Delreju paslēpes: ASTOTĀ nodaļa

ASTOTĀ nodaļa.

***

Notikuma diena.

Pavasaris.

Man nekad neienāca prātā, ka gandrīz pirms pusgada notikusī saruna būs pēdējie vārdi, ko pārmiju ar Kārteru, līdz pat šodienai. Un vistrakākais, ka es pārdzīvoju viņa pazušanu. Tāpat kā brīdi, kad pār manas mājas slieksni pēdējo reizi pārkāpa Leo un aizgāja. Ellenas vārdi, ko viņa sacīja, kad piecos no rīta, slapja, nogurusi un nosalusi, piesteidzos pie Pārkeru mājas, prātā tika iegriezti kā ar nokaitētu nazi.

- Leo piezvanīs, – meitenes balss sacīja. – Tavi vārdi tikai ļāva viņam saprast, ko darīt tālāk, tāpēc – pacietību, Katrīn.

Un es biju pacietības pilna, kad beidzot dienas viņš nospieda manu telefona numuru. Tajā brīdī šķita, ka šis moments nepienāks nekad, un tas bija glābējzvans.

Atbalstīju kājas pret viesistabas stikla galdiņu un atslābinājos, pilnīgi novēršot uzmanību no ieslēgtā televizora, kur rādīja kārtējo garlaicīgo elektropreces reklāmu. Sataustot telefonu, kas atradās piestiprināts tam domātajā vietā uz dīvāna paroča, un, sameklējot tik sen pienākušo ziņu, nospiedu atskaņošanas taustiņu, liekot Leo skaidrajai balsij pārņemt telpu.

„Kate,” viņš izklausījās mierīgs un mīļš, kā jau parasti, taču mani visu laiku mocīja sajūta, ka Leo vienkārši centās noslēpt dusmas, kas bija pret Kārteru un, iespējams, arī mani, „ja būtu bijis laiks, es to tev pateiktu acīs, bet man tāda nav. Mēs ar Ellenu braucam uz lielpilsētu.” Atskanēja skaņa, kāda radās, kad Leo ievilka elpu, lai turpinātu runāt. „Ir šis tas jānokārto, bet es nākammēnes būšu atpakaļ, sliktākajā gadījumā – nedaudz vēlāk. Centīšos zvanīt bieži, apsolu. Lūdzu, sargā sevi un neiekulies nepatikšanās bez manis.”

Ziņa pārtrūka, un jau atkal istabā iestājās gandrīz pilnīgs klusums, kur fonā klusi skanēja televizora reklāma.

Būt tik ilgu laiku bez draugiem ir smagi, it īpaši, ja šajā pilsētā – vietā, kur dzimu un augu – neatradās neviens, ar ko pārmīt kaut vārdu. Es skolā nerunāju daudz ar citiem vienaudžiem, vienīgais cilvēks, ar ko turējos kopā, bija Leo, bet viņš tagad neatradās tuvumā. Puisis mājās neatradās jau sesto mēnesi, un joprojām nezināju, kur viņš atradās un vai vispār tasījās atgriezties pie manis. Tiešām – bez puiša dzīvoju kā bez rokām, un, lai nepaliktu traka, ik pa brīdim zvanīju Kārteram, kaut viņš nekad neatbildēja, un atstāju pāris balss ziņas Leo elektroniskajā pastā. Priecājos vismaz par to, ka, kopš draugs pameta pilsētu, es vairāk sazinājos ar vecākiem, kuri tagad atradās Estbergas – vienas no Denvēras lielpilsētām – nomalē un strādāja lielākajā valsts rietumu daļas apavu kompānijā. Viņi dzīvoja laimīgi, kad zvanīju, to varēja dzirdēt pēc vecāku balsīm, un es jau vairākas reizes sāku apsvērt iespēju pamest Fēru un braukt uz turieni, taču galu galā nosvēru svaru kausus Fēras labā. Zināju, ka nespēšu iejusties jaunā vidē, man ar to vienmēr bija lielas grūtības. Man pat radās problēmas uzsākt skolas gaitas, jo bija bail ieiet nepazīstamā ēkā un ieraudzīt simtiem nekad neredzētu seju. Taču tad vajadzēja pārvarēt bailes, un ar laiku es pieradu. Ieguvu pāris laicīgus draugus, kas agrāk vai vēlāk vairs nerunāja ar mani, bet es netiku apbēdināta. Vienīgi tagad, par brīnumu, vienatnē man bija skumji, un es pēc iespējas ātrāk vēlējos satikt Leo vai Kārteru, lai varētu izrunāt visu, kas dusēja man uz sirds, aci pret aci.

Atskanēja pīkstiens no telefona puses, un uz ekrāna parādījās pašas rakstītais atgādinājums.

„Treniņš”.

Piecēlos kājās, izslēdzu televizoru, pārraujot kārtējo garlaicīgo reklāmu, un, paņemot somu uz pleca, devos izejas virzienā. Bija laiks doties uz lielveikalu.

