies tuvāk un paliekam stāvot pie tikko aizvērtajām durvīm. Neveikli nošņaukājos un papurināju galvu:

- Nē, ir labi. Esmu pārāk pesimistiska priekš padsmitgadnieces. Man vajag vairāk uzturēties sabiedrībā.

Kārters, redzot, ka viegli norādu uz vietu sev blakus, atgrūdās no sienas un pienāca klāt, apsēžoties uz gultas. Vāji pasmaidīju, vēlotiez uzlikt galvu uz puiša pleca, taču neuzdrošinājos.

- Mēs atradīsim Leo, - Kārters nočukstēja. – Un tu to zini.

Pēdējo reizi iešņukstoties, pasmīnēju, it kā pasakot, ka pateicos par vārdiem. Kā gan kādreiz spēju turēt ļaunu prātu uz šo puisi? Atminoties, kāds viņš bija pirms gada vai diviem, tagad likās, ka blakus sēž pilnīgi cits cilvēks. Pretstats tam, ko zināju iepriekš.

- Tu esi izmainījies kopš tās reizes, - sacīju kā faktu, skaļi nepieminot detaļas par notikušo kautiņu starp Leo un Kārteru, taču viņš likās saprotam, par ko runāju. Puisis viegli sakustējās, palaižot vaļā tikko saņemto plaukstu.

- Tu liki mainīt domas pašam par sevi. Šķiet, ka tā bija pirmā reize, kad tu pacēli balsi pret kādu, kaut tas liktenīgais „kāds” biju es. - Kārtera sacītais lika prātā uzpeldēt minētajām atmiņām, ko jau sen gribēju pazudināt domu dziļumos, lai nespētu redzēt smadzenēs iespiedušos attēlus. Ieraudzīju viņus abus, Kārtera seju, kas tagad vairs nestrāvoja naidā, viņa dūri, kas pēc sekundes skāra Leo. Troksni, manu kliedzienu. Izjutu iekšējas bailes, vēlmi palīdzēt, pat zinot, ka viss bija jau pagājis. Leo atkāpās, ietriecoties mūrī tieši man blakus. Viss, kas atradās rokās, izslīdēja, smagi nokrītot zemē, bet nepaspēju pat izkustēties, kad Kārters devās jaunā uzbrukumā, it kā ar to būtu bijis par maz. Redzētais notika pāris sekundēs, it kā atmiņās būtu paātrinājusi laiku vismaz divas reizes. Viss iekšā sažņaudzās, zinot, ka Leo piekauj viņa tā laika labākais draugs. Tad atcerējos, kā paveras mana mute, un es, metoties viņiem starpā, brēcu:

- Kārter, nost!

Nostājoties puišiem starpā, jau gaidīju sitienu, taču tas nesekoja. Kārters atslāba acumirklī, bet es turpināju dusmās vārīties.

- Tu esi mēsls, Rīd, - asi izspļāvu. – Mēsls un nekas vairāk.

Atgriezties tagadnē palīdzēja Kārtera rūgtuma pilnā balss, kas maigi skanēja telpā:

- Tev bija taisnība. Es centos būt pamanāms, bet sanāca citādāk nekā plānoju, kaut pats to nemanīju.

- Labi, ka saprati laikus. Nedomāju, ka ļautu tev te sēdēt, ja tu būtu tāds kā iepriekš.

Puisis ieturēja pauzi, cenšoties noformulēt, ko viņš vēl vēlējās sacīt.

- Zini, ka agrāk dzīvoju te? – Kārters čukstēja, un es pārsteigumā papurināju galvu. – Tu vispār zini kaut ko par mani? Par manu pagātni?

Mirkli sēdējām klusumā; domāju par to, ko vispār varēju teikt, kad atskanēja vārds „Kārters Rīds”. Tas nebija nekas daudz – divus gadus vecāks par mani, dzīvo kopā ar tēvu, jo māte esot mirusi. Pati jutos šokēta par to, ka it visi skolā zināja, kas ir šis puisis, bet neviens viņu nepazina. Neviens, izņemot Leo.

Zināju, ka punkts šai tēmai bija pielikts, to parādīja arī manas viegli sakniebtās lūpas un puiša reakcija, kad viņš piecēlās kājās, lai pamestu telpu. Es viņam sekoju, pa ceļam izberzēdama acis ar mazliet mitro piedurkni, lai neparādītu, ka raudāju, kaut to noteikti visi jau zināja.

