Delreju paslēpes: DEVIŅPADSMITĀ nodaļa

DEVIŅPADSMITĀ nodaļa.

***

12 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Jutu vieglu siltumu vijamies ap rokām un kājām, kaut to neradīju es. Džeja acis bija piekaltas manam ķermenim, viņa piere savilkās daudzās rievās, it kā puisis saspringti domātu. Sakrustotām kājām sēdēju uz verandas koka pakāpieniem, jūtot, kā pēdas sākt palikt nejūtīgas, taču nespēju saprast no kā. Visu laiku vēros apkārt, cerot, ka neviens cilvēks nešķērsos ceļu, bet uztraukumam nebija pamata, jo šis rajons tika apmeklēts ļoti reti. Eiverija, atspiedusies pret kolonnu, kas noturēja verandas jumtiņu vietā, vērās nemainīgajā darbībā, kas it kā spēja noteikt, kādas spējas pēc injekcijas bijām ieguvuši. Šobrīd, pēc Amēlijas pārbaudes, netika atklāts itin nekas, jo mums nebija ne jausmas, kādā virzienā katram jāvirzās, bet gan es, gan pārējie cerējām, ka šodien vismaz par milimetru pietuvosimies iznākuma virzienā.

- Ko tu jūti, Kate? – Eiverija beidzot ierunājās. Iegrimu sajūtās, kas viegli pārņēma mani, un beidzot iztaisnoju kājas no neērtās pozas, jo nejūtīgums sāka pārņemt arī apakšstilbus.

- Tirpas, - atteicu, palūkojoties uz Džeju, kuram uz pieres sāka parādīties sviedru pilieniņi pārpūles dēļ.

- Ja mēs zinātu, uz ko tiekties, būtu daudz vieglāk, - puisis, sakodis zobus, nomurmināja, un pēc sekundes bezmērķīgi tiku ierauta viņa augumā. No trieciena sasvēros un gandrīz nokritu, bet tad atkal jau nokļuvu atpakaļ uz kāpnēm. Džejs pārtrauca censties un galu galā novērsās no manis pavisam. Tirpas, kas iepriekš bija pārņēmušas augumu, pazuda kā nebijušas.

- Varbūt vajag izteikt pieņēmumus, kādus papildinājumus injekcija varētu sniegt? – Amēlija iepīkstējās, sēžot uz pīta krēsla verandas pašā dziļumā.

- Tas nelīdzēs, - atteicu, pieceļoties kājās, jo tagad bija mana kārta ko darīt, kaut nezināju, no kura gala ķerties. – Ir miljoniem iespēju, turklāt pat nevaru iedomāties, kādas tās ir.

- Katei ir absolūta taisnība. – Manā vietā iekārtojās Emma, kura uzreiz pārlika vienu kāju pār otru, liekot svārkiem nedaudz pavilkties uz augšu. Viņa nelikās to manām.

- Varbūt es varēšu lidot, – Džeja joks izsauca smieklus no katra mutes, tomēr tie drīz vien apklusa.

- Vismaz mēs nedaudz zinām, uz kuru pusi virzās Katrīnas talants, - Eiverija beidzot atlaida uz krūtīm sakrustotās rokas un iebāza tās jakas kabatās. Jā, mēs bijām apmērām izsprieduši, ka, iespējams, esmu radījusi saikni ar citiem Delrejiem. Tā kā spēju redzēt Sammeru sapnī, kaut viņu iepriekš redzēju tikai pa televīziju, turklāt tad vēl Sammeras ieņemtajam ķermenim bija melni mati, Eiverijai šķita, ka spēšu radīt garīgu saikni ar jebkuru no mums un varbūt pat ar apkārtējiem. Protams, tas, ka redzēju un uzzināju par Sammeras plānu, varēja būt tikai sagadīšanās, taču mēs visi domājām, ka saistība starp sapni un spējām, ko iegūst pirmie trīs, bija diezgan liela.