Soliņš tirdzniecības centra pašā nomalē, uz kura sēdēju, joprojām bija auksts. Nolikusi turpat uz krāsainā soliņa pārtikas veikalā iegādātos pirkumus, pievērsu acis meitenei, kas stāvēja blakus vienīgajai veikala kasei, kurā joprojām produktus skenēja cilvēks, un garlaikoti knibināja nagus, kā zinot, ka tuvākajā laikā neviens neko nevēlēsies iegādāties. Mūsdienās visi cilvēki lielākoties devās pie automātiskās maksājuma vietas, liekot pārdevējiem, vienam pēc otra, zaudēt darbu.

Meitene ar šokolādes brūnajiem matiem šobrīd bija vienīgais nekustīgais un man piemērotais mērķis, lai censtos koncentrēt visas domas uz iespēju iekļūt viņas ķermenī un prātā. Piemiedzu acis, noteikti liekot izskatīties pēc pusaklas vistas, vairākkārt prātā atkārtoju vienu un to pašu frāzi: „Es to varu. Es esmu spējīga to izdarīt ar domām. Es to varu.” Protams, neliels progress pa mēnešiem bija – es ar katru reizi arvien vairāk jutu, kā attālinos no sava auguma, taču panākumi gūti vēl netika. Ja es šo būtu pateikusi Leo, ka es mēģinu to panākt tikai un vienīgi ar domām, bez nekāda ādas kontakta, viņš pateiktu, ka lieki tērēju laiku. Bet es zināju, jutu, ka to spēšu!

Jau atkal sajutu ņirboņu uz skausta un plaukstu virspusē, palēnām izplatoties pa visu manu sasilušo ķermeni. Pulsēšana deniņos ar katru sekundi pastiprinājās, līdz ausis sāka nejauki džinkstēt. Meitene, kas izskatījās manā vecumā, uz mirkli izplūda, bet tad atkal attēls noskaidrojās, un tad sajutu to dīvaino sajūtu. Šķita, ka lidoju. Tā bija tikai viena sekunde, bet es paspēju kā gumija pastiepties ārā no sava ķermeņa un jau sniedzu roku pretī brunetei. Jau likās, ka pirksti tūlīt skars viņas iedegušo ādu, bet tad kāda dziļi prātā mītoša būtne satvēra manu roku un ierāva atpakaļ ķermenī. Ar visu spēku, kas tika izmantots liecoties un raujoties, es ar pakausi ietriecos aiz muguras esošajā sienā, un gar acīm uz sekundes simtdaļu pārklājās melna migla. Atjēdzoties, sirds likās apstājusies, bet elpa kļuva neritmiska un sekla. Neviens no retajiem cilvēkiem, kas šeit apgrozījās, par laimi, nepievērsa man uzmanību, tāpēc pievēru acis, lai atgūtos un varētu mēģināt rīkoties vēlreiz.

Man tas izdosies.

No sevi pārliecināšanas izrāva telefona vibrācija pie rokas, kur es biju piestiprinājusi aparātu. Atverot acis, noņēmu viegli saliekto lietu un uzreiz ieraudzīju, ka uz ekrāna atrodas Leo vārds. Trauksmes sajūtas dēļ gandrīz izmetu plāno mobilo no rokām, pēdējā mirklī tomēr paspējot to satvert ciešāk. Šis bija viņa pirmais zvans šīs nedēļas laikā. Nevilcinoties nospiedu atbildes taustiņu.

- Jā? – piespiedusi telefonu pie auss, ierunājos.

- Tev nav uzlikts skaļrunis? – likās, ka viņš bija mazliet aizelsies. Papurināju galvu, bet tad atjēdzos, ka puisis to nevarēja redzēt, tāpēc pateicu klusu „nē”. – Kur tu esi?

- Lielveikalā. Sēžu uz soliņa. Kas noticis? – savilku uzacis, jau tagad juzdama, ka Leo bija satraucies. Viņš neatbildēja, bet es sadzirdēju fonā atskanam Ellenas smalko balsi. Vārdus gan neizpratu, bet tonis teica, ka viņa bija noraizējusies.

- Leo? – ieteicos, bažīgi cerēdama, ka kāds paskaidros, kas kaiš.

- Tūlīt pat piecelies un, cik vien ātri vari, dodies mājās, - puisis stingri pavēlēja. – Es drīz būšu.

Nepaspēju lieki priecāties, jo sapratu, ka tas bija ļoti steidzami. Pametu acis visapkārt, kā meklēdama ko bīstamu, bet, neko neatrazdama, nesaprašanā saraucu pieri, taču tik un tā pietrausos kājās un straujiem soļiem devos izejas virzienā.

- Vari, lūdzu, paskaidrot, kas te notiek?

Atkal fonā dzirdēju Ellenu.