- Atgriezies? – Džejs, viegli smīkņājot, jautāja, tikai ar vienu aci palūkojoties uz mani. Tikai pakratīju galvu un apsēdos turpat, kur iepriekš. Tik tikko iesāktā omlete jau bija atdzisusi, un es izlēmu to neēst, aiznesot pilno šķīvi pie plīts. Kamēr ar nazīti grūdu labi izcepto olu atpakaļ uz pannas, turpinājās saruna, kas bija aprāvusies, tiklīdz ienācu telpā.

- Tikko zvanīja Eiverija, - Emma gandrīz vienaldzīgi teica. Dzirdēju atskanam krēsla bīdīšanai, kad viņa piecēlās, lai beidzot noliktu savu trauku mazgājamajā mašīnā. – Viņa neesot atradusi to puisi, bet būšot tikai vakarā, jo viņiem tur kaut kas ir jāsameklē. Teica, ka svarīgi un nevar atlikt.

Noliku balto šķīvi blakus Emmas un atgriezos pie galda, kur atradās pustukšs trauks ar augļiem.

- Ko mēs darīsim līdz vakaram? – interesējos, plūkādama vienas plūmes vientuļo lapiņu, kaut ēstgriba bija pazudusi pavisam.

Neviens nespēja atbildēt uz šo jautājumu, tāpēc mums neatlika nekas cits, kā garlaikoties visas dienas garumā, skatoties kādas dīvainas filmas, kurām pat nepievērsu uzmanību. Vakarā, kad skatījāmies man nezināmu komēdiju, pēkšņi ar skaļu klikšķi atvērās ārdurvis.

Acumirklī pielēcu un nesos Eiverijai pretī, vēloties uzzināt it visu, ko viņa bija sameklējusi, bet mani apsteidza Kārters.

- Man vajag Kati! – Eiverijas balss pavēlnieciski strāvoja. Uzreiz iesteidzos koridorā, kur atradās visi, kas šorīt devās prom; Eiverija jau piesteidzās klāt un stingri satvēra manu roku.

- Tev ir taisnība. – Meitenes acis bija viegli izbolītas. Nespēju saprast, par ko viņa runāja, bet Eivas reakcijas dēļ sirds sāka joņot daudz ātrāk nekā iepriekš. Vēros viņas sejā, cenšoties izdibināt jebko, kas spētu atklāt, ko meitene domāja, bet nebija nekāda pavediena, pie kā pieķerties. Plauksta turpināja krampjaini turēties manā augšdelmā, liekot ādai nepatīkami smelgt. – Tavs sapnis ir patiess. – Eiverija pacēla otru plaukstu, bet tikai pēc brīža pamanīju, kas tur atradās. Starp rādītājpirkstu un īkšķi stipri iespiesta bija lapiņa no Lilitas dienasgrāmata.

Man aizrāvās elpa, un es asi izrāvu lapaspusi no Eiverijas plaukstas. Strauji atkāpos, liekot meitenei palaist vaļā, un nesos uz viesistabu, lai spētu iekrist dīvānā, ja nu informācija šokētu. Ādas virsma lipa pie augšstilbiem, taču nelikos ne zinis, un strauji pārlaidu acis pāri Lilitas rakstītajam tekstam, ar pirmo reizi nesaprazdama ne vārda. Otrajā reizē lasīju daudz lēnāk.

„2017. gada 29.  maijā. 14:15. Mājas, Fēra.

Dārgā dienasgrāmata,

Es beidzot sajutu kaut ko. Nekad nebiju iedomājusies, ka būšu tik laimīga, kad āda, skarot adatu un jūtot vieglas sāpes izjoņojam cauri nervu labirintam, aiz sajūsmas gavilēs.

Es nepazaudēju sevi, tikai apmaldījos savā būtībā. Savā jaunajā ķermenī, atjaunotajā augumā, kad tika dota otrā dzīve, otra iespēja. Ir pagājis gads kopš, aizverot acis, nebaidījos, ka nespēšu nākamajā rītā tās vairs atvērt. Beidzot mani panāca brīnums, kas visu laiku turējās pa gabalu.

Šodien spīd saule. Ir maija beigas, temperatūra beidzot ir pacēlusies līdz divdesmit pieciem grādiem. Ļauju saules stariem viegli joņot pār ādu, beidzot sajūtot to maigo pieskārienu.

Beidzot moku pilnais gads ir garām. Beidzot esmu apmierināta ar to, ko izdarīju, piekrītot iegūt otru dzīvi. Piekrītot...” Apstājos, mazliet saraucot pieri, jo nākamie divi vārdi bija ar melnu marķieri aizkrāsoti. Izlaidu tos, turpinot lasīt. „...šķīduma iztraukties cauri asinsvadiem, sākot no labās rokas. Tagad sajūta ir laba.