Nostājos tieši pretī Emmai, aizliekot izlaistos matus aiz auss, lai kāda šķipsna nekristu acīs un netraucētu. Ieurbos meitenes zilajās varavīksnenēs, kas pauda, ja ne dziļu vienaldzību, tad garlaicību, kaut viņa pati zināja, ka treniņš palīdzēs attīstīt mūsu iespējas strauji pāriet no ķermeņa uz ķermeni.

- Kā man labāk darīt? – jautāju, nozinot, ko īsti vajag panākt, tomēr turpināju vērties Emmas acīs, kas ik pa brīdim uz sekundi novērsās, liekot pazaudēt koncentrēšanās spējas

- Tu varētu mēģināt iekļūt prātā, taču nepazaudēt saikni ar savu ķermeni, - Eiverija teica.

„It kā tas būtu tik viegli,” nodomāju, taču skaļi nebildu ne vārda.

Darīju, kā Eiva lika, cenšoties ielauzties Emmas prātā, neizkustoties no savas vietas ne par milimetru. Zināju, ka šoreiz durvis gaiteņa galā nelīdzēs, jo nedrīkstēju iet tām pretī, tāpēc diezgan ilgu brīdi bezjēdzīgi lūkojos meitenes zilo acu dziļumos, cenšoties izdomāt, kā vajadzētu rīkoties, lai sasniegtu nevienam nezināmu mērķi. Emma nodūra acis, paveroties uz svārku malas vīli, ko viņa visu laiku aiztika, vēloties noplēst irstošos diegus. Zaudējot acu kontaktu, izslīdēju no vieglā transa, kas bija pārņēmis. Taču neteicu, lai Emma atkal pievēršas man, jo zināju, ka tā viņa samulsīs.

Sajutu garīgu un fizisku saviļņojumu izplūstam cauri muskuļu šķiedrām, Emmas prāta vairogs palika elastīgs, kad centos to caurdurt no attāluma, bet tad, lūkojoties tam no visām malām, pamanīju nelielu caurumu, caur kuru plūda meitenes slēptākās domas.

- Varbūt mums... – Džejs ierunājās, bet es uzreiz iešņācos, liekot it visiem apklust. Emma novērsās no svārku malas un pacēla galvu.

„Kas... Dīvaini... Varbūt...?” Meitenes domas bija saraustītas, cauri šķirbai plūstot vien pāris vārdiem, izrautiem no teikumiem. Redzēju izplūdušu attēlu, kuru, pat koncentrējoties, nespēju izšķirt. Pleķi izzuda, atstājot vien tumsu, un es tiku rupji izgrūzta no viņas prāta. Aizraujoties elpai, atkāpos soli uz aizmuguri, it kā Emma būtu pagrūdusi fiziski.

- Man šķiet... – apmulsusi teicu, nespējot palūkoties nevienam sejā. – Man šķiet, ka es spēju arī lasīt domas. Vai vismaz ielūkoties prātā.

- Kā jau teicu – tuva saikne, - Eiverija, starojot kā saulīte un būdama apmierināta ar to, ka viņas variants bija tas pareizākais, teica un atgrūdās no gaišās kolonnas. – Drīz pārradīsies kaimiņi no darba, vajadzētu iet jau iekšā.

Paklausījām Eivu un sekojām viņai mājā, lai apmestos viesistabā. Kājas viegli trīcēja pie katra soļa, pārsteigtas pēc atklājuma, tāpēc uzreiz, kā iegājām telpā, iekārtojos uz dīvāna, kur blakus apsēdās Kārters. Kad istabā ienāca Stefans, atbalstījos pret dīvāna malu, uzliekot zodu uz delnas. Eiverija atkal nostājās visiem priekšā, gandrīz durvju ailā.