- Policija. Tā ir ieradusies Fērā, lai attīrītu pilsētu, - Leo teica, un man likās, ka es ar ko smagu biju dabūjusi pa galvu. Varbūt es ieskrēju sienā?

Tiklīdz kā smadzenes apstrādāja tikko iegūto informāciju, un es zināju, ka ausis nepārklausījās ne vārdu, apstājos kā zemē iemieta. Kājas likās paliekam mīkstas, tās kā želantīns sāka drebēt, un es biju pārliecināta, ka saļimšu. Sareibstot galvai, ar sasvīdušām plaukstām pieķēros pie tuvākās sienas. Viss likās paliekam lēns, bet ausis vairs nevarēja saprast, ko dzird, un pēc sekundes aizkrita ciet, nespējot saklausīt ne skaņu.  Zināju, ka Leo ko saka, taču es nekādi nespēju to uztvert.

Policija bija ieradusies Fērā. Viņi atradās te, gatavi atrast un iznīcināt ikkatru Delreju, kas te atradās. Viņi atnāca... Pēc manis.

Auksti sviedri izspiedās uz ādas, pa skaustu rāpoja nevienam neredzamas skudriņas. Sirds panikā bija gatava izlēkt no krūtīm, bet plaušas vairs neļāva piekļūt skābeklim. Man trūka elpa, kaut centos ievilkt gaisu plaušās, cik vien spēcīgi varēju. Kuņģis likās apmetam gandrīz nāvējošu salto, un man acumirklī sāka palikt slikti ap dūšu.

- Katrīna, tu mani dzirdi? – Leo iebļāvās. Pamanīju, ka roka, kur gandrīz tērauda tvērienā bija iespiests telefons, atrodas nolaista gar sānu. Spēks, lai atbildētu, šķita zudis, tāpēc vajadzēja saņemties, lai paceltu plaukstu un no rīkles izgrūztu vienu vienīgu skaņu, kas apzīmēja vārgu „jā”.

- Met līkumu, viņi tagad iet reidā pa galveno ielu, - Leo man deva norādījumus, un es tajos klausījos nevilcinoties. Liekot kājām kustēties, izmetos uz ielas. Bija gandrīz iestājusies tumsa, tātad varēja būt ap desmit vakarā. Cilvēku nebija daudz, taču tie, kas te klejoja, tagad apstājās un vēroja ielu. Tālumā redzēju tuvojamies nelielu, baltu busiņu, kur priekšā ar lieliem melniem burtiem atradās uzraksts „Madelaina Hārpera jūs visus tur zem sava spārna”, un mana sirds sāka dauzīties divtik strauji. Policija. Apgriezos uz otru sānu, kaut iepriekš gribēju iet pa tuvāko ceļu, un maratona cienīgiem soļiem steidzos apmesties ap lielveikala stūri. Novilku somu un ar brīvo roku iestūķēju sapirktos produktus iekšā. Likās, ka es aiz laimes palēkšos, kad atrados prom no Policijas redzamības loka.

- Kur tu esi? – Leo ierunājās.

- Tūlīt būšu aiz lielveikala, - atteicu, neredzot nevienu dzīvu radību šajā rajonā. – Es laikam paņemšu taksi, man somā bija jābūt kādai liekai banknotei.

- Viņa taču jau saprata, ka Policija zina, ko jāmeklē? – pavisam klusi dzirdēju Ellenas jautājumu.

- Kāds ir pastāstījis par mums, vai ne? – apmetos ap kārtējo stūri un ieraudzīju dzeltenu taksometru stāvam ielas malā, kā gaidīdams kādu. Manī, starp baiļu un panikas viļņiem, virmoja arī dusmas, jo vienīgais cilvēks, kurš spētu to pateikt, bija Kārters. – Es viņu nogalināšu. Es Kārteram izraušu mēli, sasiešu mezglā un... – Nespēju pabeigt draudus, kad manus vārdus pārtrauca Leo:

- Tas nebija Kārters. Kāds cits zina par tevi, bet Kārters šoreiz tas nebija.

Uzšņācu niķīgajām taksometra durvīm, kas nevērās ciet, bet Leo vārdiem nevēlējos ticēt. Vienīgie cilvēki, kuri to zināja, bija Kārters, Leo un Ellena, kā sapratu. Leo un Ellena to neteiktu, jo citādāk iekļūtu nepatikšanās paši, bet Kārters... Kārters spēja visu, pat nodot tā saucamo draugu, kaut iepriekš likās, ka viņš centās palīdzēt.

- Labi, tu uzmanies. Mēs centīsimies paspēt līdz tavai mājai, bet, ja nu nē, būsim pie parka, - Leo teica, tā beidzot sarunu. Pamāju ar galvu, pasakot sausu „atā”, un iebāzu telefonu piebāztās somiņas stūrī. Palūkojos uz vadītāju, kas bija budīgs, apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis ar gaišiem, spurīgiem matiem. Pamanīju, ka viņš vēro mani atpakaļskata spogulītī.