Zinu, ka šīs nav beigas un drīz nāks kāds neizteikto noteikumu vārgais atspulgs, bet šobrīd par to neuztraucos.

Lilita.”

Mirkli veroties lapā, nespēju saprast, ko Eiverija bija mēģinājusi pateikt, bet tad es pamanīju stūrī viegli uzrakstītu skaitli. Divsimts.

- Divsimts mililitri, - nočukstēju.

- Jā, - Eiverija pienāca man klāt, apsēžoties blakus, - divsimts mililitri rada jaunus Delrejus.

Iegrūdu lapu Eivai rokās un saņēmu seju plaukstās, beidzot saprazdama, ko Sammera sapnī bija domājusi. Viņa vēlas radīt jaunus Delrejus, lai, nogalinot tos, kļūtu arvien spēcīgāka, taču tam ir nepieciešama precīza deva. Deva, kas minēta šajā – iztrūkstošajā  - dienasgrāmatas lapaspusē.

Atminējos kadru, kur bija redzama glāze ar zilo šķidrumu, un manī  iztraucās neizdibināmas sajūtas, likdamas sastingt bailēs. Nespēju izprast domas, kas šāvās cauri prātam, nedzirdēju ne vārda, ko kāds teica, vienīgais, ko centos - sakārtot visu pa plauktiņiem, lai saprastu, ko darīt tālāk.

Izslējos taisni, sastopoties ar visu satrauktajām sejām. Viss, ko bijām plānojuši, pamazām aizgāja pa pavisam citu ceļu, liekot plāniem izjukt pavisam.

Mums vajadzēja šo lapu iznīcināt. Tūlīt pat.

Strauji piecēlos kājās un, nekā nesacīdama, aiznesos uz virtuvi, kur, izmisīgi virinādama visus plauktiņus, beidzot atradu koši dzeltenas, bet diezgan vecas šķiltavas.

- Ko tu meklē? – Kārters bija ienācis tepat, lūkojoties, kā skraidu turp un atpakaļ, meklēdama metāla spaini vai ko tādu, kur spētu ļaut lapai sadegt.

- Spaini, - nomurmināju, atverot durtiņas, kas atradās zem izlietnes, bet sastapu vien tīrīšanas līdzekļus, kas, pat aizvērti, izdalīja kodīgu smaku. Pēc mirkļa pie pleca pieskārās Kārtera plauksta, un es, bailēs salēkdamās, apmetos otrādi. Viņa rokās atradās spīdīgs, metālisks spainis. Pateicos un metos atpakaļ uz istabu, it kā šo pāris sekunžu laikā varētu ierasties Sammera.

Eiverija pasniedza lapaspusi, jau saprazdama, ko grasījos darīt. Pietupjoties saņēmu to aiz paša stūrīša, ļoti labi redzot aizkrāsoto četrstūri, zem kura atradās nodevīgā informācija, un, sastopoties ar katra spožajām, zinātkārajām acīm, sacīju:

- Lai Sammera šo informāciju neiegūtu.

Viens šķīliens, kas izmeta vieglas dzirksteles no šķiltavām, lika lapai lejas pusē mazliet aizdegties. Drīz vien tā dega, ugunij vijoties arvien augstāk un augstāk. Brīdī, kad malā esošais skaitlis pazuda liesmās, palaidu lapaspusi vaļā un ļāvu tai sadegt tukšajā spainī, kā cerēdama, ka neviens nespēs iegūt šo informāciju. Neko neteikdami, redzējām, kā lēnām liesmas sāk noplakt, uz visiem laikiem pazudinot iespēju kādam izlasīt rakstīto.

Bet ja nu kāds no mums to pateiks?

- Labi, - Eiverija pārtrauca klusumu, - iesim gulēt, rīt būs smaga diena. Katrīn?

- Jā?

- Mēs esam pārāk daudzi, vai tu nevarētu gulēt Kārtera istabā?

Pamāju ar galvu. Ejot augšā pa kāpnēm, joprojām nespēju izmest domu, ka kāds no mums spētu pateikt Sammerai šos divus vārdus, kas radītu vienu vienīgu haosu pasaulē. Tāpat arī miegs nepavisam nebija labvēlīgs pret mani, sapnī liekot redzēt sevi miljons kopijās, kas vērās manī, kā nezinot, kas es biju. Viņu acīs strāvoja dzīvs naids, liekot līdz pat pamošanās brīdim bailēs stingt. Galu galā sejas izplēnēja, taču to atspīdumi prātā palika vēl ilgi. Iespējams – uz mūžiem.