- Tā kā es zinu, ka daudzi vēl nav apguvuši Delreju mākslu pietiekami labi, jo atrodas saraksta lejasgalā, mums vajadzētu trenēties, līdz kļūsiet arvien labāki. Līdz tam laikam mēs nevaram plānot doties pēc Leo, jo nedrīkstam riskēt kādu pazaudēt.

- Un kā ar to, ka mēs piesaistīsim cilvēku uzmanību? – šķiet, pirmo reizi šo dienu laikā ierunājās Sems.

- Par to es vēl domāju, - Eiverija atbildēja. - Varbūt jums ir kādi varianti, kā trenēties, mācīties un sasniegt mērķi?

- Varbūt sākumā pārbaudām, cik ātri katrs spēj pārvietoties cits citā, lai varētu izdomāt, kuram vajadzētu vairāk treniņu? – Džejs ieteica.

- Laba ideja, - Eiverija sāka smaidīt, esot apmierināta, ka kāds bija izteicis kaut cik pieņemamu vatiantu. – Sākumā varētu ņemt ar pieskārienu, tad attālumā un pašās beigās vienīgi ar domām. Kārter?

Puisis man blakus noraustījās, visu laiku nekoncentrējoties uz sarunu, jo tā īsti neattiecās uz viņu.

- Tu varētu palīdzēt, – Eiva visus pēc kārtas aplūkoja, nespējot izlemt, kurš varētu būt pirmais. – Labi, Džej, tu sāksi.

Notika gandrīz nemanāma kustība, kad Džejs un Kārters piecēlās, lai nostātos visiem priekšā. Eiverija piegāja pie sienas, kur atradās Amēlijas plānotājs, un sameklēja hronometru, kas, spožs un gaiši zils, uzreiz parādījās pa visu lielo ekrānu. Džejs pilnīgi nopietnu sejas izteiksmi viegli satvēra Kārteru aiz plaukstas locītavas. Tikai tagad pamanīju, cik Džejs bija liels salīdzinājumā ar Kārteru, kas jau tā šķita spēcīgs. Likās, ja Džejs gribētu, viņš bez pūlēm spētu salauzt Kārtera roku. Uzreiz pāri ādai pārskrēja aukstas tirpas.

- Tu pasaki, kad esi pārgājis, labi, Džej? – Eiverija jautāja, jau turot rādītājpirkstu virs paneļa un zinot, ka viņai būs ļoti ātri jāreaģē. – Sāc!

Pagāja, maksimums, sekunde, kad caur Kārtera lūpām izspiedās spēcīgs:

- Ir. – Eiverija pat nepaspēja laikus nospiest „beigt” taustiņu.

- Nulle, komats, seši, - Eiva teica un rezultātu uzreiz saglabāja. Džejs, laikam jau būdams atpakaļ sevī, atkāpās pāris soļus, pilnīgi nemainīdams savu nopietno sejas izteiksmi. Otrajā reizē, kad viss tika darīts ar skatienu, rezultāts izmainījās vien par pussekundi, bet, esot citā istabā, tam bija nepieciešamas trīs sekundes. Kuņģis nelabumā sarāvās.

Kā gan es varēju būt pirmā, ja spēju vienīgi pusotras minūtes laikā pārvietoties ar skatienu?

Kauns aumaļām plūda pāri sejai, atstājot koši sarkanus pleķus, kas karsa kā ugunī.

- Izskatās, ka tu varēsi trenēt citus, - Eiverija, nebūdama pārsteigta, teica, kad Džejs, apmierināti smaidīdams, atgriezās istabā. Pamanīju, ka viņš ielūkojās manās acīs, kā jautājot: „Uz ko tad tu esi spējīga?”. Noriju rūgto kamolu, kas spiedās rīklē.