- Lūdzu, līdz Viktorijas parka ieejai, - noteicu, juzdama, kā balss noraustās pie pēdējā vārda. Vadītājs, mirkli pētīdams mani, tomēr pamāja ar galvu un nospieda taustiņu, likdams parādīties navigācijas hologrammai zilganā nokrāsā. Atradis parku, kas atradās pavisam netālu no manām mājām, uz kartes parādījās divi koši sarkani punkti, no kuriem viena bija mūsu atrašanās vieta, bet otra – galapunkts, bet starp abām vietām iezīmētas līnijas, kas norādīja ceļu, pa kuru jābrauc. Mašīna tika iedarbināta, un tā sākā ripot pa līdzeno centra ieliņu.

Atbalstīju galvu pret sēdekļa aizmuguri un pievēru acis, cenšoties sev pavēlēt nomierināties. Sirds joprojām neprātīgi lēkāja, nežēlīgi cenšoties izlauzties ārā no krūtīm, kaut es centos to apvaldīt. Jau tagad biju sapratusi, ka man visticamāk vajadzēs pamest pilsētu. Uz cik ilgu laiku? Iespējams līdz pat mūža beigām, jo Policija nebeigs meklēt pat tad, ja nebūšu te. Viņi zināja vārdu, viņi zināja, ka Katrīna Deivisa ir Delreja, un tādēļ neliks mani mierā nemūžam.

Ak, būs jāklejo apkārt. Jābēguļo. Varbūt pat jādzīvo mežā vai, vēl labāk, jāsāk dzīve pavisam sveša cilvēka ķermenī.

Smagi nopūtos, beidzot atvērdama acis. Pa taksometra logu iespīdēja laternu gaismas stars, kas apgaismoja tikai pusi sejas. Pamanīju, ka mēs apstājamies, pat netikuši tālāk par pilsētas centru. Pierāvos sēdus, saprazdama, ka kaut kas notika automašīnu rindas pašā priekšā, jo Fērā sastrēgumi bija diezgan rets gadījums vakara stundās. Bet tagad te patrulēja Policija. Varbūt viņi pārbaudīja arī mašīnas?

Elpa palika arvien straujāka, bet saskatīt, kas noticis mašīnai priekšā, es nespēju.

- Kas tur ir? – pieliekusies tuvāk pie loga, nekautrēdamās jautāju šoferim.

- Kā dzirdēju, te ir atklāti pāris Enigmas pārstāvji, - vīrietis atbildēja un nospieda gāzes pedāli, liekot taksometram paripot pāris metrus uz priekšu. – Laikam notiek pārbaude.

Enigmas pārstāvji... Vai tiešām tā bija jaunākā iesauka man un Leo, un citiem Delrejiem?

- Jā, redz, kur arī ir Policija, - vadītājs vēl piebilda, un es ieraudzīju vīrieti, kurš apstājās pie priekšā esošās mašīnas un lūkojās pa logu uz braucējiem. Vīrietis bija tērpts baltā tērpā, kā vienmēr rādīja pa televizoru ziņās, un pie jostas atradās piestiprināts ierocis un vēl kāds aparāts, kas, visticamāk, lika Delrejiem zaudēt spējas, tātad neļāva mums aizbēgt. Cauri ķermenim izšāvās ledusauksts strāvas trieciens, plaukstas sāka panikā drebēt, bet prātā atskanēja baiļu pilna balss, kas kliedza man virsū, likdama bēgt. Biju reaģējusi par vēlu, jo vīrietis jau taisījās beigt darbu pie priekšā stāvošās mašīnas un gatavojās nākt pie taksometra. Zināju, ka vadītājs tūlīt sāks braukt, bet es paspēju iekliegties:

- Apturiet!

Izvilkusi desmit eiro banknoti, kas makā paspēja saburzīties, un, nosviedusi uz priekšējā sēdekļa, izlēcu ārā no transporta. Nepaskatoties uz aizmuguri, strauji lēkājošu sirdi un saspringtu ķermeni, ātriem soļiem devos pretēji mājas virzienā, atpakaļ uz centru, gribot iegriezties blakus esošajā centra lielākajā parkā. Varbūt paspēšu aizbēgt. Varbūt mani nepamanīs. Uzkāpjot uz ietves, iegriezos vienā no asfaltētajiem celiņiem, kas veda cauri arkveida, metāla režģotajai ieejai. Soma napatīkami spieda plecu, liekot tam iesmelgties.

- Ei, apstājies! – dzirdēju skarbu vīrieša balsi pavisam netālu no manis. Izlikos to nedzirdam un palielināju soļu ātrumu. Šķita, ka noģībšu, bet centos uz to nereaģēt.

- Stāt! – tā bija cita balss.

