Delreju paslēpes: SEPTIŅPADSMITĀ nodaļa

SEPTIŅPADSMITĀ nodaļa.

***

10 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Vienīgā doma, kas iespraucās prātā, kliedza, lai saku kaut ko. Bet es nespēju. Biju zaudējusi valodu, šķita - uz visiem laikiem. Krūtīs kāpa karsts kamols, kas spiedās uz sirdi ar tādu spēku, ka tā, iespējams, varēja beigt pukstēt.

Runā! Saki! Jebko!

Nepatīkamā sajūta devās savu ceļu augšup pa rīkli, likās, ka drīz vien pievienosies arī rūgts nelabums. Klusi ievaidējos kā savainots kucēns svešas ielas vidū, un tikai tagad sajutu, ka muguras sāpes burtiski lauž kaulus, bet es pat neizkustējos. Likās, ka biju pieaugusi pie zemes. Sasalusi. Sastingusi uz mūžiem.

Kā gan varēju būt pirmā Delreja? Man taču nekas nesanāca, grūtības radīja pat ceļošana ar pieskārienu. Vajadzēja vairāk nekā astoņpadsmit mēnešus, lai tiktu galā ar pirmo fāzi, kaut Eimijai bija nepieciešāms... cik? Mēnesi? Divus? Maksimums pusgadu! Es nevarēju būt pirmā. Tas fiziski nebija iespējams!

Cauri panikas pilnajām domām atskanēja šķindoņa, kas radās, kad ar elkoni nogrūdu galda piederumus un Kārtera šķīvi uz zemes. Pat nedomāju to pacelt, un izskatījās, ka tā prāto visi šajā telpā. Izmisīgi vēros katram sejā, un no acīm spēju nolasīt - žēlums.

- Kate. – Tas noteikti bija Kārters, bet es ignorēju viņu.

Ko tagad vajadzēja darīt? Kā strādā mani muskuļi? Vai es spētu piecelties? Vai es varētu aiziet prom?

Pavēlēju kājām izslieties, pieceļot manu drebošo augumu gandrīz taisni. Uzreiz sajutu saspringumu un durstošas, paralizējošas sāpes savainotajā kājā, bet tik un tā mehāniskiem soļiem liku sev kustēties prom, kaut zināju, ka drīz vien sāpju dēļ saļimšu. Šobrīd it viss šķita vienaldzīgs. Pat, ja būtu lauztas abas kājas, tiktu prom, kaut rāpodama.

Es nevarēju būt visspēcīgākā Delreja. Vēl tikko biju pat pārliecināta, ka atrados ārpus visām robežām, jo pat pirms nedēļas radās grūtības iekļūt Amēlijas prātā. Kā gan varēju būt labāka par viņu? Par Leo un Eiveriju? Labāka par visiem, ko pazinu?

- Katrīna! – Kārters satvēra mani aiz augšdelma, cenšoties palīdzēt iet, bet es uzreiz veikli izrāvos, kārtējam moku vilnim izvijoties cauri muskuļiem. – Atslābinies, lūdzu!

Pagriezos viesistabas virzienā, nezinot, kur iet, bet apstāties nespēju. Satvērusi pirmo rokturi, kas gadījās pa rokai, iegāju lejasstāva vannasistabā. Aiz sevis aizslēdzu durvis un automātiski nospiedu gaismas slēdzi, kas bija piestiprināts pie sienas blakus pustukšajam veļas grozam. Neļāvu nevienam sekot, un tikai, kad piespiedos pie sienas, sapratu, ka pirms izcirtu durvis iekliedzu Kārteram sejā, kaut nespēju atminēties ne vārdu no sacītā. Dzirdēju, kā viņš aiz sienas joprojām cenšas mani sasaukt, pēc mirkļa puiša dūres sāka dauzīties, taču es pat nereaģēju. Zaudējot jebkādas kustības un koordinācijas spējas, atslīgu turpat uz flīžu klātās grīdas, atspiežoties pret balto sienu. Tas patīkami atsvaidzināja saspringušo muguru un skaustu. Paslēpu seju plaukstās, joprojām jūtot slimnīcas spēcīgo aromātu virmojam no nagiem un ādas, un nošņaukājos gaiši zilā naktskrekla piedurknē. Pavisam nejauši palūkojos uz savu atspulgu mazliet netīrajā spogulī tieši pretī.