Viens pēc otra visi tika pārbaudīti. Amēlija, Stefans un Eiverija spēja katru izdarīt zem divdesmit sekundēm, Sems un Emma pūlējās pat pusminūti, kad vajadzēja pārvietoties, esot aiz sienas. Mani Eiverija bija atstājusi saldajam ēdienam, kad jau vēlme ko darīt pazuda uz visiem laikiem. Tagad domāju, ka vajadzēja pieteikties pašai, lai ātrāk apkaunotu sevi, bet neko vairs nevarēja mainīt. Piecēlos kājās, sāpīgi paraujot pie dīvāna virsmas pielipušo ādu, un, pieejot pie Kārtera, saņēmu viņa rokas saudzīgā tvērienā. Manas plaukstas drebēja. Pacēlu acis, ielūkojoties puiša silti brūnajās varavīksnenēs, un gandrīz saļimu, ieraugot, cik tās labsirdīgas un iedrošinošas vērās manā sejā. Acumirklī bailes pazuda kā nebijušas.

- Esi gatava? – Eiverija vaicāja.

- Jā.

- Un... Sāc.

Nevajadzēja ne apdomāties, ne attēlot vienmēr redzēto gaiteni, ne iet pa to. Paspēju tikai prātā iedomāties, ka vajadzētu ko darīt, kad jau sajutu, kā raujos ārā no sava prāta, viegli ieslīdot Kārtera. Man aizrāvās elpa, kad ieraudzīju Ellenas seju sev pretī, viņas viegli izpūrušos matus, pie kuriem jau lēnām sāku pierast. Zaudēju valodu, nespēju pateikt, ka pabeidzu, kad izdzirdēju skaļu „ir” no pretī stāvošās meitenes mutes. Redzot, kā Eiva nospiež taustiņu, nokļuvu atpakaļ sevī.

- Sekunde, - viņa apmierināti pacilātā balsī teica.

Sekunde? Vai es nepārklausījos? Nekad neesmu bijusi tik ātra, un tas, acīm ieplešoties, manāmi šokēja.

Palaidu Kārtera plaukstas un atkāpos, pēkšņi pazaudējot to iedrošinošo sajūtu, ko radīja viņa pieskāriens, taču nedomāju necensties. Divu soļu attālumā joprojām varēja redzēt silto skatienu, ar kādu Kārters vērās manī, acumirklī liekot atminēties skūpstu, ko viņš bija sniedzis. Uzreiz likās, ka lūpas sāk viegli silt un tirpt, jutu karstumu kāpjam pa kaklu līdz pat vaigiem.

- Gatava?

- Jā.

Eiverija atkal īpaši spalgi iesaucās „sāc!”, un es ieurbos puiša acīs, liekot lēnām pāriet viņa prātā, kaut bez pieskāriena, kā saprotams, bija daudz grūtāk. Tomēr, šķiet pēc sekundēm piecām, beidzot izrāvos.

- Ir. – Šoreiz attapos un ierunājos pati, liekot Eivai nospiest „beigt”. Negaidot ne mirkli, nokļuvu atpakaļ.

- Trīs.

„Diezgan iespaidīgi,” nodomāju, nespēdama tam noticēt, jo kopš tās reizes, kad centos arhīvā, vairs nemēģināju ceļot. Taču rezultāts bija uzlabojies dauzkārtēji, un es jutos, kā mācoties kādu svešvalodu un uzlabojot zināšanas pat, kad gulēju.

- Ej gaitenī, aiz sienas, - Eiverija pavēlēja, un es paklausīju, straujiem soļiem izejot ārā no istabas. Atspiedos pret sienu, esot ar muguru pret viesistabu, un gaidīju, kad Eiva jautās, vai esmu gatava. Jāatzīst, ka šobrīd jutos pat ļoti negatava, jo nekad mūžā nebiju mēģinājusi pārvietoties vienīgi ar domām. Lai nokļūtu līdz šai pakāpei, Leo vajadzēja divus gadus, jo pat līdz decembrim nezināju, ka viņš to spēja. Leo teica, ka nesen to iemācījās, un tagad viņam bija divdesmit gadu, kas nozīmēja, ka pagāja vairāk nekā divi līdz viņš spēja nokļūt otrā pilsētas galā, nemaz nepārvietojoties. Es tikai pirms divpadsmit dienām pirmo reizi iemiesojos no attāluma, taču neskatoties nebiju pat mēģinājusi.