Nespējot vairs būt mierīga, izlēmu spert diezgan riskantu soli. Es sāku skriet. Tiklīdz kā mani soļi kļuva arvien ātrāki, dzirdēju kā viņi cits ar citu sasaucas. Tur atskanēja mans vārds, pavēles par iespējami ātrāku notveršanu. Aiz muguras atskanēja balsis, smagi vīriešu soļi. Neklausījos, kas ko saka, bet gan metos uz sānu, pārlēcot pāri vienam no taisni nocirptajiem krūmiem. Man saļodzījās kājas, un es gandrīz nokritu uz mākslīgi iestādītās zāles, bet tomēr noturēju līdzsvaru un turpināju nesties cauri parkam, lavierējot cauri daudzajiem dizgan blīvi sastādītajiem kokiem. Cilvēki, kas te vēl atradās, uz mani diezgan šokēti lūkojās, it īpaši tie, kas saprata, kas es biju. Redzēju bailes viņu acīs, saprotot, ka visi baidījās tikt pakļauti ar it kā bīstamajām spējām. Uzšņācu vienam vīrietim, kas centās mani apturēt, izvairoties no viņa rokām, un kārtējo reizi pārlēcu pāri krūmam, strauji pagriežoties uz nākamā celiņa.

Soma traucēja, man kārojās to nomest uz zemes un atstāt tepat, ja tikai tas ļautu paātrināt soli, bet es zināju, ka makā atradās Kārtera iedotās lapas, kuras biju salocījusi un nesusi visur līdzi, tāpēc atteicos no šādas domas gandrīz acumirklī.

Kājas sāka nejauki smelgt, bet plaušas likās samazināmies pat uz pusi, jo skābekļa padeve bija pārāk vāja, lai spētu saprast, cik ātri skrēju. Smadzenes likās atslēdzamies no domāšanas. Dzirdēju, kā kāds iekliedzas aiz muguras, un tad atskanēja šāviena troksnis. Ak kungs, mani taisījās nošaut!

Centos nesties vēl ātrāk, ik pa brīdim mainot ceļu un taciņu, lai tikai man netrāpītu ar ieroci, bet pēc mirkļa sajutu, kā kāds satver mani aiz vidukļa un nogrūž uz zemes. Ar spalgu, baiļu un panikas pilnu kliedzienu atvēzējos un, savelkot roku dūrē, triecu to pret uzbrucēja žokli. Viņš mani neveikli uzstutēja kājās un centās ierunāties, bet es turpināju skrāpēties un sist, tā mēģinot tikt prom. Šķita, ka šī bija vienīgā reize, kad vēlme dzīvot bija tik spēcīga, ka spēju nodarīt pāri citiem.

- Katrīna! Mazā! – pie auss atskanēja pazīstama balss, un es beidzot sastingu, nespējot pat izkustēties. – Nespītējies un bīdies uz priekšu!

Palūkojos uz Kārteru kā uz pēkšņu Ziemassvētku brīnumu. Kā viņam nebija kauna nodot mani un tagad grābstīties apkārt, it kā nekas nebūtu noticis? Kā viņam nebija kauna ignorēt mani visu šo laiku, kaut gaidīju atbildi kā vēl nekad?

- Skrienam! – Kārters iebļāvās. – Tur tālāk ir motocikls!

Nespēju viņam neklausīt, jo nevēlējos nokļūt Policijas ķetnās, lai gan tas nozīmētu, ka vajadzēja doties tālāk ar Kārteru.

Puisis vilka mani uz priekšu, spēcīgi iekrampējies plaukstā, it kā domājot, ka es varētu stipri atpalikt. Pametu acis atpakaļ, ieraugot, kā trīs baltā tērpā ģērbušies vīrieši apstājas un ar saviem ieročiem notēmē uz mums. Refleksa ietekmē, pagrūdu Kārteru tieši brīdī, kad atskanēja šāviena troksnis, un mēs abi nošļūcām uz zemes. Sajutu asas sāpes ceļos, elkoņos un uz augšstilbiem, pēc mirkļa savainotās vietas sāka sūrstēt, bet Kārters mani bez žēlastības pierāva kājās un pagrūda pa labi, tā liekot nesties pa ieliņu, kas tika saukta arī par bērzu aleju. Šeit viņiem būs grūtāk trāpīt. Skrienot, aplūkoju vienu celi, redzot, kā no tā lēnām sūcas asinis, pēc mirkļa pa mazām lāsītēm noslīdot lejup un iesūcoties baltajā, tikai mazliet netīrajā zeķē. Katra kustība sāpēja, sajutu neciešamu pulsēšanu deniņos, ausis džinkstēja, bet es neuzdrošinājos apstāties. Kārtējo reizi puisis mani pavilka sāņus, un pēc mirkļa ieraudzīju spožu, sarkanu motociklu, kas iedarbināts stāvēja atbalstīts pret ozolu parka otrā pusē, kur atradās izeja. Jau atkal izdzirdēju šāvienu, bet es nereaģēju, cerot, ka viņi netrāpīs mērķī. Kārters palaida mani vaļā kādus desmit metrus pirms braucamā un, kamēr centos viņu panākt, atgrūda motociklu nost no koka. Piesteidzoties klāt, Kārters jau bija uzsēdies virsū, un viņa rokā atradās melns šaujamierocis, ko puisis iegrūda man rokā, sacīdams:

- Māki rīkoties?