Es izskatījos traģiski. Mati jau sāka taukoties un visu laiku, kaut bija vienkārši sataisīti bizē, atirušās šķipsnas lipa pie nosvīdušā kakla. Uz pieres, kur iepriekš atradās apsējs, varēja redzēt rētu, kuru kopā joprojām saturēja šuves. Zilumi spītīgi nemaz nedomāja dzīt, tie joprojām koši melni kā nevēlami pleķi uz gleznas palika dziļi iespiedušies ādā.

Pataustīju pieri, kas zem aukstajiem pirkstiem dega kā ugunī. Spogulī acis šķita nevis spilgti zilas kā jūras ūdens, bet gan pat pelēcīgas, it kā varavīksnenes spēji zaudētu krāsu. Izmežģītā roka karājās kā nedzīva; nespēju vairs palūkoties uz sevi, tāpēc saliecos uz priekšu, atbalstot pieri pret kailo celi, kura potīte mazliet smeldza. Vismaz tā netika salauzta krītot. Sajutu pāris asaras nopilam uz naktskrekla apakšas, un pēc mirkļa no nekustīgās pozas muguras lejasdaļa atkal sāka smelgt.

Bet ja nu es biju pirmā Delreja? Kas notiks tālāk?

Atcerējos, kā lasīju to izrauto lapaspusi no Lilitas dienasgrāmatas. Vārdi galvā skanēja tik skaidri, it kā tos būtu dzirdējusi vēl šodien.

„...it viss tagad šķiet vienāds. Pelēks. Tāls no pirkstiem, kas to skar, tāls no garšas kārpiņām. It viss garšo citādāk. Nē, ne citādāk, nekam vienkārši nav garšas. Es ēdu tikai tādēļ, ka tas ir nepieciešams nevis tādēļ, ka man tas garšo.”

Vai šīs sajūtas skars arī mani? Lilitai injekcija tika veikta, kad viņa smagi slimoja, un tikai tad palika par Delreju. Lilita gandrīz zaudēja savu ķermeni. Kas notiks ar mani, Amēliju un Džeju, kad tas tiks izdarīts arī ar mums? Es biju Delreja, mēs visi bijām. Jau tagad. Vai pēc baktēriju lietošanas paliksim spēcīgāki vai vājāki? Vai mēs vispār tiksim prom dzīvi?

Aiz durvīm atskanēja kārtējais būkšķis, šoreiz klusāks un mierīgāks, bet tad Kārters, kaut ko nomurminādams, noslīdēja otrpus vannasistabas sienai uz zemes. Pieslējos taisni, atbalstoties pret flīžu sienu un pievērsos griestu aplūkošanai, kur atradās vien pāris spožas spuldzītes, apžilbinādamas acis.

- Kate?

- Jā? – beidzot atsaucos, bet balss izklausījās zemāka nekā parasti. Aizsmakusi.

- Mēs tevi aizvedām no slimnīcas, jo šis tevi sadziedētu ātrāk.

Sakniebu lūpas, lai spētu sagremot tikko dzirdēto teikumu. Sadziedētu ātrāk... Uzreiz sapratu, ko Kārters centās pateikt.

Kad tika atrastas Īlijas baktērijas, tās tika ievadītas vien smagi slimajiem cilvēkiem. Kā tika minēts avīzes rakstā, tās tika domātas leikēmijas slimniekiem, cilvēkiem ar kustību traucējumiem, jo spēja izdziedēt visu. Vai Kārters domāja baktērijas pielietot, lai tikai ātrāk sadzītu mana kāja un pārējais savainotais augums?

- Tu zināji, kura es esmu, vai ne? – No visas sirds cerēju, ka viņš teiks „nē”, kaut zināju, ka šīs bija liekas cerības.

- Ja nebūtu zinājis, atstātu tevi ārstēties dabiski.

Tātad tur atradās tas āķis. Ja injekcija nesalāpītu cilvēku sadragātos un saplosītos ķermeņus, sākumā vajadzētu ļaut visām brūcēm sadzīt, lai Eiverija varētu ievadīt šķidrumu manā asinsritē, bet tagad viņi izlēma potei visu darīt vienlaikus. Tā mēs ietaupīsim laiku, vai ne? Varēsim ilgāk trenēties, ilgāk pieļaut kļūdas, meklēt atlikušos Delrejus un sagatavoties. Tā būs lielāka iespēja paspēt izdarīt laikā.

Man kā akmens novēlās no sirds.