- Esi gatava? – no pārdomām izrāva Eiverija, kura šoreiz nedaudz pacēla balsi, lai būtu pārliecināta, ka dzirdu.

- Jā.

Līdz ar signālu, paniski sāku domāt par Kārteru, nespējot pat saprast, ko darīju. Vai vajadzēja domāt par viņu? Vai par ceļu, kā nokļūt pie viņa? Vai...

Attēli parādījās prātā, atminoties gan to, kas notika iepriekš, gan acis, kurās vēros pirms mirkļa. Acis! Grūtības sagādāja tas, ka neredzēju tās, to šokolādes brūno atspīdumu.

Ko man darīt?

Galu galā, ilgi pūloties gandrīz līdz panikai, neveikli pastiepos pretī Kārteram, līdz spēju garīgi iegrūzt sevi puisī, jau būdama pārliecināta, ka nevarēšu to izdarīt. Viegli sagrīļojos, taču uzreiz pateicu pārsteidzoši spalgu „darīts” un pēc sekundēm desmit, palūkojoties Ellenas acīs, kad Kārters parādījās durvju ailā, atkal nokļuvu atpakaļ sevī,.

- Pusminūte, – Eiverija izklausījās manāmi vīlusies rezultātā, taču vairs neko neteica, tāpat kā es nemaz necentos taisnoties. Šķiet, viņa zināja, ka nebiju to mēģinājusi ne reizi.

Atgriezos uz dīvāna, iegrimstot mīkstajā virsmā. Eiverija tikmēr jau bija apkopojusi rezultātus kā sporta sacīkstēs.

- Džejam un Amēlijai treniņi nav nepieciešami, Katei vajag attīstīt pēdējo, pārējie vienkārši uzlabos savus rezultātus. - Eiva izklausījās pēc treneres, pēc katra vārda nosaukšanas pabakstot gaisu tās personas virzienā. Sajutos diezgan apmierināta ar rezultātu, jo iepriekš biju pārliecināta, ka esmu vissliktākā visu Delreju pastāvēšanas laikā. Tagad viss mainījās.

- Mēs varētu visus patrenēt, taču es zinu, ka Kate to neprot īpaši labi, tāpēc uz šo brīdi ļauju nīkt bezdarbībā. – Eiverija pasmīnēja. Piecēlos kājās, lai pamestu šo telpu un, pirms izgāju ārā, pateicu, ka iešu pārlikt mantas no savas iepriekšējās istabas, kur tagad gulēja Emma ar Džeju, uz Kārtera.

Jau kāpjot augšā pa kāpnēm, jutu skatienu duramies mugurā, kas nozīmēja, ka puisis sekoja. Īsti nezināju, vai vēlējos viņa sabiedrību, bet, atminoties dziļo skatienu un labsirdīgās acis, kas manī vērās, uzreiz atmetu domu viņu izmest ārā no telpas, kad būšu tajā iegājusi.

Savācu savas mantas, atrodot dažus apģērbu gabalus arī uz zemes, un pārcēlos pretējā istabā, kas izskatījās tieši tāda pati kā iepriekšējā, vienīgi te drēbju skapis bija daudz lielāks un pilnāks. Atstāju somu uz zemes, jo zināju, ka visu izkrāmēt nebija nekāda jēga. Aplūkojot istabu, pamanīju uz spoguļgaldiņa aizvērtu grāmatu, ko iepriekš lasīja Amēlija. No vidus līda ārā baltā grāmatzīme.

- Tu beidzot māki ceļot, - Kārters to izteica kā secinājumu nevis jautājumu, liekot atrauties no telpas aplūkošanas. Spogulī ieraudzīju puisi, atspiedušos pret durvju ailu un sabāzušu rokas džinsu kabatās.