Sajutusi kaklā sakāpjam kamolu, papurināju galvu, pat nevēlēdamās domāt, ka būtu kāds jānogalina. Kārters ko nomurmināja, iespējams, citā valodā, un, atņemdams diezgan smago šaujamo, jo saprata, ka to neiemācīt pusminūtes laikā, pavēlēja sēsties aiz muguras. Uzliekot somu aiz sevis un apķērusies puisim ap vidukli, pieplaku klāt pie muguras un pēc sekundes motocikls, ierūkdamies kā lauva, metās pa ielu pretī parka izejai. Jutu, kā brīvās matu šķipsnas, kas bija izjukušas no bizes, kutina kaklu, bet es nelikos ne zinis, jo visu nomāca sāpes uz kājām un rokām. Šķita, ka vējš padara visu vēl ļaunāku. Pagriezu galvu un tieši tajā brīdī ieraudzīju, kā uz ielas izmetas tie trīs vīrieši, un pie viņiem piestāj mašīna, kurā visi ietrausās iekšā. Kārters pastiepa ieroci, ko visu laiku turēja plaukstā, un tomēr iespieda manējā, kas bija ap viņa vidukli iekrampējusies otrā rokā.

- Tēmē un šauj, - viņš teica un atkal pievērsās ceļam. – Vislabāk būtu, ja pa riepām, bet, ja nē, tad uz logiem. Tas viņus apdullinās. Lai šautu ir jānospiež...

- Tik stulba jau nu es neesmu, - uzšņācu, likdama viņam aizvērties. Idiots.

Ieķērusies vēl spēcīgāk Kārteram apkārt un cenšoties nenovelties no manevrējošā, straujā motocikla, pagriezos pret tuvojošajām mašīnām. No tuvākā busiņa lūkas izlīdis stāvēja viens no vīriešiem, kurš skrēja mums pakaļ, un, pastiepis savu ieroci, izšāva. Dzirdēju metālisku skaņu, kas radās, patronai atsitoties pret motociklu, un iespiedzos, gandrīz izlaižot savu šaujamo no rokas. Galu galā saņēmusies, izstiepu plaukstu un, it kā notēmējot, nospiedu vēso mēlīti, kas lika no stobra izšauties straujai, iespējams, nāvējošai lodei. Redzēju, kā vīrietis noraustas, kad patrona atstāja uz mašīnas stūra nospiedumu, bet tieši tajā brīdī mēs iegriezāmies vienā no šaurajām sānieliņām, kur mašīnas vairs nebija saskatāmas.

- Viņi šeit, cerams, netiks, - Kārters noburkšķēja, it kā sev, bet it kā man. Viņš laikam skaļi domāja. Pievilku otru roku klāt pie pirmās un turpināju cieši turēties, cerot, ka tvēriens neatslābs. Patraucāmies garām dažām uz vietas stāvošām mašīnām un iegriezāmies vēl vienā šaurā ielā, kas bija tik tumša, ka nespētu saskatīt pat piecus metrus uz priekšu, ja vien Kārters nebūtu ieslēdzis lukturus. Dzirdēju, kā virs galvas pārlido helikopters, kas sacēla vēl lielāku vēju nekā tagad. Ķermenī ieplūda adrenalīna deva, kas lika uz ādas uzmesties tirpām. Vienmērīgo braucienu pārtrauca Kārtera kustība, kad viņš pacēla roku un piespieda kaut ko, kas atradās piestiprināts pie melnās ādas jakas.

- Viņa ir ar mani, esam otrajā sānieliņā, - puisis monotoni teica. Izkustējos no neērtās pozas, cerot, ka Kārters runāja ar kādu, kas netaisījās mani vest pie Policijas.

- Skaidrs, izbraucam.

Es salēcos, izdzirdot Leo balsi, un gandrīz atlaidu tvērienu. No sausās rīkles izspiedās spiedziens, kas lika Kārteram noraustīties, bet vienīgais, ko vēlējos, bija pateikt Leo, ka ar mani viss kārtībā.

- Leo! – iekliedzos. Kārters man uzšņāca, lai nebrēcu, bet es neklausījos. – Leo! Kur tu esi?

- Mēs ar Ellenu tūlīt būsim, tikai jums ir jāizbrauc uz galvenās ielas, - puisis atbildēja, maigi un silti, varēju just viņa balsī neviltotu smaidu. – Piedod par to dienu.