Runa nebija tikai par mani. Mēs centāmies glābt visus Delrejus. Glābt Leo, kurš tagad atradās ieslodzīts sazin kur. Vajadzēja samierināties, ka biju pirmā nevis desmitā vai vienpadsmitā.

Pagāja kādas piecas minūtes līdz beidzot saņēmos. Smagi nopūzdamās, neveikli piecēlos kājās un trīcošiem pirkstiem atslēdzu durvis, kas klusi atvērās, it kā to jau sen gribējušas. Joprojām bailēs lēkājošu sirdi, nostājos pretī gaitenim, kur jau sagaidīja Kārters, Eiverija un Amēlija. Stāvot durvju ailā, likās, ka biju zaudējusi valodu, bet tad tomēr teicu:

- Ja esmu pirmā, tad tā tam arī jābūt. Kas man ir jādara?

Viesistabas ādas dīvāna vēsā apdare lipa pie sasilušās ādas. Joprojām nespēju saprast, uz ko parakstījos, it visi lūkojās uz mani kā uz pašu pirmo izmēģinājuma trusīti. Kārters, kurš iepriekš šķita pārliecināts par to, ko darīja, tagad šaubīgi vērās te manī, te apkārt klejojošajā Eiverijā, kura ik pa brīdim ko atcerēdamās paņemt. Man zem galvas atradās augsts spilvens, matus Eimija bija sapinusi ciešā bizē, un es vēl paspēju pārģērbties. Tagad man virsū bija uzvilkts vienkāršs krekliņš un gaiša auduma šorti, ko tikai ar Amēlijas palīdzību spēju dabūt pāri ģipsim.

Palūkojos uz Emmu un Džeju, kuri visu laiku savstarpēji sarunājās. Džejs šķita nedaudz satraucies, jo viņš nākamais gulsies uz šī dīvāna. Tomēr man tas bija vistrakāk. Neviens jau nezināja, kā Delreja ķermenis reaģēs. Arī es ne, un labāk būtu palikusi neziņā, ja vien sevi nepārliecinātu, ka šādi palīdzēšu visiem.

Amēlija, izkustēdamās no vienādās pozas, gandrīz klusumā piegāja pie loga, lai ar datora palīdzību logu no otras puses padarītu matētu un neviens neredzētu, ko darījām.

Kārtējo reizi sagrozījos uz vietas, sāpīgi savelkot pielipušo augšdelmu. Sajūta bija tāda, it kā kāds man kniebtu. Paceļot rokas, atrāvos no brūnās ādas. Tikai tagad pamanīju, ka jau ilgu laiku ar pirkstu galiem situ pa dīvāna virsmu kādu nenoteiktu ritmu.

Istabā beidzot ienesās Eiverija, liekot sirdij trīs reizes apmest atmugurisko salto. Jau vēlējos pielēkt kājās un mesties lapās, tomēr galu galā saņēmos. Pēc mirkļa, ieraugot meitenei vienā rokā konteineru ar koši zilo šķidrumu, bet otrā - baisa paskata šļirci, niecīgās pusdienas kuņģī sagriezās otrādi. Ar nagiem automātiski ieķēros dīvāna virsmā, gribēdama ierauties pašā stūrī, lai Eiverija mani nepamanītu, bet tā tas nebija lemts, un, pēc man nesadzirdētas sarunas starp Eivu un pārējiem, viņa ritmiskiem soļiem pienāca klāt. Lielai glāzei līdzīgais trauks tika novietots uz blakus esošā galdiņa, bet uz kaulainajām plaukstām meitene aši uzvilka baltus gumijas cimdus, kas man lika nodrebināties.

- Tātad, - viņa iesāka, it kā grasītos demonstrēt veselu runu, - man nav ne jausmas, kas notiks ar tevi, bet esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināta, ka dzīva paliksi.

Neveikli pasmaidīju, sajuzdamās vēl nepatīkamāk, taču Eiverija neko vairs nesacīja un, atkal paņemot nedaudz piepildīto trauku, šļircē iepildīja kādus trīs centimetrus ar zilo, manis nīsto šķidrumu. Biju gatava paģībt. Eiverijas roka pacēlās, no asās adatiņas lejup noslīdēja vientuļa pilīte.