- Vari man neticēt, bet pat es biju šokēta, - vāji iesmējos, apgriežoties uz papēža pret puisi, un spēji sastingu, ieraugot vilinošās acis, kuras pirms šīs dienas nemaz neievēroju vai nepievērsu tām tik lielu uzmanību. Kuņģis apmeta dubultkūleni, sakratot it visu, ko nesen ēdu, kaut tā nebija daudz.

Iestājās neliels, bet mulsinošs klusums, ko pārtrauca Kārters, iesākot diezgan muļķīgu sarunu:.

- Tu taču zini, ka šo gultu var sadalīt uz pusēm. Tāpēc, ja tevi mulsina, ka guļam kopā...

Nespējot apvaldīt iekšēji radušās sajūtas, metos pie Kārtera, apkrītot viņam ap kaklu un piespiežot savas iepriekš karsušās lūpas pie viņējām. Sirds aiz pašas radītā šoka sāka labsajūtas pilnu maratonu, ķermeni klāja zosāda, kaut istabā bija gandrīz vai vasaras cienīgs karstums. Kārters izskatījās apmierināts ar reakciju, tāpēc nemaz nedomāja beigt maigo skūpstu, apkļaujot savas rokas man apkārt un uzliekot plaukstas zem lāpstiņām. Tikai pēc brīža viegli atvirzījos, ļaujot sirdij aprimties, bet tiklīdz, kā ielūkojos Kārtera šķietami vēl siltākajās acīs, kājas saļodzījās. Rokas joprojām atradās apkārt puiša kaklam.

- Un ko tad tas nozīmēja? – viņš, viegli smīkņājot, jautāja. Ja godīgi, pati nespēju atbildēt uz šo jautājumu, tāpēc smaidot vien paraustīju plecus.

Tas bija patīkami, daudz patīkamāk nekā iepriekšējā reizē, jo tad tiku šokēta un man bija bail, ka kaut kas varētu mainīties. Taču, kas notika tagad?

- Tikai nesadomājies pārāk daudz, - nolaidu rokas, tā ziņojot, ka Kārters varēja mani arī laist vaļā, kaut brīdī, kad rokas atslāba, sajutos jocīgi un neaizsargāti. – Varbūt mēs varētu iet lejā?

Kunģis joprojām viegli līgojās, taču sirds pamazām atguva savu ritmu, kad pēkšņi nebrīdinot atsprāga istabas durvis, un iekšā ienesās Emma, gandrīz paklūpot sava ātruma dēļ.

- Kate, mums ir problēmas, - viņa, zaudējusi elpu, paziņoja, un ar rokas kustību lika sekot. Nespējot saprast, kas ārkārtējs bija noticis, aizmirsu par visu, ko runājām, par visu, kas notika, un patraucos garām Kārteram. Viņš pat neizkustējās no vietas, taču, sasniedzot lejasstāvu, puisis jau bija mūs noķēris un atradās blakus. Uzreiz pamanīju, ka uz milzīgā televizora ekrāna, uz kura visi šeit esošie vērās, atradās  mana – Ellenas - seja, kur bija skaidri saskatāma Leo māsas būtība. Viņas mati brīvi izlaisti, saules gaismā tie vizēja tumši brūnā nokrāsā, uz lūpām atradās koši sarkana lūpu krāsa. Zem zoda bija pierakstīts mans vārds un dzimšanas dati, kā arī svešs telefona numurs, kas lika pēkšņa panikas uzplūdā sareibt galvai.

- Katrīna Deivisa pēdējo reizi esot atpazīta kā Lielbritānijas Eiropas un Pasaules arhīva zagle, par ko tika ziņots pagājušajā nedēļā, - reportieres balss fonā teica. – Notiek personas meklēšana, tāpēc, ja ir redzēta vai ir zināma Katrīnas Deivisas atrašanās vieta, lūdzam zvanīt uz ekrānā redzamo telefona numuru.