Viņš zināja, ka sapratīšu. Bet tagad man bija vienalga, vienīgais, ko vēlējos, - atrasties klāt, lai zinātu, ka Leo ir drošībā.

- Nekas, viss kārtībā, - sāku smaidīt.

- Klau, beidziet te mīlināties un pievērsieties uzdevumam! – Kārters nikni uzrēja, un es apklusu. Leo vēl pateica vāju „skaidrs”, tajā brīdī saruna tika pārtraukta. Motocikls ierūcās ar jaunu sparu, un mēs izmetāmies uz laternu izgaismotās ielas. Jutu, kā ātrums mani sāk šķebināt, ar katru sekundi metāmies uz priekšu arvien ātrāk, bet aiz mums nesās divi gaiši Policijas busiņi. Jau atkal atskanēja šāvienu trokšņi, un pēc pāris sekundēm sajutu neciešamas sāpes augšdelmā, kas izplatījās pa visu ķermeni, kā pavēlot nedaudz atslābt. Labā roka negaidīti atlaidās no Kārtera ādas jakas, kurā biju tik cieši iekrampējusies, un es gandrīz novēlos no braucamrīka. Puisis, sajūtot manu nestabilitāti, ar vienu roku ieķerās manā jakā, kā pieturot. Sajutu karstu šķidrumu plūstam no brūces, ko atstāja izšautā lode, man nedaudz no šoka sareiba galva, taču pat ar sāpēm es sasprindzināju roku un atkal apķeros ap Kārtera vidukli. Pēc pāris sekundēm blakus pietraucās vēl viens motocikls, šoreiz zils. Ar samiglotu skatienu redzēju uz tā sēžam Leo un Ellenu.

- Kur tālāk? – Leo pārkliedza motora vienmērīgo dūkoņu.

- Uz skolu, bet mums atkal būs jāšķirās. – Kārters atbildēja.

- Tad tiekamies pie...

- Uzmanies! – Ellena iebļāvās, ar pirkstu norādīdama uz mani, un pirms vēl kāds paspēja noreaģēt, sajutu spēcīgas un muskuļotas rokas sev ap vidukli. Tās rāva mani uz augšu, kaut es centos pretoties, bet nekas neizdevās. Leo māsa ieķērās man kājās, cenšoties neļaut melno samta cimdu dēļ izslīdēt ārā; Kārters ar vienu brīvo roku satvēra manējo, bet tvēriens atslāba, un es izslīdēju no tā tik viegli kā pūciņa. Kliedzieni, kas atskanēja no mutes, apdullināja tikai un vienīgi mani pašu. Spirinājos kā neapmierināts dzīvnieks, nagi ķērās pie vīrieša rokām, atstājot koši sarkanas švīkas, kas pēc pāris stundām tik un tā pazudīs.

Es biju notverta. Galīgi un pavisam.

Ellena mani nelaida vaļā, likās, ka helikopters, kas bija pietuvojies tik nemanāmi, pacels gaisā mūs abas, bet tas nenotika.

- Kārter, turi viņu! – Leo pavēlēja puisim, un viņa roka ieķērās kājā. Biju pazaudējusi savus apavus, tomēr par to neuztraucos. Jau atkal Kārters nespēja mani noturēt. Un tajā brīdī gan puiša, gan Ellenas rokas atslāba, un es ar strauju rāvienu tiku uzrauta augšup. Leo palūkojās manā virzienā, joprojām vadot braucamrīku, redzēju viņa acīs izmisumu, bet vīrietis, kura rokās atrados, ierunājās:

- Celiet mūs augšā!

Nebeidzu pretoties, vienu brīdi pat likās, ka masīvais Policists mani palaidīs vaļā, bet tās bija vienas vienīgas naivas iedomas.

- Katrīn! – Leo sauca. Caur asarām redzēju puisi, kurš, nemaz nepievēršot uzmanību pustukšajam ceļam, skatījās manā sejā, kā cerēdams uz kaut ko. Viņš bija sapratis, ka uzdabūt atpakaļ uz braucamrīka nevarēs, taču cita plāna viņam nebija. Prātā radās doma, kas bija pāri visām saprāta robežām. Iedomājos, ka varētu mēgināt iemiesoties Ellenā vai Leo, vai Kārterā. Vēlme dzīvot bija spēcīgāka par saprātu, un nospraustās robežas šķita vājas un izgaistošas.

- Nē... – knapi izdvesu, jūtot, kā ķermenis raustās panikas lēkmē. Sapurināju galvu, ar visu spēku cenšoties izmest no prāta šīs sasodītās domas. Es nedrīkstēju ko tādu darīt!

Leo māsa uz mani skatījās ar cerību pilnām acīm. Likās, ka viņa to vēlās, ka viņa grib, lai nokļūstu drošībā, taču tās bija tikai un vienīgi iedomas. Leo nespēja ko tādu. Leo nevarēja nodot māsu, lai tikai es izdzīvotu. Ellena man ko sauca, ieurbdamās acīs, bet vārdus nespēju izšķirt, un tikai ar grūtībām varēju ko saskatīt, jo asaras pilēja lejup, noklādamas seju ar mitrām, sāļām sliedēm. Ar katru sekundi arvien vairāk attālinājos no ceļa, tagad atrodoties jau vairāku desmitu metru augstumā. Ellena joprojām skatījās manī, bet motocikli attālinājās, un pēc kāda brīža viņa novērsa acis. Vai tiešām es spēju ko tādu?

Bet tā bija vienīgā iespēja.

- Piedod... – nočukstēju, cerot, ka to nesadzirdēs vīrietis.

Aizvēru acis, izspiežot pēdējo asaru no sasārtušajām acīm, un ar visu savu sirdsapziņu liku ķermenim sajust tirpas, kas ikkatru reizi pārņēma ādu. Šoreiz tam vajadzēja izdoties. Tagad vai nekad. Sirds sāka pukstēt lēnāk, elpas ritms nostabilizējās, un es visas savas domas un enerģiju koncentrēju uz vienu lietu, kas bija jāpaveic. Prātā ar milzīgām sāpēm attēlojos smaidīgo Leo māsu, cerot, ka kādreiz sirdsapziņa man to piedos, un centos dvēseli izspiest ārpus notvertajam augumam. Ar milzīgām sāpēm, kas radās ievainotā ķermeņa dēļ, pirmo reizi dzīves laikā sajutu, kā krītu lejup. Likās, ka atsitīšos pret asfaltu, bet tad kāds neredzams spēks ierāva mani atpakaļ. Uzšņācu pati sev un mēģināju vēlreiz. Un jau atkal kritu. Vējš mani nesa uz priekšu, durdams kā ar adatām; šķita, ka kliedzu, bet pēc mirkļa mans gars ietriecās Ellenas vēja sadurstītajā ādā.

Man aizrāvās elpa; spēks, ar kādu lidoju, apdullināja prātu, rokas, ieķērušās Leo kreklā, uz mirkli atlaidās, bet man bija pietiekami daudz saprāta, lai apķertos viņam ap vidukli atkal. Sirds šķita dauzāmies zibens ātrumā.

Es biju to izdarījusi. Es tikko pārceļoju no ķermeņa uz ķermeni, paveicu, ko jau pusotru gadu centos bez panākumiem, bet...

Man aizrāvās elpa, tikai tagad saprotot, kas notika.

Tajā pašā laikā es biju nogalinājusi Leo māsu. Viņa taču nemūžam nespēs viena tikt cauri sveikā no Policijas ķetnām.

Pametu skatienu atpakaļ un ieraudzīju, kā visas mašīnas, kas tikko bija traukušās pakaļ, apstājas vienā vietā. Dūriens sirdī, un tā sāka asiņot.

Mēs iegriezāmies kādā šķersieliņā un, nedaudz pabraukdami uz priekšu, apstājāmies pavisam. Šņuksti, kas visu laiku tika ar visām pūlēm paturēti rīklē, tagad izrāvās ārpusē. Asaras nemitīgi ritēja pēri sejai, iepilam Ellenas tumšajos, brīvi izlaistajos matos. Leo norāpās no braucamrīka, liekot atlaist manas iekrampējušās rokas.

- Nu, kāds tagad būs tavs plāns? – Kārters uzšņāca puisim, kurš, saņēmis savu galvu plaukstās, staigāja no vienas ēkas sienas līdz otrai. Tumsa, kas ieskāva sānieliņu, neļāva nevienam redzēt manu seju.

- Nav man plāna, nav.

- Un tagad tu domā atstāt Katrīnu turpat Policijas rokās? Perfekti. - Kārters nikni noburkšķēja sev zem deguna kādus nesaprotamus vārdus.

Grīļīgi pārliku kāju un centos nokāpt lejā uz tumšā asfalta. Tomēr nepietika spēka, lai noturētos taisni, tāpēc, tiklīdz manas pēdas skāra zemi, es saļimu. Kārters piesteidzās klāt un palīdzēja piecelties, bet es pat nespēju atvērt muti, lai pateiktu „paldies”. Iekodu lūpā, domājot, ka savādāk sākšu kliegt.

- Ellen, kas notika? – Leo skumji, bet bažīgi jautāja, pieliecoties klāt. Redzēju viņa dzidrajās acīs bailes un paniku, kas nebija saistītas ar manu šī brīža reakciju, bet gan iepriekš notikušo.

Ja viņš zinātu, ka tā, kuru notvēra, bija Ellena. Ja viņš zinātu...

Ievaidējos kā ievainots dzīvnieks.

- Es... – noteicu, bet mana balss aizkrita. Vajadzēja saņemt visus spēkus savās rokās, lai spētu to pateikt. Ievilkusi dziļu elpu, pabeidzu iesākto teikumu. – Es... Es esmu Katrīna.