- Esi gatava? – Eiva bez jebkādas intonācijas jautāja. Redzēju, kā uz viņas rokām saspringst muskuļi. Sparīgi papurināju galvu, taču izejas vairs nebija. Eiverija satvēra manu kreiso roku tēraudcietā tvērienā, it kā domājot, ka varētu izrauties, ar starp pirkstiem iespiestu vates pikuci notīrīja vietu, un piespieda šļirci pie zilo vēnu tīklojuma, kas vijās no plaukstas locītavas uz augšu. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka Kārters piesteidzas klāt tieši tajā brīdī, kad šļirce tika ievadīta zem ādas. Tas bija niecīgs dūriens, kas lika vien sakost zobus, tāpēc tikai vēros, kā zilā krāsa pazūd vēnās, lēnām izplatoties pa visu ķermeni.

Adata tika izvilkta ārā.

Šķita, ka visi šajā telpā aizturējuši elpu, gaidīdami, kas sekos. Saspringu, taču nekas nenotika. Ne karstuma, ne pēkšņa aukstuma, ne sāpju. Viss kā vienmēr, ja neskaita vieglo pulsēšanu vietā, kur tika iedurta šļirce. Savilku pieri, sajūtot to pašu sūrstēšanu delmā. Dīvaini. Pieliku plaukstu pie sejas; pirksti joprojām likās auksti kā ledus, bet labo roku bez sāpēm nespēju izkustināt pavisam. Nekas nemainījās.

- Labi, tas noteikti nebija tas, ko gaidīju, - nomurmināju, atspiežoties pret elkoni, lai varētu piecelties sēdus, bet Eiverija uzreiz norādīja, lai guļu.

- Varbūt nav vēl izplatījies pa visu asinsriti, - viņa minēja, noliekot uz galdiņa tukšo šļirci un noraujot gumijas cimdus no plaukstām, tiem noplīkšķot ar pretīgu skaņu. Pavēros uz Kārteru, kas pētīja mani no galvas līdz kājām, kā gaidīdams, ka izaugs trešā kāja vai lieka mute uz zoda, taču nekas nenotika. Ne sajūtu, ne izskata ziņā.

- Varbūt vajadzētu vienkārši samerināties, ka nekas neizpaužas? – ieteicos un pastiepos pret Kārteru, no visas sirds vēloties piecelties kājās, lai dotu iespēju arī Džejam un Amēlijai izbaudīt šo neesošo sajūtu. Man tomēr bija vissmagāk.

- Nu labi, tad jau Džejs tagad zina, ka nekādas ārējas reakcijas nav, - Eiverija, kā padodamās, pakratīja plaukstu, sakot, ka varu celties, un uzvilka atpakaļ tos pašus cimdus, kaut pat es zināju, ka tas bija nehigiēniski.

Kārters satvēra manu roku, lai palīdzētu, un uzreiz gan potīte, gan lauztā vieta iesāpējās kā jau iepriekš. Centos likt lielāko daļu svara uz veselākās kājās, bet galu galā tomēr nespēju izturēt un palūdzu, lai puisis aizved līdz kādai sēdvietai. Atslīgu uz polsterētā krēsla blakus durvju ailai tieši pretī dīvānam, kur jau apsēdās Džejs. Atrotījis krekla piedurkni un mums visiem parādot spēcīgu roku, uz kuras vijās asinsvadu labirinti, puisis aši pameta skatu manā virzienā. Tikpat ātri viņš to arī novērsa.

- Būtu labi, ja to varētu izdarīt ātrāk, - puisis nomurmināja, saņemot sevi aiz plaukstas locītavas un paceļot to augstāk pie Eiverijas. – Adatas man nekad nav patikušas.

Pie sevis neviļus pasmīnēju, nodurot acis, lai nevajadzētu lūkoties uz jau pirmajā reizē nepatīkamo procedūru.

Lai nepievērstu uzmanību Džejam, centos sakustināt sastingušos kājas pirkstus, kas mazliet rēgojās ārā no pelēcīgā ģipša, taču spēju to izdarīt diezgan minimāli. Kustību nejutu pavisam, it kā kājas vairs vispār nebūtu. Nopūtos, vēl cerīgi palūkojoties uz plecu, taču zilums, kas visu laiku tur atradās, arī tagad nebija zudis.

Varbūt reakcija nenotika tik ātrā tempā kā domāju?