Televizors tika izslēgts, un viesistabā iestājās pilnīgs klusums. Manas acis šaudījās apkārt, sastopoties ar visu sejām, kas lūkojās kā uz zoodārza dzīvnieku. Mani meklēja. Es tiku meklēta.

- Ko? – paspruka, it kā es nebūtu sapratusi, kas tika pateikts ziņās.

- Treniņš tiek atcelts, mums ir jābrauc prom, - man garām no aizmugures aiztraucās Eiverija, izskatīdamās tik tramīga kā vēl nekad.

- Ko? – daudz skaļāk atkārtoju vienu un to pašu jautājumu, kaut šoreiz tas tika veltīts kam citam. Neviens neatbildēja, līdz sākās rosība. Visi vāca savas mantas, Amēlija meklēta skaidro naudu, vienīgi mēs ar Kārteru stāvējām uz vietas un vērojām visus no malas. Viss pārtrūka brīdī, kad atskanēja smags un uzstājīgs klauvējiens no ārpuses, kam sekoja spalgs zvana signāls. Uz sienas paneļa uzreiz parādījās ārā redzamais attēls – divi plecīgi vīrieši baltos formas tērpos.

Gandrīz  aiz šoka pakritu, bailēs atkāpjoties uz aizķeroties aiz nelielā un tukšā galdiņa, taču manu līdzsvaru noturēja Kārtera roka, kas apvijās man ap plaukstas locītavu.

- Uz pagrabu! Tur ir eja! – Eiverija, nonesdamās pa kāpnēm, pavēlnieciski čukstēja, grūžot visus uz durvīm, kas atradās zem kāpnēm. Ja godīgi, šīs durvis nebiju iepriekš pamanījusi, jo visu sienu klāja vienāds, zaļš raksts.

Kārters mani vilka uz kāpnēm, taču, nokļūstot pie atvērtajām durvīm, gandrīz šokā iekliedzos, atminoties, kas atradās manā somā.

- Dienasgrāmatas lapaspuse! – spalgi nočukstēju un strauji izrāvos no Kārtera tvēriena.

- Atveriet durvis, vai tās tiks izlauztas! – aiz durvīm skarbi teica zema vīrieša balss, taču es neapstājos. Cik vien ātri spēdama, nesos augšup pa kāpnēm pa diviem pakāpieniem uzreiz. Soļi bija skaļi, it kā es svērtu vairāk par simts kilogramiem; vienalga. Ienesos Kārtera istabā, gandrīz nokrītot garšļaukus, un spēcīgi noslīdēju uz zemes, automātiski ķeroties pie jau atvērtās somas. Nevajadzēja meklēt ilgi, kad starp pirkstiem jau atradās iedzeltenā lapa, kuru rotāja Lilitas rokraksta nospiedumi. Strauji pielēcu kājās, vairs nemaz nedomādama kaut ko ņemt līdzi, un, nesoties atpakaļ, sajutu spalgas sāpes ceļos, ko radīja sāpīgais kritiens. Tikai tagad pamanīju, ka man nav apavu, pēdas viegli slīdēja pār paklāju, bet, kad apmetos ap stūri, lai lēktu lejup pa pakāpieniem, sajutu spēcīgu triecienu krūtīs. Nespēju izsekot notiekošajam, lapa izslīdēja no pirkstiem, kad plaukstas locītavas tika satvertas sāpju pilnā tērauda tvērienā, un es sadzirdēju klusu klikšķi.

- Katrīna Deivisa, jūs esat apcietināta, - Policijas pārstāvja balsī bija dzirdams viegls smaids, bet es nespēju šajā brīdī pat padomāt. Kad tiku iesēdināta baltā busiņā, cauri Amēlijas mājas logam redzēju Kārtera seju un skumjās acis.

Aizverot durvis, šajā busiņa daļā iestājās gandrīz pilnīga tumsa.