Džejs locīja nost krekla uzrauto piedurkni, lēnām celdamies augšā, kad uz dīvāna jau sēdās Amēlija. Viņa neizskatījās īpaši uztraukta, joprojām smaidīga un droša, it kā nemaz nedomātu, ka tas ko izmainīs viņas dzīvē. Varbūt Eimijai bija taisnība? Dzīvot ar šadu pārliecību vienmēr vieglāk, vai ne? Amēlijas rokas izskatījās tik smalkas, ka likās – Eiverijas plaukstās tās varētu sadrupt, taču viņa pat nenoraustījās, kad draudzene ievadīja šķidrumu vēnā. Pēc mirkļa blondīne jau cēlās kājās, tā paziņojot, ka trakākais jau galā.

- Es neko nejūtu, - Džejs paziņoja, kustinot pirkstus visos iespējamajos virzienos.

- Es arī ne, - Amēlija, paejot man garām, lai noteikti ietu uz virtuvi, nočiepstēja. Kad visi sāka lūkoties manī, tikai papurināju ar galvu, tā sakot, ka it viss joprojām bija savā vietā.

- Nu labi, gaidīsim līdz rītdienai. Tad sāksim trenēties. - Eiverija mierīgi pārgāja pāri istabai, lai noliktu gumijas cimdus kādā no atvilktnēm, un vēl ko teica, taču es nesadzirdēju ne skaņu. Pavēros uz ikvienu istabā, katra kustība pēkšņi palika lēna un smaga. Nespēju parunāt, kaut pavēru lūpas, jo pēkšņi šķita, ka rīkle ir kā aizlīmēta. Samirkšķināju acis, plakstiņi slīdēja viegli, bet skropstas likās tik skaidri saskatāmas, kā vēl nekad. Pavēros uz Kārteru, kas lūkojās taisni uz priekšu. Viņa lūpas viegli smīnēja. Laikam kāds bija pateicis kādu joku. Sāku apjaust, ka laikam baktērijas sāka savu darbu.

Satvēru puiša roku savās nejūtīgajās plaukstās, lai pievērstu sev uzmanību, un centos norīt lipīgo masu, kas aizauda lūpas.

- Man... – noteicu, pēkšņi aizmirsdama, ko vēlējos sacīt. Papurināju galvu, jūtot nelielas sāpes pieres un deniņu apvidū. – Man vajadzētu apgulties.

Kārtera smaids acumirklī izdzisa, un rokas automātiski satvēra mani, palīdzot piecelties, taču, kad smaguma pilnos signālus uztvēra kājas, tās palika lokanas kā gumija, un es zaudēju līdzsvaru. Cauri visam augumam izšāvās trieciena troksnis, kad ķermenis smagi skāra zemi.

Zaudēju jebkādu kustības spēju, biju kā sastingusi lelle, ko varēja raustīt, cik gribēja, bet tā nereaģēja. Nejutu itin neko, kājas bija ieliekušās katra uz savu pusi, bet galva nokarājās uz aizmuguri, pakausim pieskaroties aukstajai grīdai. Samirkšķināju plakstiņus, taču šķita, ka neviens to nemanīja. Spēju lūkoties vien uz sānu, kur redzēju, kā Kārters pieliecas klāt un paceļ ļengano galvu.

- Kate! – Viņa balss skanēja gandrīz tik skaļi, it kā puisis runātu pašā ausī. Vēlējos atsaukties, bet lūpas bija kā porcelāna lellei – neizkustināmas.

Mani pacēla augšā, atkal samiedzu acis, bet šoreiz nespēju vairs tās atvērt. Līdz ar to pazuda visas sajūtas un maņas.

Murrāšana pie sāna palīdzēja lēnām atjēgties. Plakstiņi šķita smagi kā no akmens, un tikai ar grūtībām spēju tos pavērt, ieraugot savas istabas krāšņo fonu, kur rotaļājās un dejoja tauriņi. Pleci bija palikuši stīvi no vienādās pozas, tāpēc izkustējos, uzduroties mazam, siltam dzīvnieciņam. Murrāšana aprāvās, par vienīgo skaņu atstājam ārpasaules mašīnu dūkoņu, kad tās traucās pa ielu.

Vai es gulēju?

Gulta bija sasilusi no mana auguma. Pastiepu plaukstu uz sānu, vēloties pieskarties dzīvajai radībiņai, kas gulēja blakus, saritinājusies kamoliņā; kaķēns atkal atsāka viegli ducināt savu iekšējo motoriņu.

- Renna? – šokēta gandrīz iespiedzos, ja vien būtu to spējīga paveikt. Tikai mazliet pavērtām acīm ieraudzīju kā paceļas mazā, melnās kaķenes galviņa. Uz mani lūkojās divas spožas acis. – Ak, Renna... – Roka iegrima kaķenes siltajā spalvā, liekot labsajūtā nopūsties. Renna izstiepās pilnā augumā, vēloties, lai turpinu viņu paijāt; manas lūpas savilkās smaidā.

Kā gan Renna varēja tikt no Fēras līdz šejienei? Varbūt šis bija sapnis?

Nākamajā reizē, kad atvēru acis, attēls bija mainījies.

Visas istabas, cauri kurām gāju, tika labi apgaismotas. Soļi strauji, kājas zināja, kur mani vest, kaut es nezināju, kur atrados.

- Kur tā ir? – skarba sievietes balss ieaurojās pa visu gaiteņu un telpu labirintu, liekot man šokā salēkties. Uz mirkli apstājos, nespējot vairs izkustēties, bet apziņa teica, lai ātrāk eju uz priekšu; es tai klausījos, drīz vien sasniedzot mazliet atvērtas divviru durvis, kur caur šķirbu varēja redzēt divas sievietes. Nemaz nedomājot, plaukstas pavēra lielāku ieeju, ļaujot iespraukties iekšā telpā. Neviens nemanīja manu klātbūtni, it kā te neviena cita nebūtu. Es atrados plašā biroja telpā, kur starp lielajiem logiem bija dokumentiem klāts galds, pie kura, atspiedusies pret virsmu, stāvēja rudmataina sieviete. Viņa izskatījās nikna, nagi saliekti kā ērglim pirms lidojuma pretī medījumam, bet redzokļi urbās pretī sēdošās sievietes baiļu pilnajās acīs.

- Es... Es nezinu, Sammer... – pelei līdzīgā sieviete savilkās dziļāk krēsla atzveltnē, bet pēkšņi atskanēja spalgs plīkšķis, kad rudmatainās plauksta skāra viņas vaigu. Sievietei aizrāvās elpa, pēc brīža izklausījās, ka viņa elso no šoka.

- Cik reizes man tev ir jāsaka, lai tu mani tā nesauc? – par Sammeru dēvētā sieviete noskaldīja, atliecoties uz aizmuguri. Viņas otra roka paslējās, un tajā atradās noplukusi grāmatiņa, tērpta brūnos vākos: - Kur ir trūkstošās lapas, Leslij? Vai man labāk tevi saukt par Lindu? Bet varbūt vienkārši par māsiņu? – pēdējo vārdu sieviete izmeta burtiski naidā. – Es jau zinu, ka tu biji mammas mīlule. Pielīdēja tāda!

Leslija gandrīz ievaidējās, dzirdot no Sammeras tādu nicinājumu, taču es nespēju ne atrauties no grāmatas, kas atradās ērgļa ķetnās. Rūpīgi ieskatoties ādas vākā, pamanīju iniciāļus, vien trīs burtus - „L.A.D.” Nevajadzēja ne piecas sekndes, lai saprastu. Lilita Andersone - Delreja.

Tā bija Lilitas dienasgrāmata.

Drebošiem ceļiem atkāpos, jūtot, kā gaiss šajā telpā bija izgaisis, padarot plaušas par pilnīgi sausu tuksnesi. Atpakaļgaitā, kā attinot videokaseti, nokļuvu līdz gaiteņa sākumam, kur sāku ceļu, bet tad, ievelkot dziļu elpu, pielēcu gultā sēdus. Renna bija pazudusi, otra puse joprojām auksta, bet šobrīd tas šķita vienaldzīgi, jo vienīgais, ko spēju domāt, bija tikko redzētais.

Trīcot pie visām miesām kā drudzī, aiztaustījos līdz gaitenim, atrodot Kārtera istabas durvis. Knapi spēju satvert rokturi, tāpēc ar lielām pūlēm iekļuvu telpā. Tikai tagad pamanīju, ka ārā bija piķa melna nakts.

Grīļojoties piegāju pie gultas un satvēru puiša miegā cilājošos plecus, viegli tos papurinot. Nemaz negaidīju, kad viņš pilnībā pamodīsies, kad jau teicu:

- Dienasgrāmata ir pie Sammeras. Un es zinu, ka, ja viņa iegūs trūkstošo lapu, tas nebeigsies labi. – Ievilku elpu. – Nevienam.

Pat, ja to tikai sapņoju, zināju, ka tas, ko redzēju, bija tīrākā patiesība. Un, ja tā...

- Mēs visi esam lielās nepatikšanās, - pabeidzu prātā iesākto